Ja jums trūkst gudrības

Kādu dienu mans 10 gadus vecais dēls internetā studēja par cilvēka smadzenēm. Viņš nākotnē vēlas kļūt par ķirurgu. Nav grūti pamanīt, ka viņš ir daudz gudrāks par mani.

Mums patīk internets. Mājās mēs komunicējam ar ģimeni un draugiem caur sociālajiem tīkliem, e-pastu un citos veidos. Mani bērni daudzus skolas uzdevumus veic, izmantojot internetu.

Lai arī kāds būtu jautājums, ja mums nepieciešams vairāk informācijas, mēs to meklējam internetā. Dažu sekunžu laikā mēs atrodam daudz materiālu. Tas ir brīnumaini!

Internets sniedz tik daudz mācīšanās iespēju! Taču Sātans vēlas, lai mēs būtu nožēlojami, un viņš sagroza lietu patieso būtību. Viņš izmanto šo lielisko līdzekli, lai sekmētu šaubas un bailes un lai iznīcinātu ticību un cerību.

Tā kā internetā pieejams tik daudz informācijas, mums ir rūpīgi jāapsver, kā pielietot savus centienus. Sātans var aizņemt mūsu laiku, likt mums zaudēt uzmanību un kaitēt, kad mēs pārskatām informāciju, kura lielākoties var būt pilnīgi nederīga.

Mums nevajadzētu bezmērķīgi rakāties pa atkritumiem.

Ieklausieties šajā padomā, kas sniegts Rakstos: „Jo lūk, Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna; tādēļ es rādu jums spriešanas ceļu; jo katra lieta, kas aicina darīt labu un pārliecina ticēt Kristum, ir sūtīta ar Kristus spēku un dāvanu; tādējādi jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no Dieva.”¹

Mēs patiesībā saskaramies ar to pašu dilemmu, kāda jaunībā bija Džozefam Smitam. Mēs diezgan bieži atklājam, ka mums pašiem trūkst gudrības.

Dieva valstībā mēs meklējam patiesību, kas ir augstu vērtēta, pamudinoša un nekādā ziņā mūs neapspiež, un nerada bailes. Pats Kungs spēcīgi mudināja baznīcas locekļus tiekties pēc zināšanām.² Viņš teica: „Meklējiet uzcītīgi … ; jā, meklējiet labākajās grāmatās gudrības vārdus; meklējiet zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību.”³ Taču, kā lai mēs atpazīstam patiesību, ja pasaule arvien skarbāk uzbrūk tam, kas attiecas uz Dievu?

Svētie Raksti mums māca, kā to izdarīt.

Pirmkārt, mēs varam atpazīt patiesību, vērojot tās augļus.

Savā ievērojamā Kalna sprediķī Tas Kungs ir teicis:

„Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. …

Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.”⁴

Šo pašu principu mācīja pravietis Mormons, sakot: „Pēc viņu darbiem jums būs tos pazīt, jo, ja viņu darbi ir labi, tad arī viņi ir labi.”⁵

Mēs aicinām visus studēt šīs baznīcas augļus un darbus.

Tie, kuri meklē patiesību, spēs saskatīt pozitīvo pārmaiņu, ko baznīca un tās locekļi rada apkārtējā sabiedrībā, kur tā ir nodibināta. Viņi pamanīs uzlabojumus to cilvēku dzīvēs, kuri dzīvo pēc tās mācībām. Tie, kuri pārbaudīs šos augļus, atklās, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas augļi ir gardi un iekārojami.

Otrkārt, mēs varam atrast patiesību, paši pārbaudot Dieva vārdu.

Pravietis Alma mācīja:

„Mēs salīdzinām vārdu ar sēklu. … ja jūs atbrīvosit vietu, lai sēkla varētu tikt iedēstīta jūsu sirdī, lūk, ja tā ir īsta sēkla [un] ja jūs to neizmetīsit ar savu neticību, … lūk, tā sāks briest jūsu krūtīs; un … jūs teiksit sevī — vajadzētu būt, ka tā ir laba sēkla …, jo [tā] sāk paplašināt manu dvēseli; jā, [tā] sāk apgaismot manu sapratni, jā, [tā] sāk kļūt man [patīkama]. …

… Un tad …, vai tas nenostiprinās jūsu ticību? Jā, tas stiprinās jūsu ticību, …

… jo katra sēkla nes augļus pēc sava veida.”⁶

Cik gan lielisks Tā Kunga pravieša aicinājums! To varētu salīdzināt ar zinātnisku eksperimentu. Mēs tiekam aicināti pārbaudīt vārdu, mums ir doti kritēriji, un mums ir pateikts, kāds būs pārbaudes rezultāts, ja rīkosimies pēc norādījumiem.

Tādējādi Raksti mums māca, ka mēs varam zināt patiesību, vērojot tās augļus vai personīgi ar to eksperimentējot, atvēlot vārdam vietu savā sirdī un audzējot to līdzīgi kā sēklu.

Taču ir vēl trešais veids, kā zināt patiesību, un tas ir — personīgā atklāsmē.

Mācības un Derību 8. nodaļā tiek mācīts, ka atklāsme ir zināšanas — „zināšanas par visu, ko vien [mēs prasīsim] ticībā, ar godīgu sirdi, ticot, ka [mēs saņemsim]”.⁷

Un Tas Kungs mums atklāj, kā mēs saņemsim šādu atklāsmi. Viņš saka: „Es pateikšu tev tavā prātā un tavā sirdī ar Svēto Garu, kurš nāks pār tevi un kurš mitīs tavā sirdī.”⁸

Tādējādi mums tiek mācīts, ka atklāsmi var saņemt, lūdzot ticībā, ar godīgu sirdi, un ticot, ka mēs saņemsim.

Taču ievērojiet, ka Tas Kungs ļoti skaidri brīdināja: „Atceries, ka bez ticības tu nevari darīt neko; tādēļ prasi ticībā.”⁹ Ticība prasa darbu — tādu darbu kā noskaidrošanu savā prātā un pēc tam lūgšanu Tam Kungam, vai tas ir pareizi.

Tas Kungs teica:

„Ja tas ir pareizi, Es likšu, lai tava sirds tevī degtu; tādējādi tu jutīsi, ka tas ir pareizi.

Bet, ja tas nav pareizi, tev nebūs tādu sajūtu, bet tev būs prāta apstulbums, kas tev liks aizmirst to, kas ir bijis nepareizi.”¹⁰

Ticība bez darbiem ir nedzīva.¹¹ Tādēļ „lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies”.¹²

Man ir kāds draugs, ne no mūsu ticības, kurš man norādīja, ka viņš nav garīgs cilvēks. Viņš nestudēs Rakstus un nelūgs, jo viņš saka, ka nevar saprast Dieva vārdus, tāpat viņš nav pārliecināts par Dieva esamību. Šāda attieksme izskaidro, kāpēc viņam trūkst garīguma, un tā vadīs pie atklāsmes pretstata, kā to izskaidroja Alma. Viņš teica: „Un tādēļ tas, kas nocietina savu sirdi, tas saņem mazāku vārda daļu.”

Taču Alma piebilst: „Tas, kas nenocietina savu sirdi, tam tiek dota lielāka vārda daļa, līdz viņam tiek dots zināt Dieva noslēpumus, līdz viņš tos zina pilnībā.”¹³

Alma un Mosijas dēli ir piemērs šim principam, ka ticība prasa darbus. Mormona Grāmatā mēs lasām:

„Viņi bija cītīgi pētījuši Rakstus, lai viņi varētu zināt Dieva vārdu.

Bet tas vēl nav viss; viņi bija daudz nodevušies lūgšanām un gavēšanai; tādēļ tiem bija pravietojuma gars un atklāsmes gars.”¹⁴

Vienlīdz svarīgi šajā procesā ir lūgt ar godīgu sirdi. Ja mēs patiesi meklējam patiesību, mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai to atrastu, un tas var ietvert Svēto Rakstu lasīšanu, baznīcas apmeklēšanu un cenšanos turēt Dieva baušļus. Vēl tas nozīmē, ka mēs vēlēsimies pildīt Dieva gribu, kad to būsim atklājuši.

Perfekts piemērs tam, ko nozīmē būt sirdī godīgam, ir Džozefa Smita rīcība, kad viņš meklēja gudrību. Viņš teica, ka vēlējās uzzināt, kura no sektām ir pareizā, „lai [viņš] varētu zināt, kurai pievienoties”.¹⁵ Pat pirms savas lūgšanas viņš bija gatavs rīkoties, lai kādu atbildi viņš saņemtu.

Mums jālūdz ticībā un ar godīgu sirdi. Taču tas vēl nav viss. Mums arī jātic, ka mēs saņemsim atklāsmi. Mums jāpaļaujas uz To Kungu un jācer uz Viņa apsolījumiem. Atcerieties, kas ir rakstīts: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”¹⁶ Cik brīnišķīgs apsolījums!

Es aicinu jūs visus meklēt patiesību ar kādu no šiem paņēmieniem, taču sevišķi — no Dieva — caur personīgo atklāsmi. Dievs atklās patiesību tiem, kas to meklē, kā tas ir noteikts Svētajos Rakstos. Tas prasa lielākus pūliņus nekā tikai meklēšanu internetā, taču tie ir tā vērti.

Es sniedzu savu liecību, ka šī ir patiesā Jēzus Kristus baznīca. Es esmu redzējis tās augļus sabiedrībā un daudzu tūkstošu cilvēku, tostarp ģimenes locekļu, dzīvē; tādēļ es zinu, ka tā ir patiesa. Es esmu pārbaudījis Dieva vārdu savā dzīvē daudzu gadu garumā un esmu izjutis tā ietekmi savā dvēselē; tādēļ es zinu, ka tā ir patiesa. Taču vissvarīgākais, — es esmu uzzinājis par tās patiesumu pats caur atklāsmi, kas dota ar Svētā Gara spēku; tādēļ es zinu, ka tā ir patiesa. Es aicinu jūs visus darīt to pašu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.