2010–2019
Ak, cik dižena ir mūsu Dieva iecere!
2016. gada oktobris


Ak, cik dižena ir mūsu Dieva iecere!

Mūs ieskauj tik apbrīnojama gaismas un patiesības pārbagātība, ka es prātoju — vai mēs tik tiešām novērtējam to, kas mums dots.

Cik gan svētīti mēs esam, ka atkal varam pulcēties šajā pasaules mēroga konferencē, kas noris mūsu dārgā pravieša un prezidenta Tomasa S. Monsona vadībā. Prezident, mēs mīlam un atbalstām jūs no visas sirds!

Lai gan savā profesionālajā dzīvē, būdams pilots, es ļoti paļāvos uz datorsistēmu precizitāti un uzticamību, man ļoti reti bija jāstrādā pašam ar savu personālo datoru. Kad man bija jāstrādā birojā, asistenti un sekretāres laipni palīdzēja man paveikt savus uzdevumus.

Tas viss mainījās 1994. gadā, kad tiku aicināts par Augstāko pilnvaroto. Lai gan mans aicinājums pavēra daudz brīnišķīgu iespēju kalpot, tajā ietilpa arī diezgan daudz biroja darba — vairāk, nekā es jebkad spēju iedomāties.

Man par pārsteigumu, par galveno rīku, kas bija nepieciešams, lai paveiktu manu darbu, kļuva personālais dators.

Man pirmo reizi dzīvē nācās iedziļināties šajā dīvainajā, mistiskajā un neaptveramajā pasaulē.

Iesākumā mēs ar datoru nebijām visai lieli draugi.

Spējīgi speciālisti centās man iemācīt darboties ar datoru. Viņi pavisam burtiski stāvēja man līdzās, pārliecoties pār plecu un ātri izklaudzinot uz manas tastatūras perkusiju simfoniju.

„Redzi?” viņi lepni teica. „Tas jādara tā.”

Bet es neredzēju. Man gāja kā pa kalniem.

Es mācījos gliemeža ātrumā.

Tas prasīja ļoti daudz laika, atkārtošanas, pacietības, ne mazums cerības un ticības, lielu sievas atbalstu un daudzus litrus diētiskās limonādes, kas paliks nenosaukta.

Tagad, pēc 22 gadiem, mani ieskauj datortehnoloģijas. Man ir savs e-pasts, tvitera konts un Facebook lapa. Man pieder viedtālrunis, planšete, klēpjdators un digitālais fotoaparāts. Un, lai gan manas tehnoloģiskās iemaņas īsti nestāv līdzās tipiska septiņgadnieka līmenim, kā septiņdesmitgadniekam man veicas tīri labi.

Tomēr es esmu pamanījis kaut ko interesantu. Jo lietpratīgāk es pārvaldu tehnoloģijas, jo vairāk uztveru to kā pašu par sevi saprotamu.

Visā cilvēces vēsturē saziņa lielākoties ir notikusi zirga ātrumā. Senāk ziņojuma nosūtīšana un atbildes saņemšana varēja prasīt dienas vai pat mēnešus. Mūsdienās mūsu ziņojumi ceļo tūkstošiem jūdžu augstumā un tūkstošiem metru zem okeāna līmeņa, sasniedzot otru pasaules malu, un pat dažu sekunžu kavēšanās dara mūs nepacietīgus un izraisa neapmierinātību.

Šķiet, ka tāda ir cilvēka daba — kad mēs kaut ko iepazīstam (pat ja tas ir kaut kas brīnumains un apbrīnojams), mēs zaudējam apbrīnu un izturamies pret to kā pret kaut ko ikdienišķu.

Vai mēs uztveram garīgos patiesības principus kā kaut ko pašsaprotamu?

Ja mēs uztveram mūsdienu tehnoloģijas un ērtības kā pašsaprotamas, tas nerada īpašas problēmas. Taču dažkārt mēs, diemžēl, līdzīgi attiecamies arī pret mūžīgo, dvēseli paplašinošo Jēzus Kristus evaņģēlija doktrīnu. Jēzus Kristus Baznīcā mums ir tik daudz dots. Mūs ieskauj tik apbrīnojama gaismas un patiesības pārbagātība, ka es prātoju — vai mēs tik tiešām novērtējam to, kas mums dots.

Padomājiet par agrīnajiem mācekļiem, kuri staigāja un runāja ar Glābēju, kad Viņš kalpoja uz šīs Zemes. Mēģiniet iztēloties, kāda pateicība un godbijība pārpludināja viņu sirdis un prātus, kad tie ieraudzīja Viņu, no kapa uzcēlušos, kad tie pieskārās brūcēm Viņa rokās. Viņu dzīve mainījās uz mūžiem!

Padomājiet par agrīnajiem svētajiem šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā, kuri pazina pravieti Džozefu Smitu un dzirdēja, kā viņš sludina atjaunoto evaņģēliju. Mēģiniet iztēloties, kā viņi jutās, zinot, ka priekškars starp debesīm un zemi atkal ir pašķīries, izlejot pār pasauli mūsu celestiālās debesu mājvietas gaismu un zināšanas.

Taču vairāk par visu citu, padomājiet, kā jūs jutāties, kad pirmoreiz noticējāt un sapratāt, ka patiesi esat Dieva bērni; ka Jēzus Kristus labprātīgi izcieta par jūsu grēkiem, lai jūs atkal varētu būt tīri; ka priesterības spēks patiesi pastāv un ka tas var saistīt jūs ar jūsu mīļajiem uz laiku un uz visu mūžību; ka mūsdienās uz Zemes dzīvo pravietis. Vai tas nav brīnišķīgi un apbrīnojami?

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, kā varētu būt tā, ka no visiem cilvēkiem — tieši mēs — nepriecātos apmeklēt mūsu Baznīcas dievkalpojumus? Vai nogurtu no Svēto Rakstu lasīšanas? Es pieņemu, ka tā varētu būt vienīgi gadījumā, ja mūsu sirdis būtu zaudējušas spēju izjust pateicību un apbrīnu par tām svētajām un diženajām dāvanām, ko mums devis Dievs. Patiesība, kas var mainīt mūsu dzīvi, ir mūsu acu priekšā — pa tvērienam, taču dažkārt, ejot šo māceklības ceļu, mēs staigājam kā mēnessērdzīgi. Mēs pārāk bieži pievēršam uzmanību savu Baznīcas biedru nepilnībām, novēršoties no sekošanas sava Skolotāja piemēram. Mēs soļojam pa dimantiem noklātu ceļu, tik tikko spējot atšķirt tos no parastiem oļiem.

Pazīstams vēstījums

Kad es biju jaunietis, mani draugi vaicāja man par manu reliģiju. Es bieži vien sāku skaidrot atšķirīgo, stāstot, piemēram, par Gudrības vārdu. Citreiz es liku uzsvaru uz līdzībām ar citām kristīgajām ticībām. Nekas no tā viņus īpaši neiespaidoja. Taču, runājot par diženo laimes ieceri, ko mūsu Tēvs Debesīs izstrādājis mums kā Viņa bērniem, es allaž piesaistīju viņu uzmanību.

Es atceros, kā centos uzzīmēt pestīšanas ieceri uz klases tāfeles mūsu dievnamā Frankfurtē, Vācijā. Es vilku apļus, kas simbolizēja pirmszemes dzīvi, laicīgo dzīvi un atgriešanos pie mūsu Debesu Vecākiem pēc šīs dzīves.

Pusaudža gados man tik ļoti patika dalīties šajā aizraujošajā vēstījumā! Izskaidrojot šos principus saviem paša vienkāršajiem vārdiem, manu sirdi pārpildīja pateicība par Dievu, kurš mīl Savus bērnus, un par Glābēju, kurš ir atpestījis mūs visus no nāves un elles. Es tik ļoti lepojos ar šo mīlestības, laimes un cerības pilno vēstījumu!

Daži no maniem draugiem teica, ka šis vēstījums šķiet pazīstams, lai gan viņu reliģiskajā audzināšanā nekad netika iekļautas šādas mācības. Viņiem šķita, ka viņi allaž zinājuši, ka tā ir patiesība — it kā es vienkārši izgaismotu to, kas vienmēr pastāvējis un bija iesakņojies viņu sirdīs.

Mums ir atbildes!

Es uzskatu, ka ikviena cilvēka sirdī mājo būtiski jautājumi par dzīves jēgu. No kurienes es nāku? Kādēļ es esmu šeit? Kas notiks pēc tam, kad es nomiršu?

Mirstīgie uzdod šādus jautājumus jau kopš pašiem pirmsākumiem. Filozofi, zinātnieki un mācītie ir pavadījuši savu dzīvi un izdevuši bagātīgus līdzekļus, meklējot atbildes.

Es esmu pateicīgs, ka Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs sniedz atbildes uz vissarežģītākajiem dzīves jautājumiem. Šīs atbildes tiek mācītas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Tās ir patiesas, skaidras, tiešas un viegli saprotamas. Tās ir iedvesmotas, un mēs mācām tās mūsu trīsgadniekiem Saulstariņu klasēs.

Brāļi un māsas, mēs esam mūžīgas būtnes bez sākuma un gala. Mēs esam pastāvējuši vienmēr.1 Mēs pavisam burtiski esam dievišķu, nemirstīgu un visuvarenu Debesu Vecāku gara bērni!

Mēs esam nākuši no Tā Kunga, mūsu Dieva, debesu mājokļiem. Mēs nākam no Elohima, Visaugstā Dieva, ķēnišķā nama. Mēs bijām kopā ar Viņu savā pirmslaicīgajā dzīvē. Mēs dzirdējām Viņa teikto, redzējām Viņa varenību un mācījāmies Viņa ceļus.

Mēs visi piedalījāmies lielajā padomē, kur mūsu mīļotais Tēvs pastāstīja par Savu ieceri mūsu labā — ka mēs nonāksim uz Zemes, iegūsim mirstīgus ķermeņus, iemācīsimies izvēlēties starp labo un ļauno un pilnveidosimies veidā, kas citādi nebūtu iespējams.

Mēs zinājām, ka, izejot cauri priekškaram un nonākot šajā laicīgajā pasaulē, mēs vairs neatcerēsimies iepriekšējo dzīvi. Mūs gaidīs pretstati, pretestība un kārdinājumi. Taču mēs zinājām arī to, ka fiziskā ķermeņa iegūšanai mums ir ārkārtīgi liela nozīme. Ak, kā mēs cerējām, ka mēs iemācīsimies veikt pareizas izvēles, pārvarēt Sātana kārdinājumus un beigu beigās atgriezīsimies pie saviem mīļotajiem Debesu Vecākiem!

Mēs zinājām, ka mēs grēkosim un pieļausim kļūdas — iespējams, pat ļoti smagas kļūdas. Taču mēs zinājām arī to, ka mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir apsolījis nākt pasaulē, nodzīvot bezgrēcīgu dzīvi un labprātīgi atdot Savu dzīvību, pienesot mūžīgu upuri. Mēs zinājām: ja mēs atdosim savu sirdi Viņam, paļausimies uz Viņu un no visa sirds spēka centīsimies mērot māceklības ceļu, mēs varam tikt attīrīti un no jauna nonākt mūsu mīļotā Debesu Tēva klātbūtnē.

Tā nu, ticot Jēzus Kristus upurim, mēs visi no brīvas gribas piekritām Debesu Tēva iecerei.

Tieši tādēļ jau mēs esam šeit, uz šīs skaistās planētas Zemes, jo Dievs mums deva iespēju, un mēs izvēlējāmies to izmantot. Tomēr mūsu mirstīgā dzīve ir laicīga un beigsies ar mūsu fiziskā ķermeņa nāvi. Taču mūsu visu patiesā būtība ir neiznīcīga. Mūsu gari turpinās dzīvot un gaidīt Augšāmcelšanos — mūsu mīlošā Debesu Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, labprātīgo dāvanu.2 Augšāmceļoties mūsu gari un ķermeņi no jauna apvienosies — brīvi no sāpēm un fiziskajām nepilnībām.

Pēc Augšāmcelšanās pienāks Tiesas diena. Lai gan beigu beigās visi tiks glābti un iemantos kādu godības valstību, tie, kuri paļaujas uz Dievu un cenšas sekot Viņa likumiem un priekšrakstiem, iemantos mūžīgo dzīvi neiedomājamā godībā un neaptveramā varenībā.

Šī Tiesas diena būs žēlastības un mīlestības diena — diena, kad salauztas sirdis tiks dziedinātas, kad ciešanu asaras nomainīs pateicības asaras, kad viss tiks labots.3

Jā, grēku dēļ mēs izjutīsim dziļas skumjas. Jā, būs nožēla un sāpes mūsu kļūdu, mūsu muļķības un mūsu spītības dēļ, kas liegusi mums izmantot iespējas — iemantot diženāku esamību.

Taču man ir pārliecība, ka mēs ne vien jutīsimies apmierināti ar Dieva spriedumu, bet ka mūs arī pārsteigs un apņems Viņa nebeidzamā labvēlība, žēlastība, dāsnums un mīlestība pret mums — Viņa bērniem. Ja vien mūsu vēlmes un darbi ir labi, ja mums ir ticība dzīvajam Dievam, tad mēs varam gaidīt uz to, ko Moronijs nodēvēja par Diženā Jehovas, Mūžīgā Soģa, iepriecinošo tiesu4.

Pro Tanto Quid Retribuamus

Mani mīļotie brāļi un māsas, mani dārgie draugi, vai gan, prātojot par šo diženo laimes ieceri, ko mūsu mīļotais Debesu Tēvs mums sagatavojis, jūsu sirdis un prātu nepiepilda apbrīna un bijība? Vai apziņa par godības pilno esamību, kas sagatavota visiem tiem, kuri gaida uz To Kungu, nepiepilda mūsu sirdis ar neizsakāmu prieku?

Ja jūs vēl nekad neesat izjutuši šādu apbrīnu un prieku, es aicinu jūs pētīt, studēt un gremdēties pārdomās par vienkāršajiem, bet tajā pašā laikā dziļajiem atjaunotā evaņģēlija patiesības principiem. „Lai mūžības [svētsvinība] paliek jūsu prātos.”5 Lai tā liecina jums par dievišķo pestīšanas ieceri.

Ja jūs jau reiz esat to sajutuši, es vaicāju jums šodien: „Vai jūs varat izjust to tagad?”6

Nesen man bija iespēja doties uz Belfāstu, Ziemeļīrijā. Būdams tur, es ievēroju Belfāstas ģerboni, kurā ir ietverts moto: „Pro tanto quid retribuamus” jeb „Kā mēs atmaksāsim par visu, kas mums dots?”7.

Es aicinu, lai ikviens no mums padomā par šo jautājumu. Kā mēs atmaksāsim par pāri plūstošo gaismu un patiesību, ko Dievs pār mums izlējis?

Mūsu mīļotais Tēvs vienkārši lūdz, lai mēs dzīvojam saskaņā ar patiesību, ko esam saņēmuši, un lai mēs mērojam ceļu, ko Viņš mums ir sagatavojis. Tādēļ smelsimies drosmi un paļausimies uz Gara vadību. Darbos un vārdos dalīsimies ar mūsu līdzcilvēkiem brīnišķīgajā un apbrīnojamā Dieva laimes ieceres vēstījumā. Lai mūs motivē mūsu mīlestība pret Dievu un Viņa bērniem, jo viņi ir mūsu brāļi un māsas. Tā mēs varēsim sākt atmaksāt par visu, kas mums dots.

Kādudien „katrs celis lieksies un katra mēle [atzīs]”, ka Dieva ceļi ir taisnīgi un ka Viņa iecere ir nevainojama.8 Ļausim, lai mūsu visu gadījumā šī diena pienāktu šodien. Pasludināsim līdz ar sendienu Jēkabu: „Ak, cik dižena ir mūsu Dieva iecere!”9

Par to es, atstājot savu svētību, dziļā pateicībā liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.