2010–2019
Taisnīgais soģis
2016. gada oktobris


Taisnīgais soģis

Ir tikai viens veids, kā spriest taisnu tiesu tā, kā to dara Jēzus Kristus, un tas ir — būt tādiem kā Viņš.

Savā laicīgajā dzīvē Jēzus Kristus bija mīlošs soģis — neparasti gudrs un pacietīgs. Svētajos Rakstos Viņš ir zināms kā „taisnais tiesnesis” (2. Timotejam 4:8; Mozus gr. 6:57), un Viņš iesaka arī mums „tiesāt taisnīgu tiesu” (skat. Mateja 7:1–2 Džozefa Smita tulkojumā) un uzticēties „tam Garam, kas vada darīt labu … [un] tiesāt taisnīgi” (M&D 11:12).

Šis divpadsmit nefijiešu apustuļiem dotais padoms palīdzēs mums tiesāt tā, kā to dara Tas Kungs: „Jūs būsit šīs tautas soģi, saskaņā ar to spriedumu, ko Es jums došu, kas būs taisnīgs. Tādēļ, kādiem vīriem jums jābūt? Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.” (3. Nefija 27:27; uzsvērums pievienots.) Dažkārt mēs piemirstam, ka Viņš deva padomu — būt tādiem kā Viņš —, runājot par taisnīgu tiesāšanu.

Netaisna tiesāšana

Attēls
Glābējs ar farizejiem un rakstu mācītājiem

Kaunpilnu piemēru netaisnai tiesāšanai parāda līdzība par pazudušo avi, kad farizeji un rakstu mācītāji neapdomīgi tiesāja Glābēju un Viņa vakariņu biedrus, sakot: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem” (Lūkas 15:2). Viņi bija aizmirsuši to, ka arī paši ir grēcinieki. Tā kā rakstu mācītājiem un farizejiem sirds bija pilna nosodījuma, viņi nekad nebija iepazinuši prieku, ko sniedz pazudušas avs glābšana.

Attēls
Glābējs ar sievieti, kas pieķerta laulības pārkāpšanā

Tāpat arī „rakstu mācītāji un farizeji” atveda pie Glābēja sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā (Jāņa 8:3), lai redzētu, vai Viņš to tiesās saskaņā ar Mozus likumu (skat. 5. pantu). Jūs zināt, kas notika tālāk, kad Viņš lika tiem izjust pazemojumu savas netaisnās tiesāšanas dēļ un tie, savas pašu sirdsapziņas notiesāti, „cits pēc cita” devās projām (9. pants; uzsvērums pievienots). Tad Jēzus sacīja sievietei: „Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” „Un no tā brīža sieviete slavēja Dievu un ticēja Viņa vārdam” (Jāņa 8:11 Džozefa Smita tulkojumā).

Attēls
Glābējs runā ar sievieti, kas pieķerta laulības pārkāpšanā

Miesīgajam vīrietim vai sievietei katrā no mums ir tieksme nosodīt citus un tiesāt netaisni jeb paštaisni. Tā gadījās pat Jēkabam un Jānim — diviem Glābēja apustuļiem. Viņi saniknojās, kad samariešu ciema ļaudis izturējās pret Glābēju necienīgi (skat. Lūkas 9:51–54):

Attēls
Glābējs ar sekotājiem

„Kad [viņi] to redzēja, tie sacīja: „Kungs, ja Tu gribi, mēs [tāpat kā Ēlija] sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.”

Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?

Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (54.–56. pants.)

Tāpat arī mūsdienu tautas soģiem (M&D 107:74), mūsu bīskapiem un draudžu prezidentiem, vajadzētu izvairīties no jebkādas vēlmes nosodīt, līdzīgi Jēkabam un Jānim minētajā gadījumā. Taisnīgs soģis uzklausīs grēksūdzi iejūtīgi un saprotoši. Piemēram, jaunietim, kas kļūdījies, vajadzētu iziet no bīskapa kabineta, sajutušam caur bīskapa kalpošanu Glābēja mīlestību, jūtoties prieka un Izpirkšanas dziedinošā spēka ieskautam, nekādā gadījumā ne nokauninātam vai nonicinātam. Citādi bīskaps var, pašam negribot, aizdzīt pazudušo avi vēl tālāk tuksnesī (skat. Lūkas 15:4).

Disciplīna

Tomēr līdzjūtība neatceļ vajadzību pēc disciplīnas. Vārds disciplīna nāk no latīņu vārda discere — mācīties — un no vārda discipulus — māceklis, līdz ar to māceklis ir skolēns un sekotājs.1 Disciplinēt Tā Kunga veidā nozīmē — mīloši un pacietīgi pamācīt. Svētajos Rakstos Tas Kungs, runājot par disciplīnu, bieži izmanto vārdu pārmācīt (skat., piemēram, Mosijas 23:21; M&D 95:1). Vārds pārmācīt nāk no latīņu vārda castus, kas nozīmē „nevainīgs jeb šķīsts”, un līdz ar to pārmācīt nozīmē „šķīstīt”.2

Pasaulīgajā dzīvē laicīgais tiesnesis nosoda un iesloga ļaudis cietumā. Turpretī Mormona Grāmata māca mums, ka, labprātīgi grēkojot, mēs kļūstam par soģiem paši sev (Almas 41:7), ieslogot paši sevi garīgajā cietumā. Ironiski, ka šajā gadījumā tautas soģis tur atslēgas, kas atver cietuma vārtus, jo Dievs teic: „Ar pārmācīšanu Es sagatavoju ceļu viņu atbrīvošanai visās lietās no kārdinājumiem.” (M&D 95:1; uzsvērums pievienots.) Taisnīga soģa rīcība ir žēlastīga, mīloša un atpestījoša, nevis nosodoša.

Jaunais Džozefs Smits tika disciplinēts ar četrus gadus ilgu pārbaudes laiku pirms zelta plākšņu saņemšanas, jo nebija „turējis Tā Kunga pavēles”.3 Vēlāk, kad Džozefs pazaudēja 116 manuskripta lappuses, viņu atkal disciplinēja. Kaut arī Džozefs izjuta patiesu nožēlu, Tas Kungs tik un tā uz neilgu laiku atņēma tam viņa privilēģijas, jo Viņš teic: „Kurus Es mīlu, Es arī pārmācu, lai viņu grēki varētu tapt piedoti.” (M&D 95:1.)

Džozefs teica: „Eņģelis līksmoja, kad viņš man atdeva Urīmu un Tumīmu, un teica, ka Dievs bija apmierināts ar manu uzticību un pazemību un mīlēja mani par manis izrādīto nožēlu un uzcītību lūgšanās.”4 Tā kā Tas Kungs vēlējās pasniegt Džozefam mācībstundu, kas izmainītu viņa sirdi, Viņš prasīja no viņa sirdi plosošu upuri — upuri, kam bija būtiska loma disciplinēšanā.

Upuris

„Sendienās upurus pienesa tālab, lai padarītu kaut ko vai kādu svētu”5, līdz ar to savstarpēji sasaistot to ar vārda pārmācīt definīciju, kas nozīmē „šķīstīt”. Tāpat arī senajā Israēlā piedošana nāca caur ziedojumu jeb upuri par pastrādāto grēku vai pārkāpumu.6 Upura pienešana ne vien norādīja uz „lielo un pēdējo upuri” (Almas 34:14), bet arī palīdzēja izjust dziļāku pateicību par Glābēja īstenoto Izpirkšanu. Nevēloties upurēt, kas ir daļa no nožēlas, mēs izsmejam jeb noniecinām Kristus lielo upuri, ko Viņš ir pienesis par attiecīgo grēku, un padarām Viņa ciešanas banālas, kas norāda uz bezjūtīgu nepateicību.

Turpretī upurējot mēs gluži ironiskā kārtā patiesībā iegūstam kaut ko, kam ir mūžīga vērtība, — Viņa žēlastību un piedošanu, un beigu beigās visu, kas ir Tēvam (M&D 84:38). Upuris kā daļa no grēku nožēlas procesa kalpo arī par dziedinošu balzāmu, kas aizstāj sirdsapziņas pārmetumus (Almas 42:18) ar sirdsapziņas mieru (Mosijas 4:3). Nepienesot upuri, cilvēkam var būt grūti piedot pašam sev, jo apziņā kavējas doma, ka kaut kas nav izdarīts līdz galam.7

Vecāki kā taisnīgi soģi

Kaut arī tikai daži no mums tiks aicināti par tautas soģiem, taisnīgas tiesāšanas principi ir attiecināmi uz mums visiem, it īpaši jau uz vecākiem, kuriem ik dienas paveras iespēja izmantot šos principus, audzinot savus bērnus. Efektīva mācīšana ir krietnas audzināšanas būtība, un mīloša disciplinēšana ir taisnīgas tiesāšanas būtība.

Prezidents Džozefs F. Smits mācīja: „Ja bērni izturas izaicinoši un ir grūti kontrolējami, esiet ar tiem pacietīgi, līdz jūs iekarosiet tos ar mīlestību, … un tad jūs varēsiet [veidot] viņu raksturu, kā jums labpatīkas.”8

Tas ir ļoti tālredzīgi, ka, mācot, kā disciplinēt citus, pravieši, šķiet, allaž piemin Kristum piemītošās īpašības. Mācībā un Derībās mums ir dots šis — labi zināmais — padoms par disciplinēšanu:

„Nekāds spēks vai ietekme nevar jeb nedrīkst tikt izmantots ar priesterības iedarbību, kā vien ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību;

ar laipnību un tīrām zināšanām, kas ļoti paplašinās dvēseli bez liekulības, un bez viltus —

Laikus asi pārmetot, kad iedvesmo Svētais Gars; un tad pēc tam izrādot vēl lielāku mīlestību.” (M&D 121:41–43.)

Šī rakstvieta māca mums, ka mēs varam pārmest, „kad iedvesmo Svētais Gars”, nevis kad mūs pārņēmušas dusmas. Svētais Gars un dusmas ir nesavietojamas, jo Viņš saka: „Tas, kam ir strīda gars, nav no Manis, bet ir no velna, kurš ir strīdu tēvs, un viņš uzkūda cilvēku sirdis strīdēties ar dusmām vienam ar otru.” (3. Nefija 11:29.) Prezidents Džordžs Alberts Smits mācīja, ka „nelaipni vārdi parasti netiek teikti pēc Tā Kunga iedvesmas. Tā Kunga Gars ir laipns; tas ir pacietības gars; tas ir žēlsirdības un mīlestības, un iecietības, un izturības gars. …

Taču, ja mēs meklējam vainu … destruktīvā veidā, tas nekad nenotiek mūsu Debesu Tēva Gara sadraudzības iespaidā, un tas vienmēr ir kaitīgi.

… Laipnība ir spēks, ko mums ir devis Dievs, lai atvērtu nocietinātas sirdis un pakļautu stūrgalvīgas dvēseles.”9

Mūsu bērnu patiesā identitāte

Kad Glābējs apciemoja nefijiešus, Viņš paveica ar bērniem kaut ko neparastu:

Attēls
Glābējs ar nefijiešu bērniem

„Un notika, ka Viņš mācīja un kalpoja visa tā ļaužu pulka … bērniem, un Viņš atraisīja viņu mēles, un viņi runāja uz saviem tēviem lielas un brīnumainas lietas. …

Un viņi gan redzēja, gan dzirdēja šos bērnus; jā, pat zīdaiņi atvēra savas mutes un izteica brīnumainas lietas.” (3. Nefija 26:14, 16.)

Iespējams, Tas Kungs ne tik daudz atvēra zīdaiņu mutes, kā viņu pārsteigto vecāku acis un ausis. Šiem vecākiem tika dāvāta neparasta dāvana, ļaujot ielūkoties mūžībā un saredzēt savu bērnu patieso identitāti un pirmslaicīgo briedumu. Vai gan tas uz laiku laikiem nemainīja to, kā šie vecāki uzlūkoja savus bērnus un izturējās pret tiem? Man patīk šīs Gētem piedēvētās atziņas variācija: „No tā, kā jūs raugāties uz [bērniem], ir atkarīgs tas, kā jūs pret viņiem izturaties, un no tā, kā jūs pret viņiem izturaties, ir atkarīgs tas, [par ko tie kļūs].”10 Paturot prātā bērna patieso identitāti, mēs pielietojam tālredzības dāvanu, kas taisnīgam soģim paver dievišķi iedvesmotu vīziju.

Noslēgums

Prezidents Tomass S. Monsons ir mums mācījis: „Nekad neļaujiet problēmai, kas ir jāatrisina, kļūt svarīgākai par cilvēku, kurš ir jāmīl.”11 Cik izšķiroša nozīme šim principam ir tanī, lai mēs kļūtu par taisnīgiem soģiem, it sevišķi attiecībā pret saviem bērniem!

Ir tikai viens veids, kā spriest taisnu tiesu tā, kā to dara Jēzus Kristus, un tas ir — būt tādiem kā Viņš. „Tādēļ, kādiem vīriem [un sievām] jums jābūt? Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.” (3. Nefija 27:27.) Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Skat. „disciple”, etymonline.com-disciple.

  2. Skat. Merriam-Webster’s Collegiate Dictionary, 11. izd. (2003. g.), „chasten”.

  3. Karen Lynn Davidson un citi red., Histories, Volume 1: Joseph Smith Histories, 1832–1844, 1. sējums no grāmatu sērijas The Joseph Smith Papers (2012. g.), 83. lpp.

  4. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 72. lpp.; uzsvērums pievienots.

  5. Svēto Rakstu ceļvedis, „Upuris”, scriptures.lds.org.

  6. Skat. Bible Dictionary, „Sacrifices”.

  7. Upuris, ko mēs ik nedēļu pienesam uz Svētā Vakarēdiena altāra, ir salauzta sirds un nožēlas pilns gars (skat. 2. Nefija 2:7; 3. Nefija 9:20; Mācības un Derību 59:8). Salauzta sirds ir nožēlas pilna sirds; nožēlas pilns gars ir paklausīgs gars (skat. D. Tods Kristofersons, „Kad tu esi pievērsts” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2004. g. maijs, 12. lpp.).

  8. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Fīldings Smits (1998. g.), 299. lpp.

  9. Baznīcas prezidentu mācības: Džordžs Alberts Smits (2011. g.), 213.–214., 216. lpp.; uzsvērums pievienots.

  10. Piedēvēts Johanam Volfgangam fon Gētem, brainyquote.com.

  11. Skat. Tomass S. Monsons, „Prieka atrašana ceļojumā”, Liahona, 2008. g. nov., 86. lpp.