Nožēlot grēkus — tas vienmēr ir pozitīvi

Pārāk bieži mēs domājam par grēku nožēlošanu kā par kaut ko skumju un depresīvu. Bet Dieva iecere ir laimes iecere, nevis nelaimes iecere! Grēku nožēlošana ir pacilājoša un cildinoša. Grēks rada nelaimīgu stāvokli.² Grēku nožēlošana ir veids, kā no tā izkļūt! Kā elders D. Tods Kristofersons paskaidroja: „Bez grēku nožēlošanas šajā dzīvē nebūtu īstas attīstības un pilnveidošanās. Vienīgi pateicoties grēku nožēlošanai, mēs gūstam pieeju Jēzus Kristus Izpirkšanas labvēlībai un ceļam uz glābšanu. Grēku nožēlošana … mūs virza uz brīvību, pārliecību un mieru.”³ Mans vēstījums visiem — īpaši jaunatnei — ir tāds, ka nožēlot grēkus — tas vienmēr ir pozitīvi.

Kad mēs runājam par grēku nožēlošanu, mēs nerunājam tikai par pašpilnveidošanās centieniem. Patiesa grēku nožēlošana ir kas vairāk — to iedvesmo ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, un Viņa spējai piedot mūsu grēkus. Kā elders Deils G. Renlands mūs ir mācījis: „Bez Izpircēja … grēku nožēlošana kļūst tikai par nožēlojamu uzvedības maiņu.”⁴ Mēs varam mēģināt paši mainīt savu uzvedību, bet tikai Glābējs var mūs attīrīt un atvieglot mūsu nastas, ļaujot mums doties pa paklausības ceļu ar pārliecību un spēku. Prieks, ko sniedz grēku nožēlošana, ir kas vairāk par prieku, ko jūtam, dzīvojot pienācīgu dzīvi. Tas ir prieks par piedošanu, par iespēju atkal būt tīram un tuvoties Dievam. Tiklīdz esat piedzīvojuši šo prieku, nekas maznozīmīgāks vairs nespēs to aizvietot.

Patiesa grēku nožēlošana mūs iedvesmo paklausību padarīt par apņemšanos — par derību, kas sākas ar kristībām un katru nedēļu tiek atjaunota, pieņemot Tā Kunga Svēto Vakarēdienu. Tajā mēs saņemam apsolījumu, ka „Viņa Gars varētu vienmēr būt ar [mums]”⁵ar visu prieku un mieru, kas nāk no Viņa pastāvīgās klātbūtnes. Tas ir grēku nožēlošanas auglis, un tas padara grēku nožēlošanu priekpilnu!

Man ļoti patīk līdzība par pazudušo dēlu.⁶ Tajā īpašajā brīdī, kad pazudušais dēls „nāca pie atziņas”, ir kaut kas nozīmīgs. Sēdēdams cūku kūtī un vēlēdamies, kaut varētu pildīt savu vēderu ar sēnalām, ko ēda cūkas, viņš beidzot saprata, ka ir izniekojis ne tikai sava tēva mantu, bet arī sava paša dzīvi. Ticot, ka viņa tēvs varētu pieņemt viņu atpakaļ — ja ne kā dēlu, tad vismaz kā kalpu, — viņš apņēmās atmest savu dumpīgo pagātni un doties mājup.

Esmu bieži domājis par dēla garo atpakaļceļu mājās. Vai bija brīži, kad viņš vilcinājās un domāja: „Kā tēvs mani uzņems?” Iespējams, viņš pat spēra dažus soļus atpakaļ pie cūkām. Iedomājieties, cik savādāks būtu šis stāsts, ja viņš būtu padevies. Bet ticība mudināja viņu doties, un ticība palīdzēja viņa tēvam raudzīties un pacietīgi gaidīt, līdz beidzot:

„Viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.

Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.

Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;

jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”

Brāļi un māsas, mēs visi esam pazuduši. Mums visiem ir „jānāk pie atziņas” — parasti ne vienu reizi vien — un jāizvēlas ceļš, kas ved mūs atpakaļ mājās. Tā ir izvēle, kas mums jāpieņem katru dienu, visa mūža garumā.

Mēs bieži saistām grēku nožēlošanu ar smagiem grēkiem, kas prasa „varenas pārmaiņas”.⁷ Taču grēku nožēlošana ir domāta visiem — gan tiem, kas noklīst uz „aizliegtajām takām un pazūd”,⁸ gan arī tiem, kas ir „nostājušies uz šīs šaurās jo šaurās takas” un tagad nepieciešams „virzīties uz priekšu”.⁹ Grēku nožēlošana vedina mūs uz pareizā ceļa un notur mūs uz pareizā ceļa. Tā ir domāta tiem, kas tikai sāk ticēt, tiem, kas ir ticējuši visu laiku, un tiem, kam no jauna ir jāatsāk ticēt. Kā elders Deivids A. Bednārs mācīja: „Lielākā daļa no mums skaidri apzinās, ka Izpirkšana ir domāta grēciniekiem. Tomēr es neesmu drošs, vai mēs zinām un saprotam, ka Izpirkšana ir domāta arī svētajiem — krietniem vīriešiem un sievietēm, kas ir paklausīgi, cienīgi … un kuri tiecas kļūt labāki.”¹⁰

Nesen es apmeklēju misionāru apmācību centru, kad ieradās jauna misionāru grupa. Es biju dziļi aizkustināts, kad es skatījos uz viņiem un ievēroju gaismu viņu acīs. Viņi izskatījās tik gaiši un laimīgi, un entuziasma pilni. Tad man ienāca prātā doma: „Viņi ir pieredzējuši ticību, kas noved pie grēku nožēlošanas. Tāpēc viņi ir piepildīti ar prieku un cerību.”

Es nedomāju, ka tas nozīmē to, ka viņiem visiem ir bijuši nopietni pārkāpumi viņu pagātnē, taču es domāju, ka viņi zināja, kā nožēlot grēkus; viņi bija iemācījušies, ka nožēlot grēkus — tas ir pozitīvi, un viņi bija gatavi un dedzīgi dalīties šajā priekpilnajā vēstī ar pasauli.

Mēs vēlamies dalīties, kad jūtam grēku nožēlošanas prieku. Apdomājiet Ēnosa piemēru. Viņam bija savs „atziņas” mirklis, un pēc tam, kad viņa „vaina bija aizslaucīta prom”, viņa sirds nekavējoties pievērsās rūpēm par citu cilvēku labklājību. Ēnoss aizvadīja visu savu atlikušo dzīvi, aicinot visus cilvēkus nožēlot grēkus, un par to viņš priecājās vairāk par visu uz pasaules.¹¹ Tas ir grēku nožēlošanas rezultāts; tā pievērš mūsu sirdis līdzcilvēkiem, jo mēs zinām, ka tas prieks, ko mēs jūtam, ir domāts visiem.

Man ir draugs, kas uzauga mazaktīvā pēdējo dienu svēto ģimenē. Kad viņš bija jauns pieaugušais, arī viņš „nāca pie atziņas” un nolēma sagatavoties misijai.

Viņš kļuva par lielisku misionāru. Viņa pēdējā dienā, pirms atgriešanās mājās, misijas prezidents viņu intervēja un lūdza viņam dalīties savā liecībā. Viņš to izdarīja, un pēc asaru pilnā apskāviena prezidents sacīja: „Elder, tu vari aizmirst vai noliegt visu, par ko visus šos mēnešus esi liecinājis, ja tu neturpināsi darīt tās lietas, kas sākotnēji veidoja tavu liecību.”

Mans draugs vēlāk man teica, ka viņš ir lūdzis un lasījis Svētos Rakstus katru dienu kopš atgriešanās no misijas. Pastāvīga sevis barošana ar labo Dieva vārdu ir palīdzējusi viņam noturēties uz „pareizā ceļa”.¹²

Jūs, kas gatavojaties doties pilnlaika misijā, un jūs, kas atgriežaties, ņemiet to vērā! Nepietiek tikai iegūt liecību — jums tā ir jāsaglabā un jāstiprina. Jebkurš misionārs zina, ka, pārstājot mīties, ritenis kritīs, un, ja pārstāj stiprināt savu liecību, tā vājināsies. Tas pats princips attiecas arī uz grēku nožēlošanu — tā ilgst visa mūža garumā, nevis kļūst par vienreizēju pieredzi.

Visiem, kas meklē piedošanu, — jaunieši, jaunie neprecētie pieaugušie, vecāki, vecvecāki un, jā, pat vecvecvecāki —, es aicinu jūs atgriezties mājās. Tagad ir laiks sākt. Neatlieciet savu grēku nožēlošanas dienu.¹³

Kad esat pieņēmuši šo lēmumu, turpiniet uzsākto ceļu. Mūsu Tēvs gaida, ilgodamies jūs uzņemt. Viņa rokas ir izstieptas pret jums „visas dienas garumā”.¹⁴ Atalgojums ir visu pūļu vērts.

Atcerieties šos Nefija vārdus: „Tāpēc jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve.”¹⁵

Reizēm ceļojums var likties garš — galu galā tas ir ceļojums uz mūžīgo dzīvi. Bet tas var būt priekpilns ceļojums, ja mēs to turpinām ar ticību Jēzum Kristum un cerību uz Viņa Izpirkšanu. Es liecinu, ka tajā brīdī, kad mēs sākam nožēlot grēkus, mēs savā dzīvē ieaicinām Glābēja Izpirkšanas spēku. Šis spēks mums sniegs atbalstu, paplašinās mūsu redzējumu un pastiprinās mūsu apņēmību virzīties uz priekšu, soli pa solim, līdz tai godības pilnajai dienai, kad mēs beidzot atgriezīsimies mūsu Debesu mājās un dzirdēsim mūsu Debesu Tēvu sakām: „Labi darīts.”¹⁶ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.