2010–2019
Atjaunošanas svētā vieta
Aprīlis 2016


Atjaunošanas svētā vieta

Palmīra bija Atjaunošanas vieta, kur aptuveni pēc divām tūkstošgadēm atkal bija dzirdama Tēva balss.

Kāds labs draugs, kurš bija Baznīcas loceklis, gadiem ilgi centās man mācīt evaņģēliju par mūžīgajām ģimenēm. Tikai 1978. gada oktobrī, kad apmeklēju Sanpaulu tempļa atvērto durvju dienas un iegāju saistīšanas telpā, mācība par mūžīgajām ģimenēm ienāca manā sirdī, un dienām ilgi es lūdzu, lai uzzinātu, vai šī ir patiesā Baznīca.

Es nebiju reliģiozs cilvēks, bet mani uzaudzināja vecāki, kas tādi bija un kas saskatīja citās reliģijās labo. Tajā dzīves posmā man šķita, ka Dievs pieņem visas reliģijas.

Pēc tam, kad biju apmeklējis tempļa atvērto durvju dienas, ar ticību un drošu pārliecību par to, ka Dievs atklās man, kura ir Viņa Baznīca uz Zemes, es lūdzu pēc atbildes.

Pēc lielas garīgās cīņas es beidzot saņēmu skaidru atbildi. Mani aicināja kristīties. Es tiku kristīts 1978. gada 31. oktobrī, dienu pirms Sanpaulu Brazīlijas tempļa iesvētīšanas sesijas.

Es sapratu, ka Tas Kungs mani pazina un rūpējās par mani, kad Viņš atbildēja uz manām lūgšanām.

Nākamajā rītā mēs ar sievu devāmies uz Sanpaulu, lai apmeklētu tempļa iesvētīšanas sesiju.

Mēs tur bijām, taču es vēl īsti nemācēju novērtēt šo brīnišķīgo iespēju. Nākamajā dienā mēs apmeklējām reģiona konferenci.

Mēs uzsākām savu ceļu Baznīcā, un mēs ieguvām labus draugus, kas mūs laipni uzņēma šajā dzīves pārmaiņu laikā.

Jaunajiem Baznīcas locekļiem paredzētās stundas, ko apmeklējām katru svētdienu, bija brīnišķīgas. No tām mēs guvām zināšanas, un mēs vēlējāmies kaut nedēļa ātrāk paietu, lai mēs svētdien varētu gūt vairāk garīga stiprinājuma.

Mēs ar sievu nepacietīgi gaidījām, kad varēsim ieiet templī un saistīt savu ģimeni uz mūžību. Tas notika vienu gadu un septiņas dienas pēc manām kristībām, kas bija brīnišķīgs brīdis. Man likās, it kā mūžības tiktu sadalītas pie altāra — laikā pirms un pēc saistīšanas.

Dažus gadus likumīgi dzīvojot Amerikas Savienoto Valstu austrumu piekrastē, es iepazinu dažas tur esošās pilsētas, un tās lielākoties bija mazas.

Kad es lasīju vai dzirdēju par notikumiem, kas saistīti ar Pirmo vīziju, tika minēti cilvēku pūļi, un es to nevarēju saprast.

Man prātā radās jautājumi. Kāpēc Baznīca tika atjaunota Amerikas Savienotajās Valstīs un nevis Brazīlijā vai Itālijā, manu senču dzimtenē?

Kur bija pieminētie cilvēku pūļi, tie, kuri bija iesaistīti atmodā un reliģiju nekārtībās, jo izskatījās, ka tas viss norisinājās tik mierīgā un klusā vietā?

Es jautāju par to daudziem cilvēkiem, taču atbildi nesaņēmu. Es lasīju visu, ko varēju atrast, portugāļu, tad angļu valodā, taču neko neatradu, kas varētu mierināt manu sirdi. Es turpināju meklēt.

1984. gada oktobrī es apmeklēju vispārējo konferenci kā padomnieks staba prezidijā. Pēc tās es devos uz Palmīru, Ņujorkas štatu, stipri vēlēdamies rast atbildi.

Turp ierodoties, es centos saprast: kādēļ Atjaunošanai bija jānotiek tieši te, un kādēļ bija tāda reliģiskā kņada? No kurienes bija nākuši visi šie cilvēki, par kuriem runāja Džozefs? Kāpēc tieši no turienes?

Tolaik visloģiskākā atbilde man šķita tāpēc, ka ASV Konstitūcija garantēja brīvību.

Torīt es apmeklēju Grandina ēku, kur tika iespiests pirmais Mormona Grāmatas izdevums. Es devos uz Svētbirzi, kur daudz lūdzu.

Šīs mazās Palmīras pilsētas ielās nebija gandrīz neviena cilvēka. Kur bija šie cilvēku pūļi, par kuriem runāja Džozefs?

Tās dienas pēcpusdienā es nolēmu doties uz Pītera Vitmera fermu, un, kad es tur nonācu, es satiku cilvēku, kurš sēdēja pie nelielās mājiņas loga. Viņa acis spoži mirdzēja. Es sasveicinājos un tad sāku uzdot tos pašus jautājumus.

Tad viņš man vaicāja: „Vai jums ir laiks?” Es atbildēju: „Jā!”

Viņš paskaidroja, ka tolaik šajā apgabalā ietilpa Ēri un Ontario ezers un nedaudz tālāk uz austrumiem — Hudzonas upe.

19. gs. sākumā tika nolemts izbūvēt kuģošanas kanālu, kas stieptos cauri šim apgabalam — vairāk kā 300 jūdžu (480 km) garumā līdz Hudzonas upei. Tam laikam tas bija vērienīgs projekts, un toreiz varēja paļauties tikai uz cilvēku un dzīvnieku darba spēku.

Palmīra bija viens no šiem būvniecības darbu centriem. Būvniecībā bija nepieciešami prasmīgi cilvēki, speciālisti, ģimenes un viņu draugi. No tuvākajām pilsētām un tālākām vietām, piemēram, Īrijas, sāka ieplūst daudz cilvēku, lai strādātu pie šī kanāla izbūves.

Man tas bija tik svēts un garīgs mirklis, jo es beidzot biju atradis pūli. Viņi ieradās ar savām paražām un savām ticībām. Kad šis vīrs pieminēja viņu ticības, Dievs izgaismoja manu prātu un atvēra manas garīgās acis.

Tajā brīdī es sapratu, kā Dievs, mūsu Tēvs, ar Savu roku un neaptveramo gudrību Savā iecerē bija sagatavojis vietu, uz kuru atvest Džozefu Smitu jaunībā, nostādot viņu šo reliģiju apjukumā, jo tieši tur, Kumoras pakalnā, bija paslēptas dārgās Mormona Grāmatas plāksnes.

Šī bija Atjaunošanas vieta, kur aptuveni pēc divām tūkstošgadēm brīnišķīgā vīzijā atkal bija dzirdama Tēva balss, kas uzrunāja zēnu, Džozefu Smitu, kad viņš bija devies uz Svētbirzi, lai lūgtu, kur dzirdēja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”1

Tur viņš redzēja divas personas, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Jā, Dievs atkal bija atklājis Sevi cilvēkam. Tumsība, kas bija pārklājusi Zemi, sāka izklīst.

Pravietojumi par Atjaunošanu sāka piepildīties: „Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām.”2

Turpmāko dažu gadu laikā Džozefs tika aizvests pie pravietojumu, derību un priekšrakstu pierakstiem, kurus atstāja senie pravieši, — pie mūsu dārgās Mormona Grāmatas.

Jēzus Kristus Baznīcu nevarētu atjaunot bez mūžīgā evaņģēlija, kas atklāts Mormona Grāmatā, vēl vienā liecībā par Jēzu Kristu, par Dieva Dēlu, Dieva Jēru, kurš uzņēmās pasaules grēkus.

Kristus teica ļaudīm Jeruzālemē:

„Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts.”3

„Es esmu labais gans; Es pazīstu Savas avis; un Manas avis Mani pazīst.”4

Dodoties prom no Vitmera fermas, es neatceros, ka būtu atvadījies. Es tikai atceros, kā man pār vaigiem plūda asaras. Saule rietēja pie skaistā debesu apvāršņa.

Neizmērojams prieks un sirds miers pārņēma manu dvēseli. Es biju pateicības pilns.

Toreiz es skaidri sapratu — kāpēc. Tas Kungs man vēlreiz bija devis zināšanas un gaismu.

Mājupceļā man prātā turpināja nākt solījumi no Svētajiem Rakstiem, ko Tēvs deva Ābrahāmam, ka viņa pēcnācējos tiks svētītas visas zemes ģimenes.5

Un šī iemesla dēļ tiks celti tempļi, lai cilvēkam uz Zemes vēlreiz tiktu piešķirts dievišķais spēks, lai varētu savienot ģimenes ne tikai līdz brīdim, kad nāve mūs šķirs, bet kopā uz visu mūžību.

„Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visas tautas.”6

Ja jums, kas manī klausāties, sirdī ir kādi jautājumi, nepadodieties!

Es aicinu jūs sekot pravieša Džozefa Smita piemēram, kad viņš lasīja Jēkaba 1:5: „Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi.”

Kumoras notikumi ir Atjaunošanas svarīga daļa, jo tur Džozefs Smits saņēma plāksnes, kas saturēja Mormona Grāmatu. Šī grāmata — kā neviena cita grāmata uz Zemes — palīdz mums tuvināties Kristum.7

Es sniedzu savu liecību par to, ka Tas Kungs ir aicinājis praviešus, gaišreģus un atklājējus, lai šajās pēdējās dienās vadītu Savu valstību, un par Viņa mūžīgo ieceri, ka ģimenēm ir lemts būt kopā mūžīgi. Viņam rūp Savi bērni. Viņš atbild uz mūsu lūgšanām.

Pateicoties Viņa lielajai mīlestībai, Jēzus Kristus izpirka mūsu grēkus. Viņš ir pasaules Glābējs. Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā vārdā, āmen.