2010–2019
Īsteni krietns un bez viltus
Aprīlis 2015


Īsteni krietns un bez viltus

Jēzus Kristus evaņģēlija labā ziņa ir tāda, ka mūsu sirds vēlēšanās var tikt izmainītas un mūsu motīvi var tikt izglītoti un pilnveidoti.

Diemžēl manā dzīvē ir bijis laiks, kad es biju motivēts tiekties pēc tituliem un amatiem. Tas sākās pavisam nevainīgi. Kad es gatavojos kalpot pilnlaika misijā, mans brālis, kurš ir vecāks par mani, kļuva par zonas vadītāju savā misijā. Es dzirdēju tik daudz labu lietu runājam par viņu, ka es arī gribēju, lai par mani tā runātu. Es cerēju un, iespējams, pat lūdzu, lai man būtu līdzīgs amats.

Par laimi, kalpojot misijā, es apguvu spēcīgu mācību. Pagājušajā konferencē man tika atgādināta šī mācība.

Oktobrī prezidents Dīters F. Uhtdorfs teica: „Dzīves laikā man ir bijusi iespēja biedroties ar dažiem no viskompetentākajiem un inteliģentākajiem vīriešiem un sievietēm šajā pasaulē. Kad biju jaunāks, uz mani lielu iespaidu atstāja izglītoti, kvalificēti, veiksmīgi un pasaulē novērtēti cilvēki. Taču laika gaitā esmu sācis saprast, ka vēl daudz lielāku iespaidu uz mani atstāj tie brīnišķīgie un svētītie cilvēki, kurus var raksturot kā īsteni krietnus un bez viltus.”1

Mans Mormona Grāmatas varonis ir nevainojams piemērs tam, kāds ir brīnišķīgs un svētīts cilvēks, kurš ir īsteni krietns un bez viltus. Šiblons bija viens no Almas, jaunākā, dēliem. Mēs esam vairāk pazīstami ar viņa brāļiem: Helamanu, kurš sekos sava tēva pēdās, kļūstot par pierakstu glabātāju un Dieva pravieti, un Koriantonu, kurš ieguva sliktu slavu kā misionārs, kuram bija nepieciešami daži norādījumi no sava tēva. Helamanam Alma uzrakstīja 77 pantus (skat. Almas 36.–37. nodaļu). Koriantonam Alma veltīja 91 pantu (skat. Almas 39.–42. nodaļu). Šiblonam, savam vidējam dēlam, Alma uzrakstīja tikai 15 pantus (skat. Almas 38. nodaļu). Tomēr viņa vārdi, kuri ietverti šajos 15 pantos, ir spēcīgi un pamācoši.

„Un tad, mans dēls, es ceru, ka man būs milzīgs prieks tevī dēļ tavas stingrības un tavas uzticības Dievam; jo, kā tu esi sācis savā jaunībā raudzīties uz To Kungu, savu Dievu, patiesi tā es ceru, ka tu turpināsi turēt Viņa pavēles; jo svētīts ir tas, kas pastāv līdz galam.

Es saku tev, mans dēls, ka man jau ir bijis milzīgs prieks par tevi dēļ tavas uzticības un tavas uzcītības, un tavas pacietības, un tavas iecietības starp … ļaudīm” (Almas 38:2–3).

Papildus tam, ko Alma teica Šiblonam, viņš vēl pieminēja Šiblonu, kad runāja uz Koriantonu. Alma teica: „Vai tu neesi ievērojis sava brāļa stingrību, viņa uzticību un viņa uzcītību Dieva pavēļu turēšanā? Lūk, vai viņš tev nav rādījis labu piemēru?” (Almas 39:1.)2

Šķiet, Šiblons bija dēls, kurš vēlējās paklausīt savam tēvam un gāja, darīdams to, kas ir taisns, tāpēc, ka tā bija pareizi, nevis slavas, amata, varas, godkāres vai pilnvaru dēļ. Helamans noteikti zināja un cienīja šīs īpašības savā brālī, jo viņš nodeva Šiblona pārraudzībā svētos pierakstus, kurus viņš saņēma no sava tēva. Noteikti, ka Helamans uzticējās Šiblonam, tāpēc ka „viņš bija taisnīgs vīrs un viņš staigāja taisnīgi Dieva priekšā, un viņš centās nemitīgi darīt labu, turēt Tā Kunga, sava Dieva pavēles” (Almas 63:2). Tas patiesi raksturo Šiblonu, turpinājumā nav daudz pierakstīts par viņu, kopš viņš pārņēma pārvaldībā svētos pierakstus, līdz viņš tos nodeva Helamanam, Helamana dēlam (skat. Almas 63:11).

Šiblons bija īsteni krietns un bez viltus. Viņš bija tāds cilvēks, kurš ziedoja savu laiku un talantus un veltīja pūles, lai palīdzētu un atbalstītu citus, jo mīlēja Dievu un savus tuvākos (skat. Almas 48:17–19; 49:30). Prezidenta Spensera V. Kimbala vārdi nevainojami raksturo viņu: „Diženas sievietes un vīrieši vienmēr ir dedzīgāki kalpot, nevis valdīt.”3

Pasaulē, kur daudzi tiecas pēc slavas, amatiem, varas, uzslavām un pilnvarām, es godāju tos brīnišķīgos un svētos cilvēkus, kuri ir īsteni krietni un bez viltus, tos, kurus motivē mīlestība pret Dievu un līdzcilvēkiem, tās dižās sievietes un vīriešus, kuri ir „dedzīgāki kalpot, nevis valdīt”.

Šodien mums apkārt ir daži, kuri grib, lai mēs ticētu, ka mēs varam kļūt svarīgi vienīgi tad, kad iegūstam kādu amatu un varu. Tomēr, par laimi, ir daudzi, kuri nav pakļāvušies šādai ietekmei. Viņi atrod savu vērtību, tiecoties kļūt īsteni krietni un bez viltus. Šādus cilvēkus es esmu atradis starp dažādām sociālo un ekonomisko slāņu grupām un reliģijām. Un daudz šādu cilvēku es atrodu starp patiesi pievērstajiem Kristus sekotājiem.4

Es godāju tos, kuri daudzviet pasaulē katru nedēļu pašaizliedzīgi kalpo lielākā mērā, nekā parasti pildot savus aicinājumus bīskapijās un draudzēs. Taču aicinājumi tiek doti tikai uz laiku. Uz mani vēl lielāku iespaidu atstāj daudzi, kuri bez formāla aicinājuma vienmēr atrod veidus, kā kalpot un atbalstīt citus. Viens no šādiem brāļiem dodas agrāk uz baznīcu, lai sakārtotu krēslus, un paliek ilgāk baznīcā, lai uzkoptu sanāksmju namu. Viena no māsām mērķtiecīgi izvēlas sēdēt blakus kādai neredzīgai māsai savā bīskapijā ne tikai, lai sasveicinātos ar viņu, bet lai līdzās viņai pietiekoši skaļi dziedātu garīgās dziesmas, lai neredzīgā māsa varētu dzirdēt vārdus un dziedāt līdzi. Ja jūs uzmanīgāk pavērosiet savu bīskapiju vai draudzi, jūs atradīsiet līdzīgus piemērus. Vienmēr ir kāds bīskapijas vai draudzes loceklis, kurš, tā vien šķiet, zina, kuram ir nepieciešama palīdzība un kad sniegt šo palīdzību.

Iespējams, savu pirmo mācību par svētajiem, kuri ir īsteni krietni un bez viltus, es apguvu, kad biju jauns misionārs. Es pārcēlos uz rajonu kopā ar elderu, kuru es nepazinu. Es dzirdēju citus misionārus runājam par viņu, kā viņš nekad nav ticis nozīmēts par vadītāju, kādas viņam ir grūtības ar korejiešu valodu, neskatoties uz to, ka viņš jau bija ilgāku laiku šajā valstī. Bet, kad es iepazinu šo elderu, es atklāju, ka viņš bija viens no vispaklausīgākajiem un uzticīgākajiem misionāriem, kādus es biju pazinis. Viņš studēja, kad bija studēšanas laiks; viņš strādāja, kad bija laiks, lai strādātu. Viņš devās prom no dzīvokļa atbilstoši misionāru noteiktajam laikam un atgriezās noteiktajā laikā. Viņš uzcītīgi studēja korejiešu valodu, tomēr šo valodu viņam bija īpaši grūti apgūt.

Kad es atklāju, ka komentāri, kurus biju dzirdējis par viņu, nav patiesi, es sajutu, ka šis misionārs tika nepatiesi novērtēts kā neveiksmīgs. Es vēlējos pateikt visai misijai, ko es esmu atklājis par šo elderu. Es pastāstīju savam misijas prezidentam par manu vēlmi izlabot šo maldīgo priekšstatu. Viņš atbildēja: „Debesu Tēvs zina, ka šis jaunais vīrietis ir veiksmīgs misionārs, un tāpat to zinu arī es”. Viņš piebilda: „Un tagad tu arī to zini, vai vēl kāda viedoklis būtu patiešām būtisks?” Šis gudrais misijas prezidents man mācīja, kas ir būtiskais kalpošanā, un tā nebija slava, amati, vara, gods vai pilnvaras. Šī bija spēcīga mācība jaunam misionāram, kurš pārlieku koncentrējās uz tituliem.

Domājot par šo mācību, es sāku atskatīties uz savu dzīvi un ievēroju, cik bieži uz mani ietekmi atstāja vīrieši un sievietes, kuriem tolaik nebija ievērojamu titulu vai augstu amatu. Viens no šādiem, Šiblonam līdzīgiem, cilvēkiem bija mans semināra skolotājs, kad es mācījos vidusskolas pēdējās klasēs. Šis krietnais vīrs mācīja semināru tikai divus vai trīs gadus, bet viņš atstāja uz mani tādu iespaidu, ka mana sirds tika atvērta un es ieguvu liecību. Viņš, iespējams, nebija pats populārākais skolotājs skolā, bet viņš vienmēr bija sagatavojies un viņa ietekme uz mani bija spēcīga un paliekoša. Kopš viņš man bija mācījis semināra nodarbības, turpmākajos 40 gados es viņu biju redzējis tikai dažas reizes, vienā no tām viņš atnāca mani satikt mana tēva bērēs. Patiesi, šādi rīkojoties, viņš netiecās pēc tituliem un varas.

Es godāju šo uzticīgo skolotāju un daudzus viņam līdzīgus, kuri ir īsteni krietni un bez viltus. Es godāju kādu Svētdienas skolas skolotāju, kurš ne tikai māca savus studentus svētdienā, nodarbības laikā, bet arī māca un atstāj ietekmi uz šiem pašiem studentiem, uzaicinot viņus pievienoties savai ģimenei brokastīs. Es godāju jauniešu vadītājus, kuri apmeklē savas bīskapijas jauno vīriešu un jauno sieviešu sporta un kultūras pasākumus. Es godāju kādu vīrieti, kurš raksta kaimiņiem mazas vēstulītes ar iedrošinājuma vārdiem, un sievieti, kura nevis vienkārši nosūta pa pastu Ziemassvētku kartiņas, bet personiski tās piegādā ģimenes locekļiem un draugiem, kuriem nepieciešams apmeklējums. Es godāju kādu brāli, kurš regulāri ved savu kaimiņu izbraucienā ar mašīnu viņa grūtajās dienās, jo viņš slimo ar Alcheimera slimību, dodot viņam un viņa sievai tik ļoti nepieciešamo atelpu no ierastās rutīnas.

Šīs lietas netiek darītas slavas vai godkāres dēļ. Šie vīrieši un sievietes netiecas saņemt titulus un amatus. Viņi ir Kristus mācekļi, staigādami, nemitīgi darot labu, un, līdzīgi Šiblonam, viņi cenšas paklausīt Debesu Tēvam.

Es jūtos apbēdināts, kad es dzirdu par kādu, kurš ir pārstājis kalpot vai pat apmeklēt baznīcu tāpēc, ka tika atbrīvots no aicinājuma vai sajutās nenovērtēts, jo nesaņēma vēlamo amatu vai titulu. Es ceru, ka kādu dienu viņi apgūs to pašu mācību, ko es apguvu, kad biju jauns misionārs, — ka kalpošanas darbus, kuri ir visnozīmīgākie, parasti pamana vienīgi Dievs. Vai, dzenoties pēc pašu interesēm, mēs neesam aizmirsuši Dieva intereses?

Kāds varētu teikt: „Bet man vēl tik daudz jāpilnveidojas, lai kļūtu tāds kā tie, par kuriem tu runāji.” Jēzus Kristus evaņģēlija labā ziņa ir tāda, ka mūsu sirds vēlēšanās var tikt izmainītas un mūsu motīvi var tikt izglītoti un pilnveidoti. Kad mēs tiekam kristīti īstajā Dieva ganāmpulkā, mēs sākam kļūt par jaunām radībām (skat. 2. korintiešiem 5:17; Mosijas 27:26). Katru reizi, kad mēs atjaunojam kristību derības, pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs speram vienu soli tuvāk šim augstākajam mērķim.5 Kad mēs pastāvam šajā derībā, mums kļūst pieejams spēks sērot ar tiem, kas sēro, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums (skat. Mosijas 18:9). Šajā derībā mēs atrodam labvēlību, kas padara mūs spējīgus kalpot Dievam un ievērot Viņa baušļus, tai skaitā mīlēt Dievu ar visu savu sirdi un mīlēt tuvāko kā sevi pašu.6 Šajā derībā Dievs un Kristus palīdzēs mums, lai mēs varētu palīdzēt tiem, kam ir vajadzīga mūsu palīdzība (skat. Mosijas 4:16; skat. arī 11.–15. pantu).

Viss, ko es patiesi vēlos dzīvē, ir paklausīt manam Debesu Tēvam un laicīgajam tēvam un kļūt līdzīgāks Šiblonam.7

Es pateicos savam Debesu Tēvam par Šiblonam līdzīgiem cilvēkiem, kuru piemērs dod man — un mums visiem — cerību. Viņu dzīvēs mēs redzam apliecinājumu mīlošam Tēvam Debesīs un gādīgam un līdzjūtīgam Glābējam. Līdz ar viņiem es pievienoju savu liecību ar apņemšanos censties kļūt līdzīgāks viņiem, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Dīters F. Uhtdorfs, „Vai tas esmu es, Kungs?” Ensign vai Liahona, 2014. g. nov., 58; uzsvērums pievienots.

  2. Helamans negāja mācīt zoramiešus, no tā mēs zinām, ka Alma runā par Šiblonu, kad viņš teica „tavs brālis” (skat. Almas 31:7; 39:2).

  3. Spencer W. Kimball, „The Role of Righteous Women”, Ensign, 1979. g. nov., 104.

  4. Tas Kungs mums mācīja, ka tad, kad esam patiesi pievērsti Viņa evaņģēlijam, mūsu sirdis novērsīsies no savtīgām interesēm un pievērsīsies kalpošanai, lai stiprinātu citus, kad tie virzās augšup uz mūžīgo dzīvi. Lai pievērstos, mēs varam lūgt un strādāt ticībā, lai kļūtu par jaunu būtni, ko ir padarījusi par iespējamu Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana. Mēs varam sākt ar lūgšanu pēc ticības, lai nožēlotu savtīgumu un saņemtu dāvanu, ar kuru vēlētos rūpēties par citiem vairāk nekā par sevi. Mēs varam lūgt pēc spēka, lai atbrīvotos no lepnības un skaudības” (Henry B. Eyring, „Testimony and Conversion”, Ensign vai Liahona, 2015. g. febr., 4.–5. lpp.).

  5. „Dievs ir nemirstīgs un pilnīgs. Mēs esam mirstīgi un nepilnīgi. Tomēr mēs meklējam veidus šajā mirstīgajā dzīvē, kā mēs varētu būt garīgi vienoti ar Viņu. Šādi mēs iegūstam zināmā mērā piekļuvi Viņa labvēlībai un Viņa varenajam spēkam. Šie īpašie brīži sevī iekļauj … kristības un konfirmāciju, … [un] Tā Kunga mielasta simbolu pieņemšanu” (Jeffrey R. Holland, To My Friends [2014], 80).

  6. „Pēdējo dienu svētie, kuri redz sevi kā Dieva bērnus visā, ko viņi dara, dabīgi īsteno apņemšanās. Pestīšanas iecere ir iezīmēta ar derībām. Mēs apsolāmies paklausīt baušļiem. Savukārt Dievs apsola svētības šajā dzīvē un mūžībā. Viņš precīzi norāda, ko sagaida no mums, un Viņš pilnībā izpilda Savus vārdus. Tāpēc, ka Viņš mīl mūs, un tāpēc, ka ieceres nolūks ir kļūt līdzīgiem Viņam, Viņš sagaida no mums precizitāti. Un solījumi, kurus Viņš mums dod, vienmēr ietver sevī spēku pilnveidoties mūsu spējā ievērot derības. Viņš padara par iespējamu to, lai mēs zinātu Viņa likumus. Kad mēs cenšamies no visas sirds rīkoties atbilstoši Viņa noteiktajiem standartiem, Viņš dod mums pavadoni — Svēto Garu. Tas palielina mūsu spēku ievērot apņemšanās un atpazīt to, kas ir labs un patiess. Un tas ir spēks mācīties — gan attiecībā uz laicīgajām studijām, gan attiecībā uz mācībām, kuras mums nepieciešamas mūžībā” (Henry B. Eyring, „A Child of God” [svētbrīdis Brigama Janga universitātē, 1997. g. 21. okt.], 4–5; speeches.byu.edu). Skat. arī Deivids A. Bednārs, „Viegli nest savus slogus” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2014. g. maijs, 87.–90. lpp.

  7. Cik es sevi atceros, es vēlējos izpatikt savam tēvam. Kad es pieaugu un ieguvu liecību, es tāpat ieguvu vēlmi izpatikt Debesu Tēvam. Vēlāk savā dzīvē es mācījos par Šiblonu un savas dzīves mērķiem pievienoju mērķi — kļūt līdzīgākam viņam.