2010–2019
Ceturtais stāvs, pēdējās durvis
2016. gada oktobris


Ceturtais stāvs, pēdējās durvis

Dievs atalgo tos, kas dedzīgi Viņu meklē, tāpēc mums ir jāturpina klauvēt. Māsas, nepadodieties. Meklējiet Dievu ar visu savu sirdi.

Manas dārgās māsas, dārgie draugi, cik gan svētīti mēs esam, ka atkal varam pulcēties šajā pasaules mēroga konferencē, kas noris mūsu dārgā pravieša un prezidenta Tomasa S. Monsona vadībā. Prezident, mēs Jūs mīlam un atbalstām! Mēs zinām, ka jūs mīlat Baznīcas sievietes.

Man patīk apmeklēt šo brīnišķīgo vispārējās konferences sesiju, kas ir veltīta Baznīcas māsām.

Māsas, kad es jūs redzu, es nevaru nedomāt par sievietēm, kurām manā dzīvē ir bijusi liela ietekme: par savu vecomāti un māti, kuras bija pirmās, kas pieņēma uzaicinājumu — nākt un apskatīt, kas tad īsti ir Baznīca.1 Šeit ir mana mīļotā sieva, Harieta, kurā es iemīlējos, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju. Šeit ir Harietas māte, kas pievienojās Baznīcai neilgi pēc tam, kad bija zaudējusi savu vīru, kurš nomira no vēža. Tad vēl mana māsa, mana meita, mana mazmeita un mana mazmazmeita — visi šie cilvēki uz mani ir atstājuši dziļi pozitīvu ietekmi. Viņas patiešām ienes prieku manā dzīvē. Viņas iedvesmo mani kļūt par labāku cilvēku un saprotošāku Baznīcas vadītāju. Cik gan mana dzīve būtu savādāka bez viņām!

Iespējams, ka visvairāk pazemīgu mani dara zināšanas par to, ka šī pati ietekme miljoniem reižu atbalsojas visā Baznīcā, caur ticības sieviešu, kādas esat jūs, prasmēm, talantiem, gudrību un liecību.

Tagad dažas no jums varētu sajusties šīs augstās uzslavas necienīgas. Jūs varētu domāt, ka esat pārāk maznozīmīgas, lai varētu jūtami ietekmēt citus. Iespējams, jūs pat sevi neuzskatāt par „ticības sievieti”, jo dažreiz cīnāties ar šaubām vai bailēm.

Šodien es gribētu uzrunāt katru, kura jebkad ir jutusies šādi, — un, iespējams, kaut kādā brīdī tas attieksies arī uz mums visiem. Es gribētu runāt par ticību — kas tā ir, ko tā var un nevar paveikt un kas mums ir jādara, lai aktivizētu ticības spēku savā dzīvē.

Kas ir ticība?

Ticība ir stipra pārliecība par kaut ko, kam mēs ticam — tik stipra pārliecība, ka tā mums liek darīt to, ko savādāk mēs, iespējams, nedarītu. „Ticība ir būt pārliecinātam par to, uz ko mēs ceram, un būt drošam par to, ko mēs neredzam.”2

Kamēr ticīgajiem tas šķiet loģiski, neticīgiem cilvēkiem bieži vien tas ir mulsinoši. Viņi krata savu galvu un jautā: „Kā gan kāds var būt drošs par to, ko nevar redzēt?” Viņiem tas ir pierādījums tam, ka reliģija ir nesaprātīga.

Viņi nesaprot, ka redzēt var vairākos veidos, nevis tikai ar acīm, vairākos veidos var sajust, ne tikai ar mūsu rokām, vairākos veidos var dzirdēt, ne tikai ar mūsu ausīm.

Tas līdzinās kādas jaunas meitenes pieredzei, kura bija izgājusi ārā pastaigāties ar savu vecmāmiņu. Mazai meitenei putnu dziesmas šķita lieliskas, un viņa norādīja savai vecmāmiņa uz katru skaņu.

„Vai tu to dzirdi?” mazā meitene jautāja atkal un atkal. Bet viņas vecmāmiņa slikti dzirdēja un nevarēja izšķirt skaņas.

Beidzot vecmāmiņa nometās uz ceļa un teica: „Man žēl, dārgumiņ. Vecmāmiņa nedzird tik labi.”

Neapmierināta, mazā meitene paņēma vecmāmiņas seju savās rokās, uzstājīgi ieskatījās viņai acīs un teica: „Vecmāmiņ, ieklausies cītīgāk!”

Šis stāsts sniedz mācību gan neticīgajiem, gan ticīgajiem. Tikai tāpēc, ka mēs nevaram kaut ko sadzirdēt, nenozīmē, ka nav, ko dzirdēt. Divi cilvēki var klausīties vienā un tajā pašā vēstījumā vai lasīt vienu un to pašu rakstvietu, un viens varēs sajust Gara liecību, kamēr otrs to nejutīs.

Tomēr mūsu centieni palīdzēt mūsu mīļotajiem pieredzēt Gara balsi un plašo, mūžīgo un dziļo Jēzus Kristus evaņģēlija skaistumu, pasakot viņiem „ieklausies cītīgāk”, varētu nebūt paši lietderīgākie.

Varbūt labāks padoms — tiem, kas grib vairot ticību, — ir klausīties savādāk. Apustulis Pāvils mudina mūs meklēt balsi, kas uzrunā mūsu garu, nevis tikai mūsu ausis. Viņš mācīja: „Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.”3 Vai varbūt mums derētu apdomāt Sent-Ekziperī Mazā prinča vārdus, kurš teica: „Cilvēks redz skaidri tikai ar sirdi. Būtiskais acīm nav saredzams.”4

Ticības spēks un robežas

Dažreiz nav viegli attīstīt ticību garīgām lietām, dzīvojot fiziskā pasaulē. Bet tas ir pūliņu vērts, jo ticības spēkam mūsu dzīvē var būt dziļa ietekme. Svētie Raksti mums māca, ka caur ticību pasaules tika radītas, ūdeņi tika pašķirti, mirušie augšāmcelti, upes novirzītas no savas gultnes un kalni atkāpās.5

Tomēr daži varētu jautāt: „Ja ticībai ir tik liels spēks, kāpēc es nevaru saņemt atbildi uz sirsnīgu lūgšanu? Man nevajag, lai jūra pašķiras vai kalns atkāpjas. Man tikai ir vajadzīgs, lai mana slimība atkāpjas vai lai mani vecāki piedotu viens otram, vai arī lai mans mūžīgais laulātais draugs parādās pie manas mājas sliekšņa ar ziedu pušķi vienā rokā un saderināšanās gredzenu — otrā. Kāpēc mana ticība nevar paveikt to?”

Ticība ir spēcīga, un bieži tās rezultātā notiek brīnums. Bet neatkarīgi no tā, cik daudz ticības mums ir, pastāv divas lietas, ko ticība nespēj paveikt. Pirmkārt, tā nevar pārkāpt cita cilvēka rīcības brīvību.

Kāda sieviete gadiem ilgi lūdza, lai viņas nepaklausīgā meita atgrieztos Kristus ganāmpulkā, un sāka zaudēt pārliecību, kad viņas lūgšanas, šķietami, palika neatbildētas. To viņa to izjuta jo īpaši sāpīgi, kad dzirdēja stāstus par citiem pazudušiem bērniem, kas nožēloja savus grēkus.

Problēma nebija lūgšanās vai ticībā. Viņai tikai bija jāsaprot: lai arī cik sāpīgi tas ir mūsu Debesu Tēvam, Viņš nevienu nepiespiedīs izvēlēties taisnīguma ceļu. Pirmslaicīgajā pasaulē Dievs nepiespieda Savus bērnus Sev sekot. Vai Viņš to darīs tagad, kad mēs ceļojam pa šo mirstīgo dzīvi?

Dievs aicinās, pārliecinās. Dievs nenogurstoši sniegsies pēc mums ar mīlestību, iedvesmu un iedrošinājumu. Taču Dievs nekad mūs nepiespiedīs, — tas sagrautu Viņa dižo ieceri mūsu mūžīgajai izaugsmei.

Otrkārt, ticība nevar uzspiest mūsu gribu Dievam. Mēs nevaram piespiest Dievu izpildīt mūsu vēlēšanās — vienalga, cik taisnīgi, mūsuprāt, mēs esam, vai cik sirsnīgi mēs lūdzam. Apdomājiet Pāvila pieredzi, kurš lūdza To Kungu vairākas reizes atvieglot viņa personisko pārbaudījumu, kuru viņš dēvēja par „dzeloni miesā”. Bet tā nebija Dieva griba. Beigu beigās Pāvils saprata, ka viņa pārbaudījums bija svētība, un Pāvils pateicās Dievam par to, ka Viņš neatbildēja uz tā lūgšanu tādā veidā, kādā tas bija cerējis.6

Paļāvība un ticība

Nē, ticības mērķis nav izmainīt Dieva gribu, bet dot mums spēku, lai mēs rīkotos atbilstoši Dieva gribai. Ticība ir paļāvība — paļāvība uz to, ka Dievs redz to, ko mēs nevaram redzēt, un ka Viņš zina to, ko mēs nezinām.7 Dažreiz paļaušanās uz mūsu pašu sapratni un spriedumiem ir nepietiekama.

To es sapratu, būdams lidmašīnas pilots dienās, kad man bija jālido biezā miglā vai mākoņos un es varēju saredzēt tikai dažus metrus uz priekšu. Man bija jāpaļaujas uz iekārtām, kuras man rādīja, kur es atrodos un uz kurieni es dodos. Man bija jāklausās gaisa satiksmes vadības balsī. Man bija jāuzticas cilvēka norādījumiem, kam bija precīzāka informācija nekā man. Man bija jāmācās paļauties uz kādu, ko es nevarēju saredzēt. Uz kādu, kurš varēja redzēt to, ko es nevarēju. Man bija jāuzticas un attiecīgi jārīkojas, lai droši ierastos savā galamērķī.

Ticība nozīmē, ka mēs paļaujamies ne tikai uz Dieva gudrību, bet ka mēs paļaujamies arī uz Viņa mīlestību. Tas nozīmē — pilnībā paļauties uz to, ka Dievs mūs mīl, ka viss, ko Viņš dara, — katra svētība, ko Viņš dod, un katra svētība, ko Viņš uz šo brīdi glabā mums, — ir mūsu mūžīgajai laimei.8

Ar šāda veida ticību, lai arī mēs, iespējams, nesapratīsim, kāpēc atgadās noteiktas lietas vai kāpēc noteiktas lūgšanas paliek neatbildētas, mēs varam zināt, ka galu galā visam būs jēga. „Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.”9

Viss tiks izlabots. Viss būs labi.

Mēs varam būt droši, ka atbildes tiks dotas, un mēs varam būt pārliecināti, ka mēs ne tikai būsim apmierināti ar atbildēm, bet mēs arī būsim satriekti tās labvēlības, žēlastības, dāsnuma un mīlestības dēļ, ko mūsu Debesu Tēvs izjūt pret mums, Saviem bērniem.

Vienkārši turpiniet klauvēt!

Līdz tam brīdim mēs dzīvojam ar tādu ticību, kāda mums ir,10 vienmēr meklējot veidu, kā vairot savu ticību. Dažreiz tas nav viegls uzdevums. Tie, kas ir nepacietīgi, zaudējuši apņemšanos vai ir nolaidīgi, varētu atklāt, ka ticību ir grūti iegūt. Tie, kas ātri zaudē drosmi vai novirzās no ceļa, diez vai to pieredzēs. Ticība atnāk pie pazemīgiem, uzcītīgiem un izturīgiem.

Tā atnāk pie tiem, kas pieliek pūles, lai paliktu uzticīgi.

Šo patiesību demonstrē divu jaunu misionāru pieredze, kas kalpoja Eiropā, apgabalā, kurā bija tikai dažas jaunpievērsto kristības. Es pieņemu, ka viņiem tas būtu bijis pašsaprotami — domāt, ka tas, ko viņi paveic, neko daudz nemainīs.

Bet šiem diviem misionāriem bija ticība, un viņi bija apņēmības pilni. Viņi uzskatīja, ka cilvēku neieklausīšanās viņu vēstījumā nenozīmē to, ka viņi nebūtu ieguldījuši savus pūliņus tajā.

Kādu dienu viņiem bija sajūta, ka ir jāuzrunā kādas četru stāvu dzīvojamās mājas iedzīvotāji. Viņi sāka ar pirmo stāvu un pieklauvēja pie katrām durvīm, izklāstot savu glābjošo vēstījumu par Jēzu Kristu un Viņa Baznīcas Atjaunošanu.

Attēls
Māsas Uhtdorfas bērnības dzīvojamā ēka

Neviens pirmajā stāvā viņos neklausījās.

Cik gan viegli viņiem būtu bijis pateikt: „Mēs centāmies. Beigsim šeit. Dosimies prom un mēģināsim kādā citā mājā.”

Taču šiem diviem misionāriem bija ticība un viņi bija gatavi strādāt, un tā viņi pieklauvēja pie katrām durvīm otrajā stāvā.

Atkal neviens viņos neklausījās.

Tas pats notika arī trešajā stāvā. Un tā tas turpinājās ceturtajā stāvā — līdz brīdim, kad viņi pieklauvēja pie pēdējām ceturtā stāva durvīm.

Kad durvis atvērās, viņiem uzsmaidīja jauna meitene un palūdza viņiem pagaidīt, kamēr viņa aprunāsies ar savu māti.

Viņas mātei bija tikai 34 gadi, viņa bija nesen zaudējusi savu vīru, un viņai nebija noskaņojuma runāt ar mormoņu misionāriem. Tādēļ viņa pateica savai meitai, lai sūta tos prom.

Bet meita viņai lūdzās. „Šie jaunie vīrieši ir tik jauki,” viņa teica. Un tas aizņems tikai dažas minūtes.

Tad negribīgi māte piekrita. Misionāri izklāstīja savu vēstījumu un pasniedza mātei grāmatu — Mormona Grāmatu, lai viņa to izlasa.

Pēc tam, kad misionāri bija aizgājuši, māte nolēma, ka viņa izlasīs vismaz dažas lappuses.

Viņa izlasīja visu grāmatu dažu dienu laikā.

Attēls
Māsas Uhtdorfas ģimene ar misionāriem

Neilgi pēc tam šī brīnišķīgā vientuļās mātes ģimene iegāja kristību ūdeņos.

Kad šī nelielā ģimene apmeklēja savu vietējo draudzi Frankfurtē, Vācijā, kāds jauns diakons ievēroja, cik skaista ir viena no šīm meitām, un nodomāja pie sevis: „Šie misionāri ļoti labi veic savu darbu!”

Šī jaunā diakona vārds bija Dīters Uhtdorfs. Un apburošajai jaunajai sievietei — tā, kura lūdzās savai mātei uzklausīt misionārus, — ir brīnišķīgs vārds Harieta. Viņu iemīl visi, kas viņu satiek, viņai pavadot mani ceļojumos. Viņa ir svētījusi daudzu cilvēku dzīves caur savu mīlestību pret evaņģēliju un savu dzirkstošo personību. Viņa patiesi ir manas dzīves prieks.

Attēls
Māsa Uhtdorfa uzstājas Norvēģijā

Cik gan bieži es līksmoju savā sirdī ar pateicību par tiem diviem misionāriem, kas neapstājās pirmajā stāvā! Cik gan bieži mana sirds ir runājusi pateicībā par viņu ticību un darbu! Cik gan bieži es esmu pateicies par to, ka viņi turpināja — pat līdz ceturtā stāva pēdējām durvīm!

Jums taps atvērts

Savas noturīgās ticības meklējumos, savos centienos savienoties ar Dievu un Viņa nodomiem, atcerēsimies Tā Kunga apsolījumu: „Klaudziniet, tad jums taps atvērts.”11

Vai mēs padosimies pēc tam, kad esam pieklauvējuši pie vienas vai divām durvīm? Pie pirmā stāva vai otrā stāva visām durvīm?

Vai arī mēs turpināsim, kamēr būsim sasnieguši ceturtā stāva pēdējās durvis?

Dievs „tiem, kas Viņu meklē, atmaksā”,12 bet šī atlīdzība parasti nav aiz pirmajām durvīm. Tādēļ mums ir jāturpina klauvēt. Māsas, nepadodieties. Meklējiet Dievu ar visu savu sirdi. Pielietojiet ticību. Staigājiet taisnīgumā.

Es apsolu: ja jūs to darīsiet — pat līdz ceturtā stāva pēdējām durvīm —, jūs saņemsit atbildes, kuras jūs meklējat. Jūs atradīsit ticību. Un kādu dienu jūs tiksiet piepildītas ar gaismu, kas kļūs „spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena”.13

Manas mīļotās māsas Kristū, Dievs pastāv.

Viņš ir dzīvs.

Viņš mīl jūs.

Viņš jūs pazīst.

Viņš jūs saprot.

Viņš zina jūsu sirsnīgās lūgšanas.

Viņš nav jūs pametis.

Viņš jūs neatstās.

Tā ir mana liecība un apustuliskā svētība katrai no jums, lai jūs pašas sajustu savā sirdī un prātā šīs cēlās patiesības. Dzīvojiet ticībā, dārgie draugi, dārgās māsas, un Tas Kungs, mūsu Dievs, liks jums tūkstoškārt vairoties un svētīs jūs, kā Viņš jums to solījis.14

Es jums atstāju savu ticību, pārliecību un savu drošo un nesatricināmo liecību par to, ka šis ir Dieva darbs. Mūsu mīļotā Glābēja svētajā vārdā, Jēzus Kristus vārdā, āmen.