Redziet, kāds cilvēks!
Tie, kuri atrod iespēju tik tiešām ieraudzīt šo Cilvēku, paver durvis uz lielāko prieku cilvēka dzīvē un atrod zāles dzīves skaudrākajiem izmisuma brīžiem.
Mani mīļie brāļi un māsas, dārgie draugi, es esmu pateicīgs, ka varu būt ar jums šajā brīnišķīgajā konferences nedēļas nogalē! Mēs ar Harietu, līdz ar jums, priecājamies, atbalstot elderu Gongu un elderu Soaresu, kā arī daudzus citus brāļus un māsas, kas šīs vispārējās konferences laikā ir saņēmuši jaunus un nozīmīgus aicinājumus.
Kaut arī man pietrūkst mana dārgā drauga — prezidenta Tomasa S. Monsona —, es mīlu un atbalstu mūsu pravieti un prezidentu Raselu M. Nelsonu un viņa cildenos padomniekus.
Es esmu pateicīgs un pagodināts arī par iespēju — no jauna ciešāk sastrādāties ar saviem mīļajiem biedriem un brāļiem Divpadsmit apustuļu kvorumā.
Taču vairāk par visu es izjūtu dziļu pazemību un ļoti priecājos, ka esmu piederīgs Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai, kur miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu ir ar mieru pacilāt citus it visā, lai arī kāda būtu viņu loma vai aicinājums, un censties no visas savas sirds kalpot Dievam un Viņa bērniem, ceļot Dieva valstību.
Šodien ir svēta diena. Šī ir Lieldienu svētdiena, kad mēs atzīmējam godības pilno rītu, kad mūsu Glābējs sarāva nāves važas1 un uzvaroši piecēlās no kapa.
Diženākā diena pasaules vēsturē
Nesen es interneta pārlūkā ierakstīju jautājumu: „Kura diena ir vispilnīgāk mainījusi vēstures gaitu?”
Atbildes bija gan pārsteidzošas un dīvainas, gan atziņām bagātas un tādas, kas liek aizdomāties. Starp tām bija diena, kad Jukatanas pussalā ietriecās aizvēsturiskais asteroīds, un diena, kad 1440. gadā Johanness Gūtenbergs nāca klajā ar grāmatu iespiešanas tehnoloģiju, un, protams, diena, kad 1903. gadā brāļi Raiti parādīja pasaulei, ka cilvēks tik tiešām var lidot.
Ja kāds šo jautājumu uzdotu jums, ko jūs teiktu?
Manuprāt, atbilde ir pavisam skaidra.
Lai noteiktu būtiskāko dienu pasaules vēsturē, mums ir jāatgriežas kādā vakarā teju pirms 2000 gadiem, kad Jēzus Kristus Ģetzemanes dārzā metās ceļos dedzīgā lūgšanā, piedāvājot Sevi kā atpirkšanas maksu par mūsu grēkiem. Pienesot šo diženo un bezgalīgo upuri, kas prasīja panest nepieredzētas ciešanas gan miesā, gan garā, Jēzus Kristus, pats Dievs, asiņoja katrā porā. Aiz savas pilnīgās mīlestības Viņš atdeva visu, lai mēs varētu iegūt visu. Viņa pārcilvēcīgais upuris, kas ir tik grūti aptverams, ka tā apmēru var nojaust vienīgi ar visu savu sirdi un prātu, atgādina mums par vispārējo pateicību, ko mēs esam parādā Kristum par Viņa dievišķo dāvanu.
Vēlāk, tanī naktī, Jēzus tika atvests reliģisko un politisko amatpersonu priekšā, kuri Viņu izsmēja, piekāva un piesprieda Viņam kaunpilnu nāvi. Viņš nāves mokās karājās pie krusta, kamēr visbeidzot „Viss [bija] piepildīts”.2 Viņa nedzīvais ķermenis tika guldīts aizlienētā kapavietā. Līdz tad, trešās dienas rītā, Jēzus Kristus, visvarenā Dieva dēls, iznāca no kapa kā godības pilna, augšāmcelta būtne, izstarodams godību, gaismu un varenību.
Jā, pasaules vēsturē ir daudz notikumu, kas ir būtiski ietekmējuši veselu nāciju un tautu likteņus. Taču tos, pat kopumā ņemot, nevar pielīdzināt šim būtiskajam pirmā Lieldienu rīta notikumam.
Kas padara Jēzus Kristus bezgalīgo upuri un Augšāmcelšanos par visbūtiskāko notikumu pasaules vēsturē — daudz iespaidīgāku par pasaules kariem, postošām katastrofām vai zinātniskajiem atklājumiem, kas ir mainījuši cilvēces dzīvi?
Pateicoties Jēzum Kristum, mēs varam dzīvot mūžībā
Atbilde slēpjas divos milzīgos, nepārvaramos izaicinājumos, ar kuriem sastopamies mēs visi.
Pirmkārt, mēs visi mirstam. Lai cik jauni, skaisti, veselīgi vai uzmanīgi jūs būtu, kādudien dzīvība atstās jūsu ķermeni. Draugi un ģimenes locekļi jūs apraudās. Taču viņi nevarēs atsaukt jūs atpakaļ.
Tomēr, pateicoties Jēzum Kristum, jūsu nāve būs īslaicīga. Kādudien jūsu gars no jauna apvienosies ar jūsu ķermeni. Šis augšāmceltais ķermenis vairs netiks pakļauts nāvei,3 un jūs dzīvosies mūžīgi — brīvi no sāpēm un fiziskajām ciešanām.4
Tas notiks, pateicoties Jēzum Kristum, kurš atdeva Savu dzīvību un atkal to atguva.
Viņš to paveica visu to labā, kas Viņam tic.
Viņš to paveica visu to labā, kas Viņam netic.
Viņš to paveica pat visu to labā, kuri izsmej, nozākā un nolād Viņa vārdu.5
Pateicoties Jēzum Kristum, mēs varam dzīvot ar Dievu
Otrkārt, mēs visi esam grēkojuši. Mūsu grēki uz visiem laikiem ir lieguši mums dzīvot ar Dievu, jo „nekas netīrs nevar ieiet Viņa valstībā”.6
Līdz ar to, ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam tika liegta Viņa klātbūtne — līdz brīdim, kad Jēzus Kristus, nevainojamais Jērs, atdeva Savu dzīvību kā izpirkuma maksu par mūsu grēkiem. Tā kā Jēzus Kristus nebija parādā taisnīgumam, Viņš varēja atmaksāt mūsu parādu, izpildot taisnīguma prasības par katru dvēseli. Tajā skaitā arī par jums un par mani.
Jēzus Kristus ir samaksājis par mūsu grēkiem.
Par tiem visiem.
Tanī būtiskajā un vēsturiskajā dienā Jēzus Kristus atdarīja nāves vārtus un novērsa šķēršļus, kas liedz mums iekļūt svētajos un svētīgajos mūžīgās dzīves gaiteņos. Pateicoties mūsu Kungam un Glābējam, mums visiem ir dāvāta visdārgākā un nenovērtējamākā dāvana — lai arī kāda būtu mūsu pagātne, mēs varam nožēlot grēkus un sekot tam ceļam, kas ved uz celestiālo gaismu un godību, būdami uzticīgu Debesu Tēva bērnu ieskāvumā.
Mūsu līksmes iemesls
Tieši to mēs svinam Lieldienu svētdienā — mēs svinam dzīvi!
Pateicoties Jēzum Kristum, mēs pacelsimies pāri izmisumam, kas iestājas līdz ar nāvi, lai no jauna apskautu savus mīļos, lejot milzīga prieka un pāri plūstošas pateicības asaras. Pateicoties Jēzum Kristum, mēs pastāvēsim kā mūžīgas būtnes pasaulēs bez gala.
Pateicoties Jēzum Kristum, mūsu grēki var tikt ne vien dzēsti, bet arī aizmirsti.
Mēs varam tikt šķīstīti un paaugstināti.
Kļūt svēti.
Pateicoties mūsu mīļotajam Glābējam, mēs varam uz mūžīgiem laikiem dzert no ūdens avota, kas verd mūžīgai dzīvībai.7 Mēs uz mūžiem varam mājot sava mūžīgā Ķēniņa mājokļos, neaptveramā godībā un pilnīgā laimē.
Vai mēs „redzam šo Cilvēku”?
Par spīti tam visam, mūsdienu pasaulē ir daudzi, kuri vai nu nemaz nezina, vai netic tai dārgajai dāvanai, ko mums ir pasniedzis Jēzus Kristus. Var gadīties, ka viņi ir dzirdējuši par Jēzu Kristu un zina Viņu kā vēsturisku personāžu, taču viņi neredz, kas Viņš ir patiesībā.
Domājot par to, es atceros, kā tikai dažas stundas pirms Savas nāves Glābējs stājās Jūdejas romiešu prefekta, Poncija Pilāta, priekšā.
Pilāts raudzījās uz Jēzu tikai un vienīgi pasaulīgā skatījumā. Pilātam bija jāpaveic savs darbs, un tajā ietilpa divi galvenie uzdevumi: iekasēt Romai paredzētos nodokļus un uzturēt mieru. Tagad jūdu Sanhedrons bija atvedis viņa priekšā kādu cilvēku, kurš, saskaņā ar viņu apgalvojumiem, radīja šķēršļus abās šajās jomās.8
Pēc cietumnieka nopratināšanas Pilāts paziņoja: „Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”9 Taču, juzdams, ka viņam vajadzētu nomierināt Jēzus apsūdzētājus, Pilāts piesauca vietējo paražu, kas ļāva Pashā laikā atsvabināt vienu no cietumniekiem. Vai viņi negribētu, lai viņš atsvabina Jēzu, nevis bēdīgi slaveno laupītāju un slepkavu Barabu?10
Taču trokšņainais pūlis pieprasīja, lai Pilāts atbrīvo Barabu un sit krustā Jēzu.
„Kādēļ?” Pilāts jautāja. „Ko ļaunu viņš [ir] nodarījis?”
Bet viņi tikai brēca vēl skaļāk. „Sit Viņu krustā!”11
Cenšoties apmierināt pūļa vēlmi, Pilāts pavēlēja, lai viņa vīri šaustītu Jēzu.12 Viņi to izdarīja, atstājot Viņu asiņainu un ievainotu. Viņi To izsmēja, uzlika Viņam galvā ērkšķu kroni un ietērpa Viņu purpura apmetnī.13
Iespējams, Pilāts domāja, ka tas apmierinās pūļa alkas pēc asinīm. Varbūt viņi iežēlosies par šo cilvēku. „Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā,” Pilāts teica, „lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. … Redziet, kāds cilvēks!”14
Dieva Dēls, būdams miesā, stāvēja Jeruzālemes ļaužu priekšā.
Tie varēja uzlūkot Jēzu, taču tie Viņu īsti neredzēja.
Viņiem nebija redzīgu acu.15
Arī mēs, tēlaini runājot, esam aicināti „ieraudzīt Cilvēku”. Pasaulē par Viņu valda dažādi uzskati. Sendienu un mūsdienu pravieši liecina, ka Viņš ir Dieva Dēls. Arī es to daru. Taču mums ir būtiski un svarīgi pārliecināties par to pašiem. Tad nu, ko jūs redzat, gremdējoties pārdomās par Jēzus Kristus dzīvi un kalpošanu?
Tie, kuri atrod iespēju tik tiešām ieraudzīt šo Cilvēku, paver durvis uz lielāko prieku cilvēka dzīvē un atrod zāles dzīves skaudrākajiem izmisuma brīžiem.
Tad nu, kad jūs ielenc bēdas un ciešanas, ieraugiet šo Cilvēku!
Kad jūtaties nomaldījušies un aizmirsti, ieraugiet šo Cilvēku!
Jūtoties izmisuši, pamesti, šaubu plosīti, ievainoti vai sakauti, ieraugiet šo Cilvēku!
Viņš jūs mierinās.
Viņš jūs dziedinās un padarīs šo ceļojumu jēgpilnu. Viņš izlies Savu Garu un piepildīs jūsu sirdis ar ārkārtīgi lielu prieku.16
„Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem.”17
Ja mēs tik tiešām ieraugām šo Cilvēku, mēs mācāmies no Viņa un cenšamies pieskaņot savu dzīvi Viņējai. Mēs nožēlojam grēkus un cenšamies pilnveidot savu iedabu, lai ik dienas nedaudz vairāk tuvotos Viņam. Mēs paļaujamies uz Viņu. Mēs izrādām savu mīlestību pret Viņu, ievērojot Viņa baušļus un dzīvojot saskaņā ar savām svētajām derībām.
Citiem vārdiem sakot, mēs kļūstam par Viņa mācekļiem.
Viņa attīrošā gaisma piesātina mūsu dvēseles. Viņa labvēlība mūs pacilā. Mūsu slogi tiek atvieglināti, mēs rodam dziļāku mieru. Ja mēs tik tiešām ieraugām šo Cilvēku, mums tiek apsolīta svētīga nākamība, kas mūs iedvesmo un balsta dzīves ceļa pagriezienos un grambās. Atskatoties uz šo ceļu, mēs atskārtīsim, ka esam sekojuši dievišķajam paraugam un ka notikušajam ir bijusi jēga.18
Ja jūs pieņemsiet Viņa upuri un kļūsiet par Viņa mācekļiem, beigu beigās sasniedzot sava pasaulīgā ceļojuma galamērķi, kas tad notiks ar bēdām, ko jūs būsiet pārcietuši šajā dzīvē?
Tās izzudīs.
Kas notiks ar vilšanās brīžiem, nodevībām un vajāšanām, ko būsiet pieredzējuši?
Tās izzudīs.
Kas notiks ar ciešanām, sirdssāpēm, vainas un kauna sajūtu un mokām, kam būsiet gājuši cauri?
Tās izzudīs.
Tiks aizmirstas.
Vai tad tas ir kāds brīnums, ka „mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu un mēs pravietojam par Kristu …, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”?19
Vai tad tas ir kāds brīnums, ka mēs no visas savas sirds cenšamies tik tiešām ieraudzīt šo Cilvēku?
Mani mīļotie brāļi un māsas, es liecinu, ka visbūtiskākā diena cilvēces vēsturē bija tā diena, kad Jēzus Kristus, dzīvais Dieva Dēls, svinēja uzvaru pār nāvi un grēku visu Dieva bērnu labā. Un visbūtiskākā diena mūsu visu dzīvē ir diena, kad mēs iemācāmies „ieraudzīt šo Cilvēku”, lai saskatītu, kas Viņš patiesībā ir; kad mēs no visas savas sirds un prāta sākam izmantot Viņa īstenotās Izpirkšanas spēku; kad mēs ar atjaunotu entuziasmu un spēku apņemamiem sekot Viņam. Kaut tā būtu tā diena, kas atkal un no jauna atkārtojas mūsu visu dzīvē!
Es liecinu un dodu jums savu svētību, lai, „ieraugot šo Cilvēku”, mēs rastu piepildījumu, prieku un mieru šajā laicīgajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.