2010–2019
Pievērsties Tam Kungam
2017. gada oktobris


Pievērsties Tam Kungam

Mēs nevaram kontrolēt visu, kas ar mums notiek, bet mums ir pilnīga kontrole pār to, kā mēs reaģējam uz izmaiņām mūsu dzīvē.

1998. gada pavasarī Kerolai un man izdevās apvienot biznesa braucienu ar ģimenes brīvdienām un aizvest mūsu četrus bērnus, kā arī nesen par atraitni kļuvušo sievasmāti dažas dienas uz Havajām.

Iepriekšējā vakarā pirms mūsu lidojuma uz Havajām mūsu četrus mēnešus vecajam dēlam Džonatonam tika uzstādīta diagnoze — abpusēja ausu infekcija, un mums tika pateikts, ka viņš nevar ceļot vismaz trīs četras dienas. Tika pieņemts lēmums, ka Kerola paliks mājās ar Džonatonu, kamēr es dotos ceļojumā ar pārējiem ģimenes locekļiem.

Pirmā pazīme tam, ka tas nebija ceļojums, kādu biju iztēlojies, parādījās drīz vien pēc mūsu ierašanās. Ejot pa mēness apspīdētu taku, ko ieskāva palmas, ar skatu uz okeānu mums priekšā, es pagriezos, lai bilstu ko par salas skaistumu, un šajā romantiskajā mirklī tā vietā, lai ieraudzītu Kerolu, es atskārtu, ka lūkojos savas sievasmātes acīs, kuru, man gribētos piebilst, es ļoti mīlu. Tas vienkārši nebija tas, ko biju gaidījis. Arī Kerola nebija domājusi pavadīt savu atvaļinājumu mājās viena ar slimu zīdaini.

Mūsu dzīvēs būs brīži, kad mēs nonāksim uz negaidītas takas, sastopoties ar apstākļiem, kas būs daudz nopietnāki par izjauktu atvaļinājumu. Kā mums reaģēt, kad notikumi, bieži vien ārpus mūsu kontroles, ienes korekcijas dzīvē, kuru bijām izplānojuši un uz ko bijām cerējuši?

Attēls
Hairams Smits Šamvejs

1944. gada 6. jūnijā Hairams Šamvejs, gados jauns otrais leitnants ASV armijā, devās krastā Omahas pludmalē D-dienas iebrukuma ietvaros. Viņš veiksmīgi piezemējās, bet 27. jūlijā, esot Sabiedroto sastāvā, viņš tika smagi ievainots prettanku mīnas sprādzienā. Vienā mirklī viņa dzīve un nākotnes medicīniskā karjera tika dramatiski ietekmēta. Pēc vairākām operācijām, kuras palīdzēja viņam atgūties no lielākās daļas viņa ievainojumu, brālis Šamvejs nekad neatguva redzi. Kā viņam būtu bijis jāreaģē?

Pēc trim rehabilitācijas slimnīcā pavadītiem gadiem viņš atgriezās mājās, Lovelā, Vaijomingā. Viņš zināja, ka viņa sapnis kļūt par ārstu vairs nebija iespējams, bet viņš bija apņēmības pilns iet uz priekšu, apprecēties un apgādāt ģimeni.

Galu galā viņš Baltimorā, Merilendā, atrada darbu kā rehabilitācijas konsultants un nodarbinātības speciālists neredzīgajiem. Pašam ejot cauri rehabilitācijas procesam, viņš bija uzzinājis, ka neredzīgie spēj daudz vairāk, nekā viņam bija šķitis, un astoņu gadu laikā, esot šajā amatā, viņš ievirzīja vairāk neredzīgo cilvēku darba gaitās nekā jebkurš cits konsultants valstī.

Attēls
Šamveju ģimene

Būdams pārliecināts par savu spēju nodrošināt ģimeni, Hairams bildināja savu mīļoto, sakot viņai: „Ja tu lasīsi vēstules, šķirosi zeķes un vadīsi auto, es varu darīt visu pārējo.” Drīz vien viņi tika salaulāti Soltleikas templī un galu galā svētīti ar astoņiem bērniem.

1954. gadā Šamveji atgriezās Vajomingā, kur brālis Šamvejs 32 gadus strādāja par valsts nedzirdīgo un neredzīgo izglītības direktoru. Šajā laikā viņš 7 gadus kalpoja par Čeijenas pirmās bīskapijas bīskapu un vēlāk — 17 gadus par staba patriarhu. Pēc savas aiziešanas pensijā brālis un māsa Šamveji kalpoja arī par senioru pāri Londonas Anglijas Dienvidu misijā.

Hairams Šamvejs aizgāja mūžībā 2011. gada martā, atstājot aiz sevis īpašu mantojumu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem — ticību un paļāvību uz To Kungu pat grūtos apstākļos.1

Hairama Šamveja dzīve tika kara izmainīta, bet viņš nekad nešaubījās par savu dievišķo dabu un mūžīgo potenciālu. Līdzīgi viņam, mēs esam Dieva gara dēli un meitas, un mēs „pieņēmām Viņa plānu, saskaņā ar kuru [mēs varējām] iegūt laicīgo ķermeni un dzīves pieredzi uz Zemes, lai pilnveidotos un beigu beigās īstenotu savu dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem”.2 Nekādas izmaiņas, pārbaudījumi vai pretestība nevar izmainīt šo mūžīgo kursu — to var tikai mūsu izvēles, kad mēs pielietojam savu izvēles brīvību.

Izmaiņas un no tām izrietošie izaicinājumi, ar kuriem visdažādākajos veidos sastopamies mirstīgajā dzīvē, ietekmē katru no mums unikālos veidos. Līdzīgi jums, esmu bijis liecinieks tam, kā draugi un ģimene saskaras ar pārbaudījumiem, ko izraisījusi:

  • mīļota cilvēka nāve;

  • rūgta šķiršanās;

  • iespējams, nekad nepastāvējusi iespēja apprecēties;

  • nopietna slimība vai trauma;

  • pat dabas katastrofas, kam mēs nesen esam bijuši par lieciniekiem visā pasaulē.

Un šo sarakstu varētu vēl turpināt. Kaut arī katras „izmaiņas” varētu būt unikālas mūsu personīgajos apstākļos, tām sekojošajiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem ir kas kopīgs — cerība un miers ir vienmēr pieejami caur Jēzus Kristus Izpirkšanas upuri. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana paver būtiskas atjaunošanas un dziedināšanas iespējas katram ievainotam ķermenim, iedragātam garam un salauztai sirdij.

Viņš zina — veidā, kas nevienam citam nav saprotams, kas ir tas, kas mums personīgi ir nepieciešams, lai izmaiņu laikā varētu virzīties uz priekšu. Atšķirībā no mūsu draugiem un mīļotajiem, Glābējs ne tikai jūt mums līdzi, bet Viņš arī var izjust pilnīgu empātiju, jo Viņš ir pieredzējis to, ko mēs. Papildus tam, ka Viņš samaksāja cenu un cieta par mūsu grēkiem, Jēzus Kristus arī mēroja katru ceļu, saskārās ar katru izaicinājumu, sastapās ar katru ievainojumu — fizisku, emocionālu vai garīgu —, kas jebkad radīsies mirstīgajā dzīvē.

Prezidents Boids K. Pekers mācīja: „Jēzus Kristus žēlastība un labvēlība neattiecas tikai uz tiem, kas … grēko, bet tā sevī ietver mūžīga miera solījumu visiem, kuri pieņems Viņu un sekos Viņam. … Viņa žēlastība sniedz spēcīgu dziedinājumu — pat nevainīgam upurim.”3

Šajā mirstīgās dzīves pieredzē mēs nevaram kontrolēt visu, kas ar mums notiek, bet mums ir pilnīga kontrole pār to, kā mēs reaģējam uz izmaiņām mūsu dzīvēs. Tas nenozīmē, ka izaicinājumiem un grūtībām, ar kurām mēs saskaramies, nav nekādu seku un ar tiem ir viegli tikt galā. Tas nenozīmē, ka mēs būsim brīvi no sāpēm vai sirdsēstiem. Taču tas nozīmē, ka ir iemesls cerībai un ka, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, mēs varam virzīties uz priekšu un piedzīvot labākas dienas — prieka, gaismas un laimes pilnas dienas.

Mosijas grāmatā mēs varam lasīt pierakstu par Almu, ķēniņa Noas bijušo priesteri, kurš, „ticis Tā Kunga brīdināts, … devās mežonīgā apvidū pirms ķēniņa Noas karapulkiem”. Pēc astoņām dienām „viņi nonāca … ļoti skaistā un jaukā zemē”, kur „viņi uzslēja savas teltis un sāka iekopt zemi, un sāka celt celtnes”.4

Viņu situācija izskatījās daudzsološa. Viņi bija pieņēmuši Jēzus Kristus evaņģēliju. Viņi bija kristījušies, slēdzot derību, ka viņi kalpos Tam Kungam un turēs Viņa baušļus. Un „viņi ļoti savairojās un viņiem ļoti veicās … zemē”.5

Taču viņu apstākļi drīz mainījās. „Lamaniešu karapulki bija viņu zemes robežās.”6 Alma un viņa ļaudis drīz nokļuva verdzībā, un „tik lielas bija viņu ciešanas, ka viņi sāka skaļi piesaukt Dievu”. Turklāt, viņu gūstītāji tiem pat pavēlēja pārstāt lūgt Dievu, pretējā gadījumā „katrs, kas tiktu atrasts piesaucot Dievu, tiktu nodots nāvei”.7 Alma un viņa ļaudis nebija darījuši neko, lai būtu pelnījuši savus jaunos apstākļus. Kā viņiem būtu vajadzējis reaģēt?

Tai vietā, lai vainotu Dievu, viņi „izlēja savas sirdis Viņa priekšā”. Atbildot uz viņu ticību un klusajām lūgšanām, Tas Kungs sacīja: „Turiet drošu prātu. … Es … atvieglošu slogus, kas uzlikti jūsu pleciem, lai jūs pat nevarētu just tos uz savām mugurām.” Drīz pēc tam „Tas Kungs stiprināja viņus, ka viņi viegli varēja nest savus slogus, un viņi visā priecīgi un ar pacietību pakļāvās Tā Kunga gribai.8 Kaut arī vēl neatbrīvoti no verdzības, pievēršoties Tam Kungam un nevis novēršoties no Tā Kunga, viņi tika svētīti atbilstoši savām vajadzībām un atbilstoši Dieva gudrībai.

Elders Dalins H. Oukss ir mācījis, ka „dziedināšanas svētības izpaužas dažādos veidos, un katrs no tiem atbilst mūsu individuālajai vajadzībai, kuras Viņš, kas mīl mūs visvairāk, zina. Dažreiz „dziedināšana” ārstē mūsu kaites vai mazina mūsu ciešanas. Bet dažreiz mēs tiekam dziedināti, gūstot stiprinājumu vai sapratni, vai pacietību, lai nestu mūsu ciešanas, kas mums uzliktas.”9

Galu galā, „tik milzīga bija viņu ticība un viņu pacietība”, ka Alma un viņa tauta tika Tā Kunga atbrīvoti, tāpat kā mēs tiksim, „un … viņi izlēja savu pateicību, … jo viņi bija jūgā, un neviens nevarēja viņus atbrīvot, kā vien Tas Kungs, viņu Dievs.”10

Tā ir skumja ironija, ka pārāk bieži tie, kas ir nonākuši grūtībās, novēršas no sava vienīgā, pilnīgā palīdzības avota — mūsu Glābēja, Jēzus Kristus. Pazīstamais Svēto Rakstu stāsts par „vara čūsku” māca, ka mums ir izvēle, kad saskaramies ar grūtībām. Pēc tam, kad daudzi no Israēla bērniem tika „indīgu spārnainu čūsku” sakosti,11 „zīme tika pacelta, … lai katrs, kas raudzītos, dzīvotu. [Taču tā bija izvēle.] Un daudzi skatījās un izdzīvoja.

„Bet tur bija daudzi, kas bija tā nocietinājušies, ka viņi negribēja skatīties, tādēļ viņi gāja bojā.”12

Līdzīgi senajiem israēliešiem, arī mēs tiekam aicināti un mudināti raudzīties uz Glābēju un dzīvot, jo Viņa jūgs ir patīkams un Viņa nasta viegla — pat tad, kad mūsu nasta, iespējams, ir smaga.

Alma, jaunākais, mācīja šo svēto patiesību, kad viņš teica: „Es zinu, ka tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās un tiks paaugstināts pēdējā dienā.”13

Šajās pēdējās dienās Tas Kungs ir sniedzis mums neskaitāmus resursus, mūsu „vara čūskas”, kas ir domātas, lai palīdzētu mums lūkoties uz Kristu un uzticēties Viņam. Dzīves grūtību pārvarēšanā nav runa par realitātes ignorēšanu, bet drīzāk par to, uz ko mēs izvēlamies koncentrēties un uz kāda pamata mēs izvēlamies celt.

Starp šiem resursiem ir (taču tie nav vienīgie):

  • regulāra Svēto Rakstu un dzīvo praviešu mācību studēšana;

  • bieža, patiesa lūgšana un gavēšana;

  • Svētā Vakarēdiena cienīga pieņemšana;

  • regulārs tempļa apmeklējums;

  • priesterības svētības;

  • gudra konsultēšanās pie apmācītiem profesionāļiem;

  • un pat medikamenti, kas ir atbilstoši izrakstīti un tiek lietoti, kā norādīts.

Lai arī kādas dzīves apstākļu izmaiņas gadītos mūsu ceļā un lai arī pa kādām neparedzētām takām mums būtu jāceļo, tas, kā mēs reaģējam, ir izvēle. Pievērsties Glābējam un satvert Viņa pastiepto roku vienmēr ir mūsu labākā izvēle.

Elders Ričards G. Skots mācīja šādu mūžīgo patiesību: „Patiesa, nezūdoša laime un arī spēks, drosme un spēja pārvarēt vislielākās grūtības izriet no dzīves, kuras centrā ir Jēzus Kristus. … Tūlītēji rezultāti netiek garantēti, bet ir droša garantija, ka saskaņā ar Tā Kunga nolikto laiku — risinājumi nāks, valdīs miers un tukšums tiks piepildīts.”14

Es dalos savā liecībā par šīm patiesībām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.