Vasara kopā ar tanti Rozu
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā
Kad jūs dodaties pa jūsu izvēlēto, gaišo māceklības ceļu, es lūdzu, lai ticība stiprina jūs katrā solī, ejot pa šo ceļu.
Manas mīļotās māsas un dārgie draugi, es priecājos būt kopā ar jums šodien, un es esmu pateicīgs par mūsu dārgā pravieša, prezidenta Tomasa S. Monsona, klātbūtni. Prezident, mēs mīlam tevi. Mēs skumstam par trīs dārgu draugu un patiesu Tā Kunga apustuļu zaudējumu. Mums pietrūkst prezidenta Pekera, eldera Perija un eldera Skota; mēs mīlam viņus. Mēs lūdzam par viņu ģimenēm un draugiem.
Es vienmēr ar nepacietību gaidu šo konferences sesiju — skaista mūzika un mūsu iedvesmoto māsu padoms bagātīgi aicina Garu. Kad esmu bijis kopā ar jums, es kļūstu labāks cilvēks.
Kad es domāju, par ko lai es šodien runāju ar jums, manas domas pievērsās tam veidam, kādā mācīja Glābējs. Tas ir interesanti, kā Viņš spēja mācīt visdižākās patiesības, izmantojot vienkāršus stāstus. Viņa līdzības aicināja Viņa mācekļus uzņemt patiesības ne tikai ar saviem prātiem, bet arī ar savām sirdīm un saistīt mūžīgos principus ar savu ikdienas dzīvi.1 Mūsu dārgais prezidents Monsons arī ir izcils skolotājs, kurš mācot izmanto personīgās pieredzes, kas aizkustina sirdis.2
Šodien es arī sniegšu savu vēstījumu, paužot manas domas un sajūtas stāsta veidā. Es aicinu jūs klausīties ar Garu. Svētais Gars palīdzēs jums atrast vēstījumu sev šajā līdzībā.
Tante Roza
Stāsts ir par meiteni — vārdā Eva. Ir divas svarīgas lietas, kas jums būtu jāzina par Evu. Pirmā ir, ka šajā stāstā viņai bija 11 gadi. Un otrā — viņa pilnīgi noteikti negribēja pārvākties un dzīvot kopā ar savu tanti Rozu. Nekādā gadījumā. Neparko.
Taču Evas mātei bija jādodas uz operāciju, kas prasīja ilgstošu atveseļošanos. Tāpēc Evas vecāki aizsūtīja viņu pavadīt vasaru kopā ar tanti Rozu.
Evas prātā bija tūkstošiem iemeslu, kāpēc šī bija slikta ideja. Pirmām kārtām tas nozīmētu, ka viņa atradīsies prom no savas mātes. Tas arī nozīmētu atstāt savu ģimeni un draugus. Turklāt viņa pat nepazina tanti Rozu. Paldies par pūlēm, bet viņu pilnīgi apmierināja esošā dzīvesvieta.
Tomēr nekādi strīdi un neapmierināti acu skatieni nevarēja mainīt lēmumu. Tad Eva sapakoja ceļasomu un devās ilgajā braucienā ar savu tēti uz tantes Rozas mājām.
No tā brīža, kad Eva pārkāpa pāri šīs mājas slieksnim, viņa to ienīda.
Viss bija tik vecs! Visās iespējamās vietās bija saliktas vecas grāmatas, dīvainas krāsas pudeles un plastmasas kastes, piepildītas pāri malām ar krellēm, lentēm un pogām.
Tante Roza šeit dzīvoja viena pati; viņa nekad nebija precējusies. Vienīgais mājas iemītnieks, izņemot viņu pašu, bija pelēks kaķis, kuram patika atrast augstāko vietu katrā istabā un sēdēt tur, kā izsalkušam tīģerim cieši noraugoties uz visu, kas atradās zemāk.
Šķita, ka pat pati māja ir vientuļa. Tā atradās lauku apvidū, kur mājas atrodas tālu viena no otras. Kilometru attālumā nedzīvoja neviens, kurš būtu Evas vecumā. Arī tas Evai lika justies vientuļi.
Sākumā viņa nepievērsa daudz vērības tantei Rozai. Pārsvarā viņa domāja par savu māti. Dažreiz viņa naktī palika nomodā, lūdzot ar visu savu dvēseli, lai viņas mātei viss būtu labi. Un, lai gan tas nenotika uzreiz, Eva sāka just, ka Dievs rūpējas par viņas māti.
Beidzot pienāca ziņa, ka operācija bija veiksmīga, un viss, ko Evai tagad vajadzēja darīt, bija — izturēt līdz vasaras beigām. Bet, ak, vai, cik ļoti viņai nepatika gaidīt!
Tagad, kad viņas prāts bija mierīgs par savu māti, Eva sāka pievērst mazliet vairāk vērības tantei Rozai. Viņa bija liela sieviete — viss attiecībā uz viņu bija liels: viņas balss, viņas smaids un viņas personība. Viņai nebija viegli pārvietoties, bet viņa, kad strādāja, vienmēr dziedāja un smējās, un viņas smiekli piepildīja māju. Katru vakaru viņa apsēdās uz sava polsterētā dīvāna, izvilka savus Svētos Rakstus un skaļi lasīja. Un, kad viņa lasīja, viņa dažreiz izteica komentārus, līdzīgi kā: „O, viņam nevajadzēja tā darīt!” vai „Ko tik es neatdotu, lai būtu tur!” un „Vai šī nav pati brīnišķīgākā lieta, ko tu jebkad esi dzirdējis!” Un katru vakaru, kad viņas abas nometās ceļos pie Evas gultas, lai lūgtu, tante Roza varēja noskaitīt visskaistākās lūgšanas, pateicoties savam Debesu Tēvam par zilajiem sīļiem un egļu kokiem, par saulrietiem un zvaigznēm, un par „brīnumu būt dzīvam”. Evai tas izklausījās tā, it kā Roza pazītu Dievu kā draugu.
Pēc kāda laika Eva veica pārsteidzošu atklājumu: tante Roza pilnīgi iespējams, bija laimīgākais cilvēks, kādu viņa jebkad ir pazinusi!
Bet kā tas varēja būt?
Kas viņai tāds būtu, par ko justies laimīgai?
Viņa nekad nebija precējusies, viņai nebija bērnu, vienīgais, kas sastādīja viņai kompāniju, bija tas ložņājošais kaķis, un viņai bija grūti izdarīt vienkāršas lietas, kā, piemēram, aizsiet savas kurpes un uzkāpt pa kāpnēm.
Kad viņa devās uz pilsētu, viņa vilka apkaunojoši lielas, košas cepures. Bet cilvēki par viņu nesmējās. Tā vietā, viņi pulcējās ap viņu, vēloties runāt ar viņu. Roza agrāk bija skolotāja, un tas nebija neparasti, ka bijušie skolēni, tagad jau pieaugušie ar saviem bērniem, apstājās un aprunājās. Viņi pateicās viņai par viņas labo ietekmi viņu dzīvēs. Viņi bieži smējās. Reizēm viņi pat raudāja.
Vasarai turpinoties, Eva pavadīja arvien vairāk laika ar Rozu. Viņas devās garās pastaigās, un Eva iemācījās atšķirt zvirbuļus no žubītēm. Viņa lasīja savvaļas plūškoka ogas un taisīja ievārījumu no apelsīniem. Viņa iepazina savu vec-vec-vecmāti, kura pameta savu iemīļoto dzimto zemi, kuģoja pāri okeānam un kājām šķērsoja līdzenumus, lai būtu kopā ar svētajiem.
Drīz vien Eva veica vēl vienu pārsteidzošu atklājumu: tante Roza bija ne tikai viena no vislaimīgākajiem cilvēkiem, kuru viņa pazina, bet Eva pati kļuva laimīgāka, kad atradās līdzās viņai.
Tagad vasaras dienas pagāja arvien ātrāk. Pirms Eva to aptvēra, tante Roza teica, ka drīz pienāks laiks Evai atgriezties mājās. Lai gan Eva gaidīja šo brīdi kopš tās dienas, kad viņa ieradās, viņa nebija pilnīgi droša tagad, kā justies šajā situācijā. Viņa apzinājās, ka viņai patiesībā pietrūks šī dīvainā, vecā māja ar izsekotāju kaķi un viņas iemīļoto tanti Rozu.
Dienā, pirms viņas tētis atbrauca, lai paņemtu viņu, Eva uzdeva jautājumu, par kuru prātoja nedēļām ilgi: „Tante Roza, kāpēc tu esi tik laimīga?”
Tante Roza uzmanīgi palūkojās uz viņu un tad pieveda viņu pie gleznas, kura stāvēja piekārta dzīvojamā istabā. Tā bija talantīga, dārga drauga dāvana.
„Ko tu tur redzi?” viņa jautāja.
Eva bija pamanījusi gleznu iepriekš, bet viņa nebija to uzmanīgāk aplūkojusi. Meitene pionieru drēbēs palecoties dodas pa koši zilu ceļu. Zāle un koki bija koši zaļi. Eva teica: „Tā ir glezna, kurā attēlota meitene. Izskatās, ka viņa dodas uz priekšu palecoties.”
„Jā, tā ir pionieru meitene, kas dzīvespriecīgi dodas uz priekšu palecoties,” sacīja tante Roza. „Es varu iedomāties, ka pionieriem bija daudz tumšu un drūmu dienu. Viņu dzīves bija tik grūtas — mēs pat nevaram iedomāties. Bet šajā gleznā viss ir košs un cerību pilns. Šī meitene dzīvespriecīgi dodas uz priekšu un uz augšu.”
Eva klusēja, un tante Roza turpināja: „Ir pietiekoši daudz lietu dzīvē, kuras nenotiek tā, kā gribētos, un ikviens var ieslīgt pesimismā un depresijā. Bet es pazīstu cilvēkus, kuri pat tad, ja iecerētais neizdodas, izvēlas koncentrēties uz dzīves brīnumiem un zīmēm. Šie ļaudis ir laimīgākie cilvēki, kādus es pazīstu.”
„Bet,” Eva teica, „tu nevari vienkārši pārslēgt sajūtas no „bēdīgs” uz „laimīgs”.”
„Nē, iespējams, ka nevari,” tante Roza viegli pasmaidīja, „bet Dievs nav radījis mūs ar ieceri, lai mēs būtu bēdīgi. Viņš ir radījis mūs, lai mēs gūtu prieku!3 Tāpēc, ja mēs Viņam uzticamies, Viņš mums palīdzēs ievērot dzīvē labās, gaišās un cerību pilnās lietas. Un noteikti pasaule kļūs gaišāka. Nē, tas nenotiks acumirklī, bet patiesībā, cik daudz labu lietu notiek acumirklī? Man šķiet, ka labākās lietas, tādas kā mājās gatavota maize vai apelsīnu ievārījums, prasa pacietību un darbu.”
Eva brīdi padomāja par to un teica: „Varbūt tas nav tik vienkārši cilvēkiem, kuriem dzīvē viss nav tik ideāli.”
„Dārgā Eva, vai tu tiešām domā, ka mana dzīve ir ideāla?” Tante Roza apsēdās ar Evu uz polsterētā dīvāna. „Bija laiks, kad es biju tik ļoti vīlusies, ka vairs negribēju turpināt dzīvot.”
„Tu?” Eva jautāja.
Tante Roza pamāja ar galvu. „Bija tik daudz lietu, kuras es vēlējos savā dzīvē.” Kamēr viņa runāja, viņas balsī parādījās skumjas, kādas Eva pirms tam nebija dzirdējusi. „Vairums no tām tā arī nav piepildījušās. Sekoja viena dziļa vilšanās pēc otras. Kādu dienu es sapratu, ka mana dzīve nekad nebūs tāda, kādu es to iedomājos. Tā bija lielas depresijas diena. Es biju gatava padoties un būt nelaimīga.”
„Un ko tu darīji?”
„Kādu laiku — neko. Es vienkārši biju dusmīga. Es kļuvu neciešama apkārtējiem.” Tad viņa nedaudz iesmējās, bet tie nebija viņas parastie, lielie smiekli, kas šķietami piepilda istabu. „„Tas nav godīgi” — tāda bija dziesma, kuru es savā prātā atkārtoju atkal un atkal. Bet beigu beigās es atklāju kaut ko, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi.”
„Kas tas bija?”
„Ticība,” tante Roza pasmaidīja. „Es atklāju ticību. Un ticība veda pie cerības. Un ticība un cerība deva man pārliecību, ka kādu dienu viss iegūs savu nozīmi, un, pateicoties Glābējam, viss, kas ir nepilnīgs, kļūs pilnīgs. Pēc šī atklājuma es redzēju, ka ceļš manā priekšā nav tik drūms un pelēks, kā es biju iedomājusies. Es sāku pamanīt spilgti zilo, koši zaļo un kvēlojoši sarkano, un es nolēmu, ka man bija izvēle — es varēju nokārt galvu un lēnām vilkties pa šo pelēko ceļu ar norādi „sevis žēlošana”, vai arī, apņemoties ar nelielu ticību, ietērpties košā kleitā, uzvilkt savas deju kurpes un doties pa šo dzīves ceļu, dzīvespriecīgi palecoties un dziedot.” Tagad viņas balss kļuva dzīvespriecīga — līdzīgi meitenei gleznā.
Tante Roza pasniedzās līdz nelielam galdiņam blakus dīvānam, paņēma savus daudz lietotos Svētos Rakstus un ielika tos sev klēpī. „Es nedomāju, ka man bija klīniskā depresija — neesmu pārliecināta, ka to var pārvarēt, sevi pierunājot. Bet es noteikti pierunāju sevi līdz stāvoklim, kad kļuvu nelaimīga! Jā, man bija dažas sliktas dienas, bet visas manas raizes un gaušanās nevarēja to mainīt — tās padarīja visu vēl sliktāku. Ticība Glābējam man mācīja, ka nav svarīgi, kas ir noticis pagātnē, — manam dzīves stāstam var būt laimīgas beigas.”
„Kā tu to zini?” Eva jautāja.
Tante Roza pāršķīra lapu savā Bībelē un teica: „Tas ir pateikts tieši šeit:
„Dievs … mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem, un būs viņu Dievs.
Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.”4
Tante Roza paskatījās uz Evu. Viņa plaši smaidīja, kad ar nelielām trīsām savā balsī viņa čukstus teica: „Vai šī nav pati brīnišķīgākā lieta, ko tu jebkad esi dzirdējusi?”
„Tas patiešām izklausījās brīnišķīgi,” Eva nodomāja.
Tante Roza pāršķīra dažas lapas un norādīja uz pantu, kuru iedeva Evai izlasīt: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”5
„Ar tādu godības pilnu nākotni,” tante Roza teica, „kāpēc vajadzētu iegrimt pagātnes vai tagadnes lietās, kuras nenotiek tā, kā mēs to plānojām?”
Eva aizdomājusies sarauca pieri. „Bet pagaidi drusku,” viņa sacīja. „Vai tu gribi teikt, ka būt laimīgam nozīmē vienkārši raudzīties uz priekšu — uz laimi nākotnē? Vai visa mūsu laime ir mūžībā? Vai daļa no tās nevar notikt tagad?”
„Protams, ka var!” Tante Roza izsaucās. „Dārgais bērns, pašreizējais brīdis ir daļa no mūžības. Tā nesākas vienīgi tad, kad mēs nomirstam! Ticība un cerība atvērs tavas acis uz laimi, kas ir nolikta tavā priekšā.
„Es zinu dzejoli, kurā teikts: „Mūžība ir salikta no pašreizējiem brīžiem.”6 Es negribu, lai mana mūžība sastāvētu no tumšiem un drausmīgiem pašreizējiem brīžiem.” Un es negribēju tos izdzīvot nomāktā vientulībā, sakodusi zobus, aizvērdama acis un būdama aizvainota, ciešoties līdz „rūgtajam galam”. Ticība deva man cerību, kura man bija vajadzīga, lai dzīvotu ar prieku jau tagad!”
„Un ko tu pēc tam darīji?” Eva jautāja.
„Es pielietoju ticību Dieva solījumiem, piepildot savu dzīvi ar noderīgām lietām. Es devos uz skolu. Es ieguvu izglītību. Tas man palīdzēja veidot karjeru profesijā, kuru mīlu.”
Eva kādu brītiņu padomāja par sacīto un teica: „Bet noteikti aizņemtība nepadara kādu laimīgu. Ir daudz aizņemtu cilvēku, kuri nav laimīgi.”
„Kā tu vari būt tik gudra, būdama tik jauna?” Tante Roza pajautāja. „Tev ir pilnīga taisnība. Un lielākā daļa no šiem aizņemtajiem, nelaimīgajiem cilvēkiem ir aizmirsuši vienu lietu, kura ir pati svarīgākā visā pasaulē, — šī lieta, Jēzus teica, ir pati būtiskākā Viņa evaņģēlijā.”
„Un kas tā ir?” Eva jautāja.
„Tā ir mīlestība — tīrā Kristus mīlestība,” Roza teica. „Redzi, viss cits evaņģēlijā, kas māca mums, ko vajadzētu un kas ir, un ko mums būs darīt, — ved pie mīlestības. Kad mēs mīlam Dievu, mēs gribam kalpot Viņam. Mēs gribam būt līdzīgi Viņam. Kad mēs mīlam savus tuvākos, mēs vairs nedomājam tik daudz par savām problēmām, bet palīdzam citiem risināt viņu problēmas.”7
„Un vai tas padara mūs laimīgus?” Eva jautāja.
Acīm pildoties ar asarām, tante Roza piekrītoši pamāja un pasmaidīja. „Jā, mana dārgā. Tas ir tas, kas padara mūs laimīgus.”
Nekad vairs nebūs tāda pati
Nākamajā dienā Eva apkampa savu tanti Rozu un pateicās viņai par visu, ko viņa bija darījusi. Viņa atgriezās mājās pie savas ģimenes un saviem draugiem, un savas mājas un savas apkārtnes.
Taču viņa nekad vairs nebija tāda pati.
Kļūstot vecākai, Eva bieži domāja par vārdiem, ko teica tante Roza. Galu galā Eva apprecējās, izaudzināja bērnus un nodzīvoja garu un brīnišķīgu dzīvi.
Un kādu dienu, atrodoties savās mājās, apbrīnojot gleznu ar meiteni pionieru drēbēs, kura dzīvespriecīgi palecoties dodas pa koši zilu ceļu, Eva atskārta, ka viņa nemanot ir sasniegusi tādu pašu vecumu, kāds bija tantei Rozai tajā neaizmirstamajā vasarā.
Kad viņa to saprata, viņa sajuta savā sirdī kvēlojošu vēlmi — izteikt īpašu lūgšanu. Eva jutās pateicīga par savu dzīvi, par savu ģimeni, par Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju un par to vasaru pirms tik daudziem gadiem, kad tante Roza8 mācīja viņai par ticību, cerību un mīlestību.9
Svētība
Manas mīļās māsas, mani dārgie draugi Kristū, es ceru un lūdzu, lai kaut kas šajā stāstā būtu spējis aizkustināt jūsu sirdi un iedvesmot jūsu dvēseli. Es zinu, ka Dievs dzīvo un ka Viņš mīl ikkatru no jums.
Kad jūs dodaties pa jūsu izvēlēto, gaišo māceklības ceļu, es lūdzu, lai ticība stiprina jūs, katrā solī ejot pa šo ceļu; lai cerība atver jūsu acis uz godībām, ko Debesu Tēvs ir sagatavojis jums; un lai mīlestība pret Dievu un visiem Viņa bērniem piepilda jūsu sirdis. Kā Tā Kunga apustulis, es atstāju ar jums šo savu liecību un svētību, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.