Spēks pastāvēt līdz galam

Elders Ričards Dž. Meinss

no Septiņdesmito prezidija


Ričards Dž. Meinss
Mūsu spēja taisnīgi pastāvēt līdz galam ir proporcionāla mūsu liecības spēkam un pievēršanās pamatīgumam.

Katru rītu, pamostoties, mēs sastopamies ar jaunu, izaicinājumiem pilnu dzīves dienu. Mūs piemeklē dažāda rakstura izaicinājumi: fiziskas grūtības, finansiālas problēmas, savstarpējo attiecību problēmas, emocionāli pārbaudījumi un pat grūtības ar ticību.

Daudzas no šīm dzīves grūtībām var tikt atrisinātas un pārvarētas, tomēr dažas no tām var būt arī neizprotamas un nepārvaramas, un mums var nākties cīnīties ar tām līdz pat brīdim, kad aiziesim no šīs dzīves. Cenšoties pārvarēt īslaicīgus sarežģījumus, kurus var atrisināt, un, turpinot paciest neatrisināmas grūtības, būtu svarīgi paturēt prātā, ka grūtībās attīstītais garīgais spēks palīdzēs veiksmīgi pastāvēt līdz galam, par spīti visiem izaicinājumiem, kas mūs dzīvē sagaida.

Brāļi un māsas, mums ir mīlošs Debesu Tēvs, kurš ir izplānojis mūsu eksistenci uz šīs Zemes tā, lai ikviens no mums varētu personīgi apgūt tās mācības, kas mums nepieciešamas, lai mēs būtu cienīgi mūžīgi dzīvot Viņa klātbūtnē.

Šo principu var ilustrēt ar stāstu no pravieša Džozefa Smita dzīves. Pravietis kopā ar dažiem biedriem mēnešiem ilgi bija ieslodzījumā Libertī cietumā Misūri štatā. Esot ieslodzījumā, pravietis vērsās pie Tā Kunga pazemīgā lūgšanā, lūdzot, lai svētie tiktu atbrīvoti no viņu pašreizējām ciešanām. Tas Kungs atbildēja pravietim Džozefam un mums visiem, mācot, ka visas grūtības, ja vien mēs tās izturēsim, galu galā nāks mums par labu. Šī ir Tā Kunga atbilde uz Džozefa lūgumu:

„Mans dēls, miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu;

un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos.”1

Saskaņā ar Debesu Tēva ieceri, mūsu ceļojums pa šo dzīvi izvēršas rakstura pārbaudījumā. Mēs esam pakļauti gan labā, gan ļaunā ietekmei, un mums ir dota morālā rīcības brīvība pašiem izvēlēties ceļu, pa kuru iet. Kā mācīja senais pravietis Samuēls: „Jūs esat brīvi, jums ir ļauts rīkoties pašiem, jo lūk, Dievs ir devis jums zināšanas un Viņš ir darījis jūs brīvus.”2

Debesu Tēvs saprot, ka savas mirstīgās dabas dēļ mēs ne vienmēr izdarīsim pareizu vai taisnīgu izvēli. Tā kā mēs neesam pilnīgi un pieļaujam kļūdas, mums ir vajadzīga palīdzība, lai atgrieztos Viņa klātbūtnē. Šo palīdzību nodrošina Jēzus Kristus mācības, Viņa piemērs un Viņa veiktās Izpirkšanas upuris. Pateicoties Glābēja veiktās Izpirkšanas upurim, īstenojot grēku nožēlošanas principu, mēs varam tikt glābti un paaugstināti. Ja mēs godīgi un no visas sirds nožēlojam grēkus, Izpirkšana var palīdzēt tikt attīrītiem no grēka, mainīties un veiksmīgi izturēt dzīves grūtības.

Izturība ir svarīgs Jēzus Kristus mācības princips. Tam ir tik liela nozīme tādēļ, ka no mūsu spējas taisnīgi pastāvēt līdz galam atkarīgs, cik kvalitatīvi mēs dzīvosim mūžībā.

2. Nefija 31. nodaļā pravietis Nefijs māca, ka pēc tam, kas esam kristījušies un saņēmuši to pašu glābšanas priekšrakstu, ko saņēma Jēzus Kristus, kā arī saņēmuši Svētā Gara dāvanu, mums ir „jāvirzās uz priekšu …, baudot Kristus vārdu, un [jāpastāv] līdz galam, [un tad, kā] saka Tēvs, [mums] būs mūžīgā dzīve”.3

Tādējādi, lai saņemtu vislielāko no mūsu Debesu Tēva svētībām, kas ir mūžīgā dzīve, mums ir jāizpilda atbilstošie priekšraksti un jāturpina ievērot ar tiem saistītās derības. Citiem vārdiem, mums veiksmīgi jāpastāv līdz galam.

Mūsu spēja taisnīgi pastāvēt līdz galam ir proporcionāla mūsu liecības spēkam un pievēršanās pamatīgumam. Ja mūsu liecība ir stipra un mēs esam patiesi pievērsušies Jēzus Kristus evaņģēlijam, Svētais Gars iedvesmos mūs veikt pareizu izvēli, kas būs centrēta uz Kristu un palīdzēs īstenot mūsu vēlmi taisnīgi pastāvēt līdz galam. Ja mūsu liecības ir vājas un mūsu pievēršanās — virspusēja, pastāv daudz lielāks risks, ka pasaulē valdošās, maldīgās tradīcijas pavedinās mūs uz sliktām izvēlēm.

Es vēlētos dalīties pieredzē, kas parāda, kādu piepūli prasa fiziska izturība, un tad salīdzināt to ar pūliņiem, kādus prasa garīga izturība. Pēc atgriešanās no misijas man bija iespēja spēlēt basketbolu pie iecienīta trenera un rakstnieka, kurš strādāja kādā no Kalifornijas koledžām. Šis treneris visai nopietni sekoja līdzi tam, lai pirms basketbola sezonas sākuma viņa spēlētāji būtu labā fiziskajā formā. Saskaņā ar vienu no viņa treniņu priekšnoteikumiem, pirms kāds no mums drīkstēja pieskarties basketbola bumbai treniņlaukumā, mums bija jāveic krosa skrējiens pāri uzkalniem, netālu no skolas, veicot šo distanci noteiktā un ļoti īsā laikā. Atceros savu pirmo mēģinājumu noskriet šo distanci tūlīt pēc atgriešanās no misijas — man šķita, ka būšu pagalam.

Lai es beidzot iekļautos trenera noteiktajā laikā, bija nepieciešamas vairākas nedēļas nopietnu treniņu. Tā bija lieliska sajūta — ne vien spēt noliktajā laikā noskriet noteikto attālumu, bet, tuvojoties finiša līnijai, vēl palielināt ātrumu.

Lai spētu veiksmīgi spēlēt basketbolu, jābūt labā fiziskajā formā. Laba fiziskā forma prasa zināmus pūliņus, un šie pūliņi ietver ziedošanos, neatlaidību un pašdisciplīnu. Arī par garīgo izturību ir jāmaksā. Un šajā gadījumā cena ir tā pati: ziedošanās, neatlaidība un pašdisciplīna.

Liecībai, tāpat kā ķermenim, jābūt labā formā, ja gribam, lai tā nezustu. Kā mēs varam uzturēt savu liecību? Mēs nevaram uzturēt labu fizisko formu, vienkārši skatoties basketbolu pa televizoru. Līdzīgi, mēs nevaram uzturēt mūsu liecību, vienkārši skatoties vispārējo konferenci pa televizoru. Mums ir jāstudē un jāmācās Jēzus Kristus evaņģēlija pamatprincipi un tad jādara visu, ko varam, lai īstenotu tos savā dzīvē. Tā mēs kļūstam par Jēzus Kristus mācekļiem, un tā mēs varam stiprināt savu liecību, lai tā būtu izturīga.

Saskaroties ar pretestību un cenšoties atdarināt Jēzum Kristum piemītošās īpašības, ir būtiski būt garīgi sagatavotam. Būt garīgi sagatavotam nozīmē, ka esam attīstījuši garīgo izturību un spēku — mēs esam labā garīgajā formā. Mēs esam tik labā garīgajā formā, ka pastāvīgi veicam pareizu izvēli. Mēs kļūstam nelokāmi savā vēlmē un spējā dzīvot pēc evaņģēlija. Kā reiz teicis kāds nezināms autors: „Tev jākļūst par klinti, ko upe nevar aizskalot.”

Tā kā mēs katru dienu saskaramies ar izaicinājumiem, ir ļoti būtiski, lai mēs katru dienu stiprinātu savu garīgo izturību. Ja mēs attīstīsim garīgo spēku, tad pasaules maldīgajām tradīcijām un mūsu dienišķajām grūtībām vairs nebūs gandrīz nekādas ietekmes uz mūsu spēju taisnīgi pastāvēt līdz galam.

Lieliski piemēri garīgajai izturībai rodami mūsu pašu ģimenes vēsturē. Starp daudziem mūsu priekšteču stāstiem, mēs varam atrast piemērus, kas liecina par izturības pozitīvo raksturu.

Šo principu ilustrē arī kāds stāsts no manis paša ģimenes vēstures. Mans vecvectēvs Džozefs Vatsons Meinss piedzima 1856. gadā Hallas pilsētā Jorkšīrā, Anglijā. Viņa ģimene pievienojās baznīcai Anglijā un pēc tam devās uz Soltleiksitiju. 1883. gadā viņš apprecēja Emīliju Kīpu, un viņi kļuva par astoņu bērnu vecākiem. 1910. gada jūnijā, 53 gadu vecumā Džozefu aicināja kalpot pilnlaika misijā. Ar sievas un astoņu bērnu atbalstu viņš atgriezās savā dzimtajā Anglijā, lai kalpotu tur misijā.

Pēc apmēram divu gadu uzticīgas kalpošanas viņi kopā ar pārinieku devās uz Svētdienas skolas nodarbībām Gločesterā, Anglijā, kad pēkšņi pārplīsa velosipēda riepa. Džozefs nokāpa no riteņa, lai novērtētu bojājumu. Redzot, ka bojājums ir nopietns un būs nepieciešams ilgāks laiks, lai to salabotu, viņš aicināja, lai pārinieks dodas tālāk un uzsāk svētdienas nodarbības, viņš drīz vien pievienošoties. Tiklīdz viņš pabeidza savu sakāmo, tā pakrita. Viņš pēkšņi nomira ar sirdstrieku.

Džozefs Vatsons Meinss nekad vairs šajā dzīvē neredzēja savu sievu un astoņus bērnus. Viņi varēja tikai pārvest viņa ķermeni uz Soltleiksitiju un noturēt bēru ceremoniju vecajā Vaterlo sanāksmju zālē. Bēru ceremonijā uzstājās elders Entonijs V. Aivinss no Divpadsmit apustuļu kvoruma, kura paziņojums sniedz mums svarīgu mācību par dzīvi, nāvi un pastāvēšanu līdz galam: „Lūk, ko mums sniedz evaņģēlijs — nevis pasargāšanu no nāves, bet gan uzvaru pār to caur cerību uz brīnišķīgu augšāmcelšanos. … Tas attiecas uz [Džozefu Meinsu]. … Apziņa, ka cilvēki zaudē dzīvību taisnīgumā, ticībā, paliekot uzticīgi ticībai, sniedz apmierinājumu, gandarījumu un prieku.”4

Šis ģimenes stāsts iedvesmo mani darīt visu, kas manos spēkos, lai sekotu mana vecvectēva izturības un garīgā spēka paraugam. Mani tikpat lielā mērā iedvesmo arī viņa sievas Emīlijas ticība, kuras dzīve pēc Džozefa nāves pavisam noteikti bija ļoti smaga. Viņas liecība bija stipra, un viņa bija visā pilnībā pievērsusies evaņģēlijam, jo visu atlikušo dzīvi palika uzticīga ticībai, viena audzinot savus astoņus bērnus.

Apustulis Pāvils teica: „Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas.”5 Mums noliktās sacīkstes uz šīs zemes ir šķēršļu pilns izturības skrējiens. Šie šķēršļi ir izaicinājumi, kas sagaida mūs katru jaunu dienu. Mēs esam šeit, uz šīs Zemes, lai skrietu šajās sacīkstēs, lai īstenotu savu morālo rīcības brīvību un izvēlētos starp pareizo un nepareizo. Lai godam pabeigtu šo skrējienu un veiksmīgi atgrieztos pie mūsu Debesu Tēva, mums ir jāmaksā ziedošanās, neatlaidības un pašdisciplīnas cena. Mums jāiegūst laba garīgā forma. Mums jāattīsta garīgā izturība. Mums vajag stipru liecību, kas vedina uz patiesu pievēršanos, kura savukārt ļaus rast iekšējo mieru un spēku, kas nepieciešams, lai izturētu ikvienu izaicinājumu, ar ko mums var nākties sastapties.

Tādēļ, lai ar kādu izaicinājumu jūs sastaptos katru jaunu rītu, paturiet prātā, ka pateicoties garīgajam spēkam, ko šobrīd attīstāt, un Tā Kunga palīdzībai, skrējiena beigās jūs varēsit baudīt pārliecību, par kuru apustulis Pāvils izteicās šādiem vārdiem:

„Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis.

Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.

Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā.”6

Es jums liecinu par mīlošā Debesu Tēva eksistenci un Viņa diženo un mūžīgo laimes ieceri, kas mums ļāvusi nonākt uz šīs Zemes tieši šajā laikā. Lai Tā Kunga Gars iedvesmo mūs visus attīstīt spēju pastāvēt līdz galam! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Rādīt atsauces

  1.  

    1. Mācība un Derības 121:7–8.

  2.  

    2. Helamana 14:30.

  3.  

    3. 2. Nefija 31:20.

  4.  

    4. Entonijs V. Aivinss, piezīmes no Ričarda Vatsona Meinsa bēru ceremonijas (Meinsu ģimenes personīgie pieraksti).

  5.  

    5. Ebrejiem 12:1.

  6.  

    6. 2. Timotejam 4:6–8.