Piedošanas dziedinošā ziede

Visu, kas ir no Dieva, apņem mīlestība, gaisma un patiesība. Tomēr mēs kā cilvēki dzīvojam kritušā pasaulē, kas dažkārt ir pilna tumsības un sajukuma. Tas nav nekāds pārsteigums, ka kļūdas tiks pieļautas, netaisnība notiks un grēki tiks pastrādāti. No tā izriet, ka nav nevienas dvēseles, kas agrāk vai vēlāk nekļūtu par upuri kāda cita vieglprātīgajai rīcībai vai kaitīgajai vai pat grēcīgajai uzvedībai. Šī iezīme mums visiem ir kopēja.

Paldies Dievam, Viņš Savā mīlestībā un žēlastībā pret Saviem bērniem ir sagatavojis veidu, lai mums palīdzētu pārvarēt šīs — dažreiz nevaldāmās — dzīves pieredzes. Viņš ir nodrošinājis izglābšanās ceļu visiem, kas kļūst par upuri citu ļaundarībai. Viņš ir mācījis mums, ka mēs varam piedot! Lai arī varam kļūt par upuri vienu reizi, mums nevajag kļūt par upuri otru reizi, nesot naida, sarūgtinājuma, sāpju, aizvainojuma vai pat atriebības nastu. Mēs varam piedot, un mēs varam būt brīvi!

Pirms daudziem gadiem, kamēr laboju žogu, man pirkstā iedūrās sīka skabarga. Es centos izraut skabargu, un man šķita, ka esmu to izrāvis, taču acīmredzot tā nebija. Ar laiku skabargai pāri izauga ādas slānis, izveidojot uz pirksta uztūkumu. Tas bija apgrūtinoši un dažkārt sāpīgi.

Pēc vairākiem gadiem es beidzot nolēmu kaut ko darīt lietas labā. Es vienkārši uzsmērēju ziedi un uzliku pārsēju. Šo procesu es bieži atkārtoju. Jūs nevarat iedomāties manu pārsteigumu, kad kādu dienu, noņemot pārsēju, es pirksta galā ieraudzīju skabargu.

Ziede bija mīkstinājusi ādu un izveidojusi izglābšanās ceļu tam, kas bija radījis sāpes tik daudzus gadus. Kad skabarga bija ārā, pirksts ātri sadzija, un līdz šai dienai savainojums nav atstājis nekādas pēdas.

Līdzīgā veidā sirds, kas nepiedod, glabā sevī tik daudz nevajadzīgu sāpju. Kad mēs pielietosim Glābēja Izpirkšanas dziedinošo ziedi, Viņš mīkstinās mūsu sirdi un palīdzēs mums mainīties. Viņš var dziedināt ievainotu dvēseli (skat. Jēkaba gr. 2:8).

Es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no mums vēlas piedot, taču mēs atklājam, ka to ir ļoti grūti izdarīt. Kad esam saskārušies ar netaisnību, mēs ātri varētu vēlēties teikt: „Tas cilvēks rīkojās nepareizi. Viņš ir pelnījis sodu. Kur ir taisnība?” Mēs kļūdaini domājam, ka tad, ja piedosim, taisnība kaut kādā veidā netiks īstenota, un sodi tiks atcelti.

Taču tā nav. Dievs piespriedīs taisnīgu sodu, jo žēlastība nevar apkrāpt taisnību (skat. Almas 42:25). Dievs mīloši apliecina jums un man: „Atstājiet tiesu Manā ziņā, jo tā ir Mana un Es atmaksāšu. [Taču] miers lai ir ar jums” (M&D 82:23). Mormona Grāmatas pravietis Jēkabs arī apsolīja, ka Dievs „mierinās jūs jūsu ciešanās, un Viņš aizstāvēs jūs un sūtīs lejā tiesu pār tiem, kas tiecas jūs iznīcināt” (Jēkaba gr. 3:1).

Kad kļūstam par upuri, mēs, ja esam uzticīgi, varam rast lielu mierinājumu, zinot, ka Dievs atlīdzinās mums par katru mūsu piedzīvoto netaisnību. Elders Džozefs B. Virtlins teica: „Tas Kungs atlīdzina uzticīgajiem katru zaudējumu. … Katra izlietā asara galu galā tiks atlīdzināta simtkārtīgi ar prieka un pateicības asarām.”¹

Cenšoties piedot citiem, centīsimies arī atcerēties, ka mēs visi augam garīgi, taču mēs visi esam atšķirīgos līmeņos. Pārmaiņas un izaugsme fiziskajā ķermenī ir viegli saskatāma, taču mūsu garu izaugsme — grūti saskatāma.

Viena lieta, kas palīdz piedot citiem, ir centieni raudzīties uz viņiem ar Dieva acīm. Dažreiz Dievs var pavērt priekškaru un svētīt mūs ar dāvanu — redzēt cita cilvēka, kurš mūs ir aizvainojis, sirdi, dvēseli un garu. Šāds ieskats var pat novest pie neizmērojamas mīlestības pret šo cilvēku.

Svētie Raksti mums māca, ka Dieva mīlestība pret Viņa bērniem ir pilnīga. Viņš zina viņu potenciālu darīt labu, neskatoties uz viņu pagātni. Visādā ziņā nevarēja būt agresīvāka vai skarbāka Jēzus Kristus sekotāju ienaidnieka par Saulu no Tarsas. Tomēr, kad Dievs parādīja Saulam gaismu un patiesību, viņš kļuva par ļoti uzticamu, entuziasma pilnu un bezbailīgu Glābēja mācekli. Sauls kļuva par apustuli Pāvilu. Viņa dzīve ir brīnišķīgs piemērs tam, kā Dievs redz ne tikai cilvēku pašreizējo stāvokli, bet arī to, kādi viņi var kļūt. Mums visiem dzīvē ir pazīstami cilvēki, kas līdzinās Saulam, taču kam ir Pāvila potenciāls. Vai varat iedomāties, kā mainītos mūsu ģimene, mūsu kopiena un pasaule vispār, ja mēs visi censtos ieraudzīt cits citu tā, kā mūs redz Dievs?

Pārāk bieži mēs skatāmies uz aizvainotāju kā uz aisbergu, — mēs redzam tikai virspusi un nevis to, kas ir apakšā. Mēs nezinām visu, ar ko cilvēks saskaras savā dzīvē. Mēs nezinām viņu pagātni; mēs nezinām viņu grūtības; mēs nezinām viņu sāpes. Brāļi un māsas, lūdzu, nepārprotiet. Piedot nenozīmē — samierināties. Mēs necenšamies dot racionālu izskaidrojumu sliktai uzvedībai vai neļaujam citiem slikti pret mums izturēties tāpēc vien, ka šim cilvēkam ir grūtības, sāpes vai vājības. Taču mēs varam gūt lielāku sapratni un mieru, kad mums ir plašāks skatījums.

Garīgi mazāk nobriedušie noteikti var dzīvē pieļaut nopietnas kļūdas, tomēr nevienu no mums nevajadzētu raksturot tikai ar to vissliktāko, ko jebkad esam izdarījuši. Dievs ir pilnīgs tiesnesis. Viņš redz aisberga apakšu. Viņš zina visu un redz visu (skat. 2. Nefija 2:24). Viņš ir teicis: „Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem” (M&D 64:10).

Pats Kristus, būdams netaisnīgi apsūdzēts, tad satriekts, zvērīgi sists un atstāts ciešanās pie krusta, tieši tajā brīdī teica: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lūkas 23:34).

Savā tuvredzībā mēs dažreiz varam atklāt, ka ir viegli būt aizvainotam pret citiem, kas nerīkojas vai nedomā — tāpat kā mēs. Mēs varam kļūt neiecietīgi, pamatojoties uz tādām lietām kā pretēju sporta komandu uzmundrināšanu vai dažādiem politiskiem vai reliģiskiem uzskatiem.

Prezidents Rasels M. Nelsons deva gudru padomu, sakot: „Iespējas ieklausīties cilvēkos ar atšķirīgu reliģisko vai politisko pārliecību var veicināt iecietību un mācīšanos.”²

Mormona Grāmatā ir runāts par laiku, kad „baznīcas ļaudis sāka uzpūsties lepnībā savās acīs un … sāka nicīgi izturēties cits pret citu, un … sāka pēc savas pašu gribas un patikas vajāt tos, kas neticēja” (Almas 4:8). Atcerēsimies, ka Dievs neskatās uz mūsu jakas krāsu vai mūsu politisko partiju. Tā vietā, kā paziņoja Amons, „[Dievs] raugās lejup uz visiem cilvēku bērniem; un Viņš zina visas viņu sirds domas un vēlmes” (Almas 18:32). Brāļi un māsas, ja mēs uzvaram dzīves sacīkstēs, tad — labvēlīgi. Ja mēs zaudējam, tad — labvēlīgi. Ja mēs dzīvosim, izrādot cits citam labvēlību, tad labvēlība būs mūsu atlīdzība pēdējā dienā.

Tāpat kā mēs visi agrāk vai vēlāk kļūstam par upuri citu ļaundarībai, mēs dažreiz esam arī tie, kas aizvaino. Mēs visi pieļaujam kļūdas, un mums ir vajadzīga labvēlība, žēlastība un piedošana. Mums ir jāatceras, ka mēs saņemam savu grēku un aizvainojumu piedošanu ar nosacījumu, ja piedodam citiem. Glābējs teica:

„Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.

Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mateja 6:14–15).

No visa, ko Glābējs būtu varējis pateikt Tā Kunga lūgšanā, kas ir ārkārtīgi īsa, interesanti, ka Viņš izvēlējās arī pateikt: „Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mateja 6:12; 3. Nefija 13:11).

Piedošana ir tas iemesls, kāpēc Dievs sūtīja Savu Dēlu, tādēļ priecāsimies par Viņa piedāvājumu — dziedināt mūs visus. Glābēja veiktā Izpirkšana nav tikai tiem, kam vajag nožēlot grēkus; tā ir arī tiem, kam ir nepieciešamība piedot. Ja jums ir grūtības piedot kādam cilvēkam vai pat sev, lūdziet Dievam palīdzību. Piedošana ir brīnišķīgs, dziedinošs princips. Mums nevajag kļūt par upuri divreiz. Mēs varam piedot.

Es liecinu par Dieva nezūdošo mīlestību un lielo pacietību pret visiem Saviem bērniem, un Viņa vēlmi, lai mēs mīlētu cits citu, kā Viņš mūs mīl (skat. Jāņa 15:9, 12). Tā darot, mēs izlauzīsimies cauri šīs pasaules tumsībai un nokļūsim Viņa svētlaimīgajā un majestātiskajā valstībā — debesīs. Mēs būsim brīvi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.