2010–2019
Izcilais Dziedinātājs
2016. gada oktobris


Izcilais Dziedinātājs

Jums nav jāpiedzīvo ciešanas, ko izraisījis grēks, vai bēdas, ko radījusi citu cilvēku rīcība, vai sāpīgās laicīgās dzīves pieredzes vienām pašām.

Viena no iespējām, kas man sniedz vislielāko gandarījumu, ir ceļošana — tas, ka varu mācīties no savām māsām visā pasaulē. Nekas nelīdzinās tam, ka varu ar jums kopā strādāt, sarunāties vaigu vaigā un veidot sirsnīgas attiecības.

Vienā no šiem ceļojumiem kāda Palīdzības biedrības vadītāja man jautāja: „Vai ir kaut kas īpašs, uz ko sievietēm vajadzētu koncentrēties?”

Tajā brīdī manā prātā atausa prezidenta Rasela M. Nelsona runa „Lūgums manām māsām”, un es teicu: „Jā!”. Prezidents Nelsons mācīja, ka „mums ir nepieciešamas sievietes, kurām ir skaidra izpratne par Kristus mācību”.1

Nefijs šādi aprakstīja Kristus mācību:

„Jo vārti, pa kuriem jums ir jāieiet, ir grēku nožēlošana un kristīšanās ūdenī; un tad nāk jūsu grēku piedošana ar uguni un ar Svēto Garu. …

Un tad … es gribētu jautāt, vai viss ir izdarīts? Lūk, es saku jums: Nē! Jo jūs nevarētu nonākt tik tālu savādāk, kā ar Kristus vārdu un ar nesatricināmu ticību Viņam, pilnībā paļaujoties uz Tā nopelniem, kam ir vara izglābt.

Tāpēc jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve.

… Šis ir tas ceļš; un nav neviena cita ceļa vai vārda, dota zem debesīm, ar ko cilvēks varētu tikt izglābts Dieva valstībā. Un tagad, lūk, šī ir Kristus mācība.2

Kādēļ mums ir nepieciešama skaidra izpratne par šiem principiem?

Es bieži sastopu pēdējo dienu svēto sievietes, kurām izmisīgi ir nepieciešama palīdzība, tomēr viņas nevēršas pie Tā, kurš var sniegt pastāvīgu palīdzību. Pārāk bieži viņas meklē šo izpratni „lielajā un plašajā ēkā”.3

Ja mēs sākam vairāk izprast Kristus mācību, mēs drīz vien atklājam, ka mums sāk parādīties arvien dziļāka izpratne par „laimes ieceri”.4 Mēs arī atklājam, ka mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, atrodas šīs ieceres centrā.

Ja mēs iemācāmies, kā pielietot Kristus mācību savos personīgajos apstākļos, mūsu mīlestība pret Glābēju pieaug. Un mēs atzīstam, ka „neatkarīgi no acīm redzamām atšķirībām, mums visiem ir nepieciešama tā pati bezgalīgā Izpirkšana”.5 Mēs saprotam, ka Viņš ir mūsu pamats — „mūsu Pestītāja klints, … uz kura [mēs], ja [esam cēlušas], vairs [nevaram] krist”.6

Kā šī mācība mūs var svētīt tad, kad mēs meklējam mieru un izpratni un ar prieku cenšamies pastāvēt mūsu unikāli laicīgajos ceļojumos?

Es ieteiktu sākt ar to, ko teica Nefijs: „Ar nesatricināmu ticību Viņam, pilnībā paļaujoties uz Tā nopelniem, kam ir vara izglābt.”7 Mūsu ticība Jēzum Kristum ļauj pārvarēt jebkurus pārbaudījumus.

Patiesībā, mēs bieži vien stiprinām savu ticību un pilnveidojam attiecības ar Debesu Tēvu un Viņa Dēlu tad, kad saskaramies ar kādu nelaimi. Ļaujiet man pastāstīt trīs piemērus.

Pirmkārt, Glābējam, Izcilajam Dziedinātājam, ir spēks izmainīt mūsu sirdis un sniegt pastāvīgu atvieglojumu bēdām, ko izraisījuši mūsu pašu grēki. Kad Glābējs pie akas mācīja samariešu sievieti, Viņš zināja par viņas smagajiem grēkiem. Taču „Tas Kungs [uzlūkoja] sirdi”,8 un Viņš zināja, ka viņai ir sirds, kas ir gatava mācīties.

Kad sieviete pienāca pie akas, Jēzus — dzīvā ūdens iemiesojums — vienkārši teica: „Dod Man dzert.” Līdzīgi būs arī ar mums, — kad mēs nāksim pie Glābēja, Viņš ar mums runās balsī, ko mēs atpazīsim, jo Viņš mūs pazīst. Viņš ar mums strādā, ņemot vērā mūsu pašreizējo situāciju. Un, pateicoties tam, kas Viņš ir un ko Viņš mūsu labā ir paveicis, Viņš mūs saprot. Pateicoties tam, ka Viņš ir piedzīvojis mūsu sāpes, Viņš mums var sniegt dzīvības ūdeni, ja mēs to meklējam. Viņš to mācīja samariešu sievietei, sakot: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” Kad pēc brīža sieviete to saprata, viņa ar ticību atbildēja un lūdza: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst.”

Pēc tam, kad samariešu sieviete pieredzēja šo tikšanos ar Glābēju, viņa „atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:

„Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?”

Viņa bija ieguvusi liecību — viņa bija sākusi baudīt dzīvo ūdeni —, un viņa vēlējās liecināt par Viņa dievišķumu citiem.9

Kad mēs nākam pie Viņa ar pazemīgu sirdi, kas ir gatava mācīties, — pat ja tā ir kļūdu, grēku un pārkāpumu nospiesta, — Viņš mūs var izmainīt, „jo Viņam ir spēks izglābt”.10 Un ar izmainītām sirdīm mēs, līdzīgi samariešu sievietei, dodamies savās pilsētās — savās mājās, skolās un darbavietās, sniedzot liecību par Viņu.

Otrkārt, Izcilais Dziedinātājs mūs var mierināt un stiprināt tad, kad mēs pieredzam sāpes citu cilvēku netaisnīgās rīcības dēļ. Man ir bijušas daudzas sarunas ar sievietēm, kuras nomāc ļoti smagas nastas. Templī slēgto derību ievērošana ir kļuvusi par sarežģītu dziedināšanas ceļu. Viņas cieš lauztu derību dēļ, cieš, jo izjūt lielas bēdas, un cieš, jo ir tikušas pieviltas. Daudzas ir laulības pārkāpšanas, kā arī mutiskas, seksuālas vai emocionālas vardarbības upuri, kas bieži vien notiek citu cilvēku atkarību dēļ.

Šīs pieredzes, kas notikušas ne viņu pašu vainas dēļ, ir atstājušas spēcīgu vainas un kauna sajūtu. Daudzi, neizprotot, kā tikt galā ar spēcīgajām emocijām, ko viņas piedzīvo, cenšas tās neievērot, tādējādi liekot viņām arvien vairāk noslēgties sevī.

Cerība un dziedināšana nav rodama, lietas paturot noslēpumā, tā ir iegūstama Glābēja, Jēzus Kristus, gaismā un mīlestībā.11 Elders Ričards G. Skots deva padomu: „Ja jūs paši esat brīvi no smagiem grēkiem, jums nav vajadzības ciest no līdzcilvēku grēku sekām. … Jūs varat izrādīt līdzjūtību. … Taču jums nav jājūtas atbildīgiem par citu rīcību. … Kad jūs saprāta robežās esat izdarījuši visu, lai palīdzētu kādam, ko mīlat, nolieciet šo nastu pie Glābēja kājām. … Tā darot, jūs ne tikai gūsiet mieru, bet arī izrādīsiet ticību Glābēja spēkam — paņemt grēka nastu projām no jums tuvā cilvēka, viņam nožēlojot grēkus un esot paklausīgam.”

Viņš turpināja: „Pilnīgu dziedināšanu jūs iegūsiet caur ticību Jēzum Kristum un ticību tam, ka Viņam ir vara un spējas caur Izpirkšanu dziedēt netaisnīgi un nepelnīti gūtus ievainojumus.”12

Māsas, ja jūs atrodaties šādā situācijā, dziedināšana var būt ilgs process. Jums būs nepieciešams caur lūgšanu meklēt vadību, tostarp apspriesties ar atbilstoši ordinētiem priesterības nesējiem. Mācoties atklāti izrunāties, nosakiet atbilstošas robežas un, iespējams, meklējiet profesionālu palīdzību. Ir ļoti būtiski, lai jūs šajā procesā saglabātu garīgu veselību! Atcerieties par savu dievišķo identitāti — jūs esat Debesu Vecāku mīlēta meita. Uzticieties jūsu Tēva mūžīgajam plānam attiecībā uz jums. Ik dienu turpiniet padziļināt savu izpratni par Jēzus Kristus mācību. Katru dienu pielietojiet ticību, lai jūs varētu veldzējoši padzerties no Glābēja dzīvā ūdens akas. Paļaujieties uz to spēka dāvanu, kas mums katram ir pieejama, pateicoties priekšrakstiem un derībām. Un ļaujiet savā dzīvē ienākt dziedinošajam Glābēja un Viņa Izpirkšanas spēkam.

Treškārt, Izcilais Dziedinātājs mūs var mierināt un atbalstīt, kad mēs saskaramies ar sāpīgu „laicīgās dzīves realitāti”13, piemēram, dabas katastrofām, garīgām saslimšanām, slimībām, hroniskām sāpēm un nāvi. Es nesen iepazinos ar kādu apbrīnojamu, jaunu sievieti Džousiju, kura cieš no bipolārajiem traucējumiem. Es nedaudz pastāstīšu par viņas ceļu pretī dziedināšanai, kurā viņa ar mani dalījās:

„Visgrūtāk ir tajos brīžos, ko mēs ar ģimeni esam iesaukuši par „bezdibeņa dienām”. Tās sākas ar maņu pārslodzi, kad ķermenis ir ārkārtīgi jutīgs un pretojas jebkāda veida skaņām, pieskārieniem vai gaismām. Tajā brīdī tiek sasniegta garīgo ciešanu virsotne. Ir kāda bezdibeņa diena, ko es nekad neaizmirsīšu.

Tas notika slimības sākumā, kad viss šķita īpaši biedējoši. Es atceros, kā elsoju, cenšoties plaušās ievilkt gaisu, pār maniem vaigiem plūda asaras. Bet pat šīs intensīvās ciešanas nobāl, salīdzinājumā ar sāpēm, ko izjutu, kad redzēju, kā manu mammu, kura izmisīgi mēģināja man palīdzēt, pārņem panika.

Viņa ļoti pārdzīvoja, ka man ir tā jācieš. Bet tobrīd mēs vēl nezinājām, ka par spīti tam, ka likās, ka tumsa sāk šķist arvien dziļāka, mēs bijām dažu soļu attālumā no tā, lai piedzīvotu varenu brīnumu.

Ciešanu stundām turpinoties, mana mamma atkal un atkal čukstēja: „Es darītu jebko, lai tev tas nebūtu jāpiedzīvo.”

Tikmēr ap mani savilkās arvien lielāka tumsa, un, kad es biju pārliecināta, ka es vairāk nespēju izturēt, tad notika kaut kas brīnumains.

Pēkšņi manu ķermeni pārņēma transcendentāls un brīnišķīgs spēks. Tad „ar spēku, kas pārsniedza manējo”,14 un lielu pārliecību es savai mammai paziņoju deviņus dzīvi mainošus vārdus, sniedzot atbildi uz viņas daudzkārt pausto vēlmi — atvieglot manas sāpes. Es teicu: „Tev tas nav jādara, Kāds jau to ir izdarījis.”

Kad, garīgās slimības novājināta, Džousija nonāca tumšā bezdibenī, viņa spēja apkopot spēkus, lai liecinātu par Jēzu Kristu un Viņa Izpirkšanu.

Todien viņa netika pilnībā izdziedināta, taču saņēma gaismu un cerību brīdī, kad viņu bija pārņēmusi dziļa tumsa. Un šodien, esot ar skaidru izpratni par Kristus mācību un ik dienu tiekot stiprināta ar Glābēja dzīvo ūdeni, Džousija turpina savu ceļu pretī dziedināšanai un izrāda nesatricināmu ticību Izcilajam Dziedinātājam. Šajā ceļā viņa palīdz arī citiem. Un viņa saka: „Kad liekas, ka tumsa nekad nebeigsies, es paļaujos uz atmiņām par Viņa maigo žēlastību. Tās man kalpo par vadošo gaismu, izdzīvojot grūtos brīžus.”15

Māsas, es liecinu —

jums nav vienām pašām jāturpina panest ciešanas, ko ir izraisījuši grēki.

Jums nav vienām pašām jānes bēdas, ko ir radījusi citu cilvēku netaisnā rīcība.

Jums nav vienām pašām jāpiedzīvo sāpīgas laicīgās dzīves pieredzes.

Glābējs lūdz:

„Vai jūs tagad neatgriezīsities pie Manis un nenožēlosit savus grēkus, un netapsit pievērsti, lai Es varētu jūs dziedināt?

… Ja jūs nāksit pie Manis, jums būs mūžīgā dzīve. Lūk, Mana žēlastības roka ir izstiepta pret jums, un katru, kas nāks, … Es pieņemšu.”16

„[Viņš] darītu jebko, lai to paņemtu no jums.” Patiesībā „[Viņš] to ir jau izdarījis”. Jēzus Kristus, Izcilā Dziedinātāja, Vārdā, āmen.