Vai mēs paļaujamies uz Viņu? Grūtības nāk mums par labu

Prezidents Tomass S. Monsons mums atgādina: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.

Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam.” (Salamana pam. 3:5–7.)

Vai mēs paļaujamies uz to, ka Viņa pavēles nāk mums par labu? Uz to, ka vadītāji, kaut būdami nepilnīgi, sniedz mums labus norādījumus? Uz to, ka Viņa solījumi ir nešaubīgi? Vai mēs paļaujamies uz to, ka Debesu Tēvs un Jēzus Kristus tik tiešām mūs pazīst un vēlas mums palīdzēt? Vai mēs joprojām paļaujamies uz Viņu — pat sastopoties ar pārbaudījumiem, izaicinājumiem un grūtībām?

Atskatoties uz savu dzīvi, dažas no vislabākajām mācībām es esmu guvis pašos grūtākajos periodos: būdams jauns misionārs, uzsākot karjeru, cenšoties pildīt savus aicinājumus, gādājot par lielu ģimeni un cenšoties kļūt pašpaļāvīgs. Man šķiet pašsaprotami, ka grūtības nāk mums par labu!

Grūtības padara mūs stiprākus, pazemīgākus un paver iespēju — pārbaudīt savas spējas. Mūsu mīļie pionieri, kuri stūma rokas ratiņus, iepazina Dievu, nonākot ārkārtīgās grūtībās. Kādēļ bija vajadzīgas veselas divas nodaļas, lai Nefijs un viņa brāļi iegūtu misiņa plāksnes, bet tikai trīs panti, lai pārliecinātu Ismaēla ģimeni pievienoties tiem tuksnesī? (Skat. 1. Nefija 3.–4. nod.; 7:3–5.) Šķiet, Tas Kungs gribēja stiprināt Nefiju caur grūtībām plākšņu iegūšanā.

Mums nevajadzētu brīnīties par grūtībām savā dzīvē. Viena no pirmajām derībām, ko mēs slēdzam ar To Kungu, ir dzīvot pēc upurēšanas likuma. Upurēšana pēc definīcijas nozīmē atteikšanos no kaut kā, ko mēs vēlamies. Gūstot šo pieredzi, mēs atskāršam, ka tā ir pavisam neliela cena par svētībām, ko tādējādi saņemam. Saskaņā ar Džozefa Smita norādījumiem, mums tiek teikts, ka „tādai reliģijai, kas neprasa upurēt itin visu, nekad nebūs pietiekami liela spēka, lai radītu ticību, kas nepieciešama dzīvībai un glābšanai”.¹

Dievības locekļiem grūtības nav svešas. Dievs Tēvs upurēja Savu Vienpiedzimušo Dēlu, nododot To briesmīgām ciešanām, lai Tas īstenotu Izpirkšanu, tiekot sists krustā. Svētajos Rakstos ir teikts, ka Jēzus Kristus „ir mācījies paklausību no tā, ko cietis” (Ebrejiem 5:8). Viņš labprātīgi izcieta Izpirkšanas agoniju. Svētajam Garam ir jāīsteno neizsmeļama pacietība, lai mudinātu, brīdinātu un vadītu mūs, dažkārt tiekot ignorētam, pārprastam vai aizmirstam.

Grūtības ir daļa no evaņģēlija ieceres. Viens no mūsu dzīves mērķiem ir tikt pārbaudītiem (skat. Ābrahāma 3:25). Tikai daži cilvēki ir cietuši vēl nepelnītāk par Almas ļaudīm. Aizbēgot no ļaunā ķēniņa Noas, viņi kļuva par lamaniešu vergiem! Caur šiem pārbaudījumiem Tas Kungs mācīja tiem, ka Viņš pārmāca Savus ļaudis, lai pārbaudītu „viņu pacietību un viņu ticību” (Mosijas 23:21).

Tanī briesmīgajā laikā, ko Džozefs Smits pavadīja Libertī cietumā, Tas Kungs mācīja viņam pienācīgi panest ciešanas (skat. M&D 121:8), apsolot — ja viņš to spēs, „tas viss dos [viņam] pieredzi un nāks [viņam] par labu” (M&D 122:7).

Prezidents Monsons dedzīgi lūdz: „Kaut mēs vienmēr izvēlētos rīkoties pareizi, lai arī tas ir grūtāk, nekā rīkoties nepareizi, kas ir vieglāk!”² Runājot par mūsu tempļiem, viņš paziņo, ka „neviens upuris nav par lielu, neviena cena nav par dārgu, nevienas grūtības nav par smagu, lai iegūtu [tempļa] svētības”.³

Arī dabā grūtības ir daļa no dzīves cikla. Cālītim ir grūti izšķilties no cietās olas čaumalas. Taču, ja kāds cenšas to atvieglot, cālītis neattīsta pietiekami daudz spēka, lai izdzīvotu. Līdzīgi arī tauriņa cīniņš, lai izkļūtu no kūniņas, stiprina to, lai tas spētu dzīvot tā, kā tam paredzēts.

Šie piemēri mums rāda, ka grūtības ir nemainīgs lielums! Mums visiem ir izaicinājumi. Mainīgais lielums ir tas, kā mēs grūtā brīdī rīkojamies.

Vienubrīd dažiem Mormona Grāmatas ļaudīm nācās pārciest „lielas vajāšanas” un „daudz likstu” (Helamana 3:34). Kā viņi rīkojās? „Viņi gavēja un lūdza bieži, un kļuva stiprāki un stiprāki savā pazemībā, un stingrāki un stingrāki savā ticībā Kristum, līdz pat viņu dvēseļu piepildīšanai ar prieku un mierinājumu.” (Helamana 3:35.) Kā vēl vienu piemēru var minēt to, kas notika pēc daudziem kara gadiem: „Ārkārtīgi ilgā kara dēļ starp nefijiešiem un lamaniešiem daudzi kļuva nocietinājušies … un daudzi bija kļuvuši paļāvīgāki dēļ savām bēdām, tā ka viņi pazemojās Dieva priekšā.” (Almas 62:41.)

Mēs visi izvēlamies to, kā mēs rīkosimies grūtā brīdī.

Pirms šī sava aicinājuma es biju finanšu konsultants Hjūstonas pilsētā Teksasā. Es galvenokārt strādāju ar multimiljonāriem, kuriem bija savi uzņēmumi. Gandrīz visi no tiem bija sākuši no nulles un kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem, pateicoties smagam darbam. Pats apbēdinošākais bija dzirdēt, kā daži no viņiem saka, ka vēlētos atvieglot savu bērnu dzīvi. Viņi negribēja, lai viņu bērni ciestu tāpat kā viņi. Citiem vārdiem, viņi vēlējās liegt saviem bērniem to, kas bija ļāvis tiem gūt panākumus.

Salīdzinājumam minēšu kādu mums zināmu ģimeni, kura izvēlējās citu pieeju. Šos vecākus iedvesmoja Dž. K. Penija pieredze, jo, pienākot astoņu gadu vecumam, tēvs tam pateica, ka kopš šī brīža viņš pats būs atbildīgs par savu finansiālo stāvokli. Viņi izdomāja paši savu versiju: kad bērni būs pabeiguši vidusskolu, viņi paši būs atbildīgi par to, lai finansētu savas turpmākās mācības koledžā, augstskolā vai citviet, kā arī par to, lai sevi nodrošinātu, kļūstot tik tiešām pašpaļāvīgi (skat. M&D 83:4). Par laimi, viņu bērni rīkojās gudri. Viņi visi paši saviem spēkiem ir pabeiguši koledžu, un vairāki no viņiem — arī augstskolu. Tas nebija viegli, bet viņi to paveica. Viņi to paveica, pateicoties uzcītīgam darbam un ticībai.

Iespējams, ka pirms jautājuma „Vai mēs paļaujamies uz Viņu?” vajadzētu pavaicāt: „Vai mums ir ticība, lai spētu uz Viņu paļauties?”

Vai mums ir ticība, lai mēs spētu paļauties uz Viņa solījumiem attiecībā uz desmito tiesu, — ka ar 90 procentiem no mūsu ieņēmumiem un Tā Kunga palīdzību mēs būsim pārtikušāki, nekā ar simts procentiem, iztiekot paši saviem spēkiem?

Vai mums ir pietiekami daudz ticības, lai mēs spētu paļauties uz to, ka Viņš mūs apmeklēs mūsu ciešanās (skat. Mosijas 24:14), ka Viņš cīnīsies ar tiem, kas cīnās pret mums (skat. Jesajas 49:25; 2. Nefija 6:17), un ka Viņš iesvētīs mūsu ciešanas mums par labumu? (Skat. 2. Nefija 2:2.)

Vai mēs izrādīsim pietiekami daudz ticības, ievērojot Viņa baušļus, lai Viņš varētu svētīt mūs — gan laicīgi, gan garīgi? Un vai mēs uzticīgi pastāvēsim līdz galam, lai Viņš varētu uzņemt mūs Savā klātbūtnē? (Skat. Mosijas 2:41.)

Brāļi un māsas, mēs varam iegūt tādu ticību, lai spētu uz Viņu paļauties! Viņš vēlas to, kas mums būtu tas labākais (skat. Mozus gr. 1:39). Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām (skat. M&D 112:10). Viņš turēs Savus solījumus (skat. M&D 1:38). Viņš spēj turēt šos solījumus (skat. Almas 37:16). Viņš zina pilnīgi visu! Un pats svarīgākais — Viņš zina, kas mums būtu pats labākais (skat. Jesajas 55:8–9).

Mūsdienu pasaulē ir papilnam grūtību. Ikvienā valstī zeļ ļaunums un pagrimums, terorisms iekļūst pat drošās vietās, daudzviet jācīnās ar ekonomisko sabrukumu, bezdarbu, slimībām, dabas katastrofām, pilsoņu kariem, despotiskiem vadītājiem un tā tālāk. Ko mums iesākt? Vai mums jābēg vai jācīnās? Kāda būtu pareizā rīcība? Abas no šīm izvēlēm var izrādīties bīstamas. Džordžam Vašingtonam un viņa armijām bija bīstami doties karā, bet mūsu pionieriem bija bīstami bēguļot. Nelsonam Mandelam bija bīstami uzsākt brīvības cīņas. Taču, kā saka, — lai pasaulē varētu valdīt ļaunums, vajag tikai, lai krietni cilvēki neko nedarītu.⁴

Lai ko mēs darītu, mums nevajadzētu pieņemt lēmumus vai rīkoties bailības garā. Tik tiešām, „Dievs nav mums devis bailības garu” (2. Timotejam 1:7). (Vai esat pamanījuši, ka doma par nebaidīšanos tiek uzsvērta daudzviet, visos Svētajos Rakstos?) Tas Kungs man ir mācījis, ka mazdūšība un bailes ir pretinieka līdzekļi. Tā Kunga atbilde grūtos brīžos ir — doties uz priekšu ticībā.

Katram no mums var būt atšķirīgs viedoklis par to, kas ir grūtības. Dažiem var šķist, ka ir grūti maksāt desmito tiesu, sastopoties ar finansiālām problēmām. Vadītājiem dažkārt ir grūti sagaidīt, ka trūcīgi cilvēki maksās desmito tiesu. Dažiem no mums var būt grūti doties uz priekšu ticībā, lai apprecētos un veidotu ģimeni. Starp mums ir tādi, kam ir grūti būt apmierinātiem ar to, ko Tas Kungs tiem piešķīris (skat. Almas 29:3). Var gadīties, ka mums ir grūti justies apmierinātiem ar savu šī brīža aicinājumu (skat. Almas 29:6). Var gadīties, ka saņemt Baznīcas disciplinārsodu ir grūti, taču dažiem tas kļūst par patiesa grēku nožēlas procesa sākumu.

Lai kāda būtu konkrētā problēma, grūtības var nākt mums par labu, ja vien mēs dosimies uz priekšu ticībā un paļausimies uz To Kungu un Viņa ieceri.

Mani brāļi un māsas, es liecinu, ka šie vadītāji, kuri sēd man aiz muguras, ir Dieva aicināti. Viņi vēlas kalpot Tam Kungam un palīdzēt mums no visas sirds dzīvot pēc evaņģēlija. Es viņus mīlu un atbalstu.

Es mīlu mūsu Glābēju, Jēzu Kristu. Es apbrīnoju to, ka Viņš mīlēja Tēvu un mūs tik lielā mērā, lai kļūtu par mūsu Glābēju un Pestītāju, tādējādi ciešot tik ļoti, ka tas lika Tam „trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā” (M&D 19:18). Taču, pat sastopoties ar šo šausminošo perspektīvu un vajadzību pēc tās, Viņš apliecināja Tēvam: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42.) Es gavilēju par eņģeļa vārdiem: „[Viņa] nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.” (Mateja 28:6.)

Viņa piemērs tik tiešām ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jāņa 14:6). Tikai sekojot šim piemēram, mēs varam rast „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē” (M&D 59:23). Sekojot Viņa piemēram un piemērojot Viņa mācības, es pats esmu personīgi pārliecinājies, ka ikviens no Viņa ārkārtīgi lielajiem un dārgajiem apsolījumiem (skat. 2. Pētera 1:4) tik tiešām ir patiess.

Mana lielākā vēlme ir stāvēt līdz ar Mormonu kā patiesam Jēzus Kristus māceklim (skat. 3. Nefija 5:13), lai kādudien dzirdētu no Viņa lūpām vārdus: „Labi [darīts], tu godīgais un uzticīgais kalps!” (Mateja 25:21.) Jēzus Kristus Vārdā, āmen.