Tas Kungs, Jēzus Kristus, māca mums lūgt Dievu

1977. gadā es kalpoju par pilna laika misionāru Kusko, Peru. Mans pārinieks un es saņēmām atļauju aizvest visus Kusko zonas misionārus uz grandiozajām Maču Pikču drupām.

Mūsu apmeklējuma beigās daži misionāri vēlējās doties uz Inku tiltu, kas bija daļa no kalnu takas. Nekavējoties es sirdī sajutu, ka Gars man lika turp neiet. Šī taka bija kalna malā ar 610 metru augstu nogāzi. Vairākās vietās taka bija tikai tik plata, ka uz tās varēja atrasties tikai viens cilvēks. Mans pārinieks un es pateicām viņiem, ka mums nevajadzētu iet uz Inku tiltu.

Tomēr misionāri uzstāja turp doties. Viņu lūgumi kļuva spēcīgāki un, neskatoties uz to, ko man pavēstīja Gars, es padevos vienaudžu spiedienam, un pateicu viņiem, ka mēs apmeklēsim šo tiltu, taču tikai tad, ja būsim ļoti uzmanīgi.

Mēs sākām iet pa taku, kas veda uz Inku tiltu, man ejot grupas beigās, un sākumā visi gāja lēni, kā bijām vienojušies. Tad misionāri sāka iet ļoti ātri un pat skriet. Viņi ignorēja manus lūgumus iet lēnāk. Man šķita, ka būtu pareizi viņus panākt un pateikt viņiem, ka mums bija jāgriežas atpakaļ. Es biju tālu aizmugurē, un man bija ātri jāskrien, lai viņus panāktu.

Kad es nonācu līdz līkumam, pēc kura taka bija pārāk šaura, lai pa to ietu divi cilvēki, es atradu misionāru, kas mierīgi stāvēja, atspiedies ar muguru pret klinti. Es viņam pajautāju, kāpēc viņš tur stāvēja. Viņš pateica, ka bija sajutis pamudinājumu uz brīdi palikt tajā vietā un ka man bija jāiet uz priekšu.

Es sajutu, ka man steidzami bija jāpanāk tie, kas bija priekšā, tādēļ viņš palīdzēja man paiet viņam garām, un es varēju doties nedaudz tālāk pa taku. Es ievēroju, ka zeme bija klāta ar zaļumiem. Es spēru soli ar labo kāju un uzkāpu uz šiem zaļumiem, un sapratu, kad sāku krist, ka zem zaļumiem nebija cietas virsmas. Es izmisīgi saķēru dažus zarus, kas bija zem takas. Uz brīdi es raudzījos lejup, aptuveni 600 metru zemāk, kur Urubambas upe šķērsoja Inku Svēto ieleju. Es sajutu, ka spēki mani ir atstājuši, un tas bija tikai laika jautājums, pirms es vairs nespētu turēties pie zariem. Tajā brīdī es dedzīgi lūdzu Dievu. Tā bija ļoti īsa lūgšana. Es atvēru Savu muti un teicu: „Tēvs, palīdzi man!”

Zari nebija pietiekami stipri, lai noturētu manu svaru. Es zināju, ka beigas bija tuvu. Tajā brīdī, kad jau grasījos krist, es sajutu spēcīgu roku, kas saķēra mani aiz rokas un vilka augšā. Saņēmis šo palīdzību, es varēju turpināt cīnīties un uzrāpties uz takas. Misionārs, kas bija palicis iepakaļ, mani izglāba.

Taču patiesībā mūsu Debesu Tēvs izglāba mani. Viņš uzklausīja manu balsi. Es biju sadzirdējis Gara balsi trīs reizes, kas man teica neiet uz Inku tiltu, taču es nepaklausīju šai balsij. Es biju šokā, es biju bāls, un es nezināju, ko teikt. Tad es atcerējos, ka citi misionāri bija mums priekšā, un mēs devāmies viņus meklēt. Kad bijām viņus atraduši, tad pastāstījām, kas ar mani bija noticis.

Mēs atgriezāmies Maču Pikču, ejot ļoti uzmanīgi un klusumā. Atpakaļceļu es pavadīju klusībā, un man prātā ienāca doma, ka Viņš pievērsa uzmanību manai balsij, taču es nebiju pievērsis uzmanību Viņa balsij. Manā sirdī bija dziļa sāpe par nepaklausību Viņa balsij un tajā pašā laikā dziļa pateicības sajūta par Viņa žēlastību. Viņš nepielietoja pret mani Savu taisnību, taču Savā lielajā žēlastībā bija izglābis man dzīvību (skat. Almas 26:20).

Dienas beigās, kad bija pienācis laiks manai personīgajai lūgšanai, es no sirds lūdzu „žēlastības Tēv[u] un iepriecināšanas Diev[u]” (2. korintiešiem 1:3). Es lūdzu „sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdam[s] ar ticību Kristū” (Moronija 10:4).

Tās pašas dienas agrā rītā es biju lūdzis ar savām lūpām, bet, kad jau gandrīz aizgāju bojā, es Viņu lūdzu no visas sirds. Es apdomāju savu dzīvi līdz tam brīdim. Es atklāju, ka daudzos gadījumos mūsu Debesu Tēvs bija pret mani ļoti žēlīgs. Todien Maču Pikču un Kusko, Peru, Viņš iemācīja man daudzas mācības. Viena no svarīgākajām mācībām bija tāda, ka man vienmēr, vienmēr jālūdz Dievs „sirsnīgi, ar patiesu nolūku, [esot] ar ticību Kristū”.

Reiz Tas Kungs, Jēzus Kristus „kādā vietā lūdza Dievu”, un, „kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: „Kungs, māci mums Dievu lūgt”” (Lūkas 11:1). Tad Viņš mācīja Savus mācekļus lūgt Dievu. Un arī šodien Viņš māca jūs un mani lūgt Dievu, kad mēs savā prātā redzam Viņu lūdzam Dievu Ģetzemanē un sakām: „Tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42). Kad jūs lūdzat Dievu, vai jūs patiesi vēlaties, lai „ne mans, bet Tavs prāts lai notiek”?

Pāvils apraksta, kā Jēzus lūdza Dievu „Savās miesas dienās”, it īpaši Ģetzemanē: „Ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm” (Ebrejiem 5:7). Kad jūs lūdzat Dievu, vai jūs patiešām lūdzat vai tikai skaitāt lūgšanas? Vai jūs esat pavirši, lūdzot Dievu?

Jēzus lūdza dedzīgi un sarunājās ar Savu Tēvu. „Arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās” (Lūkas 3:21). Kad jūs lūdzat, vai jūs sajūtat atvērtās debesis? Kad jūs pēdējo reizi sajutāt šo saikni ar debesīm?

Jēzus sagatavojās svarīgu lēmumu pieņemšanai, lūdzot Savu Tēvu.

„Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.

Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit” (Lūkas 6:12–13).

Vai jūs sagatavojaties svarīgu lēmumu pieņemšanai, lūdzot savu Debesu Tēvu? Vai jūs sagatavojaties lūgšanas brīdim?

Kad Jēzus apmeklēja Amerikas kontinentu, Viņš mācīja ļaudīm lūgt Dievu. „Un Jēzus sacīja uz tiem: Turpiniet lūgt! Un viņi nepārstāja lūgt” (3. Nefija 19:26).

Jēzus aicina mūs „lū[gt] vienmēr” (M&D 10:5). Jēzus zina, ka mūsu Debesu Tēvs dzird mūs un dod to, kas mums ir visvairāk nepieciešams. Kāpēc mēs to dažreiz nevēlamies pieņemt? Kāpēc?

Tajā brīdī, kad mēs sakām: „Tēvs debesīs,” Viņš dzird mūsu lūgšanas un ar iejūtību izturas pret mums un mūsu vajadzībām. Tādēļ Viņa acis un Viņa ausis tagad ir savienotas ar jums. Viņš zina mūsu domas un sajūt mūsu sirds vēlmes. Jūs neko nevarat noslēpt no Viņa. Brīnišķīgi ir tas, ka Viņš redzēs jūs ar mīlestības un žēlastības acīm — ar mīlestību un žēlastību, ko mēs nevaram pilnībā saprast. Taču šī mīlestība un žēlastība ir Viņā tieši tajā brīdī, kad jūs sakāt: „Tēvs debesīs.”

Tādēļ lūgšanas brīdis ir ļoti, ļoti svēts brīdis. Viņš nav tāds, kas teiks: „Nē, es tagad neklausīšos tevī, tāpēc ka tu nāc pie manis vienīgi tad, kad tev ir nepatikšanas.” Tā dara tikai cilvēki. Viņš nav tāds, kas teiks: „Ak, tu nevari iedomāties, cik es tagad esmu aizņemts.” Tā saka tikai cilvēki.

Mana cerība un lūgšana: lai mēs visi lūgtu Dievu tā, kā to mums ir mācījis Jēzus, Tā Kunga, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.