Nav lielāka prieka, kā zināt to, ka viņi zina

Brāļi un māsas, es nesen domāju par šādu jautājumu: „Ja viss, ko jūsu bērni zina par evaņģēliju, nāktu no jums kā viņu vienīgā zināšanu avota, cik gan daudz viņi zinātu?” Šis jautājums attiecas uz visiem tiem, kuri mīl, audzina un ietekmē bērnus.

Vai ir kāda lielāka dāvana, ko mēs varam dot saviem bērniem, par atmiņām, kas iespiedušās dziļi viņu sirdīs par to, ka mēs zinām, ka mūsu Pestītājs dzīvo? Vai viņi zina to, ka mēs zinām? Vēl svarīgāk, vai viņi paši zina, ka Viņš dzīvo?

Kad biju zēns, es savai mātei biju visgrūtāk audzināmais bērns. Man bija pārpilnam enerģijas. Mana māte man saka, ka viņas vislielākās bailes bija par to, ka es nenodzīvošu līdz pieauguša cilvēka vecumam. Es vienkārši biju pārāk aktīvs.

Es atceros, kad jaunībā sēdēju kādā Svētā Vakarēdiena sanāksmē ar savu ģimeni. Mana māte bija tikko saņēmusi jaunu Svēto Rakstu grāmatu. Šajā grāmatā bija apvienoti visi Baznīcas pamatdarbi un vidū bija līniju papīrs piezīmēm.

Sanāksmes laikā es palūdzu, vai varētu paturēt viņas Svētos Rakstus. Cerēdama vairot manu godbijību, viņa pasniedza tos uz priekšu pa Baznīcas solu. Kad es rūpīgi pētīju viņas Svētos Rakstus, es pamanīju, ka viņa bija uzrakstījusi piezīmju sadaļā kādu personīgu mērķi. Lai jūs labāk saprastu viņas mērķi, man jums jāpasaka, ka esmu otrais no sešiem bērniem un mani sauc Brets. Mana māte ar sarkanu tinti bija uzrakstījusi tikai vienu mērķi: „Pacietību ar Bretu!”

Lai vēl labāk palīdzētu jums saprast izaicinājumus, ar ko saskārās mani vecāki, audzinot mūsu ģimeni, ļaujiet man pastāstīt par mūsu ģimenes Svēto Rakstu lasīšanu. Katru rītu mana māte lasīja mums Mormona Grāmatu brokastu laikā. Šajā laikā mans vecākais brālis Deivs un es sēdējām klusi, taču nebijām godbijīgi. Pavisam godīgi sakot, mēs viņā neklausījāmies. Mēs lasījām uzrakstus uz brokastu pārslu kārbām.

Visbeidzot kādu rītu es nolēmu izaicināt savu māti uz strīdu. Es izsaucos: „Mammu, kāpēc tu tā dari? Kāpēc tu katru rītu lasi Mormona Grāmatu?” Tad es pateicu ko tādu, ko man ir kauns atzīt. Patiesībā es nespēju noticēt, ka to pateicu. Es viņai pateicu: „Mamma, es tevī neklausos!”

Viņas mīļā atbilde bija izšķirošs brīdis manā dzīvē. Viņa teica: „Dēls, es biju sanāksmē, kur prezidents Merions G. Romnijs mācīja par svētībām no Svēto Rakstu lasīšanas. Šajā sanāksmē es saņēmu apsolījumu, ka tad, ja katru dienu lasīšu Mormona Grāmatu saviem bērniem, es viņus nepazaudēšu.” Viņa tad paskatījās man tieši acīs un ar pilnīgu apņēmību teica: „Un es nepazaudēšu tevi!”

Viņas vārdi „iedūrās” man sirdī. Neskatoties uz manām nepilnībām, mani bija vērts glābt! Viņa iemācīja man mūžīgo patiesību, ka es esmu mīloša Debesu Tēva dēls. Es sapratu: lai kādi būtu apstākļi, es biju tā vērts. Nepilnīgam, mazam zēnam tas bija pilnīgs brīdis.

Es esmu mūžīgi pateicīgs savai mātei — eņģelim un visiem citiem eņģeļiem, kuri mīl bērnus, neskatoties uz viņu nepilnībām. Es nelokāmi ticu, ka visas māsas — es viņas saukšu par eņģeļiem — ir mātes Ciānā, neatkarīgi no tā, vai viņas ir precētas vai nav un vai viņām ir bērni vai nav šajā laicīgajā dzīvē.

Pirms vairākiem gadiem Augstākais prezidijs paziņoja: „Mātes būtība ir tuva dievišķumam. Tā ir augstākā un svētākā kalpošana, ko cilvēce var veikt. Tas nostāda sievieti, kura godā savu svēto aicinājumu un kalpošanu, līdzvērtīgā stāvoklī ar eņģeļiem.”¹

Es esmu pateicīgs par eņģeļiem visā Baznīcā, kas drosmīgi un mīloši pasludina mūžīgo patiesību Debesu Tēva bērniem.

Es esmu pateicīgs par Mormona Grāmatas dāvanu. Es zinu, ka tā ir patiesa! Tajā ir ietverta Jēzus Kristus evaņģēlija pilnība. Es nezinu nevienu, kas katru dienu uzcītīgi lasītu Mormona Grāmatu ar tīriem nodomiem un ticību Kristum un būtu zaudējis savu liecību un atkritis. Moronija pravietiskajā apsolījumā ir teikts, ka mēs zināsim patiesību par visu, — tajā skaitā spēsim atpazīt pretinieka maldus un izvairīties no tiem. (Skat. Moronija 10:4–5.)

Es esmu pateicīgs arī par mīlošu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Glābējs sniedza pilnīgu piemēru tam, kā dzīvot nepilnīgā un netaisnā pasaulē. „Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1. Jāņa 4:19). Viņa mīlestība pret mums ir neizmērojama. Viņš ir mūsu uzticamākais draugs. Viņa sviedri kā lielas „asins lāses pilēja” par jums un arī par mani (Lūkas 22:44). Viņš piedeva tiem, kam, šķietami, piedot nav iespējams. Viņš mīlēja tos, kurus mīlēt nav iespējams. Viņš izdarīja to, ko nespēj neviens mirstīgais: Viņš nodrošināja Izpirkšanu, lai pārvarētu visas cilvēces pārkāpumus, sāpes un slimības.

Pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam dzīvot ar apsolījumu: lai kādas būtu mūsu grūtības, mēs vienmēr varam cerēt uz Viņu, „kam ir vara izglābt” (2. Nefija 31:19). Pateicoties Viņa veiktajai Izpirkšanai, mums var būt prieks, miers, laime un mūžīgā dzīve.

Prezidents Boids K. Pekers paziņoja: „Izņemot tikai ļoti nedaudzus, kas atkrīt un kļūst par zudušiem, nav tāda ieraduma, tādas atkarības, dumpošanās, tāda pārkāpuma, tādas atkrišanas, tāda nozieguma, uz ko neattiektos pilnīgās piedošanas apsolījums. Tāds ir Kristus Izpirkšanas apsolījums.”²

Viens no visneiedomājamākajiem notikumiem cilvēces vēsturē ir Glābēja personīgā kalpošana senajiem Amerikas iedzīvotājiem. Iztēlojieties savā prātā, kā tas būtu, ja jūs tur būtu klāt. Apdomājot Viņa mīlošās un maigās rūpes par tiem svētajiem, kas bija sapulcējušies pie tempļa, es esmu domājis par atsevišķiem bērniem, kurus es mīlu vairāk par pašu dzīvi. Es esmu mēģinājis iedomāties, kā būtu juties redzam mūsu bērniņus, pašam esot par liecinieku tam, kā Glābējs aicina katru bērnu nākt pie Viņa, redzot Glābēja izstieptās rokas, stāvot blakus, kad katrs bērns, cits aiz cita, maigi pieskaras rētām Viņa rokās un kājās, un tad redzot, kā katrs no viņiem stāv un apliecina, ka Viņš dzīvo! (Skat. 3. Nefija 11:14–17; skat. arī 17:21; 18:25.) Redzēt savus bērnus pagriežamies un sakām: „Mamma, tēti, Tas ir Viņš!”

Attēls

Glābējs ar bērniem

Es nezinu, vai kaut kas šajā pasaulē var sniegt lielāku laimi un prieku par apziņu, ka mūsu bērni pazīst Glābēju, par apziņu, ka viņi zina, „pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”. Tas ir par iemeslu tam, kāpēc mēs, Baznīcas locekļi, „sludinām par Kristu” un liecinām par Kristu (2. Nefija 25:26).

• Tas ir par iemeslu tam, kāpēc mēs katru dienu lūdzam Dievu ar saviem bērniem.

• Tas ir par iemeslu tam, kāpēc mēs katru dienu ar viņiem lasām Svētos Rakstus.

• Tas ir par iemeslu tam, kāpēc mēs mācām viņiem kalpot citiem, lai viņi varētu pretendēt uz šo svētību — atrast sevi, zaudējot sevi kalpošanā citiem (skat. Marka 8:35; Mosijas 2:17).

Kad mēs veltām sevi šiem vienkāršajiem mācekļa dzīves principiem, mēs spēcinām savus bērnus ar Glābēja mīlestību un dievišķu vadību un aizsardzību, kad viņi saskaras ar pretinieka skarbajiem uzbrukumiem.

Evaņģēlijs patiesi attiecas uz katru cilvēku individuāli. Tas ir par vienu pazudušo avi (skat. Lūkas 15:3–7); tas ir par vienu samariešu sievu pie akas (skat. Jāņa 4:5–30); tas ir par vienu pazudušo dēlu (skat. Lūkas 15:11–32).

Un tas ir par vienu mazu zēnu, kurš varētu apgalvot, ka neklausās.

Tas ir par katru no mums — lai cik nepilnīgi mēs arī nebūtu —, par mūsu kļūšanu vienotiem ar Glābēju, kā Viņš ir viens ar Savu Tēvu (skat. Jāņa 17:21).

Es liecinu, ka mums ir mīlošs Debesu Tēvs, kurš zina mūsu katra vārdu! Es liecinu, ka Jēzus ir Kristus ir dzīvā Dieva dzīvais Dēls. Viņš ir Vienpiedzimušais un mūsu Aizstāvis Tēva priekšā. Es arī liecinu, ka glābšana nāk caur Viņa Vārdu — un nekā citādi.

Es lūdzu, lai mēs veltītu savu sirdi un savas rokas, lai palīdzētu visiem Debesu Tēva bērniem pazīt Viņu un sajust Viņa mīlestību. Tā darot, Viņš ir apsolījis mums mūžīgu prieku un laimi šajā un nākamajā pasaulē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.