Tā Kunga balss
Es liecinu, ka šajā konferencē mēs esam dzirdējuši Tā Kunga balsi. Katrs no mums tiks pārbaudīts, kā mēs uz to atsauksimies.
Sākumā es gribētu pateikt kādu jauku vēsti mazajiem bērniņiem. Jā, šī ir pēdējā sesija, un, jā, es esmu pēdējais runātājs!
Nesen, apmeklējot Provo pilsētas centra templi, es apbrīnoju kādu gleznu ar nosaukumu Pirmā vīzija, raugoties no tālienes. Gleznā ir atainota tā debesu gaisma un spēks, kas atmirdzēja, kad Tēvs un Dēls apmeklēja jauno Džozefu Smitu.
Nemaz nemēģinot salīdzināt to ar pašu svētāko notikumu, ar kuru aizsākās Atjaunošana, es tomēr varu iztēloties līdzīgu ainu, kurā būtu atspoguļota tā Dieva gaisma un garīgais spēks, kas nolaižas pār šo vispārējo konferenci, lai pēcāk šis spēks un gaisma izplatītos pa visu pasauli.
Es liecinu jums, ka Jēzus ir Kristus, ka Viņš vada šo svēto darbu un ka vispārējā konference ir viens no tiem ļoti svarīgajiem brīžiem, kad Viņš dod norādījumus visai Savai Baznīcai un katram no mums personīgi.
Tikt mācītiem no augšienes
Dienā, kad tika organizēta Baznīca, Tas Kungs iecēla Džozefu Smitu par Tā Kunga, Jēzus Kristus, pravieti, gaišreģi un apustuli1, sakot Baznīcai:
„Jo viņa vārdu jūs pieņemsit kā no Manas paša mutes, visā pacietībā un ticībā.
Jo jums tā darot, elles vārtiem nebūs jūs uzvarēt; … un Dievs Tas Kungs izklīdinās tumsības spēkus jūsu priekšā un satricinās debesis jūsu labumam.”2
Vēlāk arī visi Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi tika atbalstīti un ordinēti par praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem.3
Šobrīd, tiekoties prezidenta Tomasa S. Monsona vadībā, mēs sagaidām, ka tie vārdi, kurus dzirdēsim, „būs Tā Kunga griba, … Tā Kunga prāts, … Tā Kunga balss un Dieva spēks glābšanai”.4 Mēs paļaujamies uz Viņa solījumu: „Vai ar Manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.”5
Ņemot vērā to satraukumu un apjukumu, kas valda mūsdienu pasaulē, ticēšanai un paļāvībai uz Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma teikto ir izšķiroša loma tajā, lai mēs pieredzētu garīgu izaugsmi un izturētu pārbaudījumus.6
Mēs esam sanākuši kopā šajā brīnišķīgajā konferencē. Miljoniem pēdējo dienu svēto, kā arī citu ticīgo, kuri dzīvo vairāk nekā 200 valstīs un runā vairāk nekā 93 valodās, apmeklē šīs sesijas un lasa konferences vēstījumus.
Mēs ierodamies — lūguši un gatavojušies. Daudzus no mums māc neatliekamas raizes, un daudziem ir sirsnīgi jautājumi. Mēs vēlamies atjaunot savu ticību mūsu Glābējam, Jēzum Kristum, un stiprināt savu spēju pretoties kārdinājumiem un izvairīties no traucēkļiem. Mēs nākam, lai mācītos no augšienes.
Tā Kunga prāts un griba
Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem, kuri parasti uzstājas katrā konferencē, savu ārkārtīgi atbildīgo vēstījumu sagatavošana ir gan atkārtota nasta, gan svēts pienākums.
Pirms daudziem gadiem, kad vēl nekalpoju par Augstāko pilnvaroto, es vaicāju elderam Dalinam H. Ouksam, vai viņš katrai staba konferencei gatavo citu uzrunu. Viņš atbildēja noliedzoši, piebilstot: „Taču, gatavojot uzrunas vispārējai konferencei, es rīkojos citādi. Var būt nepieciešami pat 12 līdz 15 uzmetumi, lai es būtu pārliecināts, ka pateikšu to, ko Tas Kungs vēlas, lai es saku.”7
Kad un kā tiek saņemta iedvesma vispārējās konferences runai?
Tā kā nevienam netiek dota uzrunas tēma, mēs varam redzēt, cik skaisti Debesu vadībā ikvienā konferencē tiek saskaņoti mūžīgās patiesības jautājumi un tēmas.
Viens no maniem Brāļiem teica, ka viņam tēma šai konferencei ir tikusi dota uzreiz pēc uzstāšanās pagājušajā aprīlī. Kāds cits vēl pirms trim nedēļām teica, ka joprojām lūdz un gaida uz To Kungu. Vaicāts par to, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai uzrakstītu runu par īpaši sensitīvu jautājumu, kāds cits atbildēja: „Divdesmit pieci gadi.”
Brīžam galvenā ideja tiek saņemta ātri, taču satura un izklāsta veidošana tik un tā prasa milzīgu garīgo piepūli. Šajā procesā allaž nepieciešama gavēšana un lūgšana, studēšana un ticība. Tas Kungs vēlas, lai nebūtu ne mazākā iegansta, kas varētu liegt Viņa svētajiem visā pilnībā sadzirdēt Viņa balsi.
Norādījumi attiecībā uz vispārējās konferences uzrunu bieži vien tiek doti naktī vai agrās rīta stundās, kad mūsu domas nebūt nekavējas pie uzrunas tēmas. Pēkšņi kā tīra atklāsme prātā ienāk negaidīta atziņa un dažkārt pat konkrēti vārdi un frāzes.8
Uzklausot jums sniegtos vēstījumus, var izrādīties, ka tie ir gluži burtiski jeb pielāgoti tieši jums.
Pirms daudziem gadiem, uzstājoties vispārējā konferencē, es pastāstīju par kādu frāzi, kas man bija ienākusi prātā, domājot par to, vai esmu gatavs kalpot misijā. Šī frāze vēstīja: „Lai gan tu nezini pilnīgi visu, tu zini pietiekami daudz!”9 Kāda jauniete, kura todien sēdēja vispārējā konferencē, vēlāk pastāstīja, ka esot lūgusi par saņemto bildinājumu, šauboties par to, vai ir pietiekami labi iepazinusi jauno vīrieti, kurš viņu bildinājis. Kad es pateicu vārdus: „Lai gan tu nezini pilnīgi visu, tu zini pietiekami daudz,” Gars viņai apliecināja, ka viņa pazīst to pietiekami. Viņi ir laimīgi precēti nu jau daudzus gadus.
Es apsolu jums: ja jūs sagatavosiet savu garu un nāksiet, gaidot, ka dzirdēsiet Tā Kunga balsi, jūsu prātā ienāks konkrētas domas un jūs sajutīsiet to, kas paredzēts tieši jums. Jūs jau esat to sajutuši šīs konferences laikā, vai arī vēl sajutīsiet turpmāko nedēļu laikā, kad studēsiet šos vēstījumus.
Tagad un turpmāko mēnešu laikā
Prezidents Monsons ir teicis:
„Veltiet laiku konferences vēstījumu lasīšanai.”10
„Gremdējieties pārdomās [par tiem]. … Es … esmu atklājis, ka varu gūt no šiem iedvesmotajiem sprediķiem vēl vairāk, studējot tos padziļināti.”11
Vispārējās konferences vēstījumi ir tās mācības, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs apdomātu tagad un turpmāko mēnešu laikā.
Gans „pats iet [savām avīm] pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.”12
Bieži vien Viņa balss norāda uz to, kas mums savā dzīvē jāmaina. Viņš aicina mūs nožēlot grēkus. Viņš aicina mūs sekot Viņam.
Padomājiet par šiem apgalvojumiem, kas tika izteikti šajā konferencē:
Prezidents Henrijs B. Airings šorīt teica: „Es liecinu jums, ka Dievs Tēvs dzīvo un vēlas, lai jūs atgrieztos mājās, pie Viņa. Šī patiesi ir Tā Kunga, Jēzus Kristus, Baznīca. Viņš jūs pazīst, Viņš jūs mīl, Viņš gādā par jums.”13
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs vakardien teica: „Es liecinu, ka tad, kad mēs uzsāksim vai turpināsim apbrīnojamo ceļojumu, kas ved pie Dieva, mūsu dzīve kļūs labāka … un Tas Kungs darbosies caur mums pārsteidzošā veidā, lai svētītu mūsu līdzcilvēkus un īstenotu Savus mūžīgos mērķus.”14
Prezidents Rasels M. Nelsons iepriekšējā pēcpusdienā teica: „Es apsolu, ka, ik dienas iedziļinoties Mormona Grāmatas mācībās, jūs varēsiet iegūt imunitāti pret šolaiku ļaunumu, ieskaitot pornogrāfijas un citu notrulinošu atkarību postošo sērgu.”15
Elders Dalins H. Oukss vakardien teica: „Es liecinu, ka vēstījums par ģimeni ir vēstījums par mūžīgo patiesību un Tā Kunga gribu attiecībā uz Viņa bērniem, kuri tiecas pēc mūžīgās dzīves.”16
Un elders M. Rasels Balards tikai pirms dažām minūtēm teica: „Mums būtu līdzjūtīgi jāieskauj katrs Dieva bērns, tiekot vaļā no visiem aizspriedumiem, tai skaitā rasisma, seksisma un nacionālisma.”17
Tā kā mums ir vēl dažas minūtes, es vēlētos pievienot šim uzskaitījumam nelielu ieskatu eldera Roberta D. Heilza uzrunā. Augstākais prezidijs viņam teica: ja vien veselības stāvoklis ļaus, elders Heilzs varētu uzstāties ar nelielu vēstījumu svētdienas rīta sesijā. Lai gan veselības problēmu dēļ viņš nevarēja uzstāties, viņš sagatavoja vēstījumu, kas tika pabeigts pagājušajā nedēļā, un dalījās tajā ar mani. Tā kā aptuveni pirms trim stundām viņš aizgāja mūžībā, es vēlētos dalīties trijās rindiņās no viņa uzrunas.
Es citēšu elderu Heilzu, sakot: „Kad mēs izvēlamies ticēt, mēs esam gatavi būt Dieva klātbūtnē. … Pēc krustā sišanas Glābējs parādījās tikai tiem, kuri „bija [palikuši uzticīgi liecībai par Viņu], kamēr tie dzīvoja mirstībā”. [M&D 138:12.] Tie, kuri „noraidīja seno praviešu liecības un brīdinājumus, [nevarēja redzēt Glābēja] klātbūtni, nedz [skatīt] Viņa vaigu”. [M&D 138:21.] Mūsu ticība sagatavo mūs — būt Tā Kunga klātbūtnē.”
Tas Kungs tieši šī rīta sesijas noslēgumā iedvesmoja prezidentu Raselu M. Nelsonu ātri pamest šo ēku, izlaist pusdienas un steigties pie eldera Heilza gultas, kur viņš varēja ierasties un, būdams viņa kvoruma prezidents, līdz ar eņģelim līdzīgo Mariju Heilzu pabūt kopā ar elderu Heilzu brīdī, kad viņš absolvēja šo laicīgo dzīvi.
Atsaukšanās Tā Kunga balsij
Es liecinu, ka šajā konferencē mēs esam dzirdējuši Tā Kunga balsi.
Mums nevajadzētu satraukties, ja Tā Kunga kalpu vārdi nonāk pretstatā pasaulīgajai domāšanai un dažkārt arī mūsu pašu domām. Tā tas ir bijis vienmēr. Es pastāvīgi metos ceļos, būdams kopā ar saviem brāļiem templī. Es varu apliecināt, ka viņiem ir krietnas dvēseles. Viņu lielākā vēlme ir izpatikt Tam Kungam un palīdzēt Dieva bērniem — atgriezties Viņa klātbūtnē.
Septiņdesmitie, Bīskapības locekļi, kā arī Palīdzības biedrības, Jauno sieviešu biedrības un Sākumskolas vispārējie prezidiji un citu palīgorganizāciju vadītāji, uzstājoties šajā konferencē, ir snieguši iedvesmojošu pienesumu, tāpat kā skaistā mūzika un pārdomātās lūgšanas.
Vispārējās konferences vēstījumi ir kā dārgumu lāde, kurā slēpjas debesu norādījumi, kas gaida, lai jūs tos atklātu. Katrs no mums tiks pārbaudīts, kā mēs atsauksimies uz to, ko dzirdam, ko lasām un ko sajūtam.
Ļaujiet man dalīties kādā stāstā par atsaukšanos pravieša vārdiem no prezidenta Rasela M. Nelsona dzīves:
1979. gadā, piecus gadus pirms viņa aicināšanas par Augstāko pilnvaroto, brālis Nelsons apmeklēja kādu sanāksmi, kas tika noturēta pirms vispārējās konferences. „Prezidents Spensers V. Kimbals aicināja, lai visi klātesošie pieliktu lielākas pūles, nesot evaņģēliju visai pasaulei. Citu valstu starpā prezidents Kimbals īpaši pieminēja Ķīnu, pasludinot: „Mums vajadzētu būt gataviem kalpot ķīniešiem. Mums vajadzētu apgūt viņu valodu. Mums vajadzētu lūgt par viņiem un tiem palīdzēt.””18
Brālis Nelsons, kuram tolaik bija 54 gadi, sanāksmes laikā sajuta, ka viņam vajadzētu mācīties mandarīnu valodu. Lai gan viņš bija ļoti noslogots kardioķirurgs, viņš tūdaļ vienojās par kāda privātskolotāja pakalpojumiem.
Neilgi pēc valodas apguves uzsākšanas doktors Nelsons apmeklēja kādu konferenci, kur negaidīti atklāja, ka ir apsēdies līdzās „ievērojamam ķīniešu ķirurgam, doktoram Vū Jingkai. … Tā kā [brālis Nelsons] bija mācījies mandarīnu valodu, viņš sāka runāt [ar doktoru Vū Jingkai].”19
Pateicoties doktora Nelsona vēlmei — sekot pravietim —, doktors Vū Jingkai viesojās Soltleiksitijā, bet doktors Nelsons devās uz Ķīnu, lai uzstātos ar lekcijām un veiktu ķirurģiskās operācijas.
Viņš arvien vairāk iemīļoja ķīniešus, un tie, savukārt, sāka arvien vairāk mīlēt un cienīt viņu.
1985. gada februārī, desmit mēnešus pēc viņa aicināšanas Divpadsmit apustuļu kvorumā, elderam Nelsonam pārsteidzošā kārtā piezvanīja no Ķīnas, lūdzoties, lai doktors Nelsons atbrauktu uz Pekinu un veiktu sirds operāciju slavenākajam Ķīnas operdziedonim. Prezidenta Gordona B. Hinklija pamudināts, elders Nelsons atgriezās Ķīnā. Tā nu savu pēdējo ķirurģisko operāciju viņš veica, uzturoties Ķīnas Tautas Republikā.
Pirms diviem gadiem, 2015. gada oktobrī, prezidents Rasels M. Nelsons tika atkārtoti pagodināts ar oficiālu atzinības rakstu, kurā tika nodēvēts par „Seno Ķīnas draugu”.
Vēl vakar mēs dzirdējām, kā prezidents Rasels M. Nelsons, kuram šobrīd ir 93 gadi, runā par prezidenta Tomasa S. Monsona lūgumu, lai „ikviens no [tiem, kas piedalījās pēdējā aprīļa konferencē] katru dienu lūgtu, studētu un gremdētos pārdomās par Mormona Grāmatu”.
Tāpat kā tolaik, kad, būdams noslogots kardioķirurgs, nekavējoties nolīga mandarīnu valodas privātskolotāju, prezidents Nelsons tūliņ steidza uzklausīt prezidenta Monsona padomu un sekoja tam savā paša dzīvē. Viņš ne vien lasīja, bet pat teica, ka ir izveidojis „sarakstu par to, kas ir Mormona Grāmata, ko tā apstiprina, ko tā atspēko, ko tā īsteno, par ko tā vieš skaidrību un ko tā atklāj”.20
Interesanti, ka vēl šorīt, tādējādi kļūdams par otro liecinieku, arī prezidents Airings runāja par atsaukšanos prezidenta Monsona pamudinājumam. Vai jūs atceraties šos vārdus? „Es, tāpat kā daudzi no jums, saklausīju, kā caur šiem pravieša vārdiem mani uzrunā Tas Kungs. Un, tāpat kā daudzi no jums, arī es nolēmu paklausīt šiem vārdiem.”21
Kaut mēs uzlūkotu to kā piemēru, kam sekot savā pašu dzīvē!
Apsolījums un svētība
Es apsolu jums: ja jūs uzklausīsiet Viņa balsi, kas skan caur šīm vispārējās konferences mācībām, un pēcāk rīkosieties saskaņā ar šiem pamudinājumiem, jūs sajutīsiet debesu rokas vadību un jūsu dzīve, kā arī visu apkārtējo dzīves tiks svētītas.22
Šīs konferences laikā mēs esam domājuši par mūsu dārgo pravieti. Mēs jūs mīlam, prezident Monson! Es noslēgšu ar viņa vārdiem, kuri tika teikti, stāvot pie šīs kanceles. Es uzskatu, ka tā ir tā svētība, ko viņš šodien vēlētos dāvāt ikvienam no mums, ja vien varētu būt ar mums. Viņš teica: „Atstājot šo konferenci, es piesaucu pār katru no jums Debesu svētības! … Es lūdzu, lai mūsu Debesu Tēvs svētītu jūs un jūsu ģimenes. Kaut šīs konferences vēstījumi un tās gars izpaustos visā, ko jūs darāt savās mājās, savā darbā, savās sanāksmēs un visās jūsu nodarbēs!”
Viņš noslēdza, sakot: „Es jūs mīlu. Es lūdzu par jums. Lai Dievs jūs svētī! Lai Viņa solītais miers ir ar jums — tagad un vienmēr!”23
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.