Jēzus Kristus Augšāmcelšanās

Kad Jēzus cieta un mira uz krusta, un Viņa nedzīvais ķermenis tika guldīts kapā, Viņa mācekļus pārņēma sakāves un izmisuma sajūtas. Neraugoties uz to, ka Glābējs atkal un atkal stāstīja par Savu nāvi un tai sekojošo Augšāmcelšanos, viņi to nesaprata. Taču pēc drūmās pēcpusdienas, kad Viņš tika sists krustā, drīz vien sekoja līksms rīts, kad Viņš augšāmcēlās. Taču šis prieks nāca tikai tad, kad mācekļi kļuva par Augšāmcelšanās aculieciniekiem, jo pat eņģeļu paziņojums par to, ka Viņš ir augšāmcēlies, sākumā šķita neizprotams, — tas bija kaut kas pilnīgi neredzēts un nedzirdēts.

Marija Magdalēna kopā ar dažām citām uzticīgām sievām agri tajā svētdienas rītā ieradās pie Glābēja kapa, nesot līdzi svaidāmās zāles un eļļas, lai pabeigtu iesvaidīšanu, kas tika iesākta, kad Tā Kunga ķermenis steigšus tika guldīts kapā pirms gaidāmā Sabata. Šajā īpašajā rītā viņas sagaidīja atvērts kaps, kura ieejas akmens bija novelts malā, un divi eņģeļi, kas paziņoja:

„Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?

Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,

sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam, un trešā dienā augšāmcelties.”¹

„Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja.

Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies.”²

Pēc eņģeļu aicinājuma Marija Magdalēna ieskatījās kapā un, šķiet, pamanīja tikai to, ka Tā Kunga miesas bija pazudušas. Viņa steidzās to paziņot apustuļiem un, atrodot Pēteri un Jāni, viņiem sacīja: „Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši.”³ Pēteris un Jānis skrēja uz to vietu un apliecināja, ka kaps patiesi bija tukšs, redzot „autus tur noliktus … un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, … atsevišķi satītu savā vietā”.⁴ Acīmredzot Jānis bija pirmais, kurš aptvēra brīnišķīgo Augšāmcelšanās vēstījumu. Viņš raksta, ka viņš „redzēja un ticēja”, turpretim pārējie līdz tam brīdim „nebija sapratuši rakstus, ka [Jēzum] vajag uzcelties no miroņiem”.⁵

Pēteris un Jānis aizgāja, taču Marija uzkavējās, joprojām sērodama. Pa to laiku atgriezās eņģeļi un sirsnīgi viņai vaicāja: „Sieva, ko raudi?” Viņa tiem saka: „Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.”⁶ Tajā brīdi augšāmcēlies Glābējs, stāvēdams viņai aiz muguras, sacīja: „Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: „Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!”⁷

Elders Džeimss E. Talmidžs rakstīja: „Tas bija Jēzus, viņas mīļotais Kungs, ar kuru viņa runāja, lai gan to neapzinājās. Viens vārds no Viņa dzīvajām lūpām pārvērta viņas mokošās bēdas svētlaimīgā priekā. Jēzus viņai saka: „Marija!” Šī balss, šis tonis, maigais akcents, ko viņa bija dzirdējusi un mīlējusi iepriekš, izcēla viņu no izmisuma dziļumiem, kuros viņa bija iegrimusi. Viņa pagriezās un ieraudzīja To Kungu. Prieka pārņemta, viņa izstiepa savas rokas un apskāva Viņu, izrunājot tikai šo mīļo un pielūgsmes pilno vārdu — „Rabuni”, kas nozīmē „mans mīļais Kungs.””⁸

Un tā šī svētītā sieviete kļuva par pirmo cilvēku, kas redzēja un runāja ar augšāmcēlušos Kristu. Vēlāk, tajā pašā dienā, Viņš parādījās Pēterim Jeruzālemē vai netālu no tās;⁹ diviem mācekļiem ceļā uz Emavu;¹⁰ un vakarā — 10 apustuļiem un vēl citiem, pēkšņi parādoties to vidū, sacīdams: „Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”¹¹ Tad, lai viņus labāk pārliecinātu, „kad tie … aiz prieka vēl neticēja un brīnījās”,¹² Viņš, tiem redzot, ēda ceptas zivis un tīru medu.¹³ Vēlāk Viņš tiem norādīja: „[Jūs] būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”¹⁴

Neskaitot šos apstiprinātos lieciniekus Jeruzālemē, mums ir nepārspējamā liecība par augšāmceltā Kunga kalpošanu senajiem iedzīvotājiem Rietumu puslodē. Viņš nolaidās no debesīm Pārpilnības zemē un aicināja kopā sanākušo ļaužu pulku, aptuveni 2500 cilvēku, nākt priekšā, vienam aiz otra, līdz viņi visi bija iznākuši, likuši savas rokas Viņa sānos un taustījuši naglu rētas Viņa rokās un kājās.¹⁵

„Un, kad viņi visi bija gājuši un paši pārliecinājušies, tie iesaucās vienā balsī, sacīdami:

Ozianna! Svētīts lai ir Visuaugstā Dieva Vārds! Un tie krita pie Jēzus kājām un pielūdza Viņu.”¹⁶

Kristus Augšāmcelšanās liecina, ka Viņa esamība ir neatkarīga un mūžīga. „Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī.”¹⁷ Jēzus sacīja:

„Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu.

Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.”¹⁸

Glābēja dzīvība nav atkarīga no ēdiena, ūdens, skābekļa vai jebkādas citas vielas, varas vai cilvēka. Gan kā Jehova, gan kā Mesija — Viņš ir Diženais ES ESMU, pašpastāvošais Dievs.¹⁹ Viņš vienkārši ir un vienmēr būs.

Ar Savu Izpirkšanu un Augšāmcelšanos Jēzus Kristus ir pārvarējis visus Krišanas aspektus. Fiziskā nāve būs īslaicīga, un arī garīgai nāvei pienāks beigas, jo mēs visi atgriezīsimies Dieva klātbūtnē kaut vai uz īsu brīdi, lai tiktu tiesāti. Mēs varam pilnībā uzticēties un paļauties uz Viņa spēku, kas pārvar visu un dāvā mums mūžīgo dzīvi.

„Jo, kā caur cilvēku [nāca] nāve, tā arī caur cilvēku [nāca] miroņu augšāmcelšanās.

Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.”²⁰

Eldera Nīla A. Maksvela vārdiem izsakoties: „Kristus uzvara pār nāvi nesa galu cilvēces nelaimīgajam stāvoklim. Tagad ir tikai katra personīgais nelaimes stāvoklis, un arī no tā mēs varam tikt glābti, sekojot Tā mācībām, kurš izglāba mūs no vispārējas iznīcības.”²¹

Apmierinājis taisnības prasības, Kristus tagad aizstāj taisnīgumu jeb, mēs varētu teikt, Viņš ir taisnīgums, tieši tāpat kā Viņš ir mīlestība.²² Tāpat Viņš ir ne tikai pilnīgs, taisns Dievs, Viņš ir arī pilnīgs, žēlīgs Dievs.²³ Tādējādi Glābējs padara visas lietas taisnīgas. Ikviena netaisnība mirstīgajā dzīvē ir īslaicīga, pat nāve, jo Viņš atjauno dzīvību. Ikviens aizvainojums, nespēja, nodevība vai pāridarījums beigās tiek atlīdzināts, pateicoties Viņa galīgajam taisnīgumam un žēlastībai.

Šī paša iemesla dēļ mēs visi esam atbildīgi Viņa priekšā par savu dzīvi, savām izvēlēm un rīcību, pat par savām domām. Tā kā Viņš mūs izglāba no Krišanas, mūsu dzīves īstenībā pieder Viņam. Viņš paziņoja:

„Lūk, Es devu jums Savu evaņģēliju, un tas ir evaņģēlijs, kas Man jums jādod; ka Es nācu pasaulē, lai darītu Sava Tēva gribu, tāpēc ka Mans Tēvs Mani sūtīja.

Un Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un, pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis, lai, kā Es tiku cilvēku pacelts, tāpat arī cilvēki tiktu Tēva pacelti, lai stātos Manā priekšā, lai tiktu tiesāti par saviem darbiem.”²⁴

Apdomāsim kādu mirkli Augšāmcelšanās nozīmīgumu, kas reizi par visām reizēm atklāj Jēzus no Nacaretes patieso identitāti un atrisina lielos filozofiskos strīdus un dzīves jautājumus. Ja Jēzus patiesībā burtiski augšāmcēlās, tad tas nozīmē, ka Viņš ir dievišķa būtne. Nevienam mirstīgam cilvēkam nav spēju pēc nāves atkal atdzīvoties. Tā kā Jēzus augšāmcēlās, Viņš nevarēja būt tikai galdnieks, skolotājs, mācītājs vai pravietis. Tā kā Jēzus augšāmcēlās, Viņam bija jābūt Dievam, patiesi Tēva Vienpiedzimušajam Dēlam.

Līdz ar to tas, ko Viņš mācīja, ir taisnība; Dievs nevar melot.²⁵

Līdz ar to Viņš bija Zemes Radītājs, kā Viņš to teica.²⁶

Līdz ar to debesis un elle ir īsta, kā Viņš to mācīja.²⁷

Līdz ar to garu pasaule pastāv, kuru Viņš apciemoja pēc Savas nāves.²⁸

Līdz ar to Viņš nāks atkal, kā teica eņģeļi,²⁹ un „personiski valdīs uz Zemes”.³⁰

Līdz ar to Augšāmcelšanās un Pēdējā tiesa būs visiem.³¹

Ņemot vērā Kristus Augšāmcelšanās īstenumu, šaubām par Tēva, — kurš deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu pasaules glābšanai, — visvarenību, viszinību un labsirdību nav pamata. Šaubām par dzīves mērķi un jēgu nav pamata. Jēzus Kristus īstenībā ir vienīgais vārds un ceļš, caur kuru cilvēce var saņemt glābšanu. Kristus labvēlība ir īsta, sniedzot gan piedošanu, gan attīrīšanu grēciniekam, kurš ir nožēlojis grēkus. Ticība patiesi ir kaut kas vairāk nekā tikai iedomas vai prāta izgudrojums. Pastāv galīga un universāla patiesība, tāpat kā objektīvi un nemainīgi morāles standarti, kā Viņš to mācīja.

Ir absolūti nepieciešams nožēlot ikvienu Viņa likumu vai baušļu pārkāpumu. Glābēja brīnumi ir īsti, tāpat kā Viņa solījums Saviem mācekļiem, ka viņi var paveikt tos pašus darbus un pat vēl lielākus.³² Viņa priesterība katrā ziņā ir īsts spēks, kas „vada evaņģēliju un tur valstības noslēpumu atslēgu, patiesi Dieva atziņas atslēgu. Tādēļ tās priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks.”³³ Ņemot vērā Kristus augšāmcelšanās īstenumu, nāve nav mūsu beigas, un „ja arī [mūsu] āda būs saplosīta gabalos un [mēs] [būsim] bez miesas [palikuši], [mēs] tomēr [skatīsim] Dievu”.³⁴

Prezidents Tomass S. Monsons reiz pastāstīja par kādu vīru, vārdā Ričards Blečfords, kurš pirms 100 gadiem savā grāmatā Dievs un mans kaimiņš (God and My Neighbor) spēcīgi uzbruka kristiešu vispārpieņemtiem uzskatiem par Dievu, Kristu, lūgšanu un nemirstību. Viņš pārdroši apgalvoja: „Es uzstāju, ka esmu pierādījis visu, ko jebkad esmu vēlējies pierādīt, tik pilnīgi un pārliecinoši, ka neviens kristietis, lai arī cik dižens vai apdāvināts viņš būtu, nevar atspēkot vai mest ēnu uz maniem argumentiem.” Viņš sev apkārt uzcēla skepticisma sienu. Tad notika kaut kas negaidīts. Viņa skepticisms pēkšņi sabruka. … Lēnām viņš sajuta nepieciešamību atgriezties pie ticības, kuru bija nonievājis un izsmējis. Kas izraisīja tik pamatīgas pārmaiņas viņa uzskatos? Nomira viņa sieva. Ar salauztu sirdi viņš iegāja telpā, kur gulēja viņas mirušais ķermenis. Viņš vēlreiz ielūkojās sejā, ko tik ļoti mīlēja. Iznākot ārā, viņš teica kādam draugam: „Tā ir viņa, un tomēr tā nav viņa. Viss ir mainījies. Kaut kas, kas tur bija iepriekš, ir paņemts prom. Viņa vairs nav tā pati. Kas gan ir aizgājusi, ja ne dvēsele?””³⁵

Vai Tas Kungs patiesi nomira un augšāmcēlās? Jā. „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu, — ka Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, tam ir tikai pielikumi.”³⁶

Tuvojoties pravietotajai Jēzus Kristus piedzimšanai, seno nefijiešu un lamaniešu ļaužu vidū bija tādi, kas tai ticēja, lai arī lielākā daļa to apšaubīja. Noteiktajā laikā Viņa piedzimšanas zīme parādījās — diena un nakts, un vēl viena diena bez tumsas —, un visi to zināja.³⁷ Tāpat ir arī mūsdienās, — daži tic, ka Kristus burtiski augšāmcēlās, tomēr daudzi to apšauba vai netic nemaz. Taču daži to zina. Galu galā visi redzēs un zinās; patiesi, „katrs celis lieksies un katra mēle atzīsies Viņa priekšā”.³⁸

Līdz tam es ticu daudzajiem Glābēja Augšāmcelšanās lieciniekiem, kuru pieredzes un liecības ir atrodamas Jaunajā Derībā, — Pēterim un viņa Divpadsmit līdzgaitniekiem, mīļajai un šķīstajai Marijai no Magdalas, kā arī citiem. Es ticu liecībām, kas ir atrodamas Mormona Grāmatā, — apustuļa Nefija un nenosaukta ļaužu pulka liecībai Pārpilnības zemē, kā arī citu liecībām. Un es ticu Džozefa Smita un Sidnija Rigdona liecībai, kuri pēc daudzām citām liecībām sniedza pēdējās evaņģēlija atklāšanas diženo liecību, „ka Viņš dzīvo! Jo mēs redzējām Viņu”.³⁹ Zem Viņa visuredzošās acs skatiena es stāvu šeit kā liecinieks, ka Jēzus no Nacaretes ir augšāmcēlies Pestītājs, un es liecinu par visu, kas izriet no Viņa Augšāmcelšanās fakta. Kaut jūs saņemtu pārliecību un mierinājumu no šīs pašas liecības, es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.