Prieks un garīgā izdzīvošana

Mani mīļie brāļi un māsas, šodien es vēlētos runāt par principu, kas ir būtisks mūsu garīgajai izdzīvošanai. Tas ir princips, kas kļūs tikai vēl svarīgāks, kad traģēdijas un samaitātība ap mums palielināsies.

Šīs ir pēdējās dienas, tādēļ nevienam no mums nevajadzētu būt pārsteigtam, redzot, ka pravietojums tiek piepildīts. Daudzi pravieši, ieskaitot Jesaju, Pāvilu, Nefiju un Mormonu, paredzēja, ka nāks bīstami laiki¹, ka mūsdienās visu pasauli aptvers nemieri², ka cilvēki būs „patmīlīgi, … cietsirdīgi, … mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu”³, un ka daudzi kļūs par Sātana kalpiem, kuri atbalsta pretinieka darbu.⁴ Patiesi, jūs un es „[cīnāmies] … pret … šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”.⁵

Kad saasinās konflikti starp tautām, kad gļēvi teroristi nodara pāri nevainīgajiem un kad korupcija it visā, sākot ar biznesu un līdz pat valdībai, kļūst arvien ierastāka, kas var mums palīdzēt? Kas var palīdzēt katram no mums mūsu personīgajās cīņās un sarežģītajā izaicinājumā — dzīvot šajās pēdējās dienās?

Pravietis Lehijs mācīja principu garīgajai izdzīvošanai. Vispirms padomājiet par viņa apstākļiem: Viņš tika vajāts, jo sludināja patiesību Jeruzālemē, un Tas Kungs pavēlēja viņam atstāt savu mantu un bēgt ar savu ģimeni tuksnesī. Viņš dzīvoja teltī un pārtika no ēdiena, kas bija atrodams ceļā uz nezināmu galamērķi, viņam bija jānoraugās, kā divi no viņa dēliem, Lamans un Lemuēls, saceļas pret Tā Kunga mācībām un uzbrūk saviem brāļiem — Nefijam un Samam.

Nepārprotami, Lehijs pazina pretestību, raizes, sirdsēstus, sāpes, vilšanos un bēdas. Taču viņš drosmīgi un bez minstināšanās pasludināja principu, kādu to bija atklājis Tas Kungs: „Cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.”⁶ Iedomājieties! No visiem vārdiem, ko viņš būtu varējis lietot, lai aprakstītu mūsu mirstīgās dzīves būtību un nolūku, viņš izvēlējās vārdu prieks!

Dzīve ir pilna līkumu un strupceļu, visa veida pārbaudījumu un izaicinājumu. Visticamāk, ka katrs no mums ir piedzīvojis brīžus, kad mūs gandrīz pilnībā ir pārņēmušas bēdas, ciešanas un izmisums. Tomēr mēs esam šeit, lai gūtu prieku?

Jā! Atbilde ir pārliecinošs „jā”! Bet kā gan tas ir iespējams? Un kas mums ir jādara, lai iegūtu to prieku, ko Debesu Tēvs mums ir sagatavojis?

Elīza R. Snova, otrā Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, piedāvāja aizraujošu atbildi. Misūri štata apkaunojošā iznīcināšanas rīkojuma dēļ, kas tika izdots 1838. gada ļoti smagās ziemas sākumā⁷, viņa un citi svētie bija spiesti bēgt no štata šādā ziemā. Kādu vakaru Elīzas ģimene pavadīja nakti kādā baļķu būdiņā, ko izmantoja svēto bēgļi. Daudz no drīvējuma starp baļķiem bija izvilkuši un sadedzinājuši malkas vietā viņu priekšgājēji, tādēļ starp baļķiem bija caurumi, kas bija pietiekami lieli, lai pa tiem varētu ielīst kaķis. Bija spīvs sals, un viņu ēdiens bija pilnībā sasalis.

Tajā vakarā kādi 80 cilvēki saspiedās tik vien kā 20x20 pēdu (aptuveni 6.1m x 6.1m) mazā būdiņā. Lielākā daļa sēdēja vai stāvēja visu nakti, lai saglabātu siltumu. Ārā kāda vīru grupa pavadīja nakti, sapulcējušies ap lielu ugunskuru; daži no tiem dziedāja garīgās dziesmas, un citi cepa sasalušos kartupeļus. Elīza pierakstīja: „Neviens nesūdzējās — visi bija priecīgi, un, spriežot pēc izskata, svešinieki būtu mūs, drīzāk, noturējuši par ekskursantiem, nevis gubernatora izsūtīto cilvēku grupu.”

Elīzas pieraksts par šo nogurdinošo, stindzinoši auksto vakaru bija pārsteidzoši optimistisks. Viņa paziņoja: „Tas bija ļoti patīkams vakars. Vienīgi svētie var justies laimīgi jebkuros apstākļos.”⁸

Tieši tā! Svētie var justies laimīgi jebkuros apstākļos. Mēs varam just prieku pat tad, kad mums ir slikta diena, slikta nedēļa vai pat slikts gads!

Mani mīļie brāļi un māsas, priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet cieša saistība ar mūsu dzīves mērķi.

Kad mēs vēršam savu dzīvi uz Dieva pestīšanas ieceri, ko prezidents Tomass S. Monsons nupat mums mācīja, un uz Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, mēs varam just prieku neatkarīgi no tā, kas notiek — vai nenotiek — mūsu dzīvē. Prieks izriet no Viņa un pateicoties Viņam. Viņš ir visa prieka avots. Mēs to sajūtam Ziemassvētku laikā, kad dziedam: „Prieks pasaulei — Tas Kungs ir klāt!”⁹ Un mēs to varam sajust visa gada garumā. Pēdējo dienu svētajiem Jēzus Kristus ir prieks!

Tas ir iemesls, kādēļ mūsu misionāri atstāj savas mājas, lai sludinātu Viņa evaņģēliju. Viņu mērķis nav palielināt Baznīcas locekļu skaitu. Drīzāk, mūsu misionāri māca un krista¹⁰, lai nestu prieku cilvēkiem pasaulē!¹¹

Tieši tāpat kā Glābējs sniedz mieru, kas „ir augstāks par visu saprašanu”¹², Viņš arī sniedz tādu prieka intensitāti, dziļumu un plašumu, kas izaicina cilvēka loģiku un mirstīgo izpratni. Piemēram, šķiet neiespējami just prieku, kad tavs bērns cieš no nedziedināmas kaites vai kad tu pazaudē darbu, vai kad tavs laulātais tevi nodod. Taču tas ir tieši tāds prieks, ko sniedz Glābējs. Viņa prieks ir pastāvīgs, apliecinot mums, ka mūsu „ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu”¹³ un [tās] tiks iesvētītas mums par labumu.¹⁴

Tad kādā veidā mēs varam iegūt šo prieku? Mēs varētu sākt „raudzī[ties] uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju”¹⁵, „katrā domā”¹⁶. Mēs varam paust savu pateicību Viņam savās lūgšanās un turot derības, kuras ar Viņu un mūsu Debesu Tēvu esam noslēguši. Mūsu Glābējam kļūstot arvien īstākam [mūsu uztverē] un mums lūdzot pēc Viņa prieka, lai tas mums tiktu dots, mūsu prieks palielināsies.

Prieks ir spēcīgs, un koncentrēšanās uz prieku ienes Dieva spēku mūsu dzīvēs. Kā visās lietās, Jēzus Kristus ir mūsu vislabākais paraugs, „kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis”¹⁷. Padomājiet par to! Lai izturētu vismokošāko pieredzi, kāda vien uz Zemes pieredzēta, mūsu Glābējs koncentrējās uz prieku!

Un kas bija tas prieks, kas Viņu sagaidīja? Tas noteikti ietvēra prieku, ko sniedza mūsu attīrīšana, dziedināšana un stiprināšana; prieku — samaksāt par visu to grēkiem, kuri nožēlotu grēkus; prieku, kas pārņēma, padarot iespējamu jums un man atgriešanos mājās — tīriem un cienīgiem —, lai dzīvotu kopā ar mūsu Debesu vecākiem un ģimenēm.

Ja mēs koncentrējamies uz prieku, ko saņemsim mēs vai tie, kurus mīlam, ko gan mēs varētu izturēt, kas šobrīd šķiet nepārvarams, sāpīgs, bailīgs, netaisnīgs vai vienkārši neiespējams?

Viens tēvs kādā garīgi nedrošā situācijā koncentrējās uz prieku, ko viņš izjutīs, kad viņš beidzot būs tīrs un taisnīgs attiecībā pret To Kungu, — prieku par to, ka viņš tiks atbrīvots no vainas apziņas un kauna, — un prieku par dvēseles mieru. Šis mērķis deva viņam drosmi atzīties savai sievai un bīskapam problēmā ar pornogrāfiju un neuzticībā. Tagad viņš dara visu, ko viņa bīskaps iesaka viņam darīt, cenšoties no visas sirds atgūt savas sievas uzticību.

Kāda jauna sieviete paturēja prātā prieku, kas gūstams, paliekot seksuāli šķīstai, lai palīdzētu sev izturēt draugu apsmieklu, kad viņa pameta kādu populāru un izaicinošu, bet garīgi bīstamu situāciju.

Kāds vīrs, kurš regulāri pazemoja savu sievu un ļāvās dusmu izvirdumiem attiecībā pret saviem bērniem, koncentrējās uz prieku būt cienīgam, lai Svētais Gars varētu būt viņa pastāvīgs pavadonis. Šī koncentrēšanās motivēja viņu atmest miesīgo cilvēku,¹⁸ kuram viņš bija pārāk bieži pakļāvies, un veikt nepieciešamās izmaiņas.

Kāds dārgs kolēģis nesen man pastāstīja par saviem grūtajiem pārbaudījumiem pēdējo divdesmit gadu laikā. Viņš teica: „Es esmu iemācījies ciest — ar prieku. Manas ciešanas tika pārņemtas ar Kristus prieku”.¹⁹

Ko jūs un es spēsim izturēt, ja koncentrēsimies uz mums sagaidāmo prieku?²⁰ Kāda gan grēku nožēlošana tad kļūs iespējama? Kāda vājība kļūs par spēku?²¹ Kāda pārmācība kļūs par svētību?²² Kādi sarūgtinājumi, pat traģēdijas, izvērtīsies mums par labumu?²³ Un kādu izaicinājumiem pilnu kalpošanu Tam Kungam mēs būsim spējīgi sniegt?²⁴

Cītīgi koncentrējoties uz Glābēju un sekojot Viņa paraugam, kā koncentrēties uz prieku, mums nepieciešams izvairīties no tā, kas var pārtraukt mūsu prieku. Vai atceraties antikristu Korihoru? Bārstīdams melus par Glābēju, Korihors gāja no vienas vietas uz citu, līdz viņš tika vests augstā priestera priekšā, kurš viņam jautāja: „Kāpēc tu ej, sagrozīdams Tā Kunga ceļus? Kāpēc tu māci šiem ļaudīm, ka nebūs nekāda Kristus, laupīdams viņu prieku?”²⁵

Jebkas, kas ir pret Kristu vai Viņa mācību, liegs mums prieku. Tas attiecas arī uz cilvēku filosofijām, kas pārpilnībā atrodamas tiešsaistē un emuāros, kas dara to pašu, ko darīja Korihors.²⁶

Ja mēs raugāmies uz pasauli un sekojam tās laimes formulām,²⁷ mēs nekad neiepazīsim prieku. Netaisnīgie var pieredzēt daudz emociju un sajūtu, bet viņi nekad nepieredzēs prieku!²⁸ Prieks ir dāvana uzticīgajiem.²⁹ Tā ir dāvana, kas tiek iegūta, apzināti cenšoties dzīvot taisnīgu dzīvi, kā to mācīja Jēzus Kristus.³⁰

Viņš mācīja mums to, kā izjust prieku. Kad mēs izvēlamies Debesu Tēvu par mūsu Dievu³¹ un kad mēs varam sajust Glābēja Izpirkšanu darbojamies mūsu dzīvēs, mēs tiksim piepildīti ar prieku.³² Katru reizi, kad mēs rūpējamies par mūsu laulāto un vadām mūsu bērnus, katru reizi, kad mēs kādam piedodam vai lūdzam piedošanu, mēs varam sajust prieku.

Katru dienu, kuru jūs un es izvēlamies nodzīvot saskaņā ar celestiālajiem likumiem, katru dienu, kurā mēs turam savas derības un palīdzam citiem darīt to pašu, prieks būs mūsu.

Pievērsiet uzmanību šiem dziesminieka vārdiem: „Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos. … [Viņš] piepild[a] mani ar prieku [Sava] vaiga priekšā”.³³ Kad šis princips iespiežas mūsu sirdīs, ikviena diena var būt prieka un līksmības diena.³⁴ Šo es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.