Dvēseles patiesā vēlme

Mirstīgās dzīves grūtībās mēs nekad neesam pamesti vieni, lai paveiktu savu darbu, izcīnītu savas cīņas, stātos pretī grūtībām vai neatbildētiem jautājumiem. Jēzus Kristus līdzībā mācīja, ka cilvēkiem „aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”. Viņš stāstīja par tiesnesi, kurš nebijās Dieva un nejuta kaunu no cilvēkiem. Kāda atraitne vairākkārt nāca pie viņa, lūgdamās, lai tas lemj tiesu pret viņas pretinieku. Ilgu laiku tiesnesis viņai nepalīdzēja. Tomēr pateicoties viņas nemitīgajiem, neatlaidīgajiem lūgumiem, tiesnesis beidzot nodomāja: „Lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā”.

Tad Jēzus paskaidroja:

„Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc … ?

Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz.”

Un tad Tas Kungs uzdod šādu jautājumu: „Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”¹

Lūgšanai ir būtiska loma ticības attīstīšanā. Kad Tas Kungs atkal nāks, vai Viņš atradīs ļaudis, kas zinās, kā lūgt ticībā, un kas ir sagatavoti tapt pestīti? „Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.”² Mēs esam mūsu mīlošā Debesu Tēva bērni, un mēs varam baudīt personīgu saziņu ar Viņu, kad mēs lūdzam „sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū”³, un tad rīkojamies atbildoši saņemtajai atbildei un Svētā Gara pamudinājumiem. Ticībā mēs lūdzam, mēs klausāmies un mēs paklausām, lai mēs varētu mācīties kļūt viens ar Tēvu un Dēlu.⁴

Ticības lūgšana paver durvis uz dievišķām, debesu sūtītām svētībām. Glābējs mācīja:

„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.

„Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.”⁵

Ja mēs gribam saņemt, mums ir jālūdz, jāmeklē un jāklauvē. Meklējot patiesību, Džozefs Smits lasīja Svētajos Rakstos: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”⁶ Atbildot uz viņa ticības lūgšana, pavērās debesis. Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, nonāca no debesīm godībā un uzrunāja Džozefu Smitu, uzsākot laiku pilnības atklāšanu. Brīnumaina dziedināšana, spēcīga aizsardzība, dievišķas zināšanas, atbrīvojoša piedošana un neizmērāms miers ir dažas no atbildēm uz mūsu patieso dvēseles vēlmi ticībā.⁷

Mēs lūdzam mūsu Tēvu Jēzus Kristus vārdā, ar Svētā Gara spēku, tādējādi mūsu teiktajā iekļaujot visus trīs Dievības locekļus.

Mēs lūdzam mūsu Debesu Tēvu un tikai Viņu tāpēc, ka Viņš ir „Dievs debesīs, Kurš ir bezgalīgs un mūžīgs, no mūžības … , debess un zemes, un visu lietu, kas ir tajās, izveidotājs”. Būdams mūsu Radītājs, Viņš deva baušļus, lai mēs „mīlētu un kalpotu Viņam, vienīgajam dzīvajam un patiesajam Dievam, un lai Viņš būtu vienīgā Būtne, ko [mēs] pielūgtu”.⁸

Kad jūs lūdzat Debesu Tēvu ticībā, „Viņš mierinās jūs jūsu ciešanās, … [un jūs varēsiet] baudīt Viņa mīlestību”.⁹ Prezidents Henrijs B. Airings dalījās pieredzē, ka viņa tēva lūgšanas laikā, kad viņš zaudēja cīņā ar vēzi, mācīja viņam dziļi personīgo saikni starp Dievu un Viņa bērniem:

„Kādu rītu, kad sāpes kļuva spēcīgākas, mēs atradām viņu — nometušos ceļos pie savas gultas. Viņš bija kļuvis pārāk vājš, lai iekāptu atpakaļ gultā. Viņš mums pastāstīja, ka viņš lūdza un savā lūgšanā jautāja Debesu Tēvam, kāpēc viņam ir jācieš tik daudz, ja viņš vienmēr ir centies būt labs. Viņš teica, ka saņēma laipnu atbildi: „Dievam nepieciešami drosmīgi dēli.”

Un tā viņš izturēja līdz beigām, paļaujoties uz to, ka Dievs viņu mīl, uzklausa viņu un atbalstīs viņu. Viņš bija svētīts ar to, ka jau agrā jaunībā zināja un nekad neaizmirsa to, ka mīlošs Dievs ir lūgšanas attālumā.”¹⁰

Mēs lūdzam Jēzus Kristus vārdā tāpēc, ka mūsu pestīšana ir Kristū un „nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana”.¹¹ Mēs nākam pie Tēva Jēzus Kristus svētajā vārdā¹², jo Viņš ir mūsu aizstāvis Tēva priekšā un Viņš aizstāv mūsu lietu.¹³ Viņš cieta, asiņoja un nomira, lai pagodinātu Savu Tēvu, un Viņa žēlsirdīgais lūgums par mums parāda, kā iegūt mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē. Viņš nevēlas, lai mēs ciestu ilgāk vai izturētu vairāk pārbaudījumu, nekā tas ir nepieciešams. Viņš vēlas, lai mēs vērstos pie Viņa un ļautu Viņam atvieglot mūsu nastas, dziedināt mūsu sirdis un attīrīt mūsu dvēseles ar Viņa šķīsto spēku. Mēs nevēlamies velti valkāt Viņa vārdu rutīnā un liekvārdībā. Sirsnīgas lūgšanas svētajā Jēzus Kristus vārdā ir izpausme mūsu uzticīgajai mīlestībai, mūsu mūžīgajai pateicībai un mūsu nelokāmajai vēlmei lūgt tā, kā Viņš lūdza, darīt tā, kā Viņš darīja, un kļūt tādam, kā Viņš.

Mēs lūdzam ar Svētā Gara spēku tāpēc, ka „tas, kas lūdz Garā, lūdz atbilstoši Dieva gribai”.¹⁴ Kad mēs lūdzam ticībā, Svētais Gars var vadīt mūsu domas, lai mūsu vārdi būtu saskaņā ar Dieva gribu. „Nelūdziet to, ko šķiest savās kārībās, bet lūdziet ar nesatricināmu stingrību, lai jūs nepadotos nevienam kārdinājumam, bet lai jūs kalpotu patiesajam un dzīvajam Dievam.”¹⁵

„Nepietiek tikai ar to, ka zinām, kā lūgt, tikpat svarīgi ir zināt, kā saņemt atbildi uz mūsu lūgšanām, pielietot spriestspēju, būt modriem, būt spējīgiem skaidri redzēt un ar patiesu nolūku saprast Dieva gribu un nodomu attiecībā uz mums.”¹⁶

Prezidents Airings dalījās: „Manas lūgšanas ir tikušas atbildētas. Visskaidrākās atbildes saņēmu tad, kad nepārvaramā nepieciešamība — uzzināt, ko Dievs vēlas, — apklusināja to, ko es gribēju. Un tas ir tas brīdis, kad mīlošā Debesu Tēva atbilde tiek pausta prātā ar klusu, rāmu balsi un tā var tikt ierakstīta sirdī.”¹⁷

Kad Glābējs iegāja Ģetzemanes dārzā, Viņa dvēsele bija noskumusi līdz nāvei. Savā agonijā vienīgais, pie kā Viņš varēja vērsties, bija Viņa Tēvs. Viņš lūdzās: „Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām.” Taču Viņš piebilda: „Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”¹⁸ Būdams bez grēka, Glābējs bija aicināts „izciest visādas sāpes un ciešanas”, tajā skaitā Viņa ļaužu slimības un nepilnības. „[Viņš] izcieš miesā, lai Viņš varētu uzņemties Savas tautas grēkus, lai Viņš varētu izdzēst viņu pārkāpumus atbilstoši Savam atbrīvošanas spēkam.”¹⁹ Trīs reizes Viņš lūdza: „Tēvs, lai notiek Tavs prāts.”²⁰ Biķeris bija jāizdzer. Pazemīgā, uzticīgā lūgšanā Viņš guva spēku turpināt un izpildīt Savu dievišķo misiju, lai sagatavotos mūsu pestīšanai un dotu mums iespēju — nožēlot grēkus, ticēt, paklausīt un saņemt mūžības svētības.

Atbildes, kuras saņemam lūgšanā, ne vienmēr sakritīs ar mūsu vēlmēm. Tomēr grūtību brīžos mūsu lūgšanas kļūst par mīlestības un sirsnīgas žēlastības glābiņu. Kad lūdzam, mēs varam saņemt spēku — virzīties uz priekšu un izpildīt visu, kas mums pavēlēts. Saviem svētajiem, kas dzīvo bīstamos laikos, Tas Kungs saka: „Lai jūsu sirdis top mierinātas … ; jo visa miesa ir Manās rokās; esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs.”²¹

Neatkarīgi no tā, vai lūdzam privāti, ģimenēs, baznīcā, templī vai kādā citā vietā; neatkarīgi no tā, vai mēs lūdzam ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, lai saņemtu debesu gudrību vai vienkārši spēku izturēt, mēs vienmēr lūdzam no sirds, nemitīgi raugoties uz Dievu mūsu labklājībai un to cilvēku labklājībai, kas atrodas ap mums. Patiesas vēlmes, kas paustas pateicības garā par svētību pārpilnību un pateicībā par dzīves mācībām, iedēsta mūsu sirdīs nelokāmu ticību Kristum, „cerības spožumu” un „mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”.²²

Lūgšana ir dāvana no Dieva. Mums nekad nevajadzētu justies pamestiem vai vientuļiem. Es liecinu, ka ikviens vērtīgs lūgšanas brīdis var būt svēts laiks, kas pavadīts kopā ar mūsu Tēvu, — Dēla vārdā, ar Svētā Gara spēku. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.