Lai tas arī varētu kļūt stiprs

Es jūtos svētīts atrasties šajā sanāksmē kopā ar Dieva priesterības nesējiem. Šo vīriešu un jauniešu uzupurēšanās, ticība un nesavtīgā kalpošana ir mūsdienu brīnums. Šajā vakarā es uzrunāju priesterības nesējus, gados vecākus un jaunākus, kas ir vienoti sirsnīgā kalpošanā Tam Kungam, Jēzum Kristum.

Tas Kungs dod Savu spēku visiem tiem viņu priesterības amatos, kas cienīgi pilda savus priesterības pienākumus.

Vilfords Vudrafs, būdams Baznīcas prezidents, aprakstīja savas pieredzes priesterības amatos šādi:

„Pirmo sprediķi, ko es jebkad biju dzirdējis, es dzirdēju šajā Baznīcā. Nākamajā dienā es tiku nokristīts. … Es tiku ordinēts par skolotāju. Mana misija sākās uzreiz. … Visu savu misiju es nokalpoju, būdams skolotāja amatā. … Konferences laikā mani ordinēja par priesteri. … Pēc tam, kad biju ordinēts priestera amatā, es tiku nosūtīts misijā uz valsts dienvidiem. Tas bija 1834. gada rudenī. Kopā ar mani bija mans pārinieks, un mēs uzsākām misiju bez maka un somas. Daudzas jūdzes es ceļoju viens un sludināju evaņģēliju, un kristīju daudzus, kurus es nevarēju konfirmēt, jo biju tikai priesteris. … Es biju ceļojis, sludinādams evaņģēliju ilgāku laiku, pirms tiku ordinēts par elderu. …

[Tagad] esmu Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis jau piecdesmit četrus gadus. Esmu ceļojis ar šo un citiem kvorumiem jau sešdesmit gadus; un šeit sanākušajiem es varu teikt, ka es biju tikpat lielā mērā atbalstīts ar Dieva spēku, kad man bija skolotāja amats, un it īpaši, kad kalpoju vīna dārzā kā priesteris, cik kalpojot par apustuli. Amatam nav nozīmes, kamēr vien mēs pildām savus pienākumus.”¹

Šī brīnišķi garīgā vienlīdzība ir dota Tā Kunga definīcijā par Ārona priesterību — kā par „pielikumu” Melhisedeka priesterībai.² Vārds pielikums nozīmē, ka tās abas ir savstarpēji savienotas. Šī savienība ir svarīga, lai priesterība varētu kļūt par spēku un svētību šajā pasaulē un nākamajā, jo tā „ir bez dienu sākuma vai gadu gala”.³

Šī savienība ir vienkārša. Ārona priesterība sagatavo jaunos vīriešus vēl svētākai uzticībai.

„Augstākās jeb Melhisedeka priesterības spēks un pilnvaras ir turēt visu baznīcas garīgo svētību atslēgas;

priekšrocības saņemt Debesu valstības noslēpumus, redzēt debesis tiem atvērtas, satikties ar vispārējo sapulci un Pirmdzimtā baznīcu un baudīt Dieva Tēva un Jēzus — Jaunās Derības Starpnieka — sazināšanos un klātbūtni.”⁴

Šīs priesterības atslēgas pilnā mērā var izmantot vienlaicīgi tikai viens vīrietis, Tā Kunga Baznīcas prezidents un prezidējošais augstais priesteris. Tad, atbilstoši prezidenta deleģējošajām pilnvarām, katram vīrietim ar Melhisedeka priesterību var tikt piešķirtas pilnvaras un privilēģija runāt un rīkoties Visuvarenā vārdā. Šis spēks ir bezgalīgs. Tas ir saistīts ar dzīvību un nāvi, ar ģimeni un Baznīcu, ar paša Dieva diženo dabu un Viņa mūžīgo darbu.

Tas Kungs sagatavo Ārona priesterības nesēju kļūt par elderu, kas kalpo ticībā, spēkā un pateicībā šajā brīnišķīgajā Melhisedeka priesterībā.

Elderi, lai izpildītu savu daļu priesterības kalpošanā, jums būs nepieciešama dziļa pateicība. Jūs atcerēsieties laiku, kad bijāt diakoni, skolotāji vai priesteri, kad tie, kas bija augstākos priesterības amatos, sniedza jums roku, lai jūs atbalstītu un iedvesmotu jūsu priesterības ceļojumā.

Katram Melhisedeka priesterības nesējam ir šādas atmiņas, bet pateicība gadu gaitā var būt mazinājusies. Es ceru atkal uzjundīt šīs sajūtas un kopā ar tām vēlmi — sniegt visiem, kam vien varat, to pašu palīdzību, kādu paši reiz saņēmāt.

Es atceros bīskapu, kurš pret mani izturējās tā, it kā es jau būtu tas, par ko man priesterības spēkā bija iespējams kļūt. Kad biju priesteris, viņš mani kādā svētdienā pasauca pie sevis. Viņš teica, ka viņam vajag, lai es būtu viņa pārinieks dažu mūsu bīskapijas locekļu apmeklēšanai. Viņš tam lika skanēt tā, it kā es būtu viņa vienīgā cerība uz panākumiem. Viņam mani nevajadzēja. Viņam bīskapībā bija brīnišķīgi padomnieki.

Mēs apmeklējām kādu nabadzīgu un izsalkušu atraitni. Viņš gribēja, lai palīdzu viņam aizsniegt viņas sirdi, aicināt viņu izveidot un izmantot budžetu un apsolīt viņai, ka viņa var panākt to, ka spēs ne tikai parūpēties par sevi, bet arī palīdzēt citiem.

Pēc tam mēs devāmies mierināt divas mazas meitenītes, kurām bija sarežģīti dzīves apstākļi. Dodoties prom, bīskaps man klusi pateica: „Šie bērni nekad neaizmirsīs, ka mēs viņus apmeklējām.”

Nākamajā namā es redzēju to, kā uzaicināt mazaktīvu vīrieti atgriezties pie Tā Kunga, pārliecinot viņu, ka bīskapijas locekļiem viņš ir vajadzīgs.

Šis bīskaps bija Melhisedeka priesterības nesējs, kurš palīdzēja man saskatīt manu potenciālu un iedvesmoja mani ar savu piemēru. Viņš iemācīja man ar spēku un drosmi doties un kalpot Tam Kungam jebkur. Viņš jau sen ir viņsaulē, lai iemantotu savu balvu, bet es vēl aizvien viņu atceros, jo viņš pasniedzās man pretim, kad biju vēl nepieredzējis Ārona priesterības nesējs. Vēlāk es uzzināju, ka viņš saredzēja mani nākotnē uz lielākas atbildības priesterības ceļa, nekā es pats spēju saskatīt.

Mans tēvs ar mani izdarīja to pašu. Viņš bija pieredzējis un gudrs Melhisedeka priesterības nesējs. Reiz apustulis viņam palūdza sniegt īsu aprakstu par zinātniskajiem pierādījumiem Zemes vecumam. Viņš rakstīja ļoti uzmanīgi, apzinoties, ka daži no tiem, kas to lasīs, ir pārliecināti, ka Zeme ir daudz jaunāka, nekā norāda zinātniskie pierādījumi.

Es joprojām atceros, kā tēvs man pasniedza to, ko bija uzrakstījis, un pateica man: „Hal, tev ir garīgā gudrība, lai zinātu, vai man to sūtīt apustuļiem un praviešiem.” Es ne visai atceros, kas bija rakstīts dokumentā, bet es vienmēr atcerēšos pateicību, ko sajutu dižā Melhisedeka priesterības nesēja dēļ, kurš saredzēja manī garīgo gudrību, ko es pats nespēju saskatīt.

Kādā vakarā, daudzu gadus vēlāk, kad jau biju ordinēts par apustuli, Dieva pravietis man piezvanīja un lūdza, lai izlasu kaut kādu materiālu par Baznīcas doktrīnu. Viņš bija pavadījis visu vakaru, lasot kādu grāmatu. Smejoties viņš teica: „Es nevaru to visu izlasīt. Tev nebūtu jāatpūšas, kamēr es strādāju.” Tad, gandrīz tādiem pašiem vārdiem kā mans tēvs pirms daudziem gadiem, viņš teica: „Hal, tev tas būtu jāizlasa. Tu zināsi, vai to var publicēt.”

Tas pats paraugs, kad Melhisedeka priesterības nesējs palīdz saskatīt potenciālu un sniedz pārliecību, tika pielietots Baznīcas atbalstītā runu festivālā. Kad biju 17 gadus vecs, es tiku aicināts uzstāties lielas auditorijas priekšā. Man nebija nekādas nojausmas par to, kas no manis tika sagaidīts. Man netika norādīta tēma, tāpēc es sagatavoju runu, kas bija pārāka par manām evaņģēlija zināšanām. Uzstāšanās laikā es sapratu, ka esmu pieļāvis kļūdu. Es vēl aizvien atceros, ka pēc tam, kad biju runājis, man bija slikta sajūta, ka esmu izgāzies.

Nākamais un pēdējais runātājs bija elders Matejs Kovlijs no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Viņš bija varens orators, kuru mīlēja visā Baznīcā. Atceros, kā raudzījos uz viņu no savas sēdvietas blakus tribīnei.

Viņš iesāka ar spēcīgu balsi. Viņš teica, ka mana runa viņam ir likusi sajust to, ka viņš atrodas brīnišķīgā konferencē. To sakot, viņš smaidīja. Manas sajūtas par izgāšanos izgaisa, un to vietā nāca pārliecība: kādu dienu es kļūšu par tādu cilvēku, par kādu viņš mani jau uzskatīja.

Atmiņas par šo vakaru vēl aizvien mani mudina uzmanīgi klausīties, kad uzstājas kāds Ārona priesterības nesējs. Pateicoties tam, ko izdarīja elders Kovlijs, es vienmēr sagaidu, ka dzirdēšu Dieva vārdu. Es reti piedzīvoju vilšanos, bet bieži esmu pārsteigts, un tad varu vien smaidīt, kā to darīja elders Kovlijs.

Ir daudzas lietas, kas var palīdzēt stiprināt mūsu jaunākos brāļus, lai viņi pieaugtu priesterībā, bet nekas nebūs iedarbīgāks par mūsu palīdzību viņiem attīstīt ticību un pārliecību, no kā viņiem smelties Dieva spēku viņu priesterības kalpošanā.

Pat tad, ja atbalstu sniegs visapdāvinātākais Melhisedeka priesterības nesējs, ticība un pārliecība neradīsies tikai no vienas pieredzes vien. Spēja izmantot šīs pilnvaras ir jāattīsta caur atbalstu, kas nācis no daudziem pieredzējušākiem priesterības nesējiem.

Ārona priesterības nesējiem būs nepieciešami regulāri pamudinājumi un pamācības no Tā Kunga caur Svēto Garu. Tie viņiem būs pieejami, ja viņi izvēlēsies palikt uzticīgi. Tas būs atkarīgs no viņu veiktajām izvēlēm.

Tieši tādēļ mums ir jāmāca caur mūsu pašu piemēru un liecību, ka dižā Melhisedeka priesterības vadītāja, ķēniņa Benjamīna, vārdi ir patiesi.⁵ Tie ir mīlestības vārdi, kas teikti Tā Kunga vārdā, kura priesterība šī ir. Ķēniņš Benjamīns mums māca, kas mums ir jādara, lai mēs paliktu pietiekami šķīsti un saņemtu Tā Kunga pamudinājumu un pamācību:

„Un beidzot, es nevaru jums pateikt visas lietas, ar ko jūs varat sagrēkot; jo ir dažādi ceļi un veidi, pat tik daudz, ka es nevaru tos saskaitīt.

Bet es varu jums pateikt to, ka, ja jūs neuzmanīsit sevi un savas domas, un savus vārdus, un savus darbus, un neievērosit Dieva baušļus, un neturpināsit ticībā tam, ko esat dzirdējuši par mūsu Kunga atnākšanu, līdz pat savas dzīves beigām, jūs iesit bojā. Un tad, ak cilvēk, atceries un neaizej bojā!”⁶

Mēs visi zinām par ugunīgajām bultām, kuras taisnības ienaidnieks sūta kā negantu vēju pret mūsu jaunajiem priesterības nesējiem, kurus mēs tik ļoti mīlam. Mums viņi izskatās pēc jaunajiem kareivjiem, kas sevi sauca par Helamana dēliem. Viņi var izdzīvot, kā to izdarīja šie jaunie karotāji, ja viņi pasargā sevi tā, kā to mudināja darīt ķēniņš Benjamīns.

Helamana dēli nešaubījās. Viņi drosmīgi cīnījās un uzvarēja, jo ticēja vārdiem, ko bija mācījušas mātes.⁷ Mēs saprotam mīlošas mātes ticības spēku. Mātes sniedz šo lielo atbalstu dēliem arī šodien. Mēs, priesterības nesēji, varam un mums ir pienākums šim atbalstam pievienot savu apņemšanos — izpildīt šo pienākumu, lai pēc pievēršanās sniegtos pretī un stiprinātu mūsu brāļus.⁸

Es lūdzu par to, lai katrs Melhisedeka priesterības nesējs pieņemtu Tā Kunga doto iespēju:

„Un, ja kāds cilvēks starp jums būs stiprs Garā, lai viņš ņem sev līdzi to, kas ir vājš, lai tas varētu tikt iedvesmots visā lēnprātībā, lai tas arī varētu kļūt stiprs.

Tādēļ ņemiet sev līdzi tos, kas ir ordinēti šajā mazākajā priesterībā, un sūtiet tos sev pa priekšu norunāt tikšanās un sagatavot ceļu, un apmeklēt tās tikšanās, kuras jūs paši nevarat apmeklēt.

Lūk, tas ir tas ceļš, kā Mani apustuļi senās dienās cēla Manu baznīcu Man.”⁹

Jūs, priesterības vadītāji un Ārona priesterības nesēju tēvi, varat paveikt brīnumus. Jūs varat palīdzēt Tam Kungam piepildīt uzticīgu elderu rindas ar jaunajiem vīriešiem, kas uzņemas aicinājumu — sludināt evaņģēliju — un dara to ar pārliecību. Jūs redzēsit, ka daudzi no tiem, kurus esat atbalstījuši un iedvesmojuši, paliks uzticīgi, cienīgi apprecēsies templī un atbalstīs un sagatavos citus.

Tam nebūs vajadzīgas jaunas aktivitāšu programmas, uzlaboti mācību materiāli vai labāki sociālie tīkli. Tam nebūs vajadzīgi citi aicinājumi — papildus tiem, kas jums jau ir. Priesterības zvērests un derība dod jums spēku, pilnvaras un vadību. Es lūdzu par to, lai jūs ietu mājās un uzmanīgi izstudētu priesterības zvērestu un derību, kas ir atrodama Mācības un Derību 84. nodaļā.

Mēs visi ceram, ka vairāk jauniešiem būs pieredzes, līdzīgas kā Vilfordam Vudrafam, kurš, būdams Ārona priesterības nesējs, mācīja Jēzus Kristus evaņģēliju ar pievēršanas spēku.

Es lūdzu, lai mēs pieņemtu aicinājumu — atbalstīt citus, lai sagatavotu viņus savai diženajai kalpošanai. Es no visas savas sirds pateicos tiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas mani atbalstīja un parādīja man, kā mīlēt un atbalstīt citus.

Es liecinu, ka prezidentam Tomasam S. Monsonam ir visas šajā laikā uz Zemes esošās priesterības atslēgas. Es liecinu, ka viņš, kalpojot visa mūža garumā, mums ir bijis piemērs tam, kā mums, Melhisedeka priesterības nesējiem, tiekties atbalstīt citus. Esmu personīgi pateicīgs par to, kā viņš ir atbalstījis mani un parādījis man, kā atbalstīt citus.

Dievs Tēvs dzīvo. Jēzus ir Kristus. Šī ir Viņa Baznīca un valstība. Šī ir Viņa priesterība. Es pats to zinu ar Svētā Gara spēku. Tā Kunga, Jēzus Kristus, vārdā, āmen.