2010–2019
Sieviešu tikumiskais spēks
Oktobris 2013


Sieviešu tikumiskais spēks

Jūsu intuīcija jums liek darīt labu un būt labām, un, kad jūs sekosiet Svētajam Garam, jūsu tikumiskais spēks un ietekme augs.

Kopš senseniem laikiem cilvēki ir paļāvušies uz sieviešu tikumisko spēku. Lai arī tā noteikti nav vienīgā pozitīvā ietekme, kas darbojas sabiedrībā, tikumiskie pamati, ko sniedz sievietes, ir izrādījušies vienreizēji svētīgi sabiedrībai kopumā. Varbūt tāpēc, ka šis sieviešu devums ir vispārizplatīts, tas bieži netiek pietiekami novērtēts. Es vēlos paust pateicību par labu sieviešu ietekmi, noteikt dažas filosofijas un tendences, kas apdraud sieviešu spēku un stāvokli, un izteikt lūgumu sievietēm izkopt sevī iedzimto tikumisko spēku.

Piedzimstot sievietes ienes pasaulē noteiktu tikumu — dievišķu dāvanu, kas padara viņas par lietpratējām tādu īpašību ieaudzināšanā kā ticība, drosme, empātija un izsmalcinātība attiecībās un kultūrās. Pāvils, uzslavējot „neliekuļoto ticību”, ko saskatīja Timotejā, piebilda, ka šī ticība „papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā”.1

Pirms daudziem gadiem, dzīvojot Meksikā, es pats biju liecinieks Pāvila teiktā nozīmei. Es atceros kādu jaunu māti, vienu no daudzām starp baznīcas sievietēm Meksikā, kuru ticība Dievam rotā viņu dzīvi tik dabiski, ka viņas, šķiet, tikko to apzinās. Šī morāli skaidrā sieviete izstaroja tikumisku spēku, kas izrietēja no labestības un kas visus apkārtējos ietekmēja uz labu. Kopā ar savu vīru viņa, šķietami nevilcinoties, upurēja vairākas izpriecas un mantas par labu viņu augstākajām prioritātēm. Viņas spējas veikt celšanas, liekšanās un balansēšanas varoņdarbus ar saviem bērniem bija gandrīz pārcilvēciski. Viņai bija daudz pienākumu un viņas uzdevumi bieži vien atkārtojās un bija ikdienišķi, tomēr no viņas pastāvīgi strāvoja miers un sajūta, ka viņa veic Dieva darbu. Līdzīgi kā tas bija ar Glābēju, citu svētīšana caur kalpošanu un uzupurēšanos bija viņu pašu padarījusi cildenāku. Viņa bija mīlestības iemiesojums.

Es esmu saņēmis ārkārtīgi lielas svētības, pateicoties sieviešu tikumiskajai ietekmei, it īpaši savas mātes un sievas ietekmei. Starp citām sievietēm, uz kurām es skatos ar pateicību, ir Anna Deinsa. Anna un viņas vīrs Henrijs, un viņu četri bērni bija starp baznīcas pionieriem Ņūdžersijā, ASV. Sākot no 1930-ajiem gadiem, kad Henrijs studēja doktorantūrā Radžersa universitātē, viņš un Anna nenogurstoši strādāja ar skolu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām Metučenā, kur viņi dzīvoja, lai pārvarētu dziļi iesakņojušos aizspriedumus pret mormoņiem un lai padarītu kopienu par labāku vietu visiem vecākiem savu bērnu audzināšanai.

Anna, piemēram, pieteicās par brīvprātīgo Metučenas Jauno vīriešu kristīgajā apvienībā (JVKA) un kļuva savā darbā neaizvietojama. Gada laikā viņa tika iecelta par Māšu palīgorganizācijas prezidenti un tad „viņu palūdza izvirzīt savu kandidatūru uz vienu no trīs sieviešu amatiem JVKA valdē. Viņa uzvarēja bez pretestības un tādējādi pievienojās tai pašai padomei, kas tikai pirms dažiem gadiem bija atteikusi iespēju svētajiem pulcēties viņu ēkā”!2

Mana ģimene pārvācās uz Ņūbrunsvikas bīskapiju, kad biju pusaudzis. Māsa Deinsa ievēroja mani un bieži izteica savu pārliecību par manām spējām un potenciālu, kas iedvesmoja mani tiekties pēc augstiem mērķiem — augstākiem, nekā es būtu tiecies bez viņas iedrošinājuma. Reiz, pateicoties no viņas saņemtajam pārdomātajam un laicīgajam brīdinājumam, es izvairījos no situācijas, kas noteikti būtu novedusi pie nožēlas. Lai arī viņas vairs nav starp mums, Annas Deinsas ietekme ir sajūtama un turpina izpausties viņas pēcteču dzīvē un neskaitāmu citu cilvēku dzīvē, mani ieskaitot.

Mana vecmamma Adena Varnika Svensone iemācīja man būt apzinīgam priesterības kalpošanā. Viņa mudināja mani iegaumēt Svētā Vakarēdiena lūgšanas maizei un ūdenim, paskaidrojot, ka šādi es varēšu tās izteikt ar lielāku izpratni un izjūtu. Vērojot viņu atbalstām manu vectēvu, staba patriarhu, tas manī izraisīja godbijību pret svētām lietām. Vecmamma Svensone nekad neapguva automašīnas vadīšanas prasmes, taču viņa zināja, kā palīdzēt zēniem kļūt par vīriem priesterībā.

Sievietes tikumiskā ietekme nekur netiek izjusta spēcīgāk vai pielietota ar lielāku labumu kā mājās. Nav labākas vides jaunās paaudzes audzināšanai par tradicionālo ģimeni, kur tēvs un māte saskanīgi strādā, lai rūpētos par saviem bērniem, mācītu un audzinātu viņus. Vietās, kur šis ideāls nepastāv, cilvēki cenšas atdarināt tā ieguvumus, cik labi vien spēj, savos konkrētajos apstākļos.

Visos gadījumos māte var izrādīt ietekmi, ko nespēj izrādīt neviens cits cilvēks nekādās citās attiecībās. Caur viņas priekšzīmes spēku un mācīšanu viņas dēli iemācās cienīt sievišķību un iekļaut disciplinētību un augstus morālos standartus savā dzīvē. Viņas meitas iemācās attīstīt savu tikumību un aizstāvēt pareizo atkal un atkal, lai cik nepopulāri tas arī būtu. Mātes mīlestība un augstās cerības māca viņas bērnus rīkoties atbildīgi un bez aizbildināšanās, nopietni attiekties pret izglītības gūšanu un personīgo attīstību un pastāvīgi ziedoties visu apkārtējo cilvēku labklājībai. Elders Nīls A. Maksvels reiz pajautāja: „Kad cilvēces patiesā vēsture tiks pilnībā atklāta, vai tajā galvenā vieta būs šāvienu atbalsīm vai šūpuļdziesmu iedvesmojošajai skaņai? Vai diženiem pamieriem, ko noslēgušas militārpersonas, vai samierināšanai, ko veikušas mātes mājās un apkaimē? Vai tas, kas notika šūpuļos un virtuvēs, izrādīsies ietekmīgāks par to, kas notika valdībās?”3

Vissvētākā mātes loma ir dzīvības radīšanā. Mēs zinām, ka mūsu fiziskajiem ķermeņiem ir dievišķa izcelsme4 un ka mums ir jāpieredz gan fiziskas dzemdības, gan garīga atdzimšana, lai sasniegtu augstākās pasaules Dieva celestiālajā valstībā.5 Tādējādi sievietes spēlē būtisku lomu (dažreiz riskējot ar savu dzīvību) Dieva darbā un godībā — „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”.6 Kā vecmammas, mātes un atdarināšanas paraugi sievietes ir bijušas dzīvības avota sargātājas, mācot katrai paaudzei seksuālās šķīstības nozīmību — šķīstību pirms laulības un uzticību laulībā. Šādējādi viņas ir veicinājušas labas audzināšanas ietekmi sabiedrībā; viņas ir devušas iespēju izpausties cilvēkos labākajām īpašībām; viņas ir saglabājušas pilnvērtīgas vides, kurās audzināt drošus un veselīgus bērnus.

Māsas, es nevēlos jūs saslavēt pārāk daudz, kā mēs to dažkārt darām Mātes dienas runās, kas liek jums justies neērti. Jums nav jābūt pilnīgām;7 es neapgalvoju, ka jūs tādas esat (ar vienu iespējamu izņēmumu, kura pašreiz sēž netālu). Tas, ko vēlos teikt, ir, ka, neatkarīgi no tā, vai jūs esat neprecējušās vai precējušās, dzemdējušas bērnus vai ne, vecas vai jaunas, vai mūža vidū, jūsu tikumiskais spēks ir vitāls un varbūt mēs esam sākuši to un jūs pašas uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu. Neapšaubāmi pastāv tendences un spēki, kas vājinātu un pat likvidētu jūsu ietekmi par lielu kaitējumu atsevišķiem cilvēkiem, ģimenēm un sabiedrībai kopumā. Ļaujiet man minēt trīs no šiem spēkiem — piesardzībai un brīdinājumam.

Postoša filozofija, kas iedragā sieviešu tikumisko ietekmi, ir laulības un mātes stāvokļa, un namturības kā karjeras pamazināšana. Daži izturas pret namturību ar atklātu nicinājumu, iebilstot, ka tā pazemo sievietes un ka nebeidzamās bērnu audzināšanas prasības ir ekspluatācijas paveids.8 Viņi izsmej to, ko sauc par „mammītes taku”, kā karjeru. Tas nav ne taisnīgi, ne pareizi. Mēs nemazinām tā nozīmi, ko sievietes un vīrieši sasniedz jebkādos cienīgos pūliņos vai karjerā, — mēs visi gūstam labumu no šiem pūliņiem — tomēr atzīstam, ka nav lielāka labuma kā mātes un tēva stāvoklis laulībā. Nav pārākas karjeras, un nekāds naudas, varas vai publiskas atzinības daudzums nespēj pārsniegt ģimenes galīgo balvu. Lai arī ko citu sieviete varētu sasniegt, viņas tikumisko ietekmi nav iespējams optimālāk pielietot kā ģimenē.

Attieksme pret cilvēku seksualitāti apdraud sieviešu tikumisko spēku vairākos veidos. Aborts personisku vai sociālu ērtību labad iedur sievietes vissvētāko spēju pašā sirdī un iznīcina viņas tikumisko spēku. Tas pats attiecas uz seksuālo netikumību un atsedzošu apģērbu, kas ne tikai bojā sievietes, bet arī nostiprina melus, ka sievietes seksualitāte nosaka viņas vērtību.

Jau ilgu laiku kultūrā pastāv dubultstandarts, pēc kura no sievietēm tiek sagaidīta seksuāla piesardzība, tajā pašā laikā attaisnojot vīriešu netikumību. Šāda dubultstandarta netaisnīgums ir acīmredzams, un tas tiek attaisnoti kritizēts un atmests. Atmetot šo dubultstandartu, jādomā, vīriešiem būtu jāpaceļas uz augstāku, vienotu standartu, taču ir noticis tieši pretējais — sievietes un meitenes tagad tiek mudinātas būt tikpat neizvēlīgām, kā tas pēc dubultstandarta tika sagaidīts no vīriešiem. Kur reiz sieviešu augstākie standarti pieprasīja apņemšanos un atbildību no vīriešiem, tagad mums ir seksuālas attiecības bez sirdsapziņas, beztēva ģimenes un augoša nabadzība. Vienlīdz izdevīgs neizvēlīgums dzimumattiecībās vienkārši atņem sievietēm viņu tikumisko ietekmi un degradē visu sabiedrību.9 Šajā tukšajā darījumā vīrieši tiek pēdiņās atbrīvoti un sievietes un bērni cieš visvairāk.

Trešā bažu joma nāk no tiem, kuri līdztiesības vārdā vēlas izdzēst visas atšķirības starp vīrišķo un sievišķo. Bieži vien tas izpaužas tā, ka sievietes tiek spiestas pieņemt vairākas vīriešu iezīmes — būt agresīvākām, nepakļāvīgākām un konfrontējošākām. Tagad ir ierasts filmās un videospēlēs redzēt sievietes drausmīgi varmācīgās lomās, atstājot līķus un postažu savā ceļā. Dvēseli stindzinoši ir redzēt vīriešus šādās lomās, un noteikti ne mazākā mērā tas attiecas uz sievietēm, kad viņas rīkojas vardarbīgi vai cieš no vardarbības.

Bijusī Jauno sieviešu vispārējā prezidente Margareta D. Neidalda mācīja: „Pasaulē ir pietiekami rupju sieviešu; mums ir vajadzīgas maigas sievietes. Ir pietiekami vulgāru sieviešu; mums ir vajadzīgas laipnas sievietes. Ir pietiekami nepieklājīgu sieviešu; mums ir vajadzīgas smalkas sievietes. Mums ir pietiekami slavenu un bagātu sieviešu; mums ir vajadzīgas vairāk ticības sievietes. Mums ir pietiekami alkatības; mums ir vajadzīgs vairāk labestības. Mums ir pietiekami uzpūtības; mums ir vajadzīgs vairāk tikumības. Mums ir pietiekami popularitātes; mums ir vajadzīgs vairāk šķīstības.”10 Aizmiglojot atšķirību starp sievišķo un vīrišķo, mēs zaudējam īpatnējās, savstarpēji papildinošās sieviešu un vīriešu dāvanas, kas kopā veido diženāku veselumu.

Mans lūgums sievietēm un meitenēm šodien ir aizsargāt un izkopt jūsos mītošo tikumisko spēku. Saglabājiet to iedzimto tikumību un unikālās dāvanas, ko ienesat pasaulē piedzimstot. Jūsu intuīcija jums liek darīt labu un būt labām, un, kad jūs sekosiet Svētajam Garam, jūsu tikumiskais spēks un ietekme augs. Jaunajām sievietēm es saku, nezaudējiet šo tikumisko spēku, pat pirms jūs esat to attīstījušas pilnā mērā. Īpaši rūpējieties par to, lai jūsu valoda būtu tīra, nevis vulgāra; lai jūsu apģērbs atspoguļotu pieticību, nevis uzpūtību; un lai jūsu uzvedība paustu šķīstību, nevis neizvēlīgumu. Jūs nevarat ar vienu roku celt citus uz tikumību, ja ar otru roku spēlējaties ar netikumu.

Māsas, starp visām jūsu draudzīgajām attiecībām, tieši attiecības ar Dievu, jūsu Debesu Tēvu, kurš ir jūsu tikumiskā spēka avots, jums vienmēr ir jāliek pirmajā vietā jūsu dzīvē. Neaizmirstiet, ka Jēzus spēks nāca no Viņa absolūtās ziedošanās Tēva gribai. Viņš nekad nenovērsās no tā, kas labpatika Viņa Tēvam.11 Centieties būt tādas Tēva un Dēla mācekles, un jūsu ietekme nekad nezudīs.

Un nebaidieties pielietot šo ietekmi bez bailēm vai atvainošanās. „[Esiet] arvien [gatavas] [atbildēt katram vīrietim, sievietei un bērnam], kas vaicā par cerības pamatu jūsos.”12 „[Pasludiniet] Dieva vārdus, [uzstājieties] laikā, nelaikā, [norājiet], [brīdiniet], [paskubiniet] ar visu pacietību un mācību.”13 „[Audziniet] [savus] bērnus gaismā un patiesībā.”14 „[Māciet] [viņiem] lūgt un staigāt taisnīgi Tā Kunga priekšā.”15

Lai neviens tīši nepārprot šos paskubinājumus sievietēm. Uzslavējot tikumisko spēku sievietēs un mudinot to vairot, es nesaku, ka vīrieši un zēni būtu kaut kādā veidā atbrīvoti no sava pienākuma iestāties par patiesību un taisnīgumu, ka viņu pienākums kalpot, uzupurēties un palīdzēt būtu kādā ziņā mazāks nekā sievietēm vai varētu tikt nodots sievietēm. Brāļi, atbalstīsim sievietes, uzņemsimies daļu viņu nastas un attīstīsim savu dzīvesbiedru tikumisko spēku.

Dārgās māsas, mēs paļaujamies uz tikumisko spēku, ko jūs ienesat pasaulē, laulībā, ģimenē, baznīcā. Mēs paļaujamies uz svētībām, kam jūs liekat plūst no debesīm ar savām ticības lūgšanām. Mēs lūdzam par jūsu drošību, labklājību un laimi, un lai jūsu ietekme tiktu stiprināta. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. 2. Timotejam 1:5.

  2. Orsons Skots Kārds, „Neighborliness: Daines Style”, Ensign, 1977. g. apr., 19.

  3. Nīls A. Maksvels, „The Women of God”, Ensign, 1978. g. maijs, 10–11.

  4. Skat. Mozus 2:27.

  5. Skat. Mozus 6:57–60.

  6. Mozus 1:39.

  7. „Pirms gadsimta pieķeršanās pētnieks Džons Boulbijs atklāja, ka saikne, kas izveidota caur neskaitāmām mīļām mijiedarbībām starp māti un bērnu ir tas kritiskais pamats sociālajai un emocionālajai attīstībai. … Un feminisma pētniece Sāra Radika noteica mātes „gādīgo mīlestību” par efektīvas bērnu audzināšanas būtību. Caur „pacietīgu mīlestības aci” mātes attīsta īpašas zināšanas par saviem bērniem — zināšanas, kas viņām dod vienreizēju ieskatu tajā, kādai vajadzētu būt patiesajai „paraugpraksei” katram bērnam.” (Jenet Jacob Erickson, „Love, Not Perfection, Root of Good Mothering”, Deseret News, 2013. g. 12. maijs, G3).

  8. Tā ir taisnība, ka daudzas sievietes daudzu paaudžu garumā tikušas ekspluatētas jeb noslogotas ar netaisnīgām nastām gan ģimenē, gan darbā, taču nesavtībai un vēlmei uzupurēties nav un nevajadzētu kļūt aizvainojošai vai ekspluatējošai. Elders Brūss C. Heifens novēroja: „Ja būt „nesavtīgam” nozīmē to, ka sievietei ir jāatsakās no savas iekšējās identitātes un personīgās izaugsmes, šāda nesavtīguma izpratne ir nepareiza. … Taču mūsdienu atbrīvošanās kustības modelis aiziet par tālu citā virzienā, stereotipizējot sievietes kā pārlieku neatkarīgas no savām ģimenēm. Saprātīgāks uzskats ir tāds, ka vīri un sievas ir savstarpēji atkarīgi. … Kritiķi, kas pārcēla mātes no atkarības uz neatkarību, izlaida savstarpējas atkarības produktīvo vidusceļu. Tie, kuri pārcēla mātes no nesavtības uz savtīgumu, izlaida pašas izvēlētas kalpošanas produktīvo vidusceļu, kas veicina sievietes personīgo izaugsmi. Šo galējību dēļ debates par mātes stāvokļa vērtību ir, ironiski, likušas plašākai sabiedrībai mazināt ne tikai māšu, bet sieviešu vērtību vispār.” („Motherhood and the Moral Influence of Women” [piezīmes par World Congress of Families II, Ženēva, 4. plenārsesija, 1999. g. 16. nov.], http://worldcongress.org/wcf2_spkrs/wcf2_hafen.htm).

  9. Kāda māte žurnāla Wall Street Journal ievadrakstā rakstīja: „Izņemot dažus mormoņus, evaņģēlistus un ortodoksālos jūdus, vesels lērums no mums nezina, kā mācīt saviem dēliem un meitām neatdot tik viegli savus ķermeņus. … Tomēr manā draudzeņu lokā ir stipra vēlme atgriezties pie šķīstības. Starp viņām nav nevienas, ko es pazīstu, kam nebūtu ilgstošas neērtības sajūtu par savu seksuālo pagātni. Un neviena sieviete, kurai es esmu jautājusi par šo tēmu, nav teikusi, ka vēlētos, kaut būtu „eksperimentējusi” vairāk.” (Dženifera Mozesa, „Why Do We Let Them Dress Like That?” Wall Street Journal, 2011. g. 19. marts, C3).

  10. Margareta D. Neidalda, „The Joy of Womanhood”, Ensign, 2000. g. nov., 15; vai Liahona, 2001. g. janv., 18.

  11. Skat. Jāņa 8:29.

  12. 1. Pētera 3:15.

  13. 2. Timotejam 4:2.

  14. Mācība un Derības 93:40.

  15. Mācība un Derības 68:28.