Dosimies glābt — mēs to varam!
Elders Mervins B. Arnolds
no Septiņdesmitajiem
Tas Kungs mums ir devis visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs dotos un glābtu savus mazaktīvos draugus un tos draugus, kas nav Baznīcas locekļi.
Glābējs skaidri saprata Savu misiju — glābt mūsu Debesu Tēva bērnus, jo Viņš pasludināja:
„Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo. …
[Jo] tas nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.”1
Mana mīlošā māte Jasmīna Beniona Arnoldsa skaidri saprata savu lomu mūsu Debesu Tēva ievainoto vai zudušo avju glābšanā, tostarp pašas bērnu un mazbērnu glābšanā. Kāda brīnumaina loma vecvecākiem var būt savu mazbērnu dzīvē!
Mammai parasti tika dots uzdevums apmeklēt māsas, kurām bija grūtības ar ticību, mazaktīvas ģimenes un tās ģimenes, kurās visi nebija Baznīcas locekļi, tomēr viņas ganāmpulkā ietilpa arī vairāki citi cilvēki, kurus neviens viņai nelika apmeklēt. Parasti viņa apmeklēja biežāk kā reizi mēnesī, viņa klusi klausījās, kalpoja māsām, kuras bija saslimušas, un mīloši iedrošināja. Savas dzīves pēdējos mēnešus mamma neizgāja no mājām, tāpēc viņa stundām ilgi rakstīja viņām vēstules, paužot savu mīlestību, liecinot un iedvesmojot tos, kas viņu apmeklēja.
Kad mēs dodamies glābt, Dievs mums dod spēku, iedrošinājumu un svētības. Kad Viņš Mozum pavēlēja glābt Israēla bērnus, Mozus bija nobijies, gluži tāpat kā daudzi no mums. Mozus rada sev attaisnojumu, sakot: „Es neesmu runātājs, … bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.”2
Tas Kungs apliecināja Mozum:
„Kas cilvēkam muti devis? … Vai ne Es, Tas Kungs?
Un tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.”3
Būtībā Tas Kungs teica Mozum: „Tu to vari!” Un zināt ko? To varam arī mēs!
Ļaujiet man dalīties četros principos, kas mums palīdzēs glābšanas darbā.
1. princips: Mēs nedrīkstam vilcināties doties glābt!
Elders Alehandro Patanja, bijušais reģiona Septiņdesmitais, dalījās stāstā par savu jaunāko brāli Daniēlu, kurš kopā ar savu komandu devās jūrā zvejot. Pēc kāda laika Daniēls saņēma pēkšņu brīdinājumu, ka strauji tuvojas liela vētra. Daniēls kopā ar komandu nekavējoties uzsāka ceļu atpakaļ uz ostu.
Vētras intensitātei pieaugot, netālu esošajai zvejas laivai pārstāja darboties motors. Daniēla komanda piekabināja bojāto laivu uz āķa un sāka vilkt to drošībā. Viņi pa radio pārraidīja palīdzības saucienu, zinot, ka, vētrai kļūstot stiprākai, viņiem būs nepieciešama tūlītēja palīdzība.
Kamēr tuvinieki, nemiera mākti, gaidīja, krasta apsardzes pilnvarotie, zvejnieku asociācija un jūras spēki satikās, lai vienotos par labāko glābšanas stratēģiju. Daži gribēja doties palīgā nekavējoties, taču viņiem lika gaidīt plānu. Brīdī, kad zvejnieki vētrā turpināja lūgt palīdzību, pilnvarotie turpināja sanāksmi, cenšoties vienoties par atbilstošo protokolu un plānu.
Kad visbeidzot glābšanas grupa bija izveidota, atskanēja pēdējais izmisīgais zvans. Trakojošā vētra bija pārrāvusi tauvu starp abām laivām, un Daniēla komanda devās atpakaļ, lai mēģinātu glābt savus biedrus. Galu galā abas laivas nogrima, un abas komandas, tajā skaitā eldera Patanjas brālis Daniēls, bija zaudētas.
Elders Patanja šo traģēdiju salīdzināja ar Tā Kunga brīdinājumu, kad Viņš sacīja: „Jūs [neesat spēcinājuši] … [vai] izklīdušās [sadzinuši] kopā, … [vai] pazudušās [meklējuši], … un Es atprasīšu Savas avis no [jūsu] rokas.”4
Elders Patanja paskaidroja: lai gan mums jābūt organizētiem mūsu padomēs, kvorumos, palīgorganizācijās un pat individuāli, mēs nedrīkstam atlikt došanos palīgā. Dažkārt paiet daudzas nedēļas, kamēr mēs runājam, kā palīdzēt ģimenēm vai indivīdiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Mēs apspriežam, kurš viņus apmeklēs un kā to labāk darīt. Tajā pašā laikā mūsu zudušajiem brāļiem un māsām ir nepieciešama palīdzība, un viņi turpina lūgt un pat saukt pēc tās. Mēs nedrīkstam kavēties.
2. princips: Mēs nekad nedrīkstam padoties!
Prezidents Tomass S. Monsons, kurš nepārprotami ir aicinājis doties glābt, piebilda: „Mūsu Baznīcas locekļiem ir jāatgādina, ka tad, kad runa ir par mūsu … mazaktīvajiem locekļiem, kurus varētu uzskatīt par bezcerīgiem gadījumiem, nekad nav par vēlu.”5
Tāpat kā daudzi no jums, daži cilvēki, ar kuriem es dalījos evaņģēlijā, drīz kristījās vai kļuva aktīvi, un citiem — līdzīgi kā manam draugam Timam, kurš nebija Baznīcas loceklis, un viņa mazaktīvajai sievai Šarlīnai — ir nepieciešams daudz ilgāks laiks.
Vairāk nekā 25 gadus es iesaistīju Timu sarunās par evaņģēliju un vedu Timu un Šarlīnu uz tempļu atvērto durvju dienām. Arī citi iesaistījās glābšanā, tomēr Tims atteica katram aicinājumam tikties ar misionāriem.
Kādā nedēļas nogalē es saņēmu uzdevumu — prezidēt staba konferencē. Es palūdzu staba prezidentu lūgt un gavēt par tiem, kurus mums vajadzētu apmeklēt. Mani pārsteidza, kad viņš man pasniedza mana drauga Tima vārdu. Kad Tima bīskaps, staba prezidents un es pieklauvējām pie durvīm, Tims tās atvēra, paskatījās uz mani, paskatījās uz bīskapu un teica: „Bīskap, man šķita, jūs man teicāt, ka atvedīsiet kādu īpašu cilvēku!”
Tad Tims sāka smieties un teica: „Nāc iekšā, Merv.” Tajā dienā notika brīnums. Tagad Tims ir kristīts, un viņš un Šarlīna ir saistīti templī. Mēs nekad nedrīkstam padoties.
3. princips: Cik liels būs jūsu prieks, ja jūs atvedīsiet kaut vienu dvēseli pie Kristus!
Pirms daudziem gadiem vispārējā konferencē es runāju par to, kā Hosē de Souza Markvess saprata šos Glābēja vārdus: „Ja kāds cilvēks starp jums būs stiprs Garā, lai viņš ņem sev līdzi to, kas ir vājš, … lai tas arī varētu kļūt stiprs.”6
Brālis Markvess zināja katras avs vārdu savā priesteru kvorumā un saprata, ka trūkst Fernando. Viņš meklēja Fernando viņa mājās, tad meklēja viņu kāda drauga mājās un pat devās uz pludmali.
Galu galā viņš atrada Fernando sērfojam okeānā. Viņš nevilcinājās tik ilgi, līdz laiva noslīktu, kā tas notika Daniēla stāstā. Viņš nekavējoties iegāja ūdenī, lai glābtu savu zudušo avi, ar prieku vedot viņu atpakaļ.7
Pēc tam, pastāvīgi kalpojot, viņš pārliecinājās, lai Fernando vairs nekad neatstātu ganāmpulku.8
Ļaujiet man jums pastāstīt jaunākās ziņas par Fernando pēc viņa izglābšanas un dalīties priekā, kuru var gūt kaut no vienas zudušas avs izglābšanas. Fernando templī apprecēja savu mīļoto meiteni Mariju. Tagad viņiem ir 5 bērni un 13 mazbērni, kas visi ir aktīvi Baznīcā. Baznīcai pievienojušies arī daudzi citi radinieki un viņu ģimenes. Viņi visi kopā ir iesnieguši vairāk kā tūkstoti savu senču vārdu, lai tie saņemtu tempļa priekšrakstus, un svētības turpinās.
Tagad Fernando trešo reizi kalpo par bīskapu, un viņš turpina glābt, tāpat kā viņš tika izglābts. Nesen viņš dalījās: „Mūsu bīskapijā ir 32 aktīvi jaunie vīrieši Ārona priesterībā, 21 no viņiem „tika izglābts” pēdējo 18 mēnešu laikā.” Kā indivīdi, ģimenes, kvorumi, palīgorganizācijas, klases, mājskolotāji un apmeklējošās māsas — mēs to varam!
4. princips: Neatkarīgi no mūsu vecuma, mēs visi esam aicināti doties glābt!
Prezidents Henrijs B. Airings pasludināja: „Lai arī kāds būtu mūsu vecums, spējas, aicinājums Baznīcā vai atrašanās vieta, mēs kā viens esam aicināti Viņa darbā — palīdzēt Viņam dvēseļu pļaujā.”9
Katru dienu arvien vairāk mūsu bērnu, mūsu jauniešu, mūsu jauno neprecēto pieaugušo un pieaugušo visās vecuma grupās paklausa Glābēja aicinājumam — doties glābt. Paldies par jūsu pūliņiem! Ļaujiet man dalīties dažos piemēros.
Eimija, 7 gadi, uzaicināja savu draudzeni Ariannu un viņas ģimeni uz savu ikgadējo Sākumskolas Svētā Vakarēdiena sanāksmi. Pēc dažiem mēnešiem Arianna un viņas ģimene kristījās.
Alans, jauns, neprecējies pieaugušais, juta iedvesmu dalīties ar Baznīcas video, Mormoņu vēstījumiem un rakstvietām ar visiem saviem draugiem sociālajos tīklos.
Māsa Rīvza sāka dalīties evaņģēlijā ar katru telemārketinga zvanītāju.
Džeimss uzaicināja savu draugu Šeinu, kas nav Baznīcas loceklis, uz savas meitas kristībām.
Spensers nosūtīja savai mazaktīvajai māsai saiti uz prezidenta Rasela M. Nelsona konferences runu un atstāstīja: „Viņa izlasīja runu, un radās cerība.”
Tas Kungs mums ir devis visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs dotos un glābtu savus mazaktīvos draugus un tos draugus, kas nav Baznīcas locekļi. Mēs visi to varam!
Es aicinu jūs visus uzklausīt Glābēja aicinājumu — doties un glābt. Mēs to varam!
Es svinīgi liecinu, ka es zinu to, ka Jēzus ir Labais Gans, ka Viņš mūs mīl un ka Viņš svētīs mūs, kad mēs dosimies glābt. Es zinu, ka Viņš dzīvo; es to zinu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.