Ticības pamati

Šī bija brīnišķīga vispārējā konference. Mēs patiesi esam iedvesmoti. Ja vispārējai konferencei ir kāds vissvarīgākais mērķis, tad tas ir — stiprināt ticību Dievam Tēvam un mūsu Glābējam, Tam Kungam, Jēzum Kristum.

Savās piezīmēs es iztirzāšu šīs ticības pamatus.

Personīgie pamati, līdzīgi citām vērtīgām lietām, pēc kurām tiecamies, parasti tiek veidoti lēnām — pa vienai kārtai, vienai pieredzei, vienam izaicinājumam, vienai neveiksmei un vienam panākumam. Īpaši mīļa fiziskā pieredze ir mazuļa pirmie soļi. Tas ir brīnišķīgs skats. Seju rotā īpaša izteiksme — apņēmības, prieka, pārsteiguma un sasnieguma kombinācija, — tas patiešām ir ļoti nozīmīgs notikums.

Mūsu ģimenē ir kāds līdzīgas dabas notikums, kas izceļas citu starpā. Kad mūsu jaunākais dēls bija aptuveni četrus gadus vecs, viņš ienāca mājā un, vareni lepojoties ģimenei, līksmi paziņoja: „Tagad es varu paveikt visu. Es varu sasiet, es varu braukt, un es varu aizvērt rāvējslēdzēju.” Mēs sapratām, ka viņš mums stāstīja par to, ka viņš prot sašņorēt savas kurpes, braukt ar savu trīsriteni un aizvērt sava mēteļa rāvējslēdzēju. Mēs visi smējāmies, taču aptvērām, ka viņam tie bija milzīgi sasniegumi. Viņš domāja, ka ir patiesi izaudzis un kļuvis par pieaugušo.

Fiziskajai, psihiskajai un garīgajai attīstībai ir daudz kopīga. Fizisko attīstību ir diezgan viegli saskatīt. Mūsu ceļš aizsākas ar mazuļa solīšiem un progresu no dienas uz dienu, no gada uz gadu, augot un attīstoties, lai sasniegtu mūsu fiziskā auguma galīgo veidolu. Katra cilvēka attīstība ir atšķirīga.

Kad mēs vērojam izcilu atlētikas vai muzikālo priekšnesumu, mēs bieži sakām, ka šis cilvēks ir ļoti apdāvināts, kas parasti tā arī ir. Taču priekšnesuma pamatā ir gadiem ilga gatavošanās un treniņš. Labi pazīstamais rakstnieks Malkolms Gladvels to dēvēja par 10 000 stundu likumu. Pētnieki ir noteikuši, ka šāds vingrināšanās apjoms ir nepieciešams vieglatlētikā, muzikālajā sniegumā, akadēmiskajās prasmēs, specializētās darba iemaņās, medicīniskajā vai juridiskajā kompetencē u.tml. Viens no šo pētījumu ekspertiem apgalvo, ka „10 000 stundu vingrināšanās ir nepieciešama, lai sasniegtu tādu meistarības līmeni, kāds piemīt pasaules mēroga ekspertam — jebkurā jomā”.¹

Vairums cilvēku apzinās: lai sasniegtu fiziskā un garīgā izpildījuma virsotnes, šāda gatavošanās un treniņš ir nepieciešami.

Diemžēl pasaulei kļūstot aizvien laicīgākai, mazāks uzsvars tiek likts uz garīgās izaugsmes apjomu, kāds nepieciešams, lai kļūtu Kristum līdzīgi un izveidotu pamatus, kas nodrošinātu noturīgu ticību. Mēs mēdzam akcentēt diženus garīgās izpratnes brīžus. Tie ir vērtīgi notikumi, kad mēs zinām, ka Svētais Gars ir apliecinājis īpašas garīgās atziņas mūsu sirdīs un prātos. Mēs priecājamies par šiem notikumiem; to nozīmi nevajadzētu mazināt nekādā veidā. Taču, lai būtu noturīga ticība un Gars būtu pastāvīgais pavadonis, individuālām reliģiskajām tradīcijām nav tāda aizstājēja, ko varētu salīdzināt ar fizisko un prāta attīstību. Mums vajadzētu būvēt uz šīm pieredzēm, kuras dažkārt atgādina pirmos mazuļa soļus. Mēs to darām caur uzticīgu nodošanos Svētā Vakarēdiena sanāksmēm, Svēto Rakstu studēšanai, lūgšanai un kalpošanai aicinājumos. Kāds nesens nekrologs, veltīts 13 bērnu tēvam, vēstīja, ka viņa „uzticība ikdienas lūgšanai un Svēto Rakstu studēšanai dziļi ietekmēja viņa bērnus, sniedzot tiem nesatricināmu pamatu ticībai Tam Kungam, Jēzum Kristum”.²

15 gadu vecumā man bija kāda īpaši nozīmīga pieredze. Mana uzticīgā māte bija varonīgi centusies palīdzēt man izveidot ticības pamatus manā dzīvē. Es apmeklēju dievkalpojumus, Sākumskolu, tad — Jauno vīriešu stundas un semināru. Es biju izlasījis Mormona Grāmatu un vienmēr lūdzis Dievu personīgi. Tajā laikā mūsu ģimenē atgadījās kāds dramatisks notikums, kad mans mīļotais vecākais brālis izskatīja iespēju — kalpot misijā. Mans brīnišķīgais tēvs, mazaktīvs Baznīcas loceklis, vēlējās, lai viņš turpinātu iegūt izglītību un nekalpotu misijā. Tas kļuva par strīdus ābolu.

Ievērības cienīgās pārrunās ar manu brāli, kurš bija 5 gadus vecāks un vadīja šīs pārrunas, mēs nolēmām, ka viņa lēmums par to, vai kalpot misijā, bija atkarīgs no trim lietām: (1) Vai Jēzus Kristus bija dievišķs? (2) Vai Mormona Grāmata ir patiesa? (3) Vai Džozefs Smits bija Atjaunošanas pravietis?

Tovakar sirsnīgi lūdzot, Gars apliecināja man patiesību par visiem trim jautājumiem. Es arī sapratu, ka gandrīz ikviens lēmums, ko pieņemšu savā turpmākajā dzīvē, balstīsies uz šo trīs jautājumu atbildēm. Jo īpaši es sapratu, ka ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, ir svarīgākais. Atskatoties atpakaļ, es apzinos, ka, galvenokārt pateicoties manai mātei, bija sagatavoti pamati, lai es tovakar saņemtu garīgu apstiprinājumu. Mans brālis, kuram jau bija liecība, pieņēma lēmumu kalpot misijā un galu galā ieguva mūsu tēva atbalstu.

Garīgā vadība tiek saņemta, kad tā ir nepieciešama, saskaņā ar Tā Kunga izvēlēto laiku un Viņa gribu.³ „Mormona Grāmata: vēl viena liecība par Jēzu Kristu” ir lielisks piemērs. Nesen es aplūkoju Mormona Grāmatas pirmo izdevumu. Džozefs Smits pabeidza tulkošanu 23 gadu vecumā. Mēs nedaudz zinām par procesu un rīkiem, kurus viņš izmantoja tulkošanai. Pirmajā 1830. gada izdevumā Džozefs iekļāva īsu priekšvārdu un vienkārši un skaidri paziņoja, ka [grāmata] bija tulkota „ar Dieva dāvanu un spēku”.⁴ Un kā ar tulkošanas palīglīdzekļiem — Urīmu un Tumīmu — gaišreģa akmeņiem? Vai tie bija būtiski, vai arī tie bija kā papildus ritenīši divritenim, līdz Džozefs spēja pielietot ticību, kas bija nepieciešama, lai saņemtu daudz tiešāku atklāsmi?⁵

Tieši tāpat kā atkārtošana un pastāvīga piepūle ir nepieciešama, lai iegūtu fiziskas vai prāta dotības, tas pats attiecas uz garīgām lietām. Atcerieties, ka pravieti Džozefu apmeklēja viens un tas pats ciemiņš — Moronijs — ar precīzi vienu un to pašu vēstījumu četras reizes, gatavojoties plākšņu saņemšanai. Es ticu, ka no iknedēļas piedalīšanās svētajās Vakarēdiena sanāksmēs izriet tādas garīgās ietekmes, par kurām mums nav pilnīgas izpratnes. Svēto Rakstu regulāra apdomāšana, nevis to lasīšana laiku pa laikam, virspusējas zināšanas var aizstāt ar grandiozu, dzīvi mainošu mūsu ticības nostiprināšanos.

Ticība ir spēka princips. Ļaujiet man paskaidrot: Kad es biju jauns misionārs, mans lieliskais misijas prezidents⁶ padziļināti iepazīstināja mani ar Svēto Rakstu pierakstu, kas atrodams Lūkas 8. nodaļā, par sievieti, kura bija sirgusi ar asiņošanu 12 gadus un samaksājusi visu, kas viņai piederēja, ārstiem, kas nebija varējuši viņu izdziedināt. Līdz pat šai dienai šī ir viena no manām mīļākajām rakstvietām.

Jūs atceraties, ka viņai bija ticība tam, ka, ja vien viņa aizskartu Glābēja drēbju vīli, viņa tiktu dziedināta. Kad viņa tā darīja, viņa nekavējoties tika dziedināta. Glābējs, ejot kopā ar Saviem mācekļiem, sacīja: „Kas Mani ir aizskāris?”

Pētera atbilde bija, ka visi, kas gāja kopā, spiedās Viņam virsū.

„Bet Jēzus sacīja: „Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.””

Šā panta angliskajā versijā lietots vārds iedarbīgums, kas [līdzīgi kā Bībeles latviskajā tulkojumā] tikpat labi var tikt interpretēts kā „spēks”. Spāņu un portugāļu valodā šis vārds ir tulkots kā „spēks”. Bet, neskatoties ne uz ko, Glābējs viņu neredzēja; Viņš nekoncentrējās uz viņas vajadzību. Taču viņas ticība bija tāda, ka drēbju vīles aizskaršana atraisīja Dieva Dēla dziedinošo spēku.

Viņš tai sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!”⁷

Es esmu pārdomājis šo pierakstu visu savu pieaugušā cilvēka dzīvi. Es saprotu, ka mūsu personīgās lūgšanas un sirds lūgšanas mūsu mīlošajam Tēvam Debesīs Jēzus Kristus vārdā var ienest mūsu dzīvēs svētības, kas sniedzas pāri mūsu sapratnes robežām. Mūsu sirdīm kvēli jāalkst pēc ticības pamatiem — tādas ticības, kādu parādīja šī sieviete.

Tomēr sākotnējie ticības pamati, pat ar garīgu apliecinājumu, nenozīmē, ka mēs nesaskarsimies ar grūtībām. Pievēršanās evaņģēlijam nenozīmē, ka visas mūsu problēmas tiks atrisinātas.

Mūsu Baznīcas agrīno gadu vēsture un pierakstītās atklāsmes grāmatā „Mācība un Derības” ietver lieliskus piemērus tam, kā izveidot ticības pamatus un kā tikt galā ar nepastāvību un grūtībām, ar ko ikviens saskaras.

Kērtlandes tempļa pabeigšana bija būtiska visai Baznīcai. To pavadīja garīgas izpausmes, doktrināras atklāsmes un būtisku atslēgu, kas nepieciešamas, lai turpinātu Baznīcas izveidošanu, atjaunošana. Līdzīgi senajiem apustuļiem Vasarsvētku dienā, daudzi Baznīcas locekļi saistībā ar Kērtlandes tempļa iesvētīšanu guva apbrīnojamas garīgās pieredzes.⁸ Bet, tieši tāpat kā mūsu dzīvē, tas nenozīmēja, ka nākotnē viņi nesaskarsies ar izaicinājumiem un grūtībām. Šie agrīnās Baznīcas locekļi nemaz nenojauta, ka viņi saskarsies ar Savienoto Valstu finanšu krīzi — 1837. gada paniku —, kas pārbaudīs viņu dvēseles.⁹

Vienu šādu pārbaudījumu, kas bija saistīti ar finanšu krīzi, piemēru piedzīvoja elders Pārlijs P. Prets, viens no ievērojamajiem Atjaunošanas vadītājiem. Viņš bija sākotnējais loceklis Divpadsmit apustuļu kvorumā. 1837. gada pašā sākumā viņa mīļotā sieva Tenkfula nomira pēc tam, kad bija laidusi pasaulē viņu pirmo bērnu. Pārlijs un Tenkfula bija precējušies gandrīz 10 gadus, un viņas nāve viņu sagrāva.

Dažus mēnešus vēlāk elders Prets nonāca vienā no visgrūtākajiem laikiem, ko Baznīca ir pieredzējusi. Pa vidu nacionālajai krīzei, vietējās ekonomikas problēmas, ieskaitot spekulācijas ar zemi, un finanšu institūcijas, ko bija nodibinājis Džozefs Smits un citi Baznīcas locekļi, grūtības radīja nesaskaņas un strīdus Kērtlandē. Baznīcas vadītāji ne vienmēr pieņēma gudrus laicīgos lēmumus savās pašu dzīvēs. Pārlijs cieta ievērojamus finansiālos zaudējumus un uz laiku kļuva neapmierināts ar pravieti Džozefu.¹⁰ Viņš uzrakstīja asu kritiku Džozefam un no kanceles viņam iebilda. Tajā pašā laikā Pārlijs apgalvoja, ka viņš turpināja ticēt Mormona Grāmatai un grāmatai „Mācība un Derības”.¹¹

Elders Prets bija zaudējis savu sievu, savu zemi un savas mājas. Pārlijs, neko nepasakot Džozefam, devās uz Misūri. Pa ceļam uz turieni viņš negaidīti satika līdzbiedrus, apustuļus — Tomasu B. Maršu un Deividu Patenu, kuri atgriezās Kērtlandē. Viņi juta lielu nepieciešamību atjaunot kvoruma saskaņu un pārliecināja Pārliju atgriezties kopā ar viņiem. Viņš saprata, ka neviens nebija zaudējis tik daudz, cik bija zaudējis Džozefs Smits un viņa ģimene.

Pārlijs uzmeklēja pravieti, raudāja un atzinās, ka tas, ko viņš bija darījis, bija nepareizi. Turpmākajos mēnešos pēc viņa sievas Tenkfulas nāves Pārlijs bija bijis „zem tumša mākoņa” un baiļu un vilšanās pārņemts.¹² Džozefs, zinādams, kā tas ir — cīnīties ar pretestību un kārdinājumu, „no sirds piedeva” Pārlijam, lūdzot par viņu un svētījot viņu.¹³ Pārlijs un citi, kas palika uzticīgi, ieguva no Kērtlandes grūtībām. Viņi pieauga gudrībā un kļuva cēlāki un tikumīgāki. Šī pieredze kļuva par viņu ticības pamatu daļu.

Nelaimes nevajadzētu uztver kā Tā Kunga nelabvēlību vai Viņa svētību atņemšanu. Pretstats visās lietās ir daļa no kausētāja uguns, lai sagatavotu mūs mūžīgajam, celestiālajam liktenim.¹⁴ Laikā, kad pravietis Džozefs bija Libertī cietumā, vārdi, ko Tas Kungs viņam sacīja, aprakstīja visa veida izaicinājumus, ieskaitot nelaimes, nepatiesas apsūdzības, un noslēgumā vēstīja:

„Ja elle plaši atvērs savu muti pēc tevis, zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.

Cilvēka Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?”¹⁵

Šajos norādījumos Džozefam Smitam Tas Kungs arī skaidri norādīja, ka viņa dienas ir zināmas un to nekļūs mazāk. Tas Kungs pabeidza: „Nebīsties no tā, ko cilvēks var izdarīt, jo Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos.”¹⁶

Kādas tad ir ticības svētības? Ko ticība paveic? Šis saraksts ir gandrīz nebeidzams.

Mūsu grēki var tikt piedoti, kad ticam Kristum.¹⁷

Tiem, kam ir ticība, ir sadraudzība ar Svēto Garu.¹⁸

Glābšana nāk caur ticību Kristus vārdam.¹⁹

Mēs saņemam spēku saskaņā ar mūsu ticību Kristum.²⁰

Neviens neieiet Tā Kunga atdusā, kā vien tie, kas mazgā savas drānas Kristus asinīs savas ticības dēļ.²¹

Lūgšanas tiek atbildētas atbilstoši ticībai.²²

Kad cilvēkiem nav ticības, Dievs nevar darīt brīnumus starp tiem.²³

Beigu beigās — mūsu ticība Jēzum Kristum ir būtisks pamats mūsu mūžīgajai glābšanai un paaugstināšanai. Kā Helamans mācīja saviem dēliem: „Atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, … kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”²⁴

Es esmu pateicīgs par ticības pamatu stiprināšanu, ko deva šī konference. Mana lūgšana: kaut mēs nestu nepieciešamos upurus un būtu pazemīgi, lai stiprinātu mūsu ticības Tam Kungam, Jēzum Kristum, pamatus. Par Viņu es sniedzu drošu liecību Jēzus Kristus Vārdā, āmen.