Jūs tagad vairs neesat svešinieki

Bīskaps Džeralds Kosē

Pirmais padomnieks prezidējošajā bīskapībā


Džeralds Kosē
Šajā baznīcā nav svešinieku un izstumto. Ir vienīgi brāļi un māsas.

Lielākā daļa no mums kaut kad esam bijuši situācijā, kas mums bija jauna, kur mēs jutāmies neierasti un nedroši. Šāda situācija notika mūsu ģimenē aptuveni pirms pieciem gadiem, kad prezidents Tomass S. Monsons aicināja mani kalpot par baznīcas Augstāko pilnvaroto. Šis aicinājums pieprasīja, lai mūsu ģimene pārceltos no skaistas vietas, ko mēs bijām baudījuši vairāk nekā divas desmitgades. Mana sieva un es joprojām atceramies mūsu bērnu tūlītējo reakciju, kad viņi uzzināja par pārmaiņām. Mūsu 16-gadīgais dēls izsaucās: „Tā nav nekāda problēma. Tu vari braukt, es palikšu!”

Viņš tad ātri izlēma doties mums līdzi un uzticīgi pieņēma šo jauno iespēju savā dzīvē. Dzīve jaunā vidē pēdējo dažu gadu laikā ir kļuvusi mūsu ģimenei par patīkamu mācību pieredzi, it īpaši pateicoties pēdējo dienu svēto siltajai uzņemšanai un labestībai. Dzīvojot dažādās valstīs, mēs esam sākuši novērtēt to, ka Dieva tautas vienotība visā pasaulē ir kaut kas īsts un taustāms.

Mans aicinājums ir devis man iespēju ceļot uz daudzām valstīm un ir devis man īpašu privilēģiju prezidēt daudzās sapulcēs. Kad es skatos uz dažādām draudzēm, es bieži redzu baznīcas locekļus, kas pārstāv daudzas valstis, valodas un kultūras. Viens no brīnumainiem mūsu evaņģēlija laikmeta aspektiem ir tas, ka tas nav ierobežots kādā ģeogrāfiskā apgabalā vai tautu grupā. Tas ir globāls un universāls. Tā nolūks ir sagatavoties Dieva Dēla slavenajai atgriešanās dienai, sapulcinot „[Viņa] bērnus no četrām zemes pusēm”.1

Lai arī baznīcas locekļu daudzveidība pieaug, mūsu svētais mantojums pārsniedz mūsu atšķirības. Kā baznīcas locekļi mēs tiekam ielaisti Israēla namā. Mēs kļūstam brāļi un māsas, vienlīdzīgi mantinieki tajos pašos garīgajos ciltsrakstos. Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka „visi, kas pieņems šo evaņģēliju, tiks saukti pēc [viņa] vārda un tiks uzskatīti par [viņa] pēcnācējiem, un celsies un svētīs [viņu] kā savu tēvu”.2

Katram, kas kļūst par baznīcas locekli, ir dots solījums: „Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.”3

Vārds svešinieks nāk no latīņu valodas vārda extraneus, kas nozīmē „ārpuse” vai „no ārpuses”. Vispārīgi tas apzīmē kādu svešu, nepiederošu cilvēku, kurš tāds ir izcelsmes, kultūras, viedokļu, reliģijas vai citu iemeslu dēļ. Kā Jēzus Kristus mācekļi, kas cenšas būt pasaulē, bet ne no pasaules, mēs dažreiz jūtamies kā svešinieki. Mēs labāk par daudziem citiem zinām, ka noteiktas durvis var būt slēgtas tiem, kas tiek uzskatīti par citādākiem.

Visos laikos Dieva tautai ir bijis pavēlēts rūpēties par visiem cilvēkiem, kas ir svešinieki vai kurus varētu uzskatīt par svešiniekiem. Senos laikos svešiniekam bija jāizrāda tāda pati viesmīlība kā atraitnei vai bārenim. Līdzīgi viņiem, svešinieks bija viegli ievainojams, un viņa izdzīvošana bija atkarīga no aizsardzības, ko viņš saņēma no vietējiem iedzīvotājiem. Israēla tauta saņēma konkrētus norādījumus šajā ziņā: „Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē.”4

Savas laicīgās kalpošanas laikā, Jēzus bija par paraugu tam, kas izdarīja daudz vairāk par vienkāršu pienākumu būt viesmīlīgam un iecietīgam. Tie, kas tika izslēgti no sabiedrības un kurus paštaisnie atstūma un uzskatīja par nešķīstiem, saņēma Viņa līdzjūtību un cieņu. Viņi saņēma vienādu daļu Viņa mācību un kalpošanas.

Piemēram, Glābējs rīkojās pretrunā ar Sava laika paražām, uzrunājot samarieti un lūdzot viņai ūdeni. Viņš sēdēja un ēda ar krodziniekiem un muitniekiem. Viņš nevilcinājās uzsākt sarunu ar spitālīgo, aizskart viņu un dziedināt viņu. Apbrīnojot romiešu virsnieka ticību, Viņš teica pūlim: „Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.”5

Jēzus ir lūdzis mums ievērot pilnīgas mīlestības likumu, kas ir universāla un beznosacījumu dāvana. Viņš teica:

„Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?

Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat?

Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”6

Šajā baznīcā nav svešinieku un izstumto. Ir vienīgi brāļi un māsas. Zināšanas par to, ka mums ir Mūžīgais Tēvs, palīdz mums būt jūtīgākiem pret brālīgajām un māsiskajām jūtām, kam būtu jāpastāv starp visiem vīriešiem un sievietēm uz Zemes.

Fragments no romāna Nožēlojamie parāda, kā priesterības nesēji var izturēties pret cilvēkiem, kas tiek uzskatīti par svešiniekiem. Žans Valžāns bija tikko kā atbrīvots no cietuma. Pārguris no ilgā ceļojuma un būdams ļoti izsalcis un izslāpis, viņš ieradās kādā mazā pilsētiņā, meklējot vietu, kur ieturēties un pārlaist nakti. Kad ziņas par viņa ierašanos izplatījās, cits pēc cita pilsētiņas iedzīvotāji aizvēra viņam savas durvis. Ne viesnīca, ne mājvieta, pat ne cietums nevēra viņam savas durvis. Viņš bija atraidīts un padzīts. Visbeidzot bezspēkā viņš sabruka pilsētiņas bīskapa durvju priekšā.

Labais garīdznieks pilnībā apzinājās Valžāna izcelsmi, taču ieaicināja klaidoni savā mājā ar šādiem līdzjūtīgiem vārdiem:

„„Šī nav mana māja; šī ir Jēzus Kristus māja. No tiem, kas ienāk pa šīm durvīm, netiek prasīts, vai viņam ir vārds, bet gan — vai viņam ir bēdas. Tu esi ciešanās, tu esi izsalcis un izslāpis; tu esi laipni aicināts. … Kāda man ir vajadzība zināt tavu vārdu? Turklāt, pirms tu pateici man [savu vārdu], tev bija viens, ko es zināju.”

[Valžāns] izbrīnā atpleta acis.

„Tiešām? Tu zināji, kā mani sauc?”

„Jā,” atbildēja bīskaps, „tevi sauc par manu brāli.””7

Šajā baznīcā mūsu bīskapijas un mūsu kvorumi nepieder mums. Tie pieder Jēzum Kristum. Katram, kurš ienāk mūsu sanāksmju namos, vajadzētu justies kā mājās. Pienākums laipni aicināt ikvienu kļūst arvien nozīmīgāks. Pasaule, kurā dzīvojam, pašlaik pārdzīvo lielu satraukuma periodu. Pateicoties transporta pieejamības, saziņas ātruma un ekonomikas globalizācijas pieaugumam, Zeme kļūst par vienu lielu ciematu, kur cilvēki un tautas tiekas, savienojas un sajaucas kā nekad agrāk.

Šīs plašās vispasaules pārmaiņas veicina Visvarenā Dieva nodomus. Viņa izredzēto sapulcināšana no četrām Zemes pusēm notiek ne tikai caur misionāru sūtīšanu uz tālām valstīm, bet arī caur cilvēku ierašanos no citiem reģioniem mūsu pašu pilsētās un apkārtnē. Daudzi, nemaz to neapzinoties, tiek Tā Kunga vadīti uz vietām, kur viņi var dzirdēt evaņģēliju un nākt Viņa pulkā.

Ļoti ticams, ka nākamais cilvēks, kas tiks pievērsts evaņģēlijam jūsu bīskapijā, būs kāds, kas nenāks no jūsu ierastā draugu un paziņu loka. Jūs to varat pamanīt pēc viņa vai viņas ārējā izskata, valodas, ģērbšanās vai ādas krāsas. Šis cilvēks, iespējams, uzauga citā reliģijā, viņam ir atšķirīga izcelsme vai atšķirīgs dzīvesveids.

Sadraudzības veicināšana ir svarīgs priesterības pienākums. Ārona un Melhisedeka priesterības kvorumiem ir jādarbojas saskaņoti ar māsām bīskapa vadībā, lai pārliecinātos, ka katrs cilvēks tiek sagaidīts ar mīlestību un laipnību. Mājskolotāji un apmeklējošās māsas būs vērīgas, lai pārliecinātos, ka neviens nav aizmirsts vai neievērots.

Mums visiem ir jāstrādā kopā, lai celtu garīgo vienotību mūsu bīskapijās un draudzēs. Pilnīgas vienotības paraugs pastāvēja Dieva tautā pēc tam, kad Kristus bija apmeklējis Amerikas kontinentu. Pierakstā ir teikts, ka tur nebija „nedz lamaniešu, nedz jebkādu citu -iešu; bet viņi visi kā viens bija Kristus bērni un Dieva valstības mantinieki”.8

Vienotība netiek panākta, ignorējot vai norobežojoties no tiem baznīcas locekļiem, kas liekas citādi vai vājāki, un biedrojoties vienīgi ar tādiem cilvēkiem, kas ir kā mēs. Tieši pretēji, vienotība tiek panākta, uzņemot jaunos locekļus un tos, kam ir sevišķas vajadzības, un kalpojot viņiem. Šie baznīcas locekļi ir svētība baznīcai un dod mums iespēju kalpot mūsu kaimiņiem un tādējādi šķīstīt pašiem savas sirdis.

Tādēļ, mani brāļi, jūsu pienākums ir sniegties pretī ikvienam, kas parādās pie jūsu baznīcas ēku durvīm. Uzņemiet viņus ar pateicību un bez aizspriedumiem. Ja cilvēki, ko nepazīstat, ienāk kādā no jūsu sapulcēm, silti sveiciniet viņus un aiciniet sēdēt ar jums. Lūdzu, speriet pirmo soli, lai palīdzētu viņiem justies gaidītiem un mīlētiem, nevis gaidiet, kad viņi pienāks pie jums.

Pēc savas sākotnējās apsveicināšanās, apsveriet veidus, kā varētu turpināt viņiem kalpot. Es reiz dzirdēju par bīskapiju, kur pēc divu nedzirdīgu māsu kristībām divas burvīgas Palīdzības biedrības māsas nolēma apgūt zīmju valodu, lai labāk spētu sazināties ar šīm jaunpievērstajām māsām. Kāds brīnišķīgs mīlestības paraugs pret brāļiem un māsām evaņģēlijā!

Es liecinu, ka neviens nav svešs mūsu Debesu Tēvam. Nav neviena, kura dvēsele nav dārga Viņam. Tāpat kā Pēteris es liecinu, ka „Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo”.9

Es lūdzu, lai tad, kad Tas Kungs sapulcinās Savas avis pēdējā dienā, Viņš varētu teikt ikvienam no mums: „Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.”

Tad mēs teiksim Viņam: „Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši?”

Un Viņš mums atbildēs: „Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”10

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Rādīt atsauces

  1.  

    1. 1. Nefija 22:25.

  2.  

    2. Ābrahāma 2:10; uzsvars pielikts.

  3.  

    3. Efeziešiem 2:19.

  4.  

    4. 3. Mozus 19:34.

  5.  

    5. Mateja 8:10; skat. arī Mateja 8:2–3; Marka 1:40–42; 2:15; Jāņa 4:7–9.

  6.  

    6. Mateja 5:46–48.

  7.  

    7. Viktors Igo, Nožēlojamie, 1. sējums, 2. grāmata, 3. nodaļa.

  8.  

    8. 4. Nefijs 1:17.

  9.  

    9. Ap. d. 10:34–35.

  10.  

    10. Mateja 25:35, 38, 40.