„Es biju svešinieks”
Ar lūgšanu nosakiet, ko jūs (ņemot vērā to, cik jums ir laika un kādi ir jūsu apstākļi) varētu darīt, lai kalpotu bēgļiem, kas apmetušies jūsu apkaimē.
Dienā, kad tika organizēta Palīdzības biedrība, Emma Smita paziņoja: „Mēs darīsim kaut ko sevišķu. … Mēs sagaidām ārpuskārtas situācijas un neatliekamus aicinājumus.”1 Ar šiem neatliekamajiem aicinājumiem un ārpuskārtas situācijām tolaik nācās sastapties bieži, tāpat kā šobrīd.
Viena no šādām reizēm pienāca 1856. gada oktobra vispārējās konferences laikā, kad prezidents Brigams Jangs pavēstīja sanākušajiem, ka rokasratiņu pionieri joprojām ir ceļā un aizkavējušies. Viņš paziņoja: „Jūsu ticība, reliģija un ticības apliecinājumi neizglābs nevienu no jūsu dvēselēm celestiālajā Dieva valstībā, ja vien jūs nerīkosieties saskaņā ar principiem, kurus es jums šobrīd mācu. Ejiet un atvediet cilvēkus, kas šobrīd atrodas līdzenumos, un uzcītīgi gādājiet par viņu laicīgajām vajadzībām, … citādi jūsu ticība būs velta.”2
Mēs ar pateicīgu apbrīnu atceramies vīrus, kuri devās glābt tos ciešanu nomocītos svētos. Bet ko darīja māsas?
„Māsa [Lūsija Meserve] Smita raksta …, ka pēc prezidenta Janga pamudinājuma sanākušie sāka rīkoties. … Sievietes turpat uz vietas vecajā Tabernaklā [novilka] savus apakšsvārkus [lielos apakšsvārkus, kas tolaik bija modē un palīdzēja uzturēt siltumu], zeķubikses un visu, bez kā varēja iztikt, un salika [to visu] ratos, lai nosūtītu svētajiem kalnos.””3
Pēc vairākām nedēļām, kad glābēji līdz ar rokas ratiņu grupām tuvojās Soltleiksitijai, prezidents Brigams Jangs atkal sapulcināja svētos vecajā Tabernaklā. Viņš ļoti neatlaidīgi lūdzās, lai svētie (it īpaši māsas) gādātu par cietušajiem, paēdinātu un uzņemtu tos, sakot: „Jūs redzēsit, ka daži ir apsaldējuši pēdas līdz potītēm, dažiem kājas ir apsalušas līdz ceļgaliem un dažiem ir apsaldētas rokas. … Mēs gribam, lai jūs uzņemtu viņus kā savus pašu bērnus, izjūtot pret viņiem tādu pašu līdzcietību.”4
Lūsija Meserve Smita rakstīja:
„Mēs ar labo brāļu un māsu palīdzību darījām visu, ko spējām, lai mierinātu grūtībās nonākušos. … Viņu rokas un pēdas bija briesmīgi apsaldētas. … Mēs nebeidzām pūlēties, līdz visiem bija nodrošinātas ērtības.
Neviens darbs, ko līdz tam savā dzīvē biju veikusi, nebija sniedzis lielāku apmierinājumu un, es gribētu teikt, prieku, jo mūsu starpā valdīja ārkārtīga vienprātība. …
Kas vēl būtu paveicams labprātīgām rokām?”5
Manas mīļotās māsas, šo stāstu var pielīdzināt mūsdienām, attiecinot uz cietējiem visā pasaulē. Šobrīd vēl kāda „ārkārtas situācija” aizkustina mūsu sirdis.
Visā pasaulē ir vairāk nekā 60 miljonu bēgļu, ieskaitot cilvēkus, kuri ir patriekti no savām mājām. Puse no tiem ir bērni.6 „Šie indivīdi ir pārcietuši ārkārtīgi lielas grūtības un ir uzsākuši jaunu dzīvi … jaunās valstīs ar citādu kultūru. Kaut gan dažkārt kāda organizācija palīdz viņiem, nodrošinot mājvietu un apmierinot viņu pamatvajadzības, viņiem ir vajadzīgs kāds draugs un sabiedrotais, kurš var palīdzēt [aklimatizēties] jaunajās mājās, kāds, kurš var palīdzēt apgūt valodu, izprast pastāvošo kārtību un iejusties.”7
Pagājušajā vasarā es satiku māsu Ivetu Bagingo, kura no 11 gadu vecuma, kopš viņas tēvs tika nogalināts un trīs no brāļiem pazuda kara izpostītā pasaules malā, bija bēgusi no vienas dzīvesvietas uz citu. Iveta un pēcāk dzīvi palikušie ģimenes locekļi sešarpus gadus dzīvoja kaimiņvalstī kā bēgļi, līdz varēja pārcelties uz pastāvīgu dzīvesvietu, kur viņi tika svētīti ar kādu gādīgu pāri, kas palīdzēja tiem transporta, skolas un citos jautājumos. Viņa teica, ka viņi „būtībā bija kā atbilde uz mūsu lūgšanām.”8 Ivetas skaistā māmiņa un burvīgā māsiņa šovakar ir kopā ar mums un dzied korī. Kopš tikšanās ar šīm brīnišķīgajām sievietēm es daudzkārt esmu prātojusi: „Kā būtu, ja viņu stāsts būtu mans stāsts?”
Kā māsas, mēs veidojam vairāk nekā pusi no Tā Kunga krātuves, kas paredzēta, lai palīdzētu Debesu Tēva bērniem. Viņa krātuvē ir ietvertas ne vien mantas, bet arī mūsu laiks, talanti, prasmes un mūsu dievišķā daba. Māsa Rozmarija M. Viksoma ir mācījusi: „Mūsu dievišķā daba iekveldina mūsos vēlmi palīdzēt apkārtējiem un mudina rīkoties.”9
Atzīstot mūsu dievišķo dabu, prezidents Rasels M. Nelsons mudināja:
„Mums ir nepieciešamas sievietes, kuras zina, kā ar ticību paveikt svarīgus darbus un kuras šajā grēku pārņemtajā pasaulē drosmīgi pastāv par tikumību un ģimeni … ; sievietes, kuras zina, kā piesaukt debesu spēkus, lai pasargātu un stiprinātu bērnus un ģimenes. …
… Neatkarīgi no tā, vai jūs esat precētas vai neprecētas, jums, māsas, piemīt sevišķas spējas un īpaša intuīcija, ko esat saņēmušas dāvanā no Dieva. Mēs, brāļi, nevaram aizstāt jūsu unikālo ietekmi.”10
2015. gada 27. oktobrī Augstākais prezidijs izsūtīja Baznīcai vēstuli, kurā pauda līdzjūtību un lielas rūpes par miljoniem cilvēku, kuri ir aizbēguši no mājām, meklējot patvērumu no pilsoņu konfliktiem un citām grūtībām. Augstākais prezidijs aicināja, lai indivīdi, ģimenes un Baznīcas struktūrvienības piedalītos kristīgā kalpošanā, iesaistoties vietējos bēgļu atbalsta projektos un ziedojot Baznīcas humānās palīdzības fondam, kur tas ir lietderīgi.
Palīdzības biedrības, Jauno sieviešu biedrības un Sākumskolas prezidiji ir padomājuši par to, kā atsaukties Augstākā prezidija aicinājumam. Mēs zinām, ka jūs, mūsu mīļotās dažāda gada gājuma māsas, nākat no dažādiem sabiedrības slāņiem un dzīvojat visdažādākajos apstākļos. Ikviena no šīs pasaules mēroga māsu sadraudzības loceklēm ir slēgusi kristību derību — „mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums.”11 Tomēr mums ir jāatceras, ka nevienai no mums nevajadzētu skriet ātrāk, nekā tas ir mūsu spēkos.12
Paturot prātā šos patiesos principus, mēs esam aizsākušas palīdzības programmu ar nosaukumu „Es biju svešinieks”. Mēs ceram, ka jūs ar lūgšanu noteiksiet, ko jūs (ņemot vērā to, cik jums ir laika un kādi ir jūsu apstākļi) varētu darīt, lai kalpotu bēgļiem, kas apmetušies jūsu apkaimē. Mēs sniedzam jums iespēju kalpot individuāli, kopā ar ģimeni vai iesaistoties kādā organizācijā, lai piedāvātu draudzību, vadību un cita veida kristīgu kalpošanu, un tas ir viens no daudziem veidiem, kā māsas var kalpot.
Īstenojot jebkuru no saviem lūgšanu pilnajiem centieniem, mums vajadzētu pielietot ķēniņa Benjamīna viedo padomu, ko viņš deva saviem ļaudīm, mudinot kalpot grūtībās nonākušajiem: „Skatieties, lai tas viss tiktu darīts gudrībā un kārtībā.”13
Māsas, mēs zinām, ka mīlošas palīdzības sniegšanai ir liela nozīme Tā Kunga acīs. Padomājiet par šiem Svēto Rakstu pamudinājumiem:
„Lai svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, jums būtu kā viens no jūsu pašu iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu.”14
„Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!”15
Un Glābējs ir teicis:
„Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.
Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši.”16
Glābējs mīloši uzteica atraitni, kura ziedoja tikai divas artavas, jo tā bija darījusi, ko varēja.17 Viņš pastāstīja līdzību arī par labo samarieti, noslēgumā sakot: „Ej un dari tu arī tāpat.”18 Dažkārt sniegt palīdzību citiem it nemaz nav ērti. Taču, darbojoties mīloši un vienoti, mēs varam sagaidīt debesu palīdzību.
Kādas ievērojamas Dieva meitas bērēs kāds pastāstīja, kā šī māsa, būdama staba Palīdzības biedrības prezidente, bija sadarbojusies ar citām staba māsām, ziedojot segas, lai sasildītu cietušos Kosovas ļaudis 1990–tajos gados. Un viņa, gluži kā labais samarietis, bija uzņēmusies papildu rūpes, kopā ar savu meitu vadot segām piekrauto kravas auto no Londonas uz Kosovu. Ceļā uz mājām viņa saņēma nepārprotamu garīgu iedvesmu, kas iespiedās viņas sirds dziļumos. Šī iedvesma bija šāda: „Tu esi paveikusi ļoti labu darbu. Tagad dodies mājās, pārej pāri ielai un kalpo saviem kaimiņiem!”19
Bērēs bija pa pilnam citu iedvesmojošu stāstu par to, kā šī uzticīgā sieviete bija atpazinusi neatliekamus pamudinājumus, palīdzēdama arī gluži ierastās situācijās, kas bija viņas ietekmes sfērā. Piemēram, viņa atvēra savas mājas durvis un sirdi jebkurā diennakts stundā, lai sniegtu palīdzību grūtībās nonākušiem jauniešiem.
Manas mīļotās māsas, mēs varam būt drošas, ka Debesu Tēvs mums palīdzēs, ja vien mēs metīsimies ceļos un lūgsim pēc dievišķas vadības, lai svētītu Viņa bērnus. Debesu Tēvs, mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, un Svētais Gars ir gatavi palīdzēt.
Prezidents Henrijs B. Airings dalījās ar Baznīcas sievietēm savā spēcīgajā liecībā:
„Debesu Tēvs dzird un atbild uz jūsu ticības lūgšanām pēc vadības un palīdzības pastāvēt līdz galam, kalpojot Viņam.
Gan pie jums, gan pie tiem, par kuriem jūs gādājat, tiek sūtīts Svētais Gars. Jūs tiksiet stiprinātas un iedvesmotas, lai saprastu, kādi ir jūsu kalpošanas iespēju apmēri un robežas. Gars mierinās jūs, ja gadīsies prātot: „Vai es izdarīju pietiekami daudz?””20
Domājot par „neatliekamiem aicinājumiem” pēc palīdzības no tiem, kam tā nepieciešama, pavaicāsim sev: „Kā būtu, ja viņu stāsts būtu mans stāsts?” Tieksimies pēc iedvesmas, rīkosimies saskaņā ar gūtajiem iespaidiem un vienoti sniegsim roku, lai palīdzētu grūtībās nonākušajiem tik lielā mērā, cik to spējam un esam iedvesmotas darīt! Varbūt, ka tad par mums varēs teikt to pašu, ko Glābējs teica par mīlošo māsu, kura tika kalpojusi Viņam: „Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. … Šī ir darījusi, ko spējusi.”21 To es saucu par kaut ko sevišķu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.