Dalīšanās atjaunotajā evaņģēlijā

Tuvojoties Savas laicīgās kalpošanas noslēgumam, mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, pavēlēja Saviem mācekļiem: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas (Mateja 28:19), un eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai (Marka 16:15).” Visiem kristiešiem ir dotas šīs pavēles — dalīties evaņģēlijā ar visiem cilvēkiem. Daudzi to dēvē par „diženo uzdevumu”.

Attēls

Glābējs māca mūs mīlēt

Kā šī rīta sesijā pieminēja elders Nīls L. Andersens, pēdējo dienu svētie pavisam noteikti ir starp tiem, kas visapņēmīgāk pilda šo diženo pienākumu. Tā tam vajadzētu būt, jo mēs zinām, ka Dievs mīl visus Savus bērnus un ka šajās pēdējās dienās Viņš ir atjaunojis būtiskas zināšanas un spēku, lai svētītu mūs visus. Glābējs mācīja mums mīlēt visus kā savus brāļus un māsas, un mēs godājam šo mācību, daloties savā liecībā un vēstījumā par atjaunoto evaņģēliju „starp visām tautām, ciltīm, valodām un tautībām” (M&D 112:1). Tā ir būtiska daļa no tā, ko nozīmē — būt par pēdējo dienu svēto. Mēs uzlūkojam to kā priekpilnu privilēģiju. Kas gan varētu būt vēl līksmāk, kā dalīties mūžīgajos patiesības principos ar Dieva bērniem?

Mūsdienās mums paveras daudz veidu, kā dalīties evaņģēlijā, kas nebija pieejami agrākām paaudzēm. Mums ir televīzija, internets un dažādi plašsaziņas kanāli. Mums ir daudz vērtīgu vēstījumu, kas palīdz iepazīstināt citus ar atjaunoto evaņģēliju. Daudzās valstīs mūsu Baznīcu uzskata par prominentu. Mums ir krietni lielāks misionāru skaits nekā agrāk. Bet vai mēs maksimāli izmantojam visus šos resursus? Es domāju, ka vairums no mums atbildēs noliedzoši. Mēs vēlamies daudz efektīvāk pildīt savu dievišķi noteikto pienākumu — sludināt atjaunoto evaņģēliju visā pasaulē.

Pastāv daudz labu ideju, kā dalīties evaņģēlijā, kas varētu noderēt atsevišķiem stabiem vai valstīm. Taču, tā kā mēs esam pasaules mēroga Baznīcā, es vēlos runāt par idejām, kas darbosies pilnīgi visur — gan jaunākajās, gan attīstītākajās Baznīcas vienībās; gan tajās valstīs, kuras ir atvērtas Jēzus Kristus evaņģēlijam, gan valstīs un tautās, kur pieaug naidīgums pret reliģiju. Es vēlos runāt par idejām, kuras jūs varēsiet pielietot gan ar cilvēkiem, kuri apņēmīgi tic Jēzum Kristum, gan ar tiem, kuri nekad nav dzirdējuši Viņa Vārdu; gan ar tiem cilvēkiem, kuri jūtas apmierināti ar savu pašreizējo dzīvi, gan ar tiem, kuri izmisīgi cenšas pilnveidoties.

Ko es tādu varētu pateikt, kas palīdzētu jums dalīties evaņģēlijā, neatkarīgi no jūsu apstākļiem? Mums ir nepieciešama katra Baznīcas locekļa palīdzība, un ikviens Baznīcas loceklis var palīdzēt, jo ir tik daudz uzdevumu, kas jāpaveic, daloties atjaunotajā evaņģēlijā katrā tautā, ciltī, valodā un tautībā.

Attēls

Prezidents Monsons mudina Baznīcas locekļus un misionārus strādāt kopā

Mēs visi zinām, cik izšķiroša nozīme ir Baznīcas locekļu līdzdalībai misionāru darbā — gan pievēršanas, gan aktivitātes uzturēšanas ziņā. Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Ir pienācis laiks, lai Baznīcas locekļi un misionāri vienotos kopīgā darbā un strādātu Tā Kunga vīna dārza, lai vestu cilvēku dvēseles pie Viņa. Viņš ir sagatavojis līdzekļus, lai mēs varētu dalīties evaņģēlijā daudz un dažādos veidos, un Viņš palīdzēs mums mūsu darbā, ja vien mēs rīkosimies ticībā, lai paveiktu Viņa darbu.”¹

Attēls

Misionāru darbs nav tikai viens no klaviertaustiņiem

Dalīšanās atjaunotajā evaņģēlijā ir mūsu, kristiešu, pienākums un privilēģija mūža garumā. Elders Kventins L. Kuks mums atgādina: „Misionāru darbs nav tikai viens no 88 klaviertaustiņiem, ko ik pa laikam izspēlēt; tas ir vadošais akords saistošā melodijā, ko apzināti jāspēlē visu savu dzīvi, ja vien mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju un savu apņemšanos — būt par kristiešiem.”²

Pastāv trīs lietas, ko katrs Baznīcas loceklis var darīt, lai palīdzētu dalīties evaņģēlijā, neatkarīgi no saviem sadzīves un darba apstākļiem. Mums visiem vajadzētu darīt tās visas.

Pirmkārt, mēs visi varam lūgt pēc vēlmes palīdzēt šajā būtiskajā pestīšanas darba daļā. Visi pūliņi sākas ar vēlmi.

Otrkārt, mēs varam ievērot baušļus paši personīgi. Uzticīgi, paklausīgi Baznīcas locekļi ir vispārliecinošākie liecinieki tam, ka atjaunotais evaņģēlijs ir patiess un vērtīgs. Un, kas vēl svarīgāk, ar uzticīgiem Baznīcas locekļiem vienmēr būs Glābēja Gars, kas vadīs tos, kad tie centīsies piedalīties šajā diženajā darbā, daloties atjaunotajā Jēzus Kristus evaņģēlijā.

Treškārt, mēs varam lūgt pēc iedvesmas, lai zinātu, ko mēs varam darīt paši savos personīgajos apstākļos, lai dalītos ar citiem evaņģēlijā. Tas ir kas cits, nekā lūgt par misionāriem vai par to, ko varētu darīt citi. Mums vajadzētu lūgt par to, ko varētu darīt mēs paši personīgi. Lūdzot mums vajadzētu atcerēties, ka lūgšanas pēc šādas iedvesmas tiks atbildētas tad, ja tās tiks teiktas apņēmīgi jeb, kā teikts Svētajos Rakstos, ar patiesu nolūku, jeb visu sirds nodomu. Lūdziet apņēmībā rīkoties saskaņā ar saņemto iedvesmu, apsolot Tam Kungam: ja Viņš iedvesmos jūs runāt ar kādu par evaņģēliju, jūs to darīsiet.

Mums ir nepieciešama Tā Kunga vadība, jo noteiktajā laikā kāds ir, bet kāds nav gatavs uzklausīt atjaunotā evaņģēlija patiesos principus. Mums nekad nevajadzētu uzskatīt sevi par soģiem, kuri var noteikt, kurš ir gatavs un kurš nav. Tas Kungs zina visu Savu bērnu sirdis, un, ja mēs lūgsim pēc iedvesmas, Viņš mums palīdzēs atrast cilvēkus, kas ir „sagatavoti uzklausīt vārdu” (Almas 32:6).

Būdams Tā Kunga apustulis, es mudinu ikvienu Baznīcas locekli un ģimeni lūgt Tā Kunga palīdzību, lai atrastu tos, kuri ir sagatavoti uzklausīt atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija vēstījumu. Elders M. Rasels Balards ir devis būtisku padomu, kuram es pilnībā piekrītu: „Paļaujieties uz To Kungu! Viņš ir Labais Gans. Viņš pazīst Savas avis. … Ja mēs neiesaistīsimies, tad paiesim garām daudziem, kuri būtu varējuši uzklausīt vēstījumu par Atjaunošanu. … Princips ir diezgan vienkāršs — lūdziet savās personīgajās un ģimenes lūgšanās pēc iespējām veikt misionāru darbu.”³ Ja mēs parādīsim savu ticību, šīs iespējas pavērsies bez jebkādas piespiešanas vai … izlikšanās. „Šo iespēju izmantošana šķitīs pavisam dabiska, mēs to darīsim aiz mīlestības pret saviem brāļiem un māsām.”⁴

Es zinu, ka tā ir patiesība. Es pievienoju tam savu solījumu, ka, ticot Tā Kunga palīdzībai, mēs tiksim vadīti, iedvesmoti un radīsim lielu prieku šajā mūžīgās nozīmes mīlestības darbā. Mēs sapratīsim, ka dalīšanās evaņģēlijā ir uzskatāma par veiksmīgu, ja vien mēs esam aicinājuši citus mīloši, ar sirsnīgu vēlmi palīdzēt, neatkarīgi no tā, kāda bijusi viņu reakcija.

Es nosaukšu vēl citas lietas, ko mēs varam darīt, lai efektīvi dalītos evaņģēlijā.

Attēls

Baznīcas locekļu sadraudzība

Attēls

Baznīcas locekļu apciemojums

Attēls

Taksometra vadītājs Brazīlijas Olimpisko spēļu laikā

1. Mums ir jāpatur prātā, ka „cilvēki mācās tad, kad viņi ir gatavi mācīties, nevis tad, kad mēs esam gatavi viņus mācīt”⁵. Tas, par ko mēs interesējamies, kā, piemēram, svarīgas atjaunotās Baznīcas papildmācības, parasti nav tas, par ko interesējas citi. Citi parasti vēlas redzēt mācības rezultātus, nevis izzināt pašu mācību. Kad viņi ievēro vai pieredz to, kāda ir atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija ietekme mūsu dzīvē, viņi sajūt Garu un sāk interesēties par mācību. Viņi var ieinteresēties arī tad, ja tiecas kļūt laimīgāki, tuvāki Dievam vai daudz labāk izprast dzīves jēgu.⁶ Tādēļ mums vajag rūpīgi, ar lūgšanu tiekties pēc atziņas par to, kā apjautāties, vai otrs ir ieinteresēts uzzināt vairāk. Tas būs atkarīgs no daudzām lietām, piemēram, no otra cilvēka pašreizējiem apstākļiem un mūsu attiecībām ar šo cilvēku. Šo tēmu būtu labi apspriest padomēs, kvorumos un Palīdzības biedrībās.

2. Runājot ar citiem, mums vajadzētu paturēt prātā, ka aicinājums — uzzināt vairāk par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju — ir vēlamāks nekā aicinājums — uzzināt vairāk par mūsu Baznīcu.⁷ Mēs vēlamies, lai cilvēki pievērstos evaņģēlijam. Tā ir Mormona Grāmatas diženā loma. Jūtas pret Baznīcu rodas tad, kad notikusi pievēršanās Jēzum Kristum, nevis otrādi. Daudzi raugās uz baznīcām ar aizdomām, tajā pašā laikā mīlot Glābēju. Sāciet ar svarīgāko.

3. Cenšoties sākt stāstīt citiem par atjaunoto evaņģēliju, mums tas jādara sirsnīgi, ar mīlošu gādību par attiecīgo cilvēku. Tas ir iespējams tad, ja mēs cenšamies palīdzēt citiem problēmās, par kurām tie stāstījuši, vai kopīgi strādājam, kalpojot sabiedrībai, piemēram, remdējot ciešanas, gādājot par nabagiem un trūkumcietējiem vai paaugstinot citu cilvēku dzīves kvalitāti.

4. Mūsu centieniem dalīties evaņģēlijā nevajadzētu aprobežoties tikai ar draugu un paziņu loku. Riodežaneiro Olimpisko spēļu laikā mēs uzzinājām par kādu PDS taksometra vadītāju, kurš vadāja līdzi Mormona Grāmatas septiņās valodās, dodot tās katram, kas tās pieņēma. Viņš dēvēja sevi par „misionāru, kas vada taksi”. Viņš teica: „Riodežaneiro ielas … ir [mana] misija.”⁸

   Kleitons M. Kristensens, kuram ir iespaidīga pieredze Baznīcas locekļu misionāru darbā, saka: „Pēdējo divdesmit gadu laikā mēs neesam ievērojuši nekādu saistību starp to, cik ciešas ir cilvēku attiecības, un to, vai cilvēkam rodas interese uzzināt par evaņģēliju.”⁹

5. Bīskapijas vadītāji var ieplānot īpašu dievkalpojumu, mudinot Baznīcas locekļus atvest līdzi tos, kuri varētu būt ieinteresēti. Bīskapijas locekļi daudz labprātāk aicinās savus paziņas uz šādu sanāksmi, jo jutīsies pārliecinātāki par to, ka šī sanāksme būs izplānota tā, lai radītu klausītājos interesi un parādītu Baznīcu labā gaismā.

6. Ir vēl daudz citu veidu, kā dalīties evaņģēlijā. Piemēram, vēl šovasar es saņēmu priekpilnu vēstuli no kādas jaunpievērstās, kura uzzināja par atjaunoto evaņģēliju no sena klasesbiedra, kurš piezvanīja viņai, lai apjautātos par viņas slimību. Viņa rakstīja: „Uz mani atstāja iespaidu tas, kā viņš ar mani runāja. Pēc dažu mēnešu ilgas misionāru apmācības es tiku kristīta. Kopš tā laika mana dzīve ir kļuvusi labāka.”¹⁰ Mēs visi zinām daudzus, kuru dzīve kļūtu labāka, pieņemot atjaunoto evaņģēliju. Vai mēs cenšamies tiem palīdzēt?

7. Mūsu gados jauno Baznīcas locekļu aizrautība un prasme darboties ar publiskajiem medijiem paver tiem unikālas iespējas, kā ieinteresēt citus par evaņģēliju. Aprakstot Glābēja parādīšanos nefijiešiem, Mormons saka: „Viņš mācīja un kalpoja … bērniem, un Viņš atraisīja viņu mēles, lai viņi varētu izteikt” (3. Nefija 26:14). Mūsdienās, šķiet, mēs varētu teikt: „Atraisīja viņu [pirkstus], lai viņi varētu [izteikties].” Uz priekšu, jaunieši!

Attēls

Dalīšanās evaņģēlijā ar īsziņu starpniecību

Dalīšanās evaņģēlijā nav slogs, tas ir prieks. Tas, ko mēs saucam par „Baznīcas locekļu misionāru darbu”, nav nekāda programma, bet gan mīloša un pretimnākoša attieksme pret apkārtējiem. Tā ir arī iespēja liecināt par to, ko mēs domājam par mūsu Glābēja atjaunoto evaņģēliju. Kā mācījis elders Balards, „visbūtiskākais pierādījums tam, vai esam pievērsušies, un tam, ko mēs domājam par evaņģēliju savā pašu dzīvē, ir mūsu vēlme dalīties tajā ar citiem”¹¹.

Es liecinu par Jēzu Kristu, kurš ir pasaules gaisma un dzīvība (skat. 3. Nefija 11:11). Viņa atjaunotais evaņģēlijs izgaismo mūsu laicīgo ceļu. Viņa īstenotā Izpirkšana dod mums pārliecību par dzīvi pēc nāves un spēku neatlaidīgi turpināt ceļu pretī nemirstībai. Un Viņa īstenotā Izpirkšana dod mums iespēju saņemt grēku piedošanu un, saskaņā ar Dieva diženo pestīšanas ieceri, būt cienīgiem iegūt mūžīgo dzīvi — „lielāko no visām Dieva dāvanām” (M&D 14:7). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.