Bet šī ir mūžīgā dzīvība

Mani jaunie draugi, mēs varam sākt iepazīt Dievu caur lūgšanu.

1829. gada 7. aprīlī 22 gadus vecais Olivers Kauderijs sāka kalpot par pierakstītāju 23 gadus vecajam Džozefam Smitam. Viņi bija jauni — tāpat kā jūs. Olivers lūdza apstiprinājumu no Dieva par evaņģēlija Atjaunošanu un savu lomu tajā. Kā atbildi — viņš saņēma šādu atklāsmi:

„Lūk, tu zini, ka tu jautāji Man un Es apgaismoju tavu prātu. …

jā, es stāstu tev, lai tu varētu zināt, ka nav neviena cita, izņemot Dievu, kas zinātu tavas domas un tavas sirds vēlmes. …

… Ja tu vēlies tālāku liecību, atgriezies savā prātā pie tās nakts, kad tu sauci Mani savā sirdī. …

Vai Es neiedvesu mieru tavā prātā … ? Kāda tev var būt lielāka liecība kā no Dieva?”³

Kad jūs lūgsiet ticībā, jūs sajutīsiet Dieva mīlestību, Viņa Garam runājot ar jūsu dvēseli. Lai arī cik vientuļi vai nepārliecināti jūs dažreiz nejustos, jūs neesat vieni šajā pasaulē. Dievs pazīst jūs personīgi. Kad jūs lūdzat, jūs Viņu iepazīstat.

Studējot Svētos Rakstus, jūs ne tikai uzzināt par Glābēju, bet jūs patiesībā iepazīstat Glābēju.

1985. gada aprīlī elders Brūss R. Makonkijs uzstājās vispārējā konferencē — tikai 13 dienas pirms savas nāves. Viņš noslēgumā pauda šādu liecību:

„Es esmu viens no Viņa lieciniekiem, un kādu dienu es sajutīšu naglu rētas Viņa rokās un Viņa kājās un mazgāšu Viņa kājas ar savām asarām.

Taču tad es nezināšu labāk, kā es zinu tagad, ka Viņš ir Visuvarenā Dieva Dēls, ka Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs un ka glābšana nāk iekš un caur Viņa Izpirkšanas asinīm, un nekādā citā veidā.”⁴

Tie no mums, kuri dzirdēja elderu Makonkiju runājam tanī dienā, nekad neaizmirsīs tās dienas sajūtas. Kad viņš sāka runāt, viņš atklāja, kāpēc viņa liecība bija tik spēcīga. Viņš sacīja:

„Runājot par šīm brīnumainajām lietām, es runāšu saviem vārdiem, lai gan jūs varat domāt, ka tie ir vārdi no Svētajiem Rakstiem. …

Tas tiesa, ka pirmoreiz tos ir pasludinājuši citi, taču tagad tie pieder man, jo Dieva Svētais Gars ir sniedzis man liecību, ka tie ir patiesi, un tagad ir tā, it kā Tas Kungs būtu tos atklājis man kā pirmajam. Tādēļ es esmu dzirdējis Viņa balsi un zinu Viņa vārdu.”⁵

Studējot un apdomājot Svētos Rakstus, arī jūs dzirdēsiet Dieva balsi, zināsiet Viņa vārdus un iepazīsiet Viņu. Dievs jums personīgi atklās Savas mūžīgās patiesības. Šīs mācības un principi kļūs par daļu no tā, kas jūs esat, un nāks no jūsu pašu dvēseles.

Papildus individuālajām studijām, svarīgi ir studēt Svētos Rakstus kopā ar ģimeni.

Mēs savās mājās vēlējāmies, lai mūsu bērni mācītos atpazīt Gara balsi. Mēs ticam, ka tas notika, kad mēs katru dienu kopā ar ģimeni studējām Mormona Grāmatu. Mūsu liecības tika stiprinātas, kad mēs pārrunājām svētos un patiesos principus.

Svēto Rakstu studēšana kļūst par kanālu, pa kuru Gars var dot katram no mums atbilstošus norādījumus. Kad jūs studējat Svētos Rakstus katru dienu vienatnē vai kopā ar savu ģimeni, jūs iemācīsieties atpazīt Gara balsi un iepazīsiet Dievu.

Papildus savām lūgšanām un Svēto Rakstu studēšanai, mums ir jādara Dieva griba.

Glābējs ir mūsu nevainojamais piemērs. Viņš sacīja: „Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis.”⁶

Kad augšāmcēlies Glābējs parādījās nefijiešiem, Viņš sacīja: „Un lūk, Es esmu pasaules gaisma un dzīvība; un Es esmu izdzēris to rūgto biķeri, ko Tēvs deva Man, un esmu pagodinājis Tēvu, uzņemdamies uz Sevi pasaules grēkus, ar ko Es esmu izcietis Tēva gribu un visas lietas no paša iesākuma.”⁷

Jūs un es pildām Tēva gribu, godājot savas derības, ievērojot baušļus un kalpojot Dievam un saviem līdzcilvēkiem.

Man un manai sievai Rondai ir vecāki, kuri ir parasti cilvēki — visticamāk, ļoti līdzīgi jūsu vecākiem. Taču viena lieta, kas man patīk mūsu vecākos, ir tā, ka viņi veltīja savu dzīvi, kalpojot Dievam, un viņi mums mācīja darīt to pašu.

Kad Rondas vecāki bija precējušies tikai pāris gadus, viņas 23 gadus vecais tēvs tika aicināts kalpot pilnlaika misijā. Viņš atstāja savu jauno sievu un viņu divus gadus veco meitu. Vēlāk viņa sieva tika aicināta kalpot kopā ar viņu pēdējos septiņus viņa misijas mēnešus — atstājot savu meitu radinieku aprūpē.

Pēc dažiem gadiem, tagad jau ar četriem bērniem, viņi pārcēlās uz Misūlu, Montānā, lai viņas tēvs varētu mācīties universitātē. Viņi tur bija nodzīvojuši tikai dažus mēnešus, kad prezidents Spensers V. Kimbals un elders Marks E. Pītersens izteica aicinājumu manam sievastēvam — būt par pirmo prezidentu jaunizveidotajā Misūlas stabā. Viņam bija tikai 34 gadi. Domas par universitāti tika atstātas novārtā, kad viņš centās darīt Tā Kunga gribu — nevis savējo.

Mani vecāki ir kalpojuši templī vairāk nekā 30 gadus — tēvs kā saistītājs, mamma kā priekšrakstu darbiniece. Viņi arī kopā ir kalpojuši piecās pilnlaika misijās — Riversaidā, Kalifornijā; Ulanbatorā, Mongolijā; Nairobi, Kenijā; Navū Ilinoisas templī un Monterejas Meksikas templī. Meksikā viņi smagi pūlējās, lai iemācītos jaunu valodu, kas 80 gadu vecumā nebija viegli. Tomēr viņi centās pildīt Tā Kunga gribu, nevis īstenot savas dzīves vēlmes.

Viņiem un visiem uzticīgiem pēdējo dienu svētajiem visā pasaulē es atbalsoju Tā Kunga vārdus, ko Viņš teica pravietim Nefijam, Helamana dēlam: „Svētīts tu esi … par to, ko tu esi darījis … nenogur[stoši], … [jo tu] nebijies viņus un necenties paglābt savu paša dzīvību, bet tiecies pēc Manas gribas un turēt Manas pavēles.”⁸

Ja mēs centīsimies darīt Dieva gribu, uzticīgi kalpojot Viņam un saviem līdzcilvēkiem, mēs sajutīsim Viņa apstiprinājumu un patiesi iepazīsim Viņu.

Glābējs mums vēsta, ka vislabākais veids, lai iepazītu Dievu, ir kļūt tādiem, kā Viņš. Viņš mācīja: „Tādēļ, kādiem vīriem jums jābūt? Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.”⁹

Lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam, ļoti svarīgs ir cienīgums. Viņš pavēlēja: „[Iesvētiet] sevi; jā, šķīstiet savas sirdis un attīriet savas rokas, … lai Es varētu darīt jūs tīrus.”¹⁰ Lai uzsāktu šo ceļu — kļūt līdzīgākiem Viņam —, mēs nožēlojam grēkus, saņemam Viņa piedošanu, un Viņš attīra mūsu dvēseles.

Lai mums palīdzētu mūsu virzībā pie Tēva, Tas Kungs deva šo apsolījumu: „Katra dvēsele, kas atmet savus grēkus un nāk pie Manis, un piesauc Manu Vārdu, un paklausa Manai balsij, un tur Manas pavēles, redzēs Manu vaigu un zinās, ka Es esmu.”¹¹

Caur mūsu ticību Viņa Izpirkšanas upurim, Glābējs attīra mūs, dziedina mūs un ļauj mums iepazīt Viņu, palīdzot mums kļūt līdzīgākiem Viņam. Mormons mācīja: „Lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, … lai jūs varētu kļūt par Dieva dēliem [un meitām]; lai, kad Viņš parādīsies, mēs būtu līdzīgi Viņam.”¹² Kad mēs cenšamies līdzināties Dievam, Viņš palīdz mūs pārveidot par krietni labākiem cilvēkiem, nekā mēs jebkad to spētu izdarīt paši.

Lai palīdzētu mums mūsu centienos, Dievs mums ir devis paraugus un padomdevējus. Es vēlētos dalīties savās sajūtās par vienu no maniem paraugiem un padomdevējiem — elderu Nīlu A. Maksvelu. Viņš pastāvīgi centās pakļaut savu gribu Tēva gribai, īpaši savos centienos — kļūt līdzīgam Dievam.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem viņš ar mani dalījās savās sajūtās pēc tam, kad viņam nesen kā tika diagnosticēts audzējs. Viņš man pastāstīja: „Es vēlos būt komandā šajā pusē [priekškaram] vai arī otrpus tam. Es negribu sēdēt malā. Es vēlos piedalīties spēlē.”¹³

Dažu nākamo nedēļu laikā viņš nevēlējās lūgt Dievam viņu dziedināt; viņš vienkārši gribēja darīt Dieva gribu. Viņa sieva Kolīna norādīja, ka Jēzus pirmais sauciens Ģetzemanes dārzā bija: „Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām.” Tikai tad Glābējs teica: „Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”¹⁴ Viņa iedrošināja elderu Maksvelu sekot Glābēja piemēram — lūgt pēc atvieglojuma un tad pakļaut savu gribu Dieva gribai, ko viņš arī darīja.¹⁵

Gandrīz gadu pārciešot apjomīgu un novājinošu ārstēšanu, viņš bija pilnīgi un galīgi atgriezies atpakaļ „spēlē”. Viņš kalpoja vēl septiņus gadus.

Šos turpmākos gadus es kopā ar viņu pildīju vairākus uzdevumus. Es sajutu viņa laipnību, līdzjūtību un mīlestību. Es biju liecinieks viņa augošajai garīgajai pilnveidei caur viņa nebeidzamajām ciešanām un viņa nepārtraukto kalpošanu, kad viņš centās līdzināties Glābējam.

Pilnīgais paraugs un padomdevējs, kas pieejams mums visiem, — ir mūsu Kungs un Glābējs, Jēzus Kristus, kurš sacīja: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.”¹⁶ „Nāc un staigā Man pakaļ.”¹⁷

Mani jaunie brāļi un māsas, iepazīt Dievu — ir visa mūža darbs. „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka [mēs atzīstam] … vienīgo patieso Dievu, un to, ko [Tēvs ir] sūtījis, Jēzu Kristu.”¹⁸

„Vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? … Drosmi, [mani jaunie draugi]; un uz priekšu, uz uzvaru!”¹⁹

Dievs pazīst jūs un aicina jūs iepazīt Viņu. Lūdziet Tēvu, studējiet Svētos Rakstus, centieties darīt Dieva gribu, centieties kļūt līdzīgāki Glābējam un sekojiet taisnīgiem padomdevējiem. Tā darot, jūs iepazīsiet Dievu un Jēzu Kristu un iemantosiet mūžīgo dzīvi. Šis ir mans — Viņu ordinētā, īpašā liecinieka — aicinājums jums. Viņi dzīvo. Viņi mīl jūs. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.