2010–2019
Pasaules uzveikšana
2017. gada aprīlis


Pasaules uzveikšana

Pasaules uzveikšana nav viens noteicošs dzīves brīdis, bet gan dzīve, kas pārpilna brīžu, kuri nosaka mūsu mūžīgo likteni.

Pirms daudziem gadiem prezidents Deivids O. Makejs pastāstīja par kādu skaistu pieredzi, kas ar viņu atgadījās, burājot uz Samou. Iemiegot viņš „redzēja vīzijā kaut ko bezgala cēlu”. „Tālumā,” viņš teica, „es redzēju skaistu, baltu pilsētu. … Kokus ar kārdinošiem augļiem … un puķes pilnos ziedos, kuru pārpilnība valdīja it visur. … Uz šo pilsētu devās milzīgs cilvēku pūlis. Katram no tiem bija balts, plīvojošs ietērps. … Mana uzmanība tūliņ … pievērsās viņu vadītājam, un, kaut arī es varēju skatīt viņa seju tikai profilā … , es uzreiz atpazinu, ka tas ir mans Glābējs! … Viņa vaibsti mirdzēja godības gaismā. …Viņu apņēma … dievišķs miers!”

Prezidents Makejs turpina, sakot, ka „šī pilsēta … bija Viņa … Mūžīgā pilsēta; un ļaudīm, kuri Tam sekoja, bija ļauts tur mājot, baudot mieru un mūžīgo laimi.”

Prezidents Makejs prātoja: „[Kas tie tādi ir? Kas ir šie ļaudis?]”

Viņš paskaidro, kas notika pēc tam, sakot:

„Gluži kā dzirdēdams manas domas, Glābējs atbildēja, norādot uz [vārdiem], kas parādījās puslokā … virs [ļaudīm] …, rakstīti zeltā … :

„Šie ir tie, kuri ir uzveikuši pasauli —

kuri tik tiešām ir piedzimuši no jauna!”1

Es gadu desmitiem esmu paturējis prātā šos vārdus: „Šie ir tie, kuri ir uzveikuši pasauli.”

Tas Kungs ir apsolījis, ka tie, kuri uzveiks pasauli, saņems elpu aizraujošas svētības. Tie tiks ietērpti baltās drēbēs un ierakstīti dzīvības grāmatā. Tas Kungs apliecinās viņu vārdus „Tēva un Viņa eņģeļu priekšā”.2 Ikvienam no tiem būs „daļa pie pirmās augšāmcelšanās”3, viņi iegūs mūžīgo dzīvi4 un nekad vairs neatstās Dieva klātbūtni5.

Vai pasaules uzveikšana un šo svētību saņemšana maz ir iespējama? Jā, ir.

Mīlestība pret Glābēju

Tie, kuri cenšas uzveikt pasauli, pieaug visaptverošā mīlestībā pret mūsu Kungu un Glābēju, Jēzu Kristu.

Viņa dievišķā piedzimšana, Viņa nevainojamā dzīve, Viņa bezgalīgā Izpirkšana Ģetzemanē un Golgātā ir nodrošinājusi ikvienam no mums augšāmcelšanos. Un tikai Viņš spēj attīrīt mūs no grēkiem, ļaujot caur patiesu grēku nožēlu atgriezties Dieva klātbūtnē. Mēs mīlam Viņu, „jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis”6.

Jēzus teica: „Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”7

Vēlāk Viņš piebilda: „Es gribu, lai jūs uzvarētu pasauli.”8

Pasaules uzveikšana nav viens noteicošs dzīves brīdis, bet gan dzīve, kas pārpilna brīžu, kuri nosaka mūsu mūžīgo likteni.

Tā var sākties, kad bērns iemācās lūgt un godbijīgi dzied: „Es pūlos būt tāds kā Jēzus.”9 Tā turpinās, kad cilvēks studē par Glābēja dzīvi no Jaunās Derības un gremdējas pārdomās par Glābēja īstenotās Izpirkšanas spēku, lasot Mormona Grāmatu.

Lūgšanas, grēku nožēlošana, sekošana Glābējam un Viņa labvēlības iegūšana palīdz mums izprast, kādēļ mēs šeit esam un kādiem mums ir jākļūst.

Alma to apraksta šādi: „Viņu sirdīs [notiek] varena pārmaiņa, un viņi [pazemojas un paļaujas] uz patieso un dzīvo Dievu …, [paliekot] uzticīgi līdz galam.”10

Tie, kuri cenšas uzveikt pasauli, zina, ka būs atbildīgi sava Debesu Tēva priekšā. Patiesa mainīšanās un savu grēku nožēlošana vairs nešķiet ierobežojoša, bet gan atbrīvojoša, jo tādējādi grēki, kuri ir kā purpurs, kļūst balti kā sniegs.11

Atbildība Dieva priekšā

Pasaulīgiem cilvēkiem ir grūti just atbildību Dieva priekšā — līdzīgi bērniem, kuri ballējas vecāku mājās, kamēr tie izbraukuši no pilsētas, izbaudot kņadu un atsakoties domāt par sekām, kas iestāsies pēc 24 stundām, kad vecāki atgriezīsies.

Pasauli daudz vairāk interesē izdabāšana miesīgajam cilvēkam, nevis tā pakļaušana.

Pasaules uzveikšana nav globāls iebrukums, bet gan privāta, personīga kauja, kas prasa iesaistīties tuvcīņā ar mūsu pašu iekšējiem ienaidniekiem.

Uzveikt pasauli nozīmē — turēt godā augstāko bausli: „Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.”12

Kristīgo grāmatu autors K. S. Luiss apraksta to, sakot: „Kristus saka: „Dod Man visu. Es negribu tikai daļu tava laika, daļu tavas naudas un daļu tava darba. Es vēlos tevi.””13

Pasaules uzveikšana nozīmē — turēt solījumus, ko esam devuši Dievam: savas kristību un tempļa derības, kā arī mūžīgas uzticības zvērestu savam laulātajam. Pasaules uzveikšana vedina mūs pazemīgi ik nedēļu nākt pie Svētā Vakarēdiena galda, lūdzot piedošanu un solot „atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus”, lai „Viņa Gars varētu vienmēr būt ar [mums]”14.

Mūsu mīlestība pret sabata dienu nebeidzas ar dievnama durvju aizvēršanos; tā vietā tiek pavērtas durvis skaistai dienai, kad mēs atpūšamies no ikdienas darbiem, studējam, lūdzam un palīdzam ģimenes locekļiem un līdzcilvēkiem, kam nepieciešama mūsu uzmanība. Tā vietā, lai atviegloti nopūstos, kad baznīcas stundas ir galā, izmisīgi cenšoties atrast televizoru, pirms sākusies futbola spēle, turpināsim pievērsties Glābējam un Viņa svētajai dienai.

Pasaule atrodas nemitīgas vilinošu un kārdinošu balsu plūsmas iespaidā.15

Taču uzveikt pasauli nozīmē — paļauties tikai uz vienu balsi, kas brīdina, mierina, apgaismo un dāvā mieru tā, kā to nedāvā pasaule16.

Nesavtība

Uzveikt pasauli nozīmē — pievērsties apkārtējiem, atceroties otro bausli17: „Lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.”18 Sava laulātā laime ir svarīgāka par personīgām izpriecām. Palīdzēt saviem bērniem iemīlēt Dievu un ievērot Viņa baušļus ir mūsu augstākā prioritāte. Mēs labprātīgi dalāmies savās materiālajās svētībās caur desmito tiesu, gavēņa ziedojumiem un palīdzību trūcīgajiem. Un, ja mēs pievēršam savas garīgās antenas debesīm, Tas Kungs mūs vada pie tiem, kam mēs varam palīdzēt.

Pasaulīgie cilvēki izturas tā, it kā Visums grieztos ap viņiem, ar lepnumu paziņojot: „Palūk, kāds es esmu, salīdzinājumā ar kaimiņu! Paskatieties, kas man ir! Paskat, cik es esmu svarīgs!”

Pasaule ir viegli aizkaitināma, ātri zaudē interesi, tā ir pieprasoša un mīl pūļa apbrīnas pilnos izsaucienus, turpretī pasaules uzveikšana vedina būt pazemīgiem, iejūtīgiem, pacietīgiem un līdzjūtīgiem pret citādajiem.

Drošība, sekojot praviešiem

Pasaules uzveikšana nozīmē arī to, ka daži no mūsu uzskatiem allaž tiks pasaules izsmieti. Glābējs teica:

„Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.

Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder.”19

Prezidents Rasels M. Nelsons šorīt teica: „Patiesie Jēzus Kristus mācekļi ir ar mieru izcelties, izteikties un būt atšķirīgi no pasaulīgajiem cilvēkiem.”20

Kristus māceklis nesatraucas, ja viņa publikācijai par ticību Facebook lapā nav 1000 atbalstītāju vai pat dažu draudzīgu emocijzīmju.

Pasaules uzveikšana nozīmē, ka vairāk par tiešsaistes saziņu mūs interesē mūsu debešķīgā saziņa ar Dievu.

Ja vien mēs uzklausīsim Viņa mūsdienu praviešus un apustuļus, Tas Kungs mūs pasargās.

Attēls
Prezidents Monsons uzstājas ar uzrunu

Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Pasaulē var būt papilnam grūtību. … [Ja mēs apmeklēsim templi], … mums būs vairāk spēka izturēt ikvienu pārbaudījumu un pārvarēt katru kārdinājumu. … Mūsu spēki tiks atjaunoti, un mēs tiksim stiprināti.”21

Piedāvājot aizvien vairāk kārdinājumu un sagrozījumu un cenšoties novērst mūsu uzmanību, pasaule pūlas maldināt uzticīgos, lai tie atmestu savas bagātīgās, garīgās pieredzes, uzskatot tās par muļķīgām iedomām.

Pasaules uzveikšana nozīmē — atcerēties brīžus, kad esam sajutuši Glābēja mīlestību un gaismu pat tad, kad mums zūd drosme. Elders Nīls A. Maksvels runā par vienu no šādām pieredzēm, sakot: „Es biju ticis svētīts, un es zināju, ka Dievs zina par to, ka es apzinos, ka esmu ticis svētīts.”22 Kaut arī mēs kādu laiku varam justies aizmirsti, mēs neaizmirstam Dievu.

Pasaules uzveikšana nenozīmē, ka mēs dzīvojam noslēgtībā, pasargāti no laicīgās dzīves netaisnībām un grūtībām. Tā, drīzāk, paver plašāku ticības skatījumu, tuvinot mūs Glābējam un Viņa solījumiem.

Kaut arī šajā dzīvē mēs nekļūsim pilnīgi, centieni uzveikt pasauli palīdz saglabāt sirdī kvēlošu cerību, ka kādudien mēs stāvēsim mūsu Pestītāja priekšā un ar prieku uzlūkosim Viņa vaigu23, uzklausot Viņa balsi: „Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta.”24

Eldera Brūsa D. Portera piemērs

Pagājušā gada 28. decembrī no laicīgās dzīves atvadījās mūsu dārgais draugs un iemīļotais Augstākais pilnvarotais — elders Brūss D. Porters. Viņam bija 64 gadi.

Es iepazinos ar Brūsu, kad mēs abi studējām Brigama Janga Universitātē. Viņš bija viens no labākajiem un gudrākajiem studentiem. Pēc Hārvarda Universitātes doktora grāda iegūšanas, specializējoties Krievijas politikā, Brūsa domāšana un rakstu darbi izpelnījās atzinību, kas varēja likt viņam mainīt savu skatījumu uz dzīvi, taču pasaulīgā labklājība un atzinība to neaizēnoja.25 Viņš turpināja būt lojāls savam Glābējam, Jēzum Kristum, savai mūžīgajai laulātajai Sūzenai, saviem bērniem un mazbērniem.

Attēls
Elders Porters ar savu ģimeni

Brūss piedzima ar nieru mazspēju. Lai gan viņam tika veikta operācija, laika gaitā nieru stāvoklis turpināja pasliktināties.

1995. gadā, drīz pēc Brūsa aicināšanas par Augstāko pilnvaroto, mēs abi ar savām ģimenēm uzsākām kalpot Frankfurtē, Vācijā, kur viņa darbība bija pievērsta Krievijai un Austrumeiropai.

1997. gadā nieru mazspējas un kopējā veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ eldera Portera dzīvē notika krasas pārmaiņas. Porteru ģimene atgriezās Soltleiksitijā.

22 gadu laikā, kalpojot par Septiņdesmito, Brūss daudzkārt tika hospitalizēts un viņam tika veiktas 10 operācijas. Divas reizes ārsti bija teikuši Sūzenai, ka Brūss vairs nesagaidīs rītu, taču viņš izdzīvoja.

Kalpojot par Augstāko pilnvaroto, Brūsam vairāk nekā 12 gadu garumā tika regulāri veikta dialīze, lai attīrītu asinis. Lielākoties dialīzes veikšana prasīja četras stundas piecus vakarus nedēļā, lai viņš pa dienu spētu kalpot savā aicinājumā un nedēļas nogalēs piedalīties konferencēs. Kad, par spīti vairākām priesterības svētībām, veselība tomēr neuzlabojās, Brūss jutās apjucis, tomēr viņš zināja, kam bija uzticējies.26

2010. gadā Brūsa dēls Deivids ziedoja viņam vienu no savām nierēm. Šoreiz viņa ķermenis pārstādīto orgānu neatgrūda. Tas bija brīnums, jo Brūsa veselība uzlabojās tiktāl, ka pēc kāda laika viņi ar Sūzenu varēja atgriezties viņa iemīļotajā Krievijā, kur viņš kalpoja Reģiona prezidijā.

Attēls
Elders Porters un māsa Portere Krievijā

Pagājušā gada 26. decembrī, pēc ilgas cīņas ar nepārtrauktām infekcijām, viņš lūdza, lai Soltleiksitijas slimnīcas ārsti atstāj viņu vienu. Brūss pateica Sūzenai, ka, „pateicoties Gara apliecinājumam, viņš zina, ka ārsti nespēs glābt viņa dzīvību. Viņš zināja …, ka Debesu Tēvs paņems viņu uz mājām. Viņš bija mierpilns”.27

28. decembrī Brūss atgriezās savās ģimenes mājās. Pēc dažām stundām, savu mīļoto ieskauts, viņš mierpilni atgriezās savās debesu mājās.

Attēls
Eldera Brūsa D. Portera portrets

Pirms daudziem gadiem Brūss Porters uzrakstīja saviem bērniem šādus vārdus:

„Mana liecība par Jēzus Kristus pastāvēšanu un mīlestību ir kalpojusi par manas dzīves ceļvedi. … Gars dāvā šķīstu un kvēlu apliecinājumu tam, ka Viņš dzīvo, ka Viņš allaž paliks mans Pestītājs un Draugs, kad vien man tas būs vajadzīgs.”28

„Mūsu uzdevums … ir iepazīt [Glābēju] un caur ticību Viņam pārvarēt šīs pasaules pārbaudījumus un kārdinājumus.”29

„Būsim uzticīgi un patiesi, paļaujoties uz Viņu!”30

Brūss Duglass Porters uzveica pasauli.

Kaut mēs visi pieliktu nedaudz lielākus pūliņus, lai uzveiktu šo pasauli, neattaisnojot sevi nopietnos pārkāpumos, bet esot pacietīgi nelielos klupienos un kritienos, dedzīgi paātrinot savu pilnveidi un dāsni palīdzot citiem! Es apsolu, ka, pieaugot paļāvībā uz Glābēju, jūs saņemsiet svētības: lielāku mieru šajā dzīvē un lielāku pārliecību par savas mūžīgās sūtības īstenošanos. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.