2010–2019
Maniem mazbērniem
Oktobris 2013


Maniem mazbērniem

Ir viens dominējošais bauslis, kas mums palīdzēs stāties pretī grūtībām un novedīs mūs pie laimīgas ģimenes dzīves izveides.

Šogad precēsies mūsu pirmie divi mazbērni. Dažu gadu laikā aptuveni 10 viņu brālēni un māsīcas, visticamāk, sasniegs vecumu, kad arī dosies ģimenes veidošanas brīnišķīgajā pasaulē.

Šī laimīgā perspektīva ir raisījusi manī dziļas pārdomas, jo viņi ir lūguši man padomu. Būtībā viņi ir jautājuši: „Kādas izvēles es varētu veikt, kas mani vadīs uz laimi?” Un no otras puses: „Kādas izvēles, visticamāk, mani novedīs pie nelaimes?”

Debesu Tēvs ir radījis katru no mums īpašu. Nevieniem diviem cilvēkiem nav identisku dzīves pieredžu. Nav divu vienādu ģimeņu. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka padomu par to, kā izvēlēties laimi ģimenes dzīvē, ir grūti dot. Tomēr mīlošais Debesu Tēvs ir nolicis to pašu taku uz laimi visiem Saviem bērniem. Lai arī kādas būtu mūsu rakstura iezīmes vai dzīves pieredzes, ir tikai viena laimes iecere. Šī iecere ir visu Dieva baušļu ievērošana.

Mums visiem, tai skaitā maniem mazbērniem, kuri apsver laulību, ir viens dominējošais bauslis, kas mums palīdzēs stāties pretī grūtībām un novedīs mūs pie laimīgas ģimenes dzīves izveides. Tas attiecas uz visām attiecībām, lai arī kādi būtu apstākļi. Tas ir vairākkārt atkārtos visos Svētajos Rakstos un mūsdienu praviešu mācībās. Lūk, kā Bībele pauž Tā Kunga padomu visiem, kas vēlas dzīvot kopā mūžīgi mīlestībā un laimē:

„Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja:

„Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”

Bet Jēzus tam sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.

Šis ir augstākais un pirmais bauslis.

Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.””1

No šī vienkāršā apgalvojuma nav grūti rezumēt visu, ko es esmu uzzinājis par to, kādas izvēles vada uz laimi ģimenēs. Es sākšu ar jautājumu: „Kādas izvēles ir ļāvušas man mīlēt To Kungu no visas manas sirds un dvēseles un no visa mana prāta?” Manā gadījumā tas ir noticis tad, kad es izvēlējos būt tur, kur sajutu piedošanas prieku caur Tā Kunga veikto Izpirkšanu.

Pirms daudziem gadiem es kristīju kādu jaunu vīrieti Albukerkē, Ņūmeksikā, ko mans misionāru pārinieks un es bijām mācījuši. Es iegremdēju jauno vīrieti ūdenī un izcēlu no ūdens. Viņš droši vien bija tikpat garš kā es, jo viņš runāja man tieši ausī. Baseina ūdenim un asarām plūstot pa viņa seju un ar prieku savā balsī, viņš teica: „Es esmu tīrs, es esmu tīrs.”

Es esmu redzējis tādas pašas laimes asaras kāda cilvēka acīs, kurš atstāstīja Dieva apustuļa vārdus. Viņš, pēc rūpīgas un laipnas intervijas, bija viņai pateicis: „Es tev piedodu Tā Kunga Vārdā. Viņš tev dos pārliecību par Viņa piedošanu Savā laikā un Savā veidā.” Un Viņš deva.

Es esmu redzējis, kāpēc Tas Kungs var teikt, kad grēki ir piedoti, ka Viņš tos vairs neatceras. Caur Izpirkšanas spēku cilvēki, kurus es labi pazīstu un mīlu, kļuva par jaunām radībām, un grēka sekas tika aizslaucītas prom. Mana sirds ir pilna mīlestības pret Glābēju un mīlošo Tēvu, kurš Viņu sūtīja.

Lielas svētības ir nākušas no tā, ka es mudināju cilvēkus, kas man ir mīļi, iet pie Glābēja, lai saņemtu atvieglojumu no sāpēm; šo atvieglojumu spēj dot vienīgi Viņš. Tādēļ es mudinu tos, kurus mīlu, pieņemt un godam pildīt katru aicinājumu, kas viņiem tiek piedāvāts baznīcā. Šāda izvēle ir būtiska laimei ģimenē.

Spiediens un stress katrā mūsu dzīves posmā var būt par kārdinājumu, lai noraidītu vai nevērīgi pildītu aicinājumus kalpot Glābējam. Tas var pakļaut garīgām briesmām gan mūs pašus, gan dzīvesbiedru, gan ģimeni. Daži aicinājumi var šķist mazsvarīgi, taču mana un manas ģimenes dzīve izmainījās uz labo pusi, kad es pieņēmu aicinājumu mācīt diakonu kvorumu. Es sajutu mīlestību, kas tiem diakoniem bija pret Glābēju un kas Glābējam bija pret viņiem.

Es esmu redzējis, kā tas notiek bijušā staba vai misijas prezidenta dzīvē, kad viņš pieņem Viņa aicinājumu būt par padomdevēju skolotāju kvorumā. Es pazīstu vēl kādu, kas bija kalpojis par bīskapu un tad par reģiona Septiņdesmito, kuru Tas Kungs lietoja, lai palīdzētu kādam zēnam skolotāju kvorumā, kurš bija cietis negadījumā. Brīnumi no tās kalpošanas aizskāra daudzu cilvēku dzīvi, tostarp manu, un vairoja viņu mīlestību pret Glābēju.

Kalpojot citiem, mēs, visticamāk, lūgsimies pēc Svētā Gara sadraudzības. Panākumi Tā Kunga kalpošanā vienmēr rada brīnumus, kas pārspēj mūsu pašu spēkus. Vecāks, kura bērns ir nopietni sadumpojies, zina, ka tā ir patiesība, tāpat to zina apmeklējošā māsa, kuru uzrunājusi sieviete, kura meklē mierinājumu pēc tam, kad viņas vīrs ir pateicis viņai, ka pametīs viņu. Abi šie kalpi ir pateicīgi, ka no rīta lūdza To Kungu, lai Viņš sūtītu Svēto Garu kā viņu pārinieku.

Vienīgi ar Svētā Gara sadraudzību mēs varam cerēt, ka būsim vienlīdzīgi iejūgti laulībā, kurā nav nesaskaņu. Es esmu redzējis, kā šī sadraudzība ir bijusi izšķiroši svarīga laimei laulībā. Lai notiktu brīnums, kad mēs kļūstam viens, ir nepieciešama debesu palīdzība, un tam ir vajadzīgs laiks. Mūsu mērķis ir dzīvot kopā mūžīgi Debesu Tēva un mūsu Glābēja klātbūtnē.

Mans tēvs un mana māte bija ļoti atšķirīgi cilvēki. Mana māte bija dziedātāja un māksliniece. Manam tēvam patika ķīmija. Reiz simfoniskā orķestra koncertā mana māte bija pārsteigta, kad mans tēvs piecēlās un devās uz izeju pirms aplausiem. Mana māte pajautāja, kur viņš iet. Viņa atbilde skanēja visā nevainībā: „Tas ir beidzies, vai ne?” Vienīgi Svētā Gara maigā ietekme lika viņam vispār apmeklēt koncertu ar manu māti un vēlāk apmeklēt daudzus citus koncertus.

Mana māte dzīvoja Ņūdžersijā 16 gadus, lai mans tēvs varētu atbalstīt ģimeni, veicot pētniecisku darbu un pasniedzot ķīmiju. Viņai tas bija upuris — būt šķirtai no savas atraitnes mātes un neprecētās māsas, kuras bija rūpējušās par viņu ģimenes vecajās lauku mājās. Viņas abas nomira, kamēr mana māte bija tālu prom Ņūdžersijā. Tās bija vienīgās reizes, kad es redzēju savu māti raudam.

Pēc vairākiem gadiem manam tēvam piedāvāja darbu Jūtā. Viņš jautāja manai mātei — atkal visā nevainībā: „Mildreda, kā tu domā, kas man būtu jādara?”

Viņa teica: „Henrij, dari to, kas, tavuprāt, ir vislabāk.”

Viņš noraidīja piedāvājumu. Nākamajā rītā viņa uzrakstīja viņam vēstuli, kuru es vēlētos, lai tā man joprojām būtu. Es atceros, ka viņa teica viņam: „Neatver to šeit. Dodies uz biroju un atver vēstuli tur.” Tā sākās ar pārmetumu. Viņš pirms daudziem gadiem bija apsolījis viņai, ka, ja viņš to spēs, viņš aizvedīs viņu dzīvot viņas ģimenes tuvumā. Viņu pārsteidza tas, ka viņa bija aizkaitināta. Viņš nebija atcerējies viņas sirds vēlmi. Viņš nekavējoties nosūtīja ziņu, kurā pieņēma darba piedāvājumu.

Viņš teica: „Mildreda, kāpēc tu man to neteici?”

Viņa teica: „Tev vajadzēja atcerēties.”

Viņš vienmēr runāja par to izvēli pārcelties uz Jūtu kā par savu un nekad kā par savas profesionālās karjeras upuri. Viņi bija saņēmuši šo pilnīgas vienotības brīnumu. Būtu bijis labāk, ja Svētais Gars būtu atgādinājis tēvam par solījumu, ko viņš bija devis pirms daudziem gadiem. Taču viņš ļāva Svētajam Garam mīkstināt savu sirdi tā, ka viņas izvēle kļuva par viņa izvēli.

Debesu Tēvam ir pilnīgas zināšanas par nākotni, Viņš pazīst katru no mums un zina mūsu nākotni. Viņš zina, ar kādām grūtībām mēs saskarsimies. Viņš sūtīja Savu Dēlu, lai Viņš varētu zināt, kā palīdzēt mums mūsu grūtībās.

Mēs zinām, ka Debesu Tēvam ir gara bērni šajā pasaulē, kas dažreiz izvēlas grēku un lielu nelaimi. Tas ir iemesls, kāpēc Viņš sūtīja Savu Pirmdzimto, lai Viņš būtu mūsu Pestītājs, — tā bija vislielākā mīlestības izpausme visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Tādēļ mums ir jāsaprot, ka tam, lai mūs sagatavotu mūžīgajai dzīvei kopā ar mūsu Tēvu, būs vajadzīga Dieva palīdzība un laiks.

Dzīve ģimenēs mūs pārbaudīs. Tas ir viens no Dieva nolūkiem, dodot mums mirstīgās dzīves dāvanu — stiprināt mūs caur pārbaudījumiem. It īpaši spēcīgi tas izpaudīsies ģimenes dzīvē, kur mēs radīsim lielu prieku un piedzīvosim lielas bēdas un izaicinājumus, kas dažreiz šķitīs pāri mūsu spēkiem.

Prezidents Džordžs K. Kenons izteicās šādi par to, kā Dievs ir sagatavojis jūs un mani, un mūsu bērnus pārbaudījumiem, ar kuriem saskarsimies: „Nav neviena no mums, kas nebūtu saņēmis Dieva mīlestību. Nav neviena no mums, par kuru Viņš nebūtu rūpējies un kuru nebūtu apmīļojis. Nav neviena no mums, kuru Viņš nebūtu vēlējies izglābt un kuram nebūtu izdomājis veidu, kā viņu izglābt. Nav neviena no mums, par kuru Viņš nebūtu uzdevis Saviem eņģeļiem rūpēties. Mēs varam šķist nenozīmīgi un nicināmi paši savās acīs un citu cilvēku acīs, taču patiesība ir tāda, ka mēs esam Dieva bērni un ka Viņš patiesībā ir uzdevis Saviem eņģeļiem — neredzamām būtnēm ar lielu spēku un varu — rūpēties par mums, un viņi pieskata un sargā mūs.”2

Tas, ko prezidents Kenons mācīja, ir patiesība. Jums būs nepieciešama šāda pārliecība, tāpat kā man tā ir bijusi nepieciešama, un es esmu paļāvies uz to.

Es esmu lūdzis ticībā, lai kāds, kuru es mīlu, meklētu un sajustu Izpirkšanas spēku. Es esmu lūdzis ticībā, lai eņģeļi cilvēka izskatā nāktu viņiem palīgā, un viņi nāca.

Dievs ir izdomājis veidu, kā izglābt katru Savu bērnu. Daudziem tas nozīmē būt kopā ar brāli vai māsu, vai vecvecāku, kurš viņus mīl, neskatoties uz to, ko viņi dara.

Pirms daudziem gadiem kāds mans draugs izteicās par savu vecmammu. Viņa bija nodzīvojusi taisnīgu dzīvi, vienmēr uzticīga Tam Kungam un Viņa baznīcai. Tomēr viens no viņas mazdēliem izvēlējās noziedzīgu dzīvesveidu. Galu galā viņu ieslodzīja cietumā. Mans draugs atminējās savu vecmammu, kā viņa brauca pa lielceļu apmeklēt savu mazdēlu cietumā, un ka viņai acīs bija asaras, kad viņa ciešanās lūdza Dievu: „Es esmu centusies dzīvot labu dzīvi. Kāpēc, kāpēc man ir šāda traģēdija — mazdēls, kurš, šķiet, ir sagandējis savu dzīvi?”

Atbilde nāca viņas prātā šādiem vārdiem: „Es iedevu viņu tev, jo zināju, ka tu spēsi viņu mīlēt un mīlēsi, neskatoties uz to, ko viņš izdarīs.”

Mums visiem ir brīnišķīga mācība. Mīlošu vecāku un vecvecāku, un visu Dieva kalpu ceļš nebūs viegls šajā grimstošajā pasaulē. Mēs nevaram piespiest Dieva bērnus izvēlēties laimes ceļu. Dievs to nevar izdarīt dēļ rīcības brīvības, ko Viņš mums ir devis.

Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls mīl visus Dieva bērnus, neskatoties uz to, ko viņi izvēlas darīt vai kas viņi kļūst. Glābējs samaksāja cenu par visiem grēkiem, lai cik tie būtu briesmīgi. Lai arī ir jābūt taisnībai, iespēja saņemt žēlastību ir pasniegta, kas nelaupīs taisnību.

Alma izteica šo cerību savam dēlam Koriantonam šādiem vārdiem: „Tādēļ, saskaņā ar taisnību, pestīšanas iecere nevar tikt īstenota savādāk, kā tikai uz nosacījumiem, ka cilvēks nožēlo grēkus šajā pārbaudes stāvoklī, jā, šai sagatavošanās stāvoklī; jo, izņemot tikai kā uz šiem nosacījumiem, žēlastība nevar tikt pielietota, neiznīcinot taisnības darbu. Tad nu taisnības darbs nevar tikt iznīcināts; savādāk Dievs vairs nebūtu Dievs.”3

Mans vēstījums maniem mazbērniem un visiem mums, kas cenšas izveidot mūžīgu ģimeni, ir tāds, ka uzticīgajiem ir garantēts prieks. Pirms pasaule bija, mīlošais Tēvs debesīs un Viņa mīļotais Dēls mīlēja tos un darbojās ar tiem, kuri, kā Viņi zināja, nomaldīsies. Dievs viņus mīlēs mūžīgi.

Jūsu priekšrocība ir zināšanas par to, ka viņi apguva glābšanas ieceri no mācībām, ko saņēma garu pasaulē. Viņi un jūs bijāt pietiekami uzticīgi, lai jums ļautu nākt šajā pasaulē, kad daudziem citiem šāda iespēja bija liegta.

Svētais Gars mums palīdzēs atcerēties visas patiesības. Mēs to nevaram uzspiest citiem, taču mēs varam ļaut, lai viņi redz, kā tas piepildās mūsu dzīvē. Mēs vienmēr varam smelties drosmi no pārliecības, ka visi reiz sajutām prieku, esot kopā kā mūsu Debesu Tēva mīlošās ģimenes locekļi. Ar Dieva palīdzību mēs visi varam atkal sajust šo cerību un prieku. Es lūdzu, lai tā tas varētu būt mums visiem, Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Mateja 22:35–40.

  2. Džordžs K. Kenons, „Our Pre-existence and Present Probation”, Contributor, 1890. g. okt., 476.

  3. Almas 42:13.