Svēts pienākums
Ar šo dārgo priesterības spēka dāvanu nāk ne tikai svinīgi pienākumi, bet arī īpašas svētības mums pašiem un citiem.
Mani mīļotie brāļi, es lūdzu, lai Gars vadītu to, ko šovakar teikšu. Mūs vieno kopējs pavediens. Mums ir uzticēta Dieva priesterība, un mums ir uzticēts rīkoties Viņa Vārdā. Mēs esam saņēmuši svētu pienākumu. No mums daudz tiek sagaidīts.
Mācības un Derību 121. nodaļas 36. pantā mēs lasām: „Priesterības tiesības ir nesaraujami saistītas ar debesu spēkiem.” Cik gan brīnišķīga dāvana mums dota! Mūsu pienākums ir aizstāvēt un aizsargāt šo priesterību, un būt visu diženo svētību cienīgiem, ko mūsu Tēvs Debesīs glabā mums — un citiem caur mums.
Lai kur jūs ietu, jūsu priesterība ir kopā ar jums. Vai jūs stāvat svētajās vietās? Pirms jūs pakļaujat briesmām sevi un savu priesterību, esot tādās vietās vai piedaloties tādās aktivitātēs, kas nav jūsu vai šīs priesterības cienīgas, apstājieties, lai apdomātu sekas. Atcerieties, kas jūs esat un par kādiem Dievs vēlas, lai jūs kļūtu. Jūs esat apsolījuma bērni. Jūs esat vareni vīri. Jūs esat Dieva dēli.
Ar šo dārgo priesterības spēka dāvanu mēs saņemam ne tikai svinīgus pienākumus, bet arī īpašas svētības mums pašiem un citiem. Lai arī kur mēs atrastos, būsim vienmēr cienīgi, lai piesauktu tās spēku, jo mēs nezinām, kad mums šāda vajadzība un iespēja var rasties.
Otrā pasaules kara laikā kāds mans draugs dienēja Klusā okeāna dienvidu daļā, kad virs okeāna tika notriekta viņa lidmašīna. Viņš un citi apkalpes locekļi veiksmīgi izlēca ar izpletni no degošās lidmašīnas, piepūta glābšanas plostus un cieši pie tiem turējās trīs dienas.
Trešajā dienā viņi ieraudzīja glābšanas kuģi. Tas pabrauca viņiem garām. Nākamajā rītā tas vēlreiz pabrauca viņiem garām. Viņi sāka krist izmisumā, apzinoties, ka tā bija pēdējā diena, kad glābšanas kuģis bija tajā apgabalā.
Tad Svētais Gars uzrunāja manu draugu: „Tev ir priesterība. Pavēli glābējiem jūs uzņemt.”
Viņš darīja, kā tika mudināts: „Jēzus Kristus Vārdā un priesterības spēkā griezieties apkārt un uzņemiet mūs.”
Dažu minūšu laikā kuģis bija pie viņiem, un viņiem tika palīdzēts uzkāpt uz klāja. Uzticīgs un cienīgs priesterības nesējs, galējā situācijā, bija pielietojis šo priesterību, svētot sevi un citus.
Tagad un šeit apņemsimies vienmēr būt gatavi vajadzīgā brīdī, kalpošanas brīdī un svētīšanas brīdī.
Tagad noslēdzot šo vispārējo priesterības sesiju, es jums saku, ka jūs esat „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri” (1. Pētera 2:9). Kaut mēs allaž būtu šo dievišķo uzslavu cienīgi, es lūdzu no visas savas sirds Jēzus Kristus, mūsu Glābēja, Vārdā, āmen.