Vai es esmu Dieva bērns?

Mozus uzzināja par savu dievišķo mantojumu, runājot ar To Kungu vaigu vaigā. Pēc šīs pieredzes „Sātans nāca, kārdinādams” ar viltīgu, tomēr ļaunu nolūku — sagrozīt Mozus identitāti, „sakot: Mozu, cilvēka dēls, pielūdz mani. Un … Mozus paraudzījās uz Sātanu un sacīja: Kas tu esi? Jo lūk, es esmu Dieva dēls.”⁶

Šis lielais karš par dievišķo identitāti nikni plosās, Sātanam ar savu pieaugošo ieroču arsenālu cenšoties iznīcināt mūsu ticību un zināšanas par mūsu saikni ar Dievu. Par laimi, mēs jau sākotnēji esam svētīti ar skaidru vīziju un sapratni par savu patieso identitāti: „Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu [pašu] tēla un pēc mūsu līdzības,”⁷ un Viņa mūsdienu pravieši pasludina: „Ikviens [cilvēks] ir Debesu vecāku mīlēts gara dēls vai meita, un tādējādi katrs ir apveltīts ar dievišķu dabu un sūtību.””⁸

Kad mēs ar pārliecību⁹ iepazīstam šīs patiesības, tas mums palīdz pārvarēt visādus pārbaudījumus, grūtības un ciešanas.¹⁰ Tā Kunga apustulim pajautāja: „Kā mēs varam palīdzēt tiem, kuri cīnās ar [kādu personīgo problēmu]?” Viņš paziņoja: „Māciet viņiem par viņu identitāti un viņu nolūku.”¹¹

Šīs pārliecinošās patiesības mainīja manas draudzenes Dženas dzīvi,¹² kura pusaudža vecumā izraisīja smagu autoavāriju. Lai arī viņai bija smaga fiziskā trauma, viņa sajuta skaudras sāpes, tāpēc ka otra autovadītāja aizgāja bojā. „Kāds zaudēja savu mammu, un tā bija mana vaina,” viņa teica. Džena, kura tikai pirms dažām dienām stāvēja un deklamēja: „Mēs esam mūsu Debesu Tēva meitas, kurš mūs mīl,”¹³ tagad apšaubīja, „kā Viņš var mīlēt mani?”

„Fiziskās ciešanas beidzās,” viņa teica, „taču es nedomāju, ka jebkad varēšu izdziedināties no emocionālajām un garīgajām brūcēm.”

Lai izdzīvotu, Džena dziļi noslēpa savas sajūtas, kļūstot noslēgta un nejūtīga. Pēc gada, kad viņa beidzot spēja runāt par negadījumu, kāds iedvesmots padomnieks uzaicināja viņu uzrakstīt frāzi „Es esmu Dieva bērns” un atkārtot to katru dienu 10 reizes.

„Uzrakstīt vārdus bija viegli,” viņa atminējās, „taču es nevarēju tos izrunāt. … Tie man šķita ļoti reāli, un es patiesi neticēju, ka Dievs vēlējās mani par Savu bērnu. Es parasti saritinājos un raudāju.”

Pēc vairākiem mēnešiem Džena beidzot spēja paveikt šo uzdevumu katru dienu. „Es izlēju visu savu dvēseli,” viņa teica, „lūdzoties Dievu. … Tad es sāku ticēt šiem vārdiem.” Šī ticība ļāva Glābējam sākt dziedēt viņas ievainoto dvēseli. Mormona Grāmata sniedza mierinājumu un drosmi caur paļāvību uz Viņa veikto Izpirkšanu.¹⁴

„Kristus izjuta manas sāpes, manas bēdas un manu vainas apziņu,” Džena secināja. „Es sajutu Dieva tīro mīlestību un nekad neesmu pieredzējusi kaut ko tik spēcīgu! Zināšanas par to, ka esmu Dieva bērns, ir manas vispārliecinošākās zināšanas!”

Brāļi un māsas, kā ikviens no mums var pieredzēt spēku, kas izriet no sapratnes par savu dievišķo identitāti? Tas sākas ar centieniem iepazīt Dievu, mūsu Tēvu.¹⁵ Prezidents Rasels M. Nelsons liecināja: „Redzot, kā Dieva bērns cenšas uzzināt vairāk par Viņu un Viņa mīļoto Dēlu, mūs pārņem spēcīgas izjūtas.”¹⁶

Mācīšanās no Glābēja un sekošana Viņam palīdz mums iepazīt Tēvu. „Būdams [Sava Tēva] godības atspulgs un būtības attēls,”¹⁷ Jēzus mācīja, „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.”¹⁸ Katrs Kristus vārds un katra Viņa rīcība atklāj Dieva patieso dabu un mūsu saikni ar Viņu.¹⁹ Elders Džefrijs R. Holands mācīja: „Asinīm izspiežoties no katras poras un mokpilnam saucienam izlaužoties pār Viņa lūpām, Kristus meklēja Viņu, kuru Viņš vienmēr bija meklējis, — Savu Tēvu. „Abba,” Viņš sauca, „Tēti.””²⁰

Līdzīgi tam, kā Jēzus dedzīgi meklēja Savu Tēvu Ģetzemanē, 1820. gadā jaunais Džozefs Smits lūdzoši meklēja Dievu Svētajā birzī. Kad Džozefs bija izlasījis: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva,”²¹ viņš devās uz vientuļu vietu, lai lūgtu Dievu.

„Es nometos ceļos,” viņš vēlāk rakstīja, „un sāku paust savas sirds vēlmes Dievam. …

… es ieraudzīju gaismas stabu tieši sev virs galvas. …

… es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un norādot uz otro, sacīja: „[Džozef,] šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”²²

Kad mēs sekosim Glābēja un pravieša Džozefa priekšzīmei, dedzīgi meklējot Dievu, mēs ļoti reālā veidā, tāpat kā Džena, sapratīsim, ka mūsu Tēvs pazīst mūs pēc vārda, ka esam Viņa bērni.

Mātes, jo īpaši jaunās mātes, kuras bieži vien jūtaties nomāktas un satriektas, cenšoties uzaudzināt „paaudzi, kas noturīga pret grēku”,²³ nekad nenovērtējiet par zemu savu centrālo lomu Dieva iecerē. Saspringtos brīžos — varbūt tad, kad dzenaties pakaļ saviem mazuļiem un piedeguma smaka no virtuves jums pavēsta, ka jūsu ar mīlestību gatavotās vakariņas tagad ir dedzināmais upuris, — ziniet, ka Dievs iesvēta jūsu visgrūtākās dienas.²⁴ „Nebīsties, jo Es esmu ar tevi!”²⁵ Viņš mierīgi iedrošina. Mēs godinām jūs, kad jūs piepildāt māsas Džojas D. Džounsas cerības, kura paziņoja: „Mūsu bērni ir pelnījuši saprast savu dievišķo identitāti.”²⁶

Es aicinu katru no mums meklēt Dievu un Viņa mīļo Dēlu. „Nekur citur,” prezidents Nelsons norādīja, „šie patiesie principi netiek mācīti vēl skaidrāk un pārliecinošāk, kā Mormona Grāmatā.”²⁷ Atveriet to un mācieties, ka Dievs dara „visu [mūsu] labumam un laimei”,²⁸ ka Viņš ir „žēlīgs un laipns, lēns uz dusmām, pacietīgs un pilns labestības”²⁹ un ka „visi ir vienādi [Viņa] priekšā”.³⁰ Kad jūtaties sāpināti, zuduši, nobijušies, sarūgtināti, bēdīgi, izsalkuši vai bezcerīgi pamesti galēja izmisuma brīžos³¹, — atveriet Mormona Grāmatu, un jūs uzzināsiet, ka „[Dievs] nekad mūs nepametīs. Viņš nekad to nav darījis, un Viņš nekad to nedarīs. Viņš to nevar. Viņa raksturs to neļauj.”³²

Tas, ka iepazīstam savu Tēvu, visu maina, it īpaši mūsu sirdi, kad Viņa maigais Gars apliecina mūsu patieso identitāti un lielo vērtību Viņa acīs.³³ Dievs iet ar mums pa derību taku, kad mēs meklējam Viņu ticības pilnās lūgsnās, pētot Svētos Rakstus un cenšoties būt paklausīgi.

Es mīlu manu tēvu Dievu,³⁴ To Kungu Visuvareno,³⁵ kurš raud ar mums mūsu bēdās, pacietīgi pārmāca mūs, kad rīkojamies netaisnīgi, un priecājas, kad mēs cenšamies „[atstāt] visus savus grēkus, lai [Viņu] pazītu”.³⁶ Es pielūdzu Viņu, kurš arvien ir „bāriņu tēvs”³⁷ un ceļabiedrs tiem, kam nav ceļabiedra. Ar pateicību es liecinu, ka esmu iepazinis Dievu, savu Tēvu, un sniedzu liecību „par [Viņa] rakstura izcilību”³⁸, pilnību un īpašībām.

Es dedzīgi lūdzu, lai katrs no mums varētu patiesi saprast un lolot savas „cēlās pirmdzimtības tiesības”³⁹ kā Dieva bērns, iepazīstot Viņu, „vienīgo patieso Dievu, un [Jēzu Kristu, kuru Viņš ir sūtījis]”.⁴⁰ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.