Esiet apņēmīgi, nododoties Kristus darbam
Mēs esam apņēmīgi, nododoties Kristus darbam tad, kad uzticīgi kalpojam, pazemīgi piekrītam, cēlsirdīgi izturam, dedzīgi lūdzam un cienīgi pieņemam.
Mani dārgie brāļi un māsas, šodien es vēlētos uzrunāt Baznīcas jauniešus, tostarp mūsu brīnišķīgos misionārus. Protams, arī tie brāļi un māsas, kuri sirdī vienmēr ir jauni, tiek mīļi aicināti ieklausīties.
Nesen, 21. augustā, prezidents Rasels M. Nelsons iesvētīja skaisto Saporo templi — trešo templi Japānā. Saporo templis atrodas Japānas ziemeļos, vietā, ko sauc par Hokaido. Līdzīgi kā Jūtu, arī Hokaido izveidoja strādīgi un uzcītīgi pionieri.
1876. gadā slavens pedagogs Dr. Viljams Klārks1 tika uzaicināts uz Hokaido, lai tur strādātu par skolotāju. Viņš nodzīvoja Japānā tikai astoņus mēnešus, taču viņa kristieša gars atstāja paliekošu ietekmi uz viņa jaunajiem audzēkņiem, kuri nebija kristieši. Pirms aizbraukšanas viņš saviem studentiem sniedza atvadu vēsti, kas tika iemūžināta viņa bronzas piemineklī.2 Viņš teica: „Zēni, esiet apņēmīgi! Esiet apņēmīgi, nododoties Kristus darbam!”3 Viņa rīkojums „būt apņēmīgiem, nododoties Kristus darbam” var palīdzēt pieņemt ikdienas lēmumus mūsdienu pēdējo dienu svētajiem.
Ko nozīmē — „būt apņēmīgiem, nododoties Kristus darbam”? Tas nozīmē — būt motivētiem, mērķtiecīgiem un velīt sevi Viņa darbam. Tas nozīmē, ka mēs reti tiksim publiski godināti. Tas nozīmē, ka mēs uzticīgi un uzcītīgi kalpojam savās draudzēs un bīskapijās — nesūdzoties, bet priecājoties.
Mūsu misionāri, kuri kalpo visā pasaulē, ir brīnišķīgs piemērs tam, kā būt patiesi apņēmīgam, nododoties Kristus darbam. Pirms dažiem gadiem mēs ar māsu Jamašitu kalpojām Japānas Nagojas misijā. Mūsu misionāri bija ļoti apņēmīgi, nododoties Kristus darbam. Viens no šiem misionāriem bija jaunietis, vārdā elders Kovans.
Elderam Kovanam nebija labās kājas, jo viņš bērnībā ar velosipēdu cieta negadījumā. Dažas nedēļas pēc tam, kad viņš bija uzsācis misiju, es saņēmu zvanu no viņa pārinieka. Eldera Kovana kājas protēze bija salūzusi, viņam braukājot ar velosipēdu. Mēs viņu aizvedām uz iestādi, kurā labo protēzes, un tur, kādā privātā palātā, es pirmo reizi ieraudzīju viņa kāju. Es aptvēru, cik lielas sāpes viņš izcieš. Viņa protēze tika salabota, un viņš atgriezās savā apgabalā.
Tomēr, nedēļām ejot uz priekšu, viņa protēze atkal un atkal turpināja lūzt. Reģiona konsultants medicīnas jautājumos ieteica elderam Kovanam atgriezties mājās un, iespējams, tikt pārceltam misijā kādā citā vietā. Es neatbalstīju šo padomu, jo elders Kovans bija brīnišķīgs misionārs un viņš ļoti vēlējās palikt Japānā. Tomēr pakāpeniski elders Kovans sāka izsmelt savus fiziskos resursus. Neskatoties uz to, viņš nekurnēja un nesūdzējās.
Jau atkal man tika dots padoms ļaut elderam Kovanam kalpot vietā, kurā nebūtu tika daudz jābrauc ar velosipēdu. Es apdomāju šo situāciju. Es domāju par elderu Kovanu un viņa nākotni un lūdzu par šo jautājumu. Es saņēmu iedvesmu, ka elderam Kovanam ir jāatgriežas mājās un jāgaida cits aicinājums. Es viņam piezvanīju, izrādīju savu mīlestību un bažas un darīju zināmu savu lēmumu. Viņš neko neatbildēja. Es tikai dzirdēju viņu raudam klausules otrā galā. Es teicu: „Elder Kovan, tev nav man jāatbild uzreiz. Es tev piezvanīšu rīt. Lūdzu, apsver manu ieteikumu, patiesi lūdzot.”
Kad es viņam piezvanīju nākamajā rītā, viņš man pazemīgi pateica, ka rīkosies pēc mana padoma.
Pēdējās intervijas laikā es viņam pajautāju: „Elder Kovan, vai tu savā misionāra pieteikumā pieprasīji, lai tiktu sūtīts misijā, kurā nebūtu jābrauc ar velosipēdu?”
Viņš teica: „Jā, prezident, es pieprasīju.”
Es teicu: „Elder Kovan, tu tiki aicināts Japānas Nagojas misijā, kur tev būtu jābrauc ar velosipēdu. Vai tu to pateici savam staba prezidentam?”
Mani pārsteidza viņa atbilde. Viņš teica: „Nē, es nepateicu, es nolēmu, ka, ja šī ir tā vieta, uz kuru Tas Kungs mani aicina, es došos uz sporta zāli un trenēšos, lai varētu braukt ar velosipēdu.”
Intervijas noslēgumā viņš ar asarām acīs man jautāja: „Prezident Jamašita, kādēļ es atbraucu uz Japānu? Kādēļ es esmu šeit?”
Es viņam bez vilcināšanās atbildēju: „Elder Kovan, es zinu vienu iemeslu, kādēļ tu uz šejieni atbrauci. Tu atbrauci, lai es no tā gūtu labumu. Es esmu sapratis, ar cik lielisku jaunu vīrieti es kopā esmu kalpojis. Es esmu svētīts ar tevi.”
Es ar prieku varu paziņot, ka elders Kovans atgriezās savās jaukajās mājās un tika aicināts kalpot misijā, kur viņš var izmantot automašīnu, lai pārvietotos. Es lepojos ne vien ar elderu Kovanu, bet arī ar citiem misionāriem visā pasaulē, kuri brīvprātīgi kalpo — nekurnot un nesūdzoties. Paldies jums, elderi un māsas, par jūsu ticību, koncentrēšanos un spēcīgo nodošanos Kristum.
Mormona Grāmatā ir daudzi stāsti par tiem, kuri bija apņēmīgi, nododoties Kristus darbam. Alma jaunākais savā jaunībā vajāja Baznīcu un tās locekļus. Vēlāk ar viņu notika varenas sirds pārmaiņas un viņš kļuva par spēcīgu misionāru. Viņš meklēja Tā Kunga vadību, svētīja savus pāriniekus un kalpoja kopā ar viņiem. Tas Kungs viņu stiprināja, un viņš pārvarēja pārbaudījumus, ar kuriem saskārās.
Šis Alma savam dēlam Helamanam sniedza padomu:
„Tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās. …
… [Turi] Dieva baušļus. …
Apspriedies ar To Kungu visā, ko tu dari, un Viņš tevi virzīs uz labo.”4
Mūsu otrais dēls lielu daļu savas jaunības neapmeklēja Baznīcu. Kad viņam palika 20 gadi, viņš piedzīvoja ko tādu, kas lika viņam vēlēties mainīt savu dzīvi. Pateicoties ģimenes un Baznīcas locekļu mīlestībai un lūgšanām, kā arī Tā Kunga līdzjūtībai un labvēlībai, viņš atgriezās Baznīcā.
Vēlāk viņš tika aicināts kalpot Vašingtonas Sietlas misijā. Tās sākumā viņš bija ļoti noraizējies. Pirmos trīs mēnešus viņš katru nakti devās uz vannasistabu un raudāja. Tāpat kā elders Kovans, viņš mēģināja saprast: „Kāpēc es esmu šeit?”
Kad viņš jau gadu bija kalpojis misijā, mēs saņēmām e-pastu, kas bija atbilde uz mūsu lūgšanām. Viņš rakstīja: „Tagad es patiešām jūtu Dieva un Jēzus mīlestību. Es cītīgi strādāšu, lai kļūtu līdzīgs sendienu praviešiem. Lai gan man ir daudz grūtību, es esmu patiesi laimīgs. Kalpošana Jēzum patiešām ir pati labākā lieta. Nav nekas tik brīnišķīgs kā šis darbs. Es esmu ļoti laimīgs.”
Viņš jutās tāpat, kā Alma: „Un, ak, kādu prieku es izjutu un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju; jā, mana dvēsele tika piepildīta ar prieku tikpat ārkārtīgi, kādas bija manas sāpes!”5
Mēs dzīvē piedzīvojam pārbaudījumus, taču, ja mēs esam apņēmīgi, nododoties Kristus darbam, mēs varam vērst savu uzmanību uz Viņu un izjust prieku pat tad, kad mums ir grūtības. Mūsu Pestītājs ir augstākais piemērs. Viņš izprata Savu svēto misiju un bija paklausīgs Dieva Tēva gribai. Tā ir liela svētība — atsaukt atmiņā Viņa brīnišķīgo piemēru, katru nedēļu pieņemot Svēto Vakarēdienu.
Mani dārgie brāļi un māsas, mēs esam apņēmīgi, nododoties Kristus darbam tad, kad uzticīgi kalpojam, pazemīgi piekrītam, cēlsirdīgi izturam, dedzīgi lūdzam un cienīgi pieņemam.
Kaut mēs būtu apņēmīgi, nododoties Kristus darbam, pieņemot mūsu grūtības un pārbaudījumus ar pacietību un ticību, un rastu prieku mūsu derību ceļā.
Es liecinu, ka Tas Kungs jūs pazīst. Viņš zina par jūsu grūtībām un bažām. Viņš zina, ka jūs vēlaties Viņam kalpot ar visu sirdi un, jā, arī ar apņēmību. Lai Viņš jūs vada un svēta, kad jūs to darāt. Jēzus Kristus vārdā, āmen.