Palikt ar Dievu un izlīdzināt plaisas

Mums vajag pastāvīgi padziļināt savas zināšanas par Debesu Tēvu un kļūt arvien paklausīgākām. Mūsu attiecības ar Viņu ir mūžīgas. Mēs esam Viņa mīļotie bērni, un tas nekad nemainīsies. Kā mēs varētu no visas sirds pieņemt Viņa aicinājumu — tuvoties Viņam, lai varētu baudīt tās svētības, ko Viņš mums tik ļoti vēlas dāvāt šajā dzīvē un nākamajā pasaulē?

Tas Kungs teica senajai Israēla tautai, un Viņš saka arī mums: „Es esmu tevi mīlējis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es esmu tevi piesaistījis mīlošā laipnībā.”¹ Runājot kā Tēvs, Viņš mums saka: „Tu paliksi Manī un Es tevī, tādēļ staigā ar Mani.”² Vai mūsu ticība Viņam ir pietiekama, lai mēs paliktu un staigātu ar Viņu?

Mēs esam uz šīs Zemes, lai mācītos un augtu, un visbūtiskākā izglītošanās un izaugsme noris, pateicoties mūsu derību saiknei ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu. Uzticīgi uzturot attiecības ar Viņiem, mēs iegūstam dievišķas zināšanas, mīlestību, spēku un spēju kalpot citiem.

„Mums ir pienākums apgūt visu, ko Dievs par Sevi atklājis.”³ Mums ir jāsaprot, ka Dievs Tēvs ir licis Savam Dēlam, Jēzum Kristum, radīt Zemi, lai veicinātu mūsu izaugsmi, ka Debesu Tēvs ir atdevis Savu Dēlu, lai tas izpildītu taisnības prasības attiecībā uz mūsu glābšanu, un ka Tēva priesterības spēks un Dēla patiesā Baznīca ar visiem nepieciešamajiem priekšrakstiem ir tikusi atjaunota, lai mēs saņemtu svētības. Vai jūs varat sajust, cik liela mīlestība ir pamudinājusi Viņus uz šiem priekšdarbiem, kas nepieciešami mūsu priekam un izaugsmei? Mums ir jāzina, ka Debesu Tēva pestīšanas ieceres īstenošanās prasa paklausību evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem, lai mēs varētu iegūt mūžīgo dzīvi, tādējādi kļūstot tādas kā Dievs.⁴ Tāda ir tā patiesā un nezūdošā laime, ko Debesu Tēvs mums piedāvā. Nekāda cita patiesa un nezūdoša laime nepastāv.

Dzīves izaicinājumi var atraut mūs no šī ceļa uz laimi. Mēs varam zaudēt paļāvības pilnās attiecības ar Dievu, ja tā vietā, lai pārbaudījumu brīdī mestos ceļos, ļaujam tiem novērst mūsu uzmanību no šī ceļa.

Šīs vienkāršās dzejoļa rindiņas kvēli aicina mūs izvērtēt savas prioritātes:

Māsas, kas jums šķiet svarīgi? Kas jūsu acīs ir paliekoši? Tēva acīs nezūdoša vērtība ir tam, ka caur pasaulīgajām pieredzēm mēs mācāmies no Viņa, kļūstot pazemīgākas un paklausīgākas. Viņš vēlas, lai savtīguma vietā mēs izvēlētos kalpošanu, bet baiļošanās vietā — ticību. Šo nezūdošo vērtību iegūšana var kļūt par vispamatīgāko pārbaudījumu.

Tēvs prasa, lai mēs mīlētu tieši tagad, kad savu laicīgo trūkumu dēļ mums ir visgrūtāk mīlēt; lai mēs kalpotu brīžos, kad tas ir neērti; lai mēs piedotu, kad tas no mums prasa visus dvēseles spēkus. Kā? Kā lai mēs to izdarām? Mēs sirsnīgi vēršamies pie Debesu Tēva pēc palīdzības, lūdzot Viņu Dēla Vārdā, un tā vietā, lai lepni pastāvētu par savu gribu, rīkojamies pēc Viņa ieskatiem.

Attēls

Ūdens krūka

Es atpazinu savu lepnību brīdī, kad prezidents Ezra Tafts Bensons runāja par mūsu iekšējā trauka attīrīšanu.⁶ Es iztēlojos, ka esmu krūka. Kā lai es izsmeļu no savas krūkas lepnības nogulsnes? Pašām piespiest sevi būt pazemīgām un censties ar piespiešanos mīlēt citus būtu nepatiesi, tukši un vienkārši neefektīvi. Mūsu grēki un lepnība rada pārrāvumu jeb plaisu starp mums un pilnīgās mīlestības rezervuāru — mūsu Debesu Tēvu.

Vienīgi Glābēja īstenotā Izpirkšana var attīrīt mūs no mūsu grēkiem un izlīdzināt šo plaisu jeb pārrāvumu.

Mēs vēlamies, lai mūs ieskauj mūsu Debesu Tēva mīlošās rokas un lai Viņš vada mūs, tādēļ mēs liekam Viņa gribu pirmajā vietā un ar salauztu sirdi lūdzamies, lai Kristus lietu mūsu krūkās attīroša ūdens straumes. Var gadīties, ka sākumā šis ūdens ritēs tikai lāsi pa lāsei, taču, ja mēs meklēsim, lūgsim un paklausīsim, mēs saņemsim pārpilnībā. Šis dzīvais ūdens sāks piepildīt mūsu sirdis, līdz, būdamas Viņa mīlestības pārpilnas, mēs varēsim pasmelties no savas dvēseles krūkas, lai dalītos tās saturā ar apkārtējiem, kas ir izslāpuši pēc dziedināšanas, cerības un piederības izjūtas. Ja mūsu iekšējā krūka sāks attīrīties, mūsu laicīgās attiecības sāks sakārtoties.

No mums tiek prasīts upurēt savas personīgās ieceres, lai atbrīvotu vietu Dieva mūžīgajām iecerēm. Glābējs, kurš runā Tēva uzdevumā, lūdzas: „Tuvojieties Man, un Es tuvošos jums!”⁷ Tuvināšanās Tēvam prasa apgūt Viņa patiesos principus, lasot Svētos Rakstus, sekojot praviešu padomiem un cenšoties vēl pilnīgāk īstenot Viņa gribu.

Vai mēs saprotam, ka Kristus ar savu spēku var mums palīdzēt izveidot mīlošas attiecības ar Tēvu un citai ar citu? Ar Svētā Gara spēku Viņš var sniegt mums vajadzīgo ieskatu tajā, kā veidot šīs attiecības.

Kāds Sākumskolas skolotājs pastāstīja man par iespaidīgu pieredzi, ko bija guvis, pasniedzot nodarbību vienpadsmitgadīgiem zēniem. Viens no viņiem, kuru es nodēvēšu par Džimmiju, bija vientuļnieks, kurš nodarbību laikā nevēlējās sadarboties. Kādu svētdienu šis skolotājs jutās iedvesmots atlikt malā stundas izklāstu, lai pastāstītu, kādēļ viņš mīl Džimmiju. Viņš runāja par pateicību, ko jūt, un ticību šī jaunā puiša spēkiem. Pēc tam skolotājs lūdza, lai arī nodarbības dalībnieki pasaka Džimmijam, ko tie viņā novērtē. Kad nodarbības dalībnieki cits pēc cita bija pateikuši Džimmijam, kādēļ viņš tiem ir tik īpašs, zēns nolieca galvu un pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras. Skolotājs un viņa audzēkņi rada pieeju Džimmija vientuļajai sirdij. Vienkārša, patiesi pausta mīlestība dāvā citiem cerību un ceļ viņu pašvērtību. Es dēvēju to par „pārrāvumu savienošanu jeb plaisu izlīdzināšanu”.

Laikam jau dzīve mīlestības pilnajā, pirmslaicīgajā pasaulē liek mums ilgoties pēc patiesas, nezūdošas mīlestības arī šeit, uz Zemes. Mēs esam dievišķi radītas, lai dāvātu mīlestību un tiktu mīlētas, un vislielākā mīlestība ir iegūstama, paliekot vienotām ar Dievu. Mormona Grāmata aicina mūs tapt samierinātām ar Dievu caur Kristus īstenoto Izpirkšanu.⁸

Jesaja runāja par tiem, kuri uzticīgi dzīvo pēc gavēņa likuma, tādējādi kļūstot saviem pēcnācējiem par plaisu izlīdzinātājiem. Viņi ir tie, kuri, saskaņā ar Jesajas apsolījumu, atjaunos vecās, izpostītās vietas.⁹ Līdzīgi arī Glābējs izlīdzināja plaisu jeb pārrāvumu starp mums un Debesu Tēvu. Viņš caur Savu diženo Izpirkšanas upuri paver mums ceļu uz to, lai mēs varētu baudīt Dieva mīlošo spēku, kas ļauj mums atjaunot „izpostītās vietas” savā personīgajā dzīvē. Lai spētu pārvarēt emocionālu atsalumu citai pret citu, mums, līdz ar Dieva mīlestības pieņemšanu, būs nepieciešama arī savu dabisko, savtīgo un baiļpilno tendenču upurēšana.

Kādā neaizmirstamā vakarā mēs ar manu radinieci sastrīdējāmies par kādu politisku jautājumu. Viņa strauji metās iztirzāt manus komentārus, ģimenes locekļiem dzirdot, pierādīdama, ka man nav taisnība. Es jutos kā muļķe, kura nav pietiekami informēta, un droši vien tā arī bija. Tovakar, nometoties ceļos lūgšanā, es steidzu Debesu Tēvam paskaidrot, cik grūti man klājās sarunā ar šo radinieci! Es tikai runāju un runāju. Laikam jau sūdzoties es ieturēju nelielu pauzi, un Svētajam Garam pavērās iespēja pievērst manu uzmanību, jo, sev par pārsteigumu, es dzirdēju sevi sakām: „Tu laikam vēlies, lai es mīlētu viņu.” Mīlēt viņu? Es turpināju lūgt, sakot kaut ko tādu kā: „Kā gan es varu viņu mīlēt? Šķiet, ka man viņa pat nepatīk. Mana sirds ir nocietināta; es jūtos aizvainota. Es to nespēju.”

Taču tad man, pavisam noteikti ar Svētā Gara palīdzību, prātā ienāca jauna doma, jo es teicu: „Debesu Tēvs, Tu taču viņu mīli. Vai Tu varētu dāvāt man daļiņu Savas mīlestības, lai arī es varētu viņu iemīlēt?” Mana nocietinātā sirds atmaiga, tā sāka mainīties, un es sāku skatīties uz šo personu citām acīm. Es sāku saredzēt, kāda ir viņas patiesā vērtība Debesu Tēva acīs. Jesaja raksta: „Tas Kungs apsaitēja Savas tautas vātis un dziedēja tiem cirstās brūces.”¹⁰

Ar laiku atsalums mūsu starpā priekpilni pagaisa. Taču pat tad, ja viņa nebūtu pieņēmusi pārmaiņas manā sirdī, es biju sapratusi: ja vien mēs lūgsim pēc Debesu Tēva palīdzības, Viņš palīdzēs mums iemīlēt pat tādus cilvēkus, kuri mums šķiet nemīlami. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ir kā kanāls, pa kuru pastāvīgi plūst mūsu Debesu Tēva žēlsirdība. Mums ir jāizvēlas palikt šajā mīlestībā, lai mēs spētu būt žēlsirdīgas pret visiem apkārtējiem.

Ja mēs nododam savu sirdi Tēva un Dēla rokās, mēs mainām savu pasauli — pat tad, ja mūsu apstākļi paliek nemainīgi. Mēs tuvināmies Debesu Tēvam un sajūtam, cik maigi Viņš pieņem mūsu centienus — būt patiesām Kristus māceklēm. Mūsu izšķirtspēja, pašpārliecība un ticība pieaug.

Mormons teic, lai mēs ar visu savas sirds spēku lūdzam pēc šīs mīlestības, tad tā tiks dāvāta mums no paša pirmavota — Debesu Tēva.¹¹ Tikai tā mēs varēsim kļūt par plaisu izlīdzinātājām, veidojot attiecības uz Zemes.

Mūsu Tēvs Savā bezgalīgajā mīlestībā sniedzas mums pretim, lai no jauna uzņemtu mūs Savā godībā un priekā. Viņš ir devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, Jēzu Kristu, lai Tas izlīdzinātu to plaisu, kas tik plaši pavērusies starp mums un Viņu. No jauna apvienoties ar Debesu Tēvu — tā ir nezūdošas mīlestības un mūžīgā mērķa īstenošanās būtība. Mums jau tagad ir jāveido saikne ar Viņu, lai mēs saprastu, kam patiesībā ir nozīme; lai mēs spētu mīlēt tā, kā Viņš mīl, un pilnveidoties, lai kļūtu tādi kā Viņš. Es liecinu, ka mūsu uzticības pilnajām attiecībām ar Debesu Tēvu un Glābēju ir mūžīga nozīme — gan Viņu, gan mūsu skatījumā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.