„Ja jūs Mani būtu pazinuši”

Īstenot ticību Jēzum Kristum nozīmē — paļauties uz Viņa nopelniem, žēlastību un labvēlību.⁷ Mēs sākam iepazīt Glābēju, uzmodinot savas garīgās spējas un pārbaudot Viņa mācības, līdz varam atbrīvot savā dvēselē vietu daļai no Viņa vārdiem.⁸ Kad mūsu ticība Tam Kungam pieaug, mēs uz Viņu sākam paļauties, jūtot pārliecību par to, ka Viņš var mūs pestīt, dziedināt un stiprināt.

Patiesa ticība ir balstīta un vērsta uz To Kungu un allaž vedina uz taisnīgu rīcību. „Ticība [Kristum ir] pirmais no atklātās reliģijas principiem, … visa taisnīguma pamats … un visu saprātīgo būtņu rīcības princips.”⁹ Tā kā rīcībai saskaņā ar pareizajiem principiem, kurus pasludinājis Pestītājs, ir galvenā loma patiesas ticības iegūšanā un īstenošanā, tad „ticība bez darbiem ir nedzīva”¹⁰. Mums ir jābūt ne vien vārda klausītājiem, bet vārda darītājiem.¹¹

Dieva vārda uzklausīšana un ticība Glābējam, ko saņemam kā garīgo dāvanu, ir cieši saistītas, jo ticība gūstama, kad mēs uzklausām Dieva vārdu.¹² Mēs iepazīstam Viņu un Viņa balsi, studējot un baudot Viņa vārdus Svētajos Rakstos¹³, kā arī ar patiesu nolūku lūdzot Tēvu Viņa Vārdā¹⁴ un tiecoties pēc pastāvīgas Svētā Gara sadraudzības¹⁵. Kristus mācības apgūšana un īstenošana savā personīgajā dzīvē ir priekšnoteikums, lai mums varētu tikt dāvāta ticība Viņam.¹⁶

Mums ir nepieciešams īstenot ticību Tam Kungam, lai sagatavotos sekot Viņam.

„Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki.

Un Viņš uz tiem saka: „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”

Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam.”¹⁷

Pēteris un Andrejs ir parādījuši spilgtu piemēru tam, kā uzklausīt Skolotāju un sekot Viņam.

Glābējs dod līdzīgus norādījumus arī ikvienam no mums: „Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.”¹⁸ Uzņemties savu krustu nozīmē — atteikties no jebkādas bezdievības un ikvienas pasaulīgas iekāres un ievērot Tā Kunga baušļus.¹⁹

Glābējs ir mudinājis mūs kļūt tādiem kā Viņš.²⁰ Līdz ar to, sekošana Tam Kungam ietver Viņa atdarināšanu. Mēs turpinām iepazīt To Kungu, tiecoties kļūt līdzīgi Viņam caur Viņa īstenotās Izpirkšanas spēku.

Kalpojot uz šīs Zemes, Jēzus nosprauda un rādīja mums ceļu, parādot nevainojamu piemēru. Ar nemaldīgu izpratni par Viņa raksturu un nevainojamajiem tikumiem²¹ mēs varam rast nezūdošu mērķi un skaidru virzienu, sekojot Viņam pa nodošanās pilno māceklības ceļu.

Sekojot Glābējam, mēs varam iegūt patiesu atziņu, ka mūsu izvēlētais dzīvesveids tik tiešām saskan ar Dieva gribu.²² Šāda atziņa nav nekāda neizdibināmā mistērija, tā neizriet no mūsu laicīgajiem centieniem vai ierasti laicīgajiem darbiem. Drīzāk jau pastāvīga un nepārtraukta derību ceļa mērošana ir tas dzīvesveids, kas Viņam tīkams.

Lehija sapnī no Mormona Grāmatas atklājas ceļš, pa kuru mums jāiet, grūtības, ar kurām nāksies sastapties, un mums pieejamie garīgie resursi, kas palīdz sekot Glābējam un nākt pie Viņa. Iešana pa šauro jo šauro taku ir tas, ko Viņš no mums vēlas. Koka augļa nobaudīšana un pamatīga pievēršanās Tam Kungam²³ ir tās svētības, ko Viņš vēlas, lai mēs saņemtu. Tādēļ viņš aicina mūs: „[Nāciet] Man līdzi!”²⁴

Mums ir nepieciešams gan īstenot ticību Jēzum Kristum, gan sekot Viņam, lai sagatavotos kalpot Viņam.

„Jo kā lai cilvēks pazīst kungu, kam viņš nav kalpojis un kas ir viņam svešs, un ir tālu no viņa sirds domām un vēlmēm?”²⁵

Mēs daudz labāk iepazīstam To Kungu, kalpojot Viņam un strādājot Viņa valstībā. Ja mēs to darām, Viņš mūs dāsni svētī ar debesu palīdzību, garīgajām dāvanām un pieaugošām spējām. Strādājot Viņa vīna dārzā, mēs nekad netiekam atstāti vieni.

Viņš pasludināja: „Jo Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.”²⁶

Mēs iepazīstam Glābēju, no visas sirds cenšoties doties turp, kur Viņš vēlas, sacīt to, ko Viņš vēlas, un kļūt tādi, kā Viņš vēlas.²⁷ Ja mēs pakļāvīgi atzīstam savu pilnīgo atkarību no Viņa, tad Viņš palielina mūsu spēju — kalpot vēl efektīvāk. Pakāpeniski mūsu vēlmes daudz pilnīgāk pielīdzinās Viņa vēlmēm un Viņa mērķi kļūst par mūsu mērķiem tā, ka mēs vairs neprasām to, kas ir pret Viņa gribu.²⁸

Kalpošana Viņam prasa visu mūsu sirdi, spēku, prātu un izturību.²⁹ Līdz ar to, nesavtīga kalpošana citiem neitralizē egocentriskās un savtīgās miesīgā cilvēka tieksmes. Mēs iemīlam tos, kuriem kalpojam. Un, tā kā, kalpojot citiem, mēs kalpojam Dievam, mēs daudz patiesāk iemīlam Viņu un mūsu brāļus un māsas. Šāda mīlestība ir garīgās žēlsirdības dāvanas jeb tīrās Kristus mīlestības izpausme.³⁰

„Lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji; lai jūs varētu kļūt par Dieva dēliem; lai, kad Viņš parādīsies, mēs būtu līdzīgi Viņam, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir; lai mums varētu būt šī cerība; lai mēs varētu tikt attīrīti, tāpat kā Viņš ir šķīsts.”³¹

Mēs iepazīstam To Kungu, piepildot savu sirdi ar Viņa mīlestību.

Vai mēs varam īstenot ticību Viņam, sekot Viņam un kalpot Viņam, Viņam neticot?

Es pazīstu Baznīcas locekļus, kuri uzskata, ka mācība un principi, kas ietverti Svētajos Rakstos un tiek sludināti no šīs kanceles, ir patiesi. Un tomēr viņiem ir grūti noticēt, ka šie patiesie evaņģēlija principi ir attiecināmi tieši uz viņu dzīvi un viņu dzīves apstākļiem. Šķiet, ka tiem ir ticība Glābējam, bet viņi netic, ka tiem ir pieejamas Viņa apsolītās svētības un ka tās var darboties viņu dzīvē. Es arī sastopu brāļus un māsas, kuri uzticīgi pilda savus aicinājumus, taču atjaunotais evaņģēlijs vēl nav iedzīvinājies viņu dzīvē un to izmainījis. Mēs iepazīstam To Kungu, ne vien ticot Viņa esamībai, bet noticot Viņam un Viņa apgalvojumiem.

Jaunā Derība vēsta par tēvu, kurš lūdza, lai Glābējs dziedina viņa bērnu. Jēzus atbildēja:

„Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.

Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!”³²

Es esmu daudzkārt domājis par šī tēva prasību: „Palīdzi manai neticībai!” Es prātoju, vai gadījumā nav tā, ka šis vīrs netika lūdzis pēc palīdzības noticēt Jēzum kā mūsu Pestītājam un noticēt Viņa dziedinošajam spēkam. Iespējams, viņš jau bija atzinis, ka Kristus ir Dieva Dēls. Taču var gadīties, ka viņam bija vajadzīga palīdzība, lai spētu noticēt, ka Skolotāja dziedinošais spēks tik tiešām ir tik individuāls un personisks, ka var svētīt viņa paša mīļoto dēlu. Var gadīties, ka viņam bija vispārēja ticība Kristum, bet trūka īpašas, personīgas ticības Viņam.

Mēs bieži liecinām par to, ko zinām patiesu esam, taču, iespējams, daudz būtiskāk ir tas, vai mēs ticam tam, ko zinām.

Svētajiem priekšrakstiem, kas īstenoti ar pienācīgām priesterības pilnvarām, ir būtiska nozīme, lai mēs varētu ticēt Glābējam, iepazīt Viņu un galu galā noticēt tam, ko zinām.

„Un [Melhisedeka] priesterība vada evaņģēliju un tur valstības noslēpumu atslēgu, patiesi Dieva atziņas atslēgu.

Tādēļ [caur tās priekšrakstiem parādās] dievišķības spēks.”³³

Mēs noticam Tam Kungam un iepazīstam Viņu, ja ar Melhisedeka priesterību piešķirtā Dieva atziņas atslēga atdara durvis, ļaujot katram no mums iegūt dievišķības spēku savā dzīvē. Mēs noticam Glābējam un iepazīstam Viņu, ja sekojam Viņam, pieņemot un uzticīgi godājot svētos priekšrakstus, kā arī savā izskatā arvien vairāk līdzinoties Viņam.³⁴ Mēs noticam Kristum un iepazīstam Viņu, paši personīgi izbaudot Viņa īstenotās Izpirkšanas transformējošo, dziedinošo, spēcinošo un svētījošo spēku. Mēs noticam Skolotājam un iepazīstam Viņu, ja Viņa vārda spēks iesakņojas mūsos³⁵, tiekot ierakstīts mūsu prātos un sirdīs³⁶, un ja mēs atsakāmies no visiem saviem grēkiem, lai Viņu iepazītu³⁷.

Ticība Viņam nozīmē paļaušanos uz to, ka Viņa bagātīgās svētības ir pieejamas un attiecināmas uz mūsu personīgo un ģimenes dzīvi. Mēs varam noticēt Viņam ar visu savu dvēseli³⁸, turpinot virzīties pa derību ceļu, pakļaujot savu gribu Viņējai, pakļaujoties Viņa prioritātēm un Viņa noteiktajam laikam mūsu dzīvē. Ticība Viņam, pieņemot par patiesiem Viņa spēku un apsolījumus, dāvā perspektīvu, mieru un prieku mūsu dzīvē.