Tu to vari izdarīt tagad!

Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā


Dīters F. Uhtdorfs
Tikmēr, kamēr esam gatavi no jauna celties un turpināt virzīties pa ceļu … mēs varam mācīties no neveiksmēm un kļūt labāki un laimīgāki.

Kad biju jauns, pakrišana un piecelšanās šķita viena un tā pati kustība. Tomēr gadu gaitā esmu nonācis pie sarūgtinoša secinājuma, ka fizikas likumi ir mainījušies — un ne jau man par labu.

Nesen es slēpoju ar savu 12-gadīgo mazdēlu. Mēs kopā jauki pavadījām laiku, kad es uzbraucu uz ledainas vietas un tā rezultātā veicu slavenu avārijas nolaišanos uz stāvas nogāzes.

Es izmēģināju visas viltības, lai pieceltos, taču nespēju — es biju nokritis un nevarēju piecelties.

Fiziski es jutos labi, taču mans ego bija nedaudz sasists. Tādēļ es pārliecinājos, ka mana ķivere un aizsargbrilles bija īstajā vietā, jo es devu priekšroku tam, lai citi slēpotāji mani neatpazītu. Es varēju iztēloties sevi bezpalīdzīgi sēžam, kamēr tie eleganti slēpo garām, līksmi uzsaucot: „Sveiki, brāli Uhtdorf!”

Es sāku apdomāt, kādā veidā mani varētu izglābt. Tad pie manis pienāca mans mazdēls. Es pastāstīju viņam, kas bija noticis, taču viņu, šķiet, neieinteresēja mani skaidrojumi par to, kāpēc es nevarēju piecelties. Viņš paskatījās man acīs, paņēma mani aiz rokas un stingrā tonī teica: „Vectēv, tu to vari izdarīt tagad!”

Acumirklī es biju kājās.

Es joprojām neticībā šūpoju galvu par notikušo. Kas šķita neiespējams tikai pirms brīža, nekavējoties kļuva par realitāti, jo 12-gadīgs zēns pastiepa man roku un teica: „Tu to vari izdarīt tagad!” Man tas piedeva pārliecību, entuziasmu un spēku.

Brāļi, mūsu dzīvē var būt brīži, kad piecelšanās un ceļa turpināšana var šķist pāri mūsu spēkiem. Tajā dienā uz sniegotās nogāzes es kaut ko iemācījos. Pat tad, kad domājam, ka nespējam piecelties, — cerība joprojām ir. Un dažreiz mums vienkārši ir vajadzīgs kāds, kas ieskatīsies acīs, paņems aiz rokas un teiks: „Tu to vari izdarīt tagad!”

Sīkstuma maldi

Mēs varētu domāt, ka sievietes vairāk nekā vīrieši izjūt nepiemērotības un neizdošanās sajūtas — ka šīs sajūtas ietekmē viņas vairāk nekā mūs. Neesmu pārliecināts, ka tas tā ir. Vīrieši sajūt vainu, depresiju un neveiksmi. Mēs varam izlikties, ka šīs sajūtas mūs neuztrauc, taču tas tā nav. Mūsu neveiksmes un kļūmes var tik ļoti mūs nomākt, ka mēs sākam domāt, ka nekad nespēsim gūt sekmes. Mēs pat varētu pieņemt, ka tāpēc, ka esam krituši iepriekš, krišana ir mūsu liktenis. Kā izteicās kāds rakstnieks: „Kā laivas pret straumi, kas nemitīgi tiek nestas atpakaļ pagātnē, mēs turpinām peldēt.”1

Es esmu redzējis vīrus ar lielu potenciālu un viņiem dotu labvēlību pametam Dieva valstības celšanas prasīgo darbu, jo viņi reizi vai divas ir cietuši neveiksmi. Tie bija daudzsološi vīri, kas varēja būt izcili priesterības nesēji un Dieva kalpi. Taču tāpēc, ka viņi paklupa un zaudēja drosmi, viņi attālinājās no savām priesterības saistībām un sāka veikt citu, taču mazvērtīgāku darbu.

Un tā viņi turpina savu dzīvi, kas ir tikai mazumiņš no tā, kāda tā varētu būt, nekad nesasniedzot to potenciālu, kas viņiem ir dots ar pirmdzimtības tiesībām. Kā žēlabās rakstīja kāds dzejnieks, tie ir starp tām nelaimīgajām dvēselēm, kas „mirst, [lielākajai daļai] mūzikas paliekot viņos”.2

Nevienam nepatīk ciest neveiksmi. Un mums it īpaši nepatīk tas, kad citi — sevišķi tie, kurus mīlam — redz mūs ciešam neveiksmi. Mēs visi vēlamies būt cienīti un novērtēti. Mēs vēlamies būt čempioni. Taču mēs, mirstīgie, nekļūstam par čempioniem bez pūlēm un disciplīnas vai bez kļūdām.

Brāļi, mūsu likteni nenosaka tas, cik reizes mēs paklūpam, taču tas, cik reizes mēs pieceļamies, nopurinām putekļus un dodamies tālāk.

Dievišķas skumjas

Mēs zinām, ka šī mirstīgā dzīve ir pārbaude. Taču tāpēc, ka mūsu Debesu Tēvs mīl mūs ar pilnīgu mīlestību, Viņš mums parāda, kur rast atbildes. Viņš mums ir devis karti, kas ļauj mums pārvietoties pa nezināmu teritoriju un pārvarēt negaidītus izaicinājumus, ar kuriem katrs no mums saskaramies. Praviešu vārdi ir daļa no šīs kartes.

Kad nomaldāmies — kad pakrītam vai novirzāmies no mūsu Debesu Tēva ceļa — praviešu vārdi mums pasaka, kā piecelties un atkal nostāties uz ceļa.

No visiem principiem, ko pravieši ir mācījuši gadsimtu laikā, viens, kas ir uzsvērts atkal un atkal, ir cerību pilnais un aizkustinošais vēstījums par to, ka cilvēce var nožēlot grēkus, mainīt kursu un atgriezties uz patiesas māceklības ceļa.

Tas nenozīmē, ka mums jāsamierinās ar savām vājībām, kļūdām vai grēkiem. Taču pastāv nozīmīga atšķirība starp skumjām par grēku, kas ved uz grēku nožēlošanu, un skumjām, kas ved pie izmisuma.

Apustulis Pāvils mācīja, ka „dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību … bet pasaulīgās skumjas nes nāvi”.3Dievišķas skumjas iedvesmo uz pārmaiņām un cerību caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu. Pasaulīgās skumjas sagrauj mūs, iznīcina cerību un pārliecina mūs padoties turpmākiem kārdinājumiem.

Dievišķas skumjas ved uz pievēršanos4 un sirds pārmaiņu.5 Tās mums liek ienīst grēku un mīlēt labestību.6 Tās mūs mudina celties un staigāt Kristus mīlestības gaismā. Patiesa grēku nožēlošana ir saistīta ar pārmaiņām, nevis spīdzināšanu un mokām. Jā, sirsnīga nožēla un patiesi sirdsapziņas pārmetumi par nepaklausību bieži vien ir sāpīgi, taču ļoti svarīgi soļi grēku nožēlošanas svētajā procesā. Taču, kad vaina ved pie sevis neieredzēšanas vai kavē mūs atkal celties, tā drīzāk traucē, nevis veicina mūsu grēku nožēlošanu.

Brāļi, pastāv labāks ceļš. Celsimies un kļūsim par Dieva vīriem. Mums ir čempions, Glābējs, kurš izgāja cauri ēnu un nāves ielejai mūsu labā. Viņš atdeva Sevi kā atpirkšanas maksu par mūsu grēkiem. Nevienam nekad nav bijusi lielāka mīlestība kā šī — Jēzus Kristus, nevainojamais Jērs, labprātīgi apgūlās uz upurēšanas altāra un samaksāja mūsu grēku cenu līdz „pēdējai artavai”.7 Viņš uzņēmās uz Sevi mūsu ciešanas. Viņš uzlika mūsu nastas un vainu uz Saviem pleciem. Mani dārgie draugi, kad mēs nolemjam nākt pie Viņa, kad mēs uzņemamies Viņa Vārdu un drosmīgi ejam pa māceklības taku, tad caur Izpirkšanu mums ir apsolīta ne tikai laime un „[miers] šajā pasaulē”, bet arī „[mūžīgā] [dzīve] nākamajā pasaulē”.8

Kad mēs pieļaujam kļūdas, kad grēkojam un pakrītam, domāsim par to, ko nozīmē patiesi nožēlot grēkus. Tas nozīmē savas sirds un gribas pievēršanu Dievam un grēka atmešanu. Patiesa, dziļi izjusta grēku nožēlošana atnes dievišķīgu pārliecību, ka mēs to varam „izdarīt tagad”.

Kas jūs esat?

Viena no pretinieka metodēm, ar ko viņš cenšas mūs atturēt no pilnveidošanās, ir apmulsināt mūs par to, kas mēs patiesībā esam un ko mēs patiesībā vēlamies.

Mēs vēlamies pavadīt laiku ar saviem bērniem, taču mēs arī vēlamies nodarboties ar mūsu vīrišķīgajiem hobijiem. Mēs vēlamies zaudēt svaru, taču mēs arī vēlamies izbaudīt kārotos ēdienus. Mēs vēlamies līdzināties Kristum, taču mēs arī vēlamies uzbļaut tam puisim, kas nogriež mums ceļu.

Sātana mērķis ir kārdināt mūs samainīt patiesas laimes un mūžīgo vērtību nenovērtējamās pērles pret neīstu plastmasas nieciņu, kas ir tikai patiesas laimes un prieka ilūzija un viltojums.

Vēl viena metode, ko pretinieks izmanto, lai mums laupītu drosmi celties, ir domāt par baušļiem kā par kaut ko tādu, kas mums ir uzspiests. Es pieņemu, ka cilvēka dabā ir vēlme pretoties visam, kas no sākuma šķietami nav bijusi mūsu pašu ideja.

Ja mēs uzlūkojam veselīgu uzturu un vingrošanu kā kaut ko tādu, ko no mums sagaida tikai mūsu ārsts, visdrīzāk mēs cietīsim neveiksmi. Ja mēs to uzlūkojam šīs izvēles kā kaut ko tādu, kas mēs esam un kādi mēs vēlamies kļūt, mums ir lielākas izredzes pabeigt iesākto un gūt panākumus.

Ja mēs uzlūkojam mājskološanu kā tikai kaut ko tādu, ko vēlas staba prezidents, mēs to izpildīšanai varētu pielikt mazāk pūļu. Ja mēs uz to skatāmies kā uz savu mērķi — kā uz to, ko mēs vēlamies darīt, lai kļūtu līdzīgāki Kristum un kalpotu citiem, tad mēs ne tikai to izpildīsim, bet paveiksim tā, ka tas svētīs mūsu apmeklējamās ģimenes un arī mūsu pašu ģimeni.

Bieži vien mēs esam tie, kuriem palīdz mūsu draugi un ģimenes locekļi. Taču, ja mēs vērīgi un gādīgas sirds motīvu vadīti palūkosimies apkārt, mēs saskatīsim Tā Kunga sniegtās iespējas, lai palīdzētu citiem piecelties un sasniegt savu patieso potenciālu. Rakstos ieteikts: „Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.”9

Godprātīga un taisnīga dzīve un koncentrēšanās uz to, kur vēlamies būt mūžīgajās pasaulēs, ir liels garīga spēka avots. Pat ja mēs šo dievišķo galamērķi redzam tikai ar ticības aci, tas mums palīdzēs palikt uz pareizā ceļa.

Kad mūsu uzmanība galvenokārt ir pievērsta mūsu ikdienas panākumiem vai neveiksmēm, mēs varam apmaldīties, klejot un krist. Ja vērsīsim savu skatu uz augstākiem mērķiem, tas mums palīdzēs kļūt par labākiem dēliem un brāļiem, par laipnākiem tēviem un par mīlošākiem vīriem.

Pat tie, kas pievērš savu sirdi dievišķajiem mērķiem, var reizēm paklupt, taču viņi netiks uzvarēti. Viņi paļaujas un tic uz Dieva solījumiem. Viņi atkal piecelsies, esot ar spožu cerību uz taisnīgu Dievu un iedvesmojošu vīziju par diženu nākotni. Viņi zina, ka var to izdarīt tagad.

Tu to vari izdarīt tagad

Katram cilvēkam, jaunam vai vecam, ir bijusi pašam sava pieredze ar krišanu. Mēs, mirstīgie, mēdzam krist. Taču tikmēr, kamēr esam gatavi no jauna celties un turpināt virzīties pa ceļu pretī garīgajiem mērķiem, ko Dievs mums ir devis, mēs varam mācīties no neveiksmēm un kļūt labāki un laimīgāki.

Mani dārgie brāļi, mani dārgie draugi, pienāks tādi brīži, kad jūs domāsiet, ka nevarat vairs turpināt. Paļaujieties uz Glābēju un Viņa mīlestību. Ar ticību Tam Kungam Jēzum Kristum un ar atjaunotā evaņģēlija spēku un cerību jūs spēsiet stāvēt stalti un turpināt.

Brāļi, mēs mīlam jūs. Mēs lūdzam par jums. Es vēlos, kaut jūs dzirdētu, kā prezidents Monsons lūdz par jums. Vai nu jūs esat jauns tēvs, gados vecāks priesterības nesējs vai tikko ordinēts diakons, mēs neaizmirstam par jums. Tas Kungs neaizmirst par jums!

Mēs atzīstam, ka jūsu ceļš dažreiz nebūs viegls. Taču es dodu jums šo solījumu Tā Kunga Vārdā: celieties un sekojiet mūsu Pestītāja un Glābēja pēdās, un kādu dienu jūs atskatīsieties un sajutīsiet mūžīgu pateicību par to, ka izvēlējāties uzticēties Izpirkšanai un tās spēkam pacilāt un stiprināt jūs.

Mani dārgie draugi un brāļi, nav svarīgi, cik reižu jūs esat kļūdījušies vai cietuši neveiksmi, ---celieties! Jums ir dižens liktenis! Stāviet stalti un staigājiet Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija gaismā! Jūs esat stiprāki, nekā jums šķiet. Jūs esat spējīgāki, nekā varat iedomāties. Jūs to varat izdarīt tagad!” Par šo es liecinu mūsu Skolotāja un Izpircēja, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. F. Skots Ficdžeralds, The Great Gatsby (1925), 180.

  2.  

    2. „The Voiceless”, citēts no The Complete Poetical Works of Oliver Wendell Holmes (1908), 99.

  3.  

    3. 2. korintiešiem 7:10; uzsvars pielikts.

  4.  

    4. Skat. Ap. d. 3:19.

  5.  

    5. Skat. Ecēhiēla 36:26; 2. korintiešiem 5:17; Mosijas 3:19.

  6.  

    6. Skat. Mosijas 5:2.

  7.  

    7. Mateja 5:26.

  8.  

    8. Mācība un Derības 59:23.

  9.  

    9. Kolosiešiem 3:23.