Viņš lūdz mums būt par Viņa rokām

„Mīliet cits citu, kā Es jūs mīlu.”¹ Šos vārdus, kurus dziedāja šis apbrīnojamais koris, bija teicis Jēzus tikai dažas stundas pirms Viņa lielā Izpirkšanas upura — upura, kuru elders Džefrijs R. Holands aprakstīja kā „vismajestātiskāko tīrās mīlestības izpausmi, kas jebkad ir parādīta šīs pasaules vēsturē.”²

Jēzus ne tikai mūs mācīja mīlēt, bet Viņš arī dzīvoja pēc tā, ko Viņš mācīja. Savas kalpošanas laikā Jēzus „gājis apkārt, labu darīdams”³ un „lūdza visus sekot Viņa piemēram.”⁴ Viņš mācīja: „Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.”⁵

Prezidents Tomass S. Monsons, kurš ir sapratis mīlestības bausli un dzīvojis pēc tā, teica: „Es ticu, ka Glābējs mums saka: ja mēs nezaudējam sevi kalpošanā citiem, mūsu dzīvei ir maz jēgas. Tie, kas dzīvo tikai sev, galu galā izžūst un … zaudē savu dzīvību, kamēr tie, kas zaudē sevi kalpošanā citiem, aug un plaukst — un tā rezultātā izglābj savu dzīvību.”⁶

Patiesa, kristīga kalpošana ir nesavtīga un tā koncentrējas uz citiem Kāda sieviete, kura rūpējas par savu vīru — invalīdu, paskaidroja: „Nedomājiet par savu uzdevumu kā par slogu; uztveriet to kā iespēju uzzināt, kas patiesībā ir mīlestība.”⁷

Uzstājoties BJU svētbrīdī māsa Sondra D. Hīstena jautāja: „Kas notiktu, ja mēs patiešām ieskatītos viens otra sirdīs? Vai mēs viens otru labāk saprastu? Ja mēs sajustu to, ko citi sajūt, redzētu to, ko citi redz, un dzirdētu to, ko citi dzird, vai tad mēs atrastu un atvēlētu pietiekami daudz laika, lai kalpotu citiem, un vai tad mēs izturētos citādāk? Vai mēs pret viņiem izturētos pacietīgāk, laipnāk un iecietīgāk?”

Māsa Hīstena dalījās pieredzē, kad viņa kalpoja Jauno sieviešu nometnē. Viņa teica:

„Viena no mūsu … svētbrīža runātājām … mācīja par to, kādām mums „jākļūst”. Viens no viņas apgalvojumiem … bija: „Esiet tāda, kura steidzas uzzināt un kalpot citiem, — aizmetiet prom spoguļus un paskatieties ārā pa logu.”

Attēls

Saruna starp jauno sievieti un vadītāju nevedas, ja skatās spogulī

Lai to nodemonstrētu, viņa pasauca vienu jauno sievieti un palūdza šai jaunajai sievietei nostāties viņai pretī. Tad [viņa] paņēma spoguli un nolika to starp sevi un jauno sievieti, lai viņa [runātāja] varētu skatīties spogulī, kamēr viņa centās sarunāties ar jauno sievieti. Nebija jau nekāds brīnums, ka tā nemaz neiesākās kā efektīva vai sirsnīga saruna. Šī bija spēcīga priekšmetorientēta mācīšana, kas paskaidroja, cik gan grūti ir sazināties un kalpot citiem, ja mēs pašas esam pārāk noraizējušās par sevi un redzam tikai sevi un savas vajadzības. Tad [viņa] nolika spoguli malā, paņēma loga rāmi un nolika to starp savu un jaunās sievietes seju. … Mēs varējām redzēt, ka jaunā sieviete bija nokļuvusi [viņas] uzmanības centrā un ka patiesa kalpošana pieprasa, lai mēs koncentrējamies uz citu vajadzībām un emocijām. Daudzreiz mēs tik ļoti esam noraizējušās par sevi un par savu pašu aizņemtajām dzīvēm — ja mēs skatāmies spoguļos, kamēr mēs cenšamies meklēt iespējas kalpot, — tad mēs skaidri nevaram redzēt caur kalpošanas logiem.”⁸

Attēls

Saruna starp jauno sievieti un vadītāju izdodas, ja raugāmies pa logu

Prezidents Monsons mums bieži ir atgādinājis, ka „mums apkārt ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama mūsu uzmanība, iedrošinājums, atbalsts, mierinājums un laipnība — neatkarīgi no tā, vai šie cilvēki ir mūsu ģimenes locekļi, draugi, paziņas vai svešinieki”. Viņš teica: „Mēs esam Tā Kunga rokas šeit, uz Zemes, — ar uzdevumu kalpot un palīdzēt Viņa bērniem. Viņš ir atkarīgs no katra no mums.”⁹

Attēls

Bērni tiek aicināti kalpot un būt par Tā Kunga rokām

Pagājušā gada janvāra žurnālos Friend un Liahona visā pasaulē bērnus aicināja sekot prezidenta Monsona padomam — būt par Tā Kunga rokām. Bērni tika aicināti paveikt kādus kalpošanas darbus — lielus vai mazus. Tad uz papīra lapas viņus mudināja apvilkt savas plaukstas kontūru, izgriezt to, uzrakstīt uz tās paveikto kalpošanu un pēc tam nosūtīt to žurnāla redakcijai. Daudzas no jums, kuras šovakar klausās, varbūt ir starp tiem nedaudziem tūkstošiem bērnu, kas paveica mīlošu kalpošanu un iesūtīja to.¹⁰

Attēls

Bērni pierakstīja kalpošanas darbus uz papīra izgrieztās rokās

Attēls

Tūkstošiem bērnu nosūtīja aprakstu par savu kalpošanu žurnāliem

Kad bērni mācās, kā mīlēt un kalpot citiem, kad viņi ir jauni, viņi attīsta kalpošanas paradumus visai atlikušajai dzīvei. Bērni bieži vien mums pārējiem māca: lai mīlestības izrādīšana un kalpošana būtu nozīmīga un daudz ko mainītu, tai nevajadzētu būt lielai un grandiozai.

Kāda Sākumskolas skolotāja dalījās šajā piemērā. „Šodien,” viņa teica, „mūsu piecgadīgo un sešgadīgo klasē mēs uztaisījām mīlestības kaklarotas. Katrs bērns uzzīmēja attēlus uz papīra strēmelēm: uz vienas — sevi, uz otras — Jēzu, un uz citām — savus ģimenes locekļus un mīļotos cilvēkus. Mēs salīmējām papīra strēmeles galus kopā, lai izveidotu apļus, kas tika izvērti viens otram cauri, izveidojot virteni, kuru mēs pārvērtām par mīlestības kaklarotu. Kamēr bērni zīmēja, viņi runāja par savām ģimenēm.

Hetere teica: „Es nedomāju, ka mana māsa mani mīl. Mēs vienmēr strīdamies. … Es pat ienīstu sevi. Man ir slikta dzīve.” Un viņa nolieca savu galvu pār rokām.

Es domāju par apstākļiem viņas ģimenē un sajutu, ka varbūt viņai patiešām ir grūta dzīve. Bet pēc tam, kad Hetere to pateica, galda otrā galā Anna sacīja: „Hetere, es uzzīmēšu un ielikšu tevi savā kaklarotas virknē starp mani un Jēzu, jo Viņš tevi mīl, un es mīlu tevi.”

Kad Anna to pateica, Hetere palīda zem galda, aizrāpoja līdz Annai un, apliekot savas rokas viņai apkārt, apskāva viņu.

Nodarbības noslēgumā, kad vecmāmiņa atnāca Heterei pakaļ, viņa teica: „Zini ko, vecmāmiņ? Jēzus mani mīl.””

Kad mēs pat vismazākos veidos ar mīlestību palīdzam un kalpojam, mūsu sirdis izmainās un atmaigst, kad citi sajūt Tā Kunga mīlestību.

Tomēr dažreiz neskaitāmu cilvēku dēļ, kuriem ir nepieciešama palīdzība un atvieglojums no nastām, tas var šķist grūti — apmierināt tik daudzas neatliekamas vajadzības.

Māsas, dažām no jums varētu šķist, ka jūsu spējas, apmierinot ģimenes locekļu vajadzības, ir pilnībā izsmeltas. Atcerieties, kad jūs veicat kārtējos un biežos ikdienas darbus, jūs „kalpojat savam Dievam.”¹¹

Citas no jums varētu sajust tukšumu, kas var tikt piepildīts, kad jūs meklējat iespējas, lai atvieglotu citu nastas savā apkaimē vai sabiedrībā.

Katrs no mums var iekļaut kalpošanu savā ikdienas dzīvē. Mēs dzīvojam strīdīgā pasaulē. Mēs kalpojam, kad mēs nekritizējam, kad mēs atsakāmies no aprunāšanas, kad mēs netiesājam, kad mēs smaidām, kad mēs sakām paldies un kad mēs esam pacietīgi un laipni.

Cita veida kalpošana prasa laiku, apzinātu ieplānošanu un papildus enerģiju. Bet tā ir visu mūsu pūliņu vērta. Varbūt mēs varētu sākt, uzdodot sev šos jautājumus:

• Kuram no sava draugu loka es varētu palīdzēt šodien?

• Cik daudz laika un resursu man ir?

• Kā es varētu izmantot savus talantus un prasmes, lai svētītu citus?

• Ko es un mana ģimene varam darīt?

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs mācīja:

„Jums ir jādara tas, ko Kristus mācekļi ir darījuši katrā atklāšanas laikmetā: apspriedieties kopā, izmantojiet visus pieejamos resursus, meklējiet Svētā Gara iedvesmu, vaicājiet Tam Kungam apstiprinājumu un tad uzrotiet piedurknes, un dodieties strādāt.

„Es dodu jums solījumu,” viņš teica. Ja jūs sekosiet šim paraugam, jūs saņemsiet konkrētus norādījumus — kurš, kas, kad un kur nodrošinās Tā Kunga veidā.”¹²

Kad vien es prātoju, kā būs tad, kad Glābējs atkal ieradīsies, es domāju par Viņa parādīšanos nefijiešiem, kad Viņš jautāja:

„Vai jūsu vidū ir kādi slimie? Vediet viņus šurp. Vai jums ir kādi, kas ir klibi vai akli, vai tizli, vai kropli, vai spitālīgi, vai kas ir izkaltuši, vai kas ir kurli, vai kas sirgst jebkādā veidā? Vediet viņus šurp un Es tos dziedināšu, jo Es jūtu jums līdzi, Mana sirds ir piepildīta ar žēlastību. …

… [Glābējs] dziedināja ikvienu.”¹³

Tagad Viņš lūdz mums būt par Viņa rokām.

Es esmu sapratusi, ka Dieva mīlestība un apkārtējie cilvēki piešķir dzīvei jēgu. Kaut mēs sekotu Glābēja piemēram un Viņa pamācībai, lai mīlestībā palīdzētu citiem cilvēkiem.

Es liecinu par prezidenta Henrija B. Airinga apsolījuma patiesumu, „ka, ja [mēs] izmantojam [savas] dāvanas, lai kalpotu kādam citam, [mēs] sajutīsim Tā Kunga mīlestību pret šo cilvēku. [Mēs] arī sajutīsim Viņa mīlestību pret [mums].”¹⁴ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.