Pakļausim savu sirdi Dievam

Aprīļa vispārējā konferencē elders Dalins H. Oukss runāja par to, ka mums vajag „pārveidot savu personīgo dzīvi”.¹ Man šķiet, ka personīgās pārmaiņas sākas ar pārmaiņām sirdī, neatkarīgi no mūsu dzīves pieredzes vai dzimšanas vietas.

Es nāku no Amerikas Savienoto Valstu dienvidu vidienes, un jaunības dienās kādas senas protestantu dziesmas vārdi mācīja man par patiesa mācekļa sirdi — sirdi, kura ir mainījusies. Padomājiet par šiem, man tik mīļajiem dziesmas vārdiem:

Kā gan mēs, modernie, aizņemtie, konkurējošie cilvēki, varam kļūt pakļāvīgi un rāmi? Kā lai mēs padarām Tā Kunga ceļus par saviem ceļiem? Es ticu, ka mēs varam to aizsākt, mācoties no Viņa un lūdzot pēc sapratnes. Arvien vairāk paļaujoties uz Viņu, mēs atveram savas sirdis, tiecamies darīt Viņa gribu un gaidām atbildes, kas palīdzētu mums saprast.

Manas personīgās sirds pārmaiņas sākās, kad divpadsmit gadu vecumā sāku meklēt Dievu. Es zināju vienīgi Tā Kunga lūgšanu³, citādi lūgt es tā īsti nemācēju. Es atceros, kā nometos ceļos, cerot, ka spēšu sajust Viņa mīlestību, un vaicāju: „Kur Tu esi, Debesu Tēvs? Es zinu, ka Tev tur kaut kur jābūt, bet kur īsti?” Es vaicāju to visus savus pusaudzes gadus. Bija tādi mirkļi, kad es apjautu, ka Jēzus Kristus ir reāls, tomēr Debesu Tēvs Savā gudrībā ļāva man meklēt un gaidīt desmit gadus.

1970. gadā, kad misionāri mācīja man par Tēva pestīšanas ieceri un Glābēja īstenoto Izpirkšanu, gaidīšana beidzās. Es pieņēmu šo patiesību un tiku kristīta.

Balstoties uz zināšanām par Tā Kunga žēlastību un spēku, mēs ar vīru un bērniem izvēlējāmies šādu ģimenes moto: „Gan viss būs labi.” Taču kā gan mēs varam teikt cits citam šos vārdus, kad mūs piemeklē lielas problēmas un atbildes nav tik ātri pieejamas?

Kad mūsu apburošā, cienīgā, 21 gadu vecā meita Džordžija pēc negadījuma ar riteni nonāca slimnīcā, būdama kritiskā stāvoklī, mūsu ģimene teica: „Gan viss būs labi.” Nekavējoties izlidojot no mūsu misijas Brazīlijā uz Indianapolisi ASV Indiānas štatā, lai būtu pie viņas, es cieši turējos pie mūsu ģimenes moto. Taču mūsu jaukā meitiņa aizgāja garu pasaulē tikai dažas stundas pirms manas lidmašīnas nosēšanās. Mūsu ģimeni caurstrāvoja sēras un šoks. Kā gan mēs varējām lūkoties cits uz citu un joprojām teikt: „Gan viss būs labi”?

Pēc Džordžijas nāves mūs pārņēma skaudras izjūtas, mums bija grūti, un mums vēl arvien ir dziļu skumju pilni brīži, taču mēs paturam prātā, ka neviens nekad tā īsti nemirst. Par spīti ciešanām, kas mūs pārņēma, kad Džordžijas laicīgais ķermenis pārstāja funkcionēt, mēs ticējām, ka viņa uzreiz turpināja dzīvot kā gars, un mēs ticam, ka mēs dzīvosim ar viņu mūžīgi, ja vien turēsimies pie savām tempļa derībām. Ticība savam Pestītājam un Viņa Augšāmcelšanās īstenumam, ticība Viņa priesterības spēkam un ticība mūžīgajai saistīšanai ļauj mums pārliecinoši pasludināt savu moto.

Prezidents Gordons B. Hinklijs ir teicis: „Ja jūs darāt labāko, viss būs labi. Paļaujieties uz Dievu. … Tas Kungs mūs nepametīs.”⁴

Mūsu ģimenes moto nevēsta: „Gan viss būs labi tagad.” Tas runā par mūsu cerību uz mūžīgo iznākumu — ne obligāti par tūlītēju rezultātu. Svētie Raksti vēsta: „Meklējiet uzcītīgi, lūdziet vienmēr un esiet ticīgi, un visas lietas strādās kopā jūsu labumam.”⁵  Tur nav teikts, ka visas lietas ir labas, taču visas lietas — gan pozitīvās, gan negatīvās — strādā kopā lēnprātīgo un uzticīgo labumam, un tas notiek Tā Kunga laikā. Mēs gaidām uz Viņu, dažkārt kā Ījabs savās ciešanās, zinot, ka Dievs „gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina”.⁶ Lēnprātīga sirds pieņem pārbaudījumus un to, ka uz dziedināšanu un atjaunotni ir jāgaida.

Pakļaujoties Garam, mēs izzinām Dieva ceļus un sajūtam Viņa gribu. Esmu atklājusi, ka Svētā Vakarēdiena laikā, ko es dēvēju par sabata sirdi, pēc tam, kad esam lūguši pēc grēku piedošanas, ir lietderīgi pavaicāt Debesu Tēvam: „Tēvs, vai ir vēl kas?” Ja mēs esam pakļāvīgi un rāmi, mūsu prātu var pievērst kaut kam vairāk, kas būtu jāmaina — kaut kam, kas ierobežo mūsu spēju saņemt garīgu vadību vai pat dziedināšanu un palīdzību.

Piemēram, var gadīties, ka manī mīt rūpīgi slēpts aizvainojums pret kādu. Vaicājot, vai ir vēl kas, ko man būtu jānožēlo, es skaidri atceros par šo „noslēpumu”. Būtībā Svētais Gars pačukst: „Tu godīgi vaicāji, vai ir vēl kas, un te nu tas ir. Tavs aizvainojums kavē tavu izaugsmi un traucē tev veidot veselīgas attiecības. Tu vari to atlaist.” Ak, tas ir smags darbs (mums var šķist, ka mūsu ienaids ir gluži pamatots), bet pakļaušanās Tā Kunga ceļam ir vienīgais ceļš uz nezūdošu laimi.

Laiku pa laikam un maz pamazām mēs saņemam Viņa labvēlības spēku un vadību, kas varbūt mudina biežāk apmeklēt templi vai padziļinātāk studēt par Glābēja īstenoto Izpirkšanu, vai konsultēties ar draugu, bīskapu, profesionālu terapeitu vai pat ārstu. Mūsu sirds dziedināšana sākas tad, kam mēs pakļaujamies Dievam un pielūdzam Viņu.

Patiesa pielūgsme sākas, kad mūsu sirds ir taisna Tēva un Dēla priekšā. Kāda ir mūsu sirds noskaņa šodien? Paradoksāli: lai mūsu sirds tiktu dziedināta un būtu uzticīga, mums sākumā jāļauj tai salūzt Tā Kunga priekšā. „Un jūs upurēsit Man kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu,”⁷ pasludina Tas Kungs. Ziedojot savu sirdi jeb gribu Tam Kungam, mēs saņemam mums nepieciešamo garīgo vadību.

Pieaugot izpratnē pat Tā Kunga labvēlību un žēlastību, mēs atklājam, ka mūsu stūrgalvīgās sirdis sāk plaisāt un lūzt pateicībā. Tad mēs sniedzamies pēc Viņa, ilgojoties uzņemties uz sevis Dieva Vienpiedzimušā Dēla jūgu. Sniedzoties ar salauztu sirdi un uzņemoties uz sevis jūgu, mēs rodam jaunu cerību un atjaunotu Svētā Gara vadību.

Es esmu pūlējusies atgaiņāt laicīgo vēlmi, lai viss notiktu pēc mana prāta, beigu beigās saprotot, ka mans prāts ir ļoti nepilnīgs, ierobežots un nespējīgs salīdzinājumā ar Jēzus Kristus ceļu. „ Viņa ceļš ir ceļš, kas ved uz laimi šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi pēc nāves.”⁸ Vai mēs varam iemīlēt Jēzu Kristu un Viņa ceļu vairāk par sevi un mūsu pašu plāniem?

Daži varbūt domā, ka ir pārāk bieži cietuši neveiksmi un jūtas par vājiem, lai mainītu savu grēcīgo rīcību vai savas sirds pasaulīgās vēlmes. Taču, kā Israēla derības tautai, mums nav vienkārši jācenšas un atkal jācenšas mainīties pašu spēkiem. Ja mēs dedzīgi lūdzam Dievu, Viņš pieņem mūs tādus, kādi esam, un padara mūs labākus, nekā jebkad esam iztēlojušies. Ievērojamais teologs Roberts L. Milets raksta par „veselīgām ilgām pēc pilnveides”, ko līdzsvaro garīga „pārliecība, ka Jēzū Kristū un caur Viņu mēs to spēsim”.⁹ Ar šādu izpratni mēs varam godīgi teikt savam Debesu Tēvam:

Ja mēs dāvājam Jēzum Kristum savu salauzto sirdi, Viņš pieņem mūsu upuri. Viņš pārved mūs atpakaļ. Lai arī kādi būtu mūsu zaudējumi, ievainojumi un atraidījumi, Viņa labvēlība un dziedināšana ir varenāka par visu. Patiesi, uzņemoties Glābēja jūgu, mēs varam pārliecinoši teikt: „Gan viss būs labi.” Jēzus Kristus Vārdā, āmen.