Miera paraugs
Bīskaps V. Kristofers Vedels
Otrais padomnieks prezidējošajā bīskapībā
Lai mēs iegūtu meklēto mieru, mums ir jārīkojas — mācoties par Jēzu Kristu, klausoties Viņa vārdos un esot ar Viņu.
Pirms dažiem gadiem mūsu meita un znots tika aicināti kopā mācīt Sākumskolas klasi pieciem aktīviem četrgadniekiem. Mūsu meita bija izraudzīta par skolotāju, bet mūsu znots par kārtības uzturētāju, lai, darot visu iespējamo, valdošajā haosā tiktu saglabāts miers un bērniem varētu tikt mācīti evaņģēlija principi.
Vienā īpaši grūtā stundā, pēc vairākiem aizrādījumiem kādam mazam, enerģiskam zēnam, mans znots šo četrgadnieku izveda no klases. Izgājuši no klases un grasoties ar zēnu parunāt par viņa uzvedību un nepieciešamību atrast viņa vecākus, mazais zēns pārtrauca mūsu znotu, pirms viņš paspēja ko pateikt, un ar paceltu roku un emociju pilns viņš ātri noteica: „Man reizēm — reizēm — vienkārši ir grūti domāt par Jēzu!”
Ceļojumā cauri mirstībai, lai cik brīnišķīgs varētu būt mūsu iecerētais galamērķis un uzmundrinošs mūsu ceļojums, mēs visi tiksim pakļauti pārbaudījumiem un bēdām. Elders Džozefs B. Virtlins mācīja: „Skumju rata bultiņa kādā brīdī pagriežas uz katru no mums. Grūtības agrāk vai vēlāk piemeklē katru no mums. Neviens nav izņēmums.”1 „Tas Kungs Savā gudrībā nevienu nepasargā no skumjām un bēdām.”2 Tomēr mūsu spēja — doties pa šo ceļu mierā — ir lielā mērā atkarīga no tā, vai arī mums ir grūtības domāt par Jēzu.
Prāta miers, sirdsapziņas miers un sirdsmiers nav atkarīgs no mūsu spējām izvairīties no pārbaudījumiem, bēdām un sirdssāpēm. Neskatoties uz mūsu patiesajām lūgšanām, ne visas vētras mainīs kursu, ne visas nepilnības tiks dziedinātas, un mēs varam nesaprast visas praviešu, gaišreģu un atklājēju mācītās doktrīnas, principus vai darbības. Tomēr mums ir apsolīts miers — ar nosacījumu.
Jāņa evaņģēlijā Glābējs mācīja, ka, neskatoties uz dzīves likstām, mēs varam turēt drošu prātu, mums var būt cerība un mums nav jābaidās, jo Viņš paziņoja: „Lai jums miers būtu Manī.”3 Ticība Jēzum Kristum un Viņa Izpirkšanas upurim ir bijis un vienmēr būs evaņģēlija pirmais princips un pamats, uz kura tiek celts „miers šajā pasaulē un mūžīgā dzīve nākamajā pasaulē.”4
Mūsu centienos rast mieru ikdienas pārbaudījumos mums ir dots vienkāršs paraugs, kam sekot, lai koncentrētos uz Glābēju, kurš ir teicis: „Mācies no Manis, un klausies Manos vārdos; staigā Mana Gara lēnprātībā, un tev būs miers Manī. Es esmu Jēzus Kristus.”5
Mācies, klausies un staigā — trīs soļi ar apsolījumu.
Pirmais solis: „Mācaities no Manis”
Jesajas grāmatā mēs lasām: „Un nāks daudzas tautas un sacīs: „Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!””6
Tempļos, kuru skaits aizvien turpina pieaugt, mēs mācāmies par Jēzu Kristu un Viņa kā pasaules Radītāja, mūsu Glābēja un Pestītāja un mūsu miera avota lomu Tēva plānā.
Prezidents Tomass S. Monsons ir mācījis: „Pasaule var būt izaicinoša un sarežģīta vieta, kurā dzīvot. … Ja mēs dodamies uz Dieva svētajiem namiem un atceramies tur noslēgtās derības, mēs spēsim labāk izturēt ikvienu pārbaudījumu un pārvarēt jebkuru kārdinājumu. Šajā īpašajā svētnīcā mēs atradīsim mieru.”7
Pirms dažiem gadiem kalpojot Dienvidamerikā, dodoties pildīt staba konferences uzdevumu, es satiku kādu pāri, kurš sēroja par jaundzimušā dēla neseno nāvi.
Tas bija intervijas laikā, konferences gaitā, kad es pirmo reizi satiku brāli Tumiri un uzzināju par viņa zaudējumu. Sarunas laikā viņš pastāstīja, ka viņš ne tikai ļoti skuma par dēla zaudēšanu, bet arī bija izmisumā tādēļ, ka viņu vairs nekad neredzēs. Viņš paskaidroja, ka, būdams jauns Baznīcas loceklis, viņš bija iekrājis pietiekami daudz naudas, lai pirms dēla dzimšanas vienreiz aizbrauktu uz templi un tiktu saistīts ar sievu un savām divām meitām. Tad viņš pastāstīja, kā viņi bija krājuši naudu, lai atgrieztos templī, bet nav varējuši paņemt līdzi savu mazo dēlu, lai piesaistītu sev arī viņu.
Redzēdams, ka ir noticis pārpratums, es paskaidroju, ka viņš savu dēlu redzēs atkal, ja viņš paliks uzticīgs, jo saistīšanas priekšraksts, kas viņu piesaistīja viņa sievai un meitām, bija pietiekams, lai piesaistītu viņu arī viņa dēlam, kurš bija dzimis derībā.
Būdams pārsteigts, viņš pajautāja, vai tā patiešām ir, un, kad es to apstiprināju, viņš palūdza, vai es būtu ar mieru parunāt ar viņa sievu, kas nespēja rast mieru šīs divas nedēļas kopš dēla nāves.
Svētdienas pēcpusdienā, pēc konferences, es satikos ar māsu Tumiri un izskaidroju arī viņai šo brīnišķīgo doktrīnu. Aizvien izjūtot nesenā zaudējuma sāpes, bet ar cerības atmirdzumu, viņa raudādama jautāja: „Vai es patiešām atkal varēšu turēt savās rokās manu mazo puisīti? Vai viņš patiešām ir mans uz mūžiem?” Es viņu mierināju, ka, ievērojot noslēgtās derības, templī esošais saistīšanas spēks, kurš darbojas, pateicoties Jēzus Kristus pilnvarām, patiešām ļaus viņai atkal būt ar savu dēlu un turēt viņu savās rokās.
Māsa Tumiri, kaut arī salauztu sirdi sava dēla nāves dēļ, aizgāja no mūsu tikšanās, lejot pateicības asaras un piepildīta ar mieru, pateicoties svētajiem tempļa priekšrakstiem, kas ir pieejami, pateicoties mūsu Glābējam un Pestītājam.
Katru reizi, kad apmeklējam templi, — visā, ko dzirdam, darām un sakām; katrā priekšrakstā, kurā piedalāmies; un katrā derībā, ko noslēdzam, — mums tiek norādīts uz Jēzu Kristu. Dzirdot Viņa vārdus un mācoties no Viņa piemēra, mēs izjūtam mieru. Prezidents Gordons B. Hinklijs mācīja: „Dodieties uz Tā Kunga namu un sajūtiet tur Viņa Garu, un sarunājieties ar Viņu, un jūs sajutīsiet mieru, kuru neatradīsiet nekur citur.”8
Otrais solis: „Klausies Manos vārdos”
Mācībā un Derībās mēs lasām: „Vai ar Manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.”9 Sākot no Ādama dienām — līdz pat mūsdienu pravietim, Tomasam Spenseram Monsonam, Tas Kungs ir runājis caur Saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem. Tie, kas izvēlas klausīties un sekot Tā Kunga vārdiem, dotiem caur Viņa praviešiem, atradīs drošību un mieru.
Mormona Grāmatā ir atrodami daudzi piemēri tam, cik svarīgi ir sekot pravietiskām norādēm un palikt uzticīgiem pravietim, tostarp arī pamācība no Lehija vīzijas par dzīvības koku, kas ir atrodama 1. Nefija grāmatas 8. nodaļā. Lielā un plašā ēka vēl nekad nav bijusi tik pārpildīta, vai no tās atvērtajiem logiem nākošais troksnis nekad nav bijis maldinošāks, izsmejošāks un mulsinošāks, kāds tas ir mūsdienās. Šajā rakstvietā mēs lasām par divu veidu cilvēkiem un viņu reakciju uz saucieniem no šīs ēkas.
Sākot ar 26. pantu, mēs lasām:
„Un es arī pametu acis apkārt un ieraudzīju ūdens upes otrā malā lielu un plašu ēku. …
Un tā bija pilna ar ļaudīm, … un viņi izsmēja un rādīja ar pirkstiem uz tiem, kas bija atnākuši un nobaudījuši augli.
Un pēc tam, kad viņi bija nobaudījuši augli, viņi bija nokaunējušies no tiem, kas ņirgājās par viņiem; un viņi atkrita uz aizliegtajām takām un pazuda.”10
33. pantā mēs lasām par citiem, kas reaģēja citādāk uz ņirgām un izsmiešanu, kas nāca no ēkas. Lehijs paskaidroja, ka tie, kas atradās ēkā, „rādīja nicinājumā ar pirkstu uz mani un uz tiem, kuri arī bija nobaudījuši augli, bet mēs viņiem nepievērsām uzmanību”.11
Galvenā atšķirība starp tiem, kas nokaunējās, atkrita un pazuda, un tiem, kas nepievērsa uzmanību izsmieklam, kas nāca no mājas, un palika uzticīgi pravietim, ir atrodama divās frāzēs: pirmā — „pēc tam, kad viņi bija nobaudījuši”, un otrā — „kuri [baudīja]”.
Pirmā grupa, kas nonāca pie koka, kādu laiku pastāvēja ar pravieti un tikai nobaudīja augli. Neturpinot to ēst, viņi ļāva, lai no mājas skanošās dzēlības viņus ietekmē, tādējādi aizvilinot viņus prom no pravieša uz aizliegtajām takām, kur tie pazuda.
Pretstats tiem, kas augli nobaudīja un aizklīda, bija tie, kas augli baudīja visu laiku. Šie cilvēki neņēma vērā ēkā notiekošo kņadu, palika uzticīgi pravietim un baudīja no tā izrietošo drošību un mieru. Mūsu apņemšanās — sekot Tam Kungam un Viņa kalpiem — nevar būt nepilna laika apņemšanās. Pretējā gadījumā mēs paliekam neaizsargāti pret tiem, kas cenšas iznīcināt mūsu mieru. Klausoties Tai Kungā caur Viņa pilnvarotajiem kalpiem, mēs paliekam svētās vietās un neesam izkustināmi.
Pretinieks piedāvā alternatīvus risinājumus, kas šķietami sniedz risinājumus, bet īstenībā aizved mūs vēl tālāk prom no meklētā miera. Viņš piedāvā mirāžu, kas izskatās īsta un droša, bet beigās, tāpat kā lielā un plašā ēka, sabruks, iznīcinot visus, kas meklē mieru tās sienās.
Patiesība ir atrodama Sākumskolas dziesmas vienkāršumā: „Pravietis māca: Ievēro baušļus! Tad sirdī tavā vienmēr būs miers.”12
Trešais solis: „Staigā Mana Gara lēnprātībā”
Lai cik tālu mēs būtu aizmaldījušies, Glābējs mūs aicina atgriezties un būt ar Viņu. Šis aicinājums — būt ar Jēzu Kristu — ir aicinājums pavadīt Viņu līdz Ģetzemanei un no Ģetzemanes līdz Golgātai, un no Golgātas līdz dārza kapam. Tas ir aicinājums — svinēt un pielietot Viņa veiktās Izpirkšanas upuri, kura devums ir tikpat individuāls, cik visaptverošs. Tas ir aicinājums — nožēlot grēkus, saņemt Viņa attīrošo spēku un pietverties Viņa mīlošajām, pastieptajām rokām. Tas ir uzaicinājums — būt mierā.
Mēs katrs savā dzīvē esam sajutuši sāpes un sirdēstus, kas rodas no grēkiem un pārkāpumiem, tāpēc, „ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.”13 Tomēr, ja mēs caur patiesu grēku nožēlu pielietojam Jēzus Kristus Izpirkšanu un esam ar Viņu, tad, „kaut [mūsu] grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.”14 Kaut arī mūs nospiež vainas apziņa, mēs iegūsim mieru.
Alma, jaunākais, bija spiests stāties pretim saviem grēkiem, kad viņu apmeklēja Tā Kunga eņģelis. Viņš aprakstīja savu pieredzi šādiem vārdiem:
„Mana dvēsele tika mocīta visaugstākajā mērā un tika spīdzināta ar visiem maniem grēkiem.
… Jā, es redzēju, ka es biju sacēlies pret savu Dievu un ka es nebiju turējis Viņa svētos baušļus.”15
Neskatoties uz savu grēku nopietnumu un saviem smagajiem pārbaudījumiem, viņš turpināja:
„Es atcerējos arī, ka biju dzirdējis sava tēva pravietojumu tautai par kāda Jēzus Kristus, Dieva Dēla, atnākšanu, lai izpirktu pasaules grēkus.
… Es iesaucos savā sirdī: Ak Jēzu, Tu Dieva Dēls, apžēlojies par mani.”16
„Un nekad, līdz es nepiesaucu To Kungu Jēzu Kristu pēc žēlastības, es nesaņēmu savu grēku piedošanu. Bet lūk, es piesaucu Viņu un es atradu mieru savai dvēselei.”17
Gluži kā Alma, arī mēs atradīsim mieru savai dvēselei, ja būsim ar Jēzus Kristu, nožēlosim grēkus un pielietosim Viņa dziedinošo spēku savā dzīvē.
Mieram, ko meklējam, vajag vairāk, kā tikai vēlēšanos. Mums ir jārīkojas — mācoties par Viņu, klausoties Viņa vārdos un esot ar Viņu. Mums var nebūt varas ietekmēt visu, kas ap mums notiek, bet mēs varam kontrolēt to, kā mēs pielietojam miera paraugu, ko ir sniedzis Tas Kungs, — paraugu, kas ļauj biežāk domāt par Jēzu.
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir „ceļš, patiesība un dzīvība”18 un ka tikai caur Viņu mēs varam iegūt mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.