Sagatavojiet ceļu

Kad man bija 30 gadi, es uzsāku darbu mazumtirdzniecības uzņēmumā Francijā. Kādu dienu uzņēmuma prezidents, krietns vīrs no citas ticības, iesauca mani savā kabinetā. Viņa jautājums mani pārsteidza: „Es nesen uzzināju, ka tu esi priesteris savā Baznīcā. Vai tā ir taisnība?”

Es atbildēju: „Jā, tieši tā. Man ir priesterība.”

Saņēmis manu atbildi, viņš acīmredzami bija ieintriģēts un jautāja: „Bet vai tu esi studējis teoloģijas seminārā?”

„Protams,” es atbildēju, „no 14 līdz 18 gadu vecumam, un es studēju semināra nodarbībās gandrīz katru dienu!” Viņš gandrīz nokrita no krēsla.

Man par lielu pārsteigumu, pēc dažām nedēļām viņš mani atkal ieaicināja savā kabinetā un piedāvāja man strādāt par izpilddirektoru vienā no uzņēmuma filiālēm. Es biju pārsteigts un paudu savas bažas par to, ka esmu pārāk jauns un nepieredzējis, lai uzņemtos pildīt tik svarīgus pienākumus. Viņš labvēlīgi pasmaidīja un sacīja: „Iespējams, bet tas nav svarīgi. Es zinu tavus principus, un es zinu, ko tu esi iemācījies savā baznīcā. Tu man esi vajadzīgs.”

Viņam bija taisnība attiecībā uz to, ko biju apguvis Baznīcā. Turpmākie gadi bija grūti, un es nezinu, vai man būtu kādi panākumi, ja man nebūtu tās pieredzes, ko biju ieguvis, kalpojot Baznīcā, sākot ar laiku, kad biju jauns vīrietis.

Es biju svētīts, ka varēju uzaugt nelielā draudzē. Mūsu nebija daudz, tāpēc jaunieši tika aicināti aktīvi piedalīties visās draudzes jomās. Es biju ļoti aizņemts, un man ļoti patika būt noderīgam. Svētdienās es izpildīju Svētā Vakarēdiena priekšrakstu, kalpoju savā priesterības kvorumā, kā arī daudzos citos aicinājumos. Nedēļas laikā es bieži kopā ar tēvu un citiem pieaugušajiem priesterības nesējiem devos mājskolot Baznīcas locekļus, mierināt slimos un nomocītos un palīdzēt tiem, kam tas bija nepieciešams. Nevienam nešķita, ka es esmu pārāk jauns, lai kalpotu vai pat vadītu. Man tas viss likās normāli un dabiski.

Mana kalpošana šajos pusaudža gados man palīdzēja izveidot liecību un noenkurot savu dzīvi evaņģēlijā. Man apkārt bija krietni un līdzjūtīgi vīrieši, kuri bija apņēmušies izmantot savu priesterību, lai svētītu citu cilvēku dzīvi. Es vēlējos viņiem līdzināties. Toreiz es to vēl neizpratu, bet, kopā ar viņiem kalpojot, es iemācījos būt par vadītāju Baznīcā un arī pasaulē.

Šovakar šo sanāksmi apmeklē vai tai ir pieslēgušies daudzi jaunie vīrieši, kam ir Ārona priesterība. Pārskatot auditoriju, es redzu, ka daudzi no jums sēž blakus nobriedušiem vīriešiem, iespējams, tie ir jūsu tēvi, jūsu vectēvi, vecākie brāļi vai jūsu priesterības vadītāji — visi Melhisedeka priesterības nesēji. Viņi jūs mīl un lielā mērā šovakar šurp ieradās, lai būtu kopā ar jums.

Šāda paaudžu pulcēšanās sniedz brīnišķīgu izpratni par vienotību un brālību, kas pastāv starp šīm divām Dieva priesterībām. Lai gan tām ir atšķirīgi pienākumi un pilnvaras, Ārona priesterība un Melhisedeka priesterība glābšanas darbā ir nešķiramas. Tās ir cieši saistītas, un tām ir liela nepieciešamība vienai pēc otras.

To, cik ļoti cieši ir saistītas šīs abas priesterības, vislabāk atspoguļo Jēzus saskarsme ar Jāni Kristītāju. Vai jūs varat iedomāties Jāni Kristītāju bez Jēzus? Kāda būtu Glābēja misija, ja Jānis nebūtu paveicis sagatavošanas darbu?

Jānim Kristītājam bija dots viens no cēlākajiem uzdevumiem, kāds jebkad ir bijis: sagatavot Tam Kungam ceļu,¹ kristīt Viņu ar ūdeni un sagatavot ļaudis Viņu pieņemt. Šis taisnīgais un svētais vīrs,² kurš bija ordinēts mazākajā priesterībā, pilnībā apzinājās gan savas misijas un pilnvaru svarīgumu, gan ierobežojumus.

Cilvēki pulcējās ap Jāni, lai viņu dzirdētu un taptu viņa kristīti. Cilvēki viņu godāja un cienīja, jo viņš bija Dieva vīrs. Taču, kad parādījās Jēzus, Jānis pazemīgi piekāpās Tā priekšā, kas ir lielāks par viņu, un pasludināja: „Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, … kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.”³

Savukārt Jēzus Kristus, Tēva Vienpiedzimušais, kuram bija augstākā priesterība, pazemīgi atzina Jāņa pilnvaras. Glābējs par viņu sacīja: „No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.”⁴

Padomājiet, kādi būtu mūsu priesterības kvorumi, ja attiecības starp abu priesterību nesējiem būtu tādas, kā Jēzus attiecības ar Jāni Kristītāju. Mani jaunie Ārona priesterības brāļi, līdzīgi kā Jānim, arī jūsu uzdevums ir sagatavot ceļu⁵ Melhisedeka priesterības dižajam darbam. Jūs to paveicat daudzos dažādos veidos. Jūs pildāt kristīšanas un Svētā Vakarēdiena priekšrakstus. Jūs palīdzat ļaudīm sagatavoties sastapt To Kungu, sludinot evaņģēliju, apmeklējot katra Baznīcas locekļa mājas⁶ un uzraugot Baznīcu.⁷ Jūs sniedzat palīdzību nabadzīgajiem un trūcīgajiem, vācot gavēņa ziedojumus, un jūs palīdzat rūpēties par Baznīcas ēkām un citiem laicīgajiem resursiem. Jums ir svarīga, vajadzīga un svēta loma.

Mani pieaugušie brāļi, neatkarīgi no tā, vai jūs esat tēvi, bīskapi, Jauno vīriešu padomdevēji vai vienkārši Melhisedeka priesterības nesēji, jūs varat sekot Glābēja piemēram, vēršoties pie saviem brāļiem, kuriem ir mazākā priesterība, un aicinot tos strādāt kopā ar jums. Patiesībā, šis uzaicinājums nāk no Paša Tā Kunga. Viņš sacīja: „Tādēļ ņemiet sev līdzi tos, kas ir ordinēti šajā mazākajā priesterībā, un sūtiet tos sev pa priekšu norunāt tikšanās un sagatavot ceļu, un apmeklēt tās tikšanās, kuras jūs paši nevarat apmeklēt.”⁸

Aicinot savus jaunākos brāļus „sagatavot ceļu”, jūs viņiem palīdzat atpazīt un godāt viņu svētās pilnvaras. Šādā veidā jūs viņiem palīdzat sagatavot pašiem savu ceļu, gatavojoties dienai, kad viņi saņems un pielietos augstāko priesterību.

Ļaujiet man dalīties patiesā stāstā par Aleksi — klusu, apdomīgu un gudru jauno priesteri. Kādu svētdienu Alekša bīskaps viņu sastapa klasē — vienatnē un ļoti satrauktu. Jaunietis paskaidroja, ka viņam ir ļoti grūti apmeklēt Baznīcu bez tēva, kurš nav Baznīcas loceklis. Tad, asarām acīs, viņš sacīja, ka laikam jau būtu labāk Baznīcu pamest.

Patiesi norūpējies par Aleksi, bīskaps nekavējoties sasauca bīskapijas padomi, lai viņam palīdzētu. Viņa plāns bija vienkāršs — palīdzēt Aleksim palikt aktīvam un iegūt sirsnīgu liecību par evaņģēliju, viņiem vajadzēja viņu ieskaut ar labiem cilvēkiem un dot viņam svarīgus uzdevumus.

Priesterības brāļi un visi bīskapijas locekļi tūlītēji sadarbojās, lai Aleksim paustu savu mīlestību un atbalstu. Augsto priesteru grupas vadītājs, vīrietis ar lielu ticību un mīlestību, tika izvēlēts būt par viņa mājskološanas pārinieku. Bīskapības locekļi viņu personīgi atbalstīja un padarīja viņu par savu tuvāko biedru.

Bīskaps sacīja: „Mēs Aleksi nodarbinājām. Viņš bija vietu ierādītājs kāzās un bērēs, viņš palīdzēja ar kapavietu iesvētīšanu, kristīja vairākus jaunos Baznīcas locekļus, ordinēja jaunos vīriešus Ārona priesterībā, mācīja jauniešiem nodarbības, mācīja ar misionāriem, atslēdza ēkas durvis pirms konferencēm un aizslēdza ēkas durvis vēlu vakarā pēc konferencēm. Viņš veica kalpošanas projektus, kopā ar mani apmeklēja vecāka gadagājuma Baznīcas locekļus pansionātos, uzstājās dievkalpojumā, pasniedza Svēto Vakarēdienu slimajiem slimnīcās vai mājās un kļuva par vienu no nedaudzajiem, uz kuru es kā bīskaps varēju pilnībā paļauties.”

Aleksis pakāpeniski izmainījās. Viņa ticība Tam Kungam pieauga. Viņš ieguva pārliecību par sevi un par savas priesterības spēku. Bīskaps secināja: „Aleksis ir bijis un vienmēr būs viena no lielākajām svētībām laikā, kad kalpoju par bīskapu. Tā bija liela privilēģija — sastrādāties ar viņu. Es patiesi ticu, ka neviens jaunietis nekad nav devies misijā, būdams labāk sagatavots savā priesterības kalpošanā.”⁹

Mani dārgie bīskapi, kad jūs ordinēja un iesvētīja par bīskapu jūsu bīskapijā, tas sevī ietvēra arī svēto aicinājumu kalpot par Ārona priesterības kvoruma un priesteru kvoruma prezidentu. Es apzinos smagos slogus, ko jūs nesat, bet jums vajadzētu izvirzīt savu pienākumu pret šiem jaunajiem vīriešiem par savu augstāko prioritāti. Jūs nevarat pret to izturēties nevērīgi vai deleģēt šo savu pienākumu citiem.

Es aicinu jūs padomāt par katru jauno Ārona priesterības nesēju jūsu bīskapijā. Nevienam no viņiem nevajadzētu justies neiederīgam vai nederīgam. Vai ir kāds jaunietis, kuram jūs vai kāds cits priesterības brālis varētu palīdzēt? Uzaiciniet viņu kalpot kopā ar jums. Pārāk bieži mēs cenšamies izklaidēt savus jaunos vīriešus un iedalīt viņiem skatītāja lomu, kad viņu ticība un mīlestība pret evaņģēliju var tikt labāk attīstīta, piešķirot lielāku nozīmi viņu priesterībai. Aktīvi piedaloties glābšanas darbā, viņi būs saistīti ar debesīm, un tie iegūs izpratni par savu dievišķo potenciālu.

Ārona priesterība ir kas vairāk, nekā tikai vecuma grupa, mācība, aktivitātes programma vai pat termins, lai apzīmētu jaunos vīriešus Baznīcā. Tas ir spēks un pilnvaras piedalīties dižajā dvēseļu glābšanas darbā — glābjot gan pašu jauno vīriešu dvēseles, gan to dvēseles, kam viņi kalpo. Iedalīsim Ārona priesterībai tās pilntiesīgo vietu, īpašu vietu — kalpošanas, sagatavošanās un sasniegumu vietu visiem Baznīcas jaunajiem vīriešiem.

Mani dārgie Melhisedeka priesterības brāļi, es jūs aicinu stiprināt svarīgo saiti, kas vieno abas Dieva priesterības. Padariet stiprāku savu Ārona priesterības jaunatni, lai tā sagatavo jums ceļu. Ar pārliecību sakiet viņiem: „Man jūs vajag.” Par jums, jaunajiem Ārona priesterības nesējiem, es lūdzu, lai, kalpojot ar saviem vecākajiem brāļiem, jūs dzirdētu Tā Kunga balsi jums sakām: „Tu esi svētīts, jo tu darīsi lielas lietas. Lūk, tu tiksi sūtīts, tāpat kā Jānis, sagatavot ceļu Manā priekšā.”¹⁰ Jēzus Kristus vārdā, āmen.