Skaidrās un vērtīgās patiesības

Dārgie brāļi un māsas, gadu desmitiem ilgi, kopš tikusi sasaukta šī konference, prezidents Boids K. Pekers un elderi L. Toms Perijs un Ričards G. Skots ir sēdējuši tieši aiz šīs kanceles un uzstājušies kādā no šīm sesijām. Mēs sērojam, atminoties viņus, un es vēlos izteikt savu atzinību, pagodinot viņus — tik unikālus un atšķirīgus, bet tajā pašā laikā tik saskaņotus savā liecībā par Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu.

Turklāt, es, tāpat kā jūs, smeļos spēku no mūsu pravieša, un es atbalstu prezidentu Tomasu S. Monsonu kā pravieti, gaišreģi un atklājēju, un es apbrīnoju viņa uzticīgo un apzinīgo kalpošanu apustuļa amatā vairāk nekā 50 ievērības cienīgu gadu garumā.

Un tā nu šīs nedēļas otrdienas rītā, pēc pulksten 9:00 no rīta, kad bīskapība uzsāka tikšanos ar Āzijas reģiona prezidiju, kas ieradies uz šo konferenci, es tiku aicināts uz tikšanos ar prezidentu Monsonu un viņa padomniekiem. Kad pēc dažiem mirkļiem iegāju sēžu zālē, līdzās viņa birojam, un apsēdos pie galda, es noteikti izskatījos nervozs, jo viņš mani laipni uzrunāja, nomierinot mani. Viņš norādīja uz maniem gadiem, pieminot, ka izskatos diezgan jauns un pat jaunāks nekā patiesībā.

Tad, pēc neilga brīža, prezidents Monsons paskaidroja, ka, rīkojoties saskaņā ar Tā Kunga gribu, viņš man izsaka aicinājumu — kalpot Divpadsmit apustuļu kvorumā. Viņš vaicāja, vai es pieņemšu šo aicinājumu, uz ko es pēc necienīgi skaļa elpas vilciena (par ko esmu pilnīgi drošs), būdams pilnīgā šokā, atbildēju apstiprinoši. Un tad, pirms spēju izteikt vārdos neaprakstāmo emociju vētru un galvenokārt to, cik neatbilstošs jūtos, prezidents Monsons laipni pasniedzās man pretī, paskaidrojot, kā pirms daudziem gadiem prezidents Deivids O. Makeijs aicināja viņu par apustuli un ka tolaik arī viņš jutās šim aicinājumam neatbilstošs. Viņš mierīgi norādīja: „Bīskap Stīvenson, Tas Kungs sagatavos tos, kurus Viņš aicina.” Šie mierinošie pravieša vārdi ir kalpojuši par miera avotu, remdējot sāpīgās pašizziņas vētru un veldzējot ar jaukām sajūtām mokošajās stundās, kuras kopš tā brīža esmu piedzīvojis gan dienu, gan nakti.

Vēlāk, todien, es atkārtoju to, ko tikko kā aprakstīju jums, savai jaukajai dzīvesbiedrei Līsai, sēžot klusā Tempļa skvēra stūrītī un skatoties uz rāmo tempļa un vēsturiskā Tabernakla ainavu, kas mums pavērās. Cenšoties aptvert un izprast dienas notikumus, mēs atklājām, ka mūsu enkurs ir mūsu ticība Jēzum Kristum un mūsu zināšanas par dižo laimes ieceri. Tas vedina mani paust savu dziļāko mīlestību pret Līsu. Viņa ir manas dzīves saulstariņš un apbrīnojama Dieva meita. Viņas dzīvi raksturo nesavtīga kalpošana un beznosacījumu mīlestība pret ikvienu. Es centīšos būt mūsu mūžīgās savienības svētības cienīgs.

Es paužu savu dziļāko mīlestību pret mūsu četriem dēliem un viņu ģimenēm. Trīs no viņiem ir šeit, kopā ar savām skaistajām sievām un mūsu sešu mazbērnu mātēm. Ceturtais dēls, misionārs, ir saņēmis īpašu atļauju palikt nomodā pēc misionāru gulētiešanas laika un skatās šīs sanāksmes tiešraidi kopā ar savu misijas prezidentu un misijas prezidenta sievu viņu misijas mājā Taivānā. Es mīlu ikvienu no viņiem, un man ļoti patīk tas, cik ļoti viņi mīl Glābēju un Viņa evaņģēliju.

Es paužu mīlestību pret ikvienu savas ģimenes locekli: savu māti un savu tēvu, kurš aizgāja mūžībā pagājušogad. Viņi iedvesa manī liecību, kas iemitinājusies manā sirdī līdz ar pašām pirmajām atmiņām. Es pateicos arī saviem brāļiem, māsām un viņu uzticīgajiem dzīvesbiedriem, kā arī Līsas ģimenes locekļiem, no kuriem daudzi patiesībā šodien ir šeit. Es izsaku savu pateicību daudzajiem radiniekiem, draugiem, misionāriem, vadītājiem un skolotājiem, kas iespaidojuši manu dzīvi.

Mani ir svētījusi ciešā sadarbība ar Augstākā prezidija, Divpadsmito kvoruma, Septiņdesmito kvoruma un vispārējo palīgorganizāciju prezidiju locekļiem. Es apliecinu savu mīlestību un cieņu katram no jums, māsas un brāļi, un es centīšos būt turpmākas sadarbības cienīgs. Prezidējošā bīskapība bauda gandrīz debešķīgu vienotību. Man pietrūks ikdienas saskarsme ar bīskapu Džeraldu Kosē, bīskapu Dīnu M. Deivisu un personālu.

Es stāvu jūsu priekšā kā apliecinājums Tā Kunga vārdiem, kas pierakstīti Mācības un Derību pirmajā nodaļā: „Lai Mana evaņģēlija pilnība varētu tikt pasludināta no vājajiem un vienkāršajiem uz pasaules galiem, un ķēniņu un valdnieku priekšā.”¹ Pirms šiem vārdiem sniegts Tā Kunga paziņojums, kas parāda, cik ļoti Tēvs mīl Savus bērnus: „Tādēļ Es, Tas Kungs, zinādams to postu, kas nāks pār zemes iedzīvotājiem, aicināju Savu kalpu Džozefu Smitu, jaunāko, un runāju uz viņu no debesīm, un devu viņam pavēles.”²

Mūsu mīlošais Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jehova, zinot galu kopš sākuma,³ atvēra debesis, lai uzsāktu jaunu evaņģēlija atklāšanas laikmetu un novērstu postu, par kura iestāšanos zināja. Apustulis Pāvils raksturoja gaidāmo postu ar vārdiem „grūti laiki”⁴. Manuprāt, tas norāda, ka Debesu Tēva kompensācija par dzīvošanu grūtos laikos ir tas, ka mēs vienlaikus dzīvojam arī evaņģēlija atklāšanas pilnībā.

Šonedēļ, mokoties ar domām par savu neatbilstību amatam, es guvu skaidru iedvesmu, kas kalpoja par mācību un mierinājumu — pievērsties nevis tam, ko nevaru paveikt, bet gan tam, ko varu paveikt. Es varu liecināt par skaidrajām, vērtīgajām un patiesajām evaņģēlija mācībām.

Tie ir vārdi, ko esmu teicis simtiem reižu, — gan Baznīcai piederīgajiem, gan daudziem, kuri nav šīs Baznīcas locekļi: „Dievs ir mūsu mīlošais Debesu Tēvs. Mēs esam Viņa bērni. … Viņš raud kopā ar mums, kad mēs ciešam, un priecājas, kad mēs rīkojamies pareizi. Viņš vēlas ar mums sazināties, un mēs varam sazināties ar Viņu caur sirsnīgu lūgšanu. …

Debesu Tēvs ir nodrošinājis mums — Saviem bērniem — ceļu, kā gūt panākumus šajā dzīvē un atgriezties, lai dzīvotu Viņa klātbūtnē. [Debesu] Tēva ieceres centrā ir Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana.”⁵

Debesu Tēvs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, lai Viņš izpirktu visas cilvēces grēkus. Par šīm skaidrajām un vērtīgajām patiesībām es sniedzu savu liecību Jēzus Kristus Vārdā, āmen.