Iedvesmota kalpošana

Mani mīļie brāļi, es esmu pateicīgs par privilēģiju, ka varu jūs uzrunāt šajā vēsturiskajā vispārējā konferencē. Mēs esam atbalstījuši prezidentu Raselu M. Nelsonu par 17–to Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu. Tā kā man ir bijusi tā svētība — strādāt ar viņu kopā katru dienu, es esmu sajutis apstiprinājumu no Gara, ka prezidents Nelsons ir Dieva aicināts, lai vadītu Tā Kunga patieso Baznīcu.

Es arī liecinu, ka Tas Kungs ir aicinājis elderu Geritu V. Gongu un elderu Ulisesu Soaresu kalpot par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem. Es viņus mīlu un atbalstu. Ar savu kalpošanu viņi svētīs cilvēkus visā pasaulē un vairākās paaudzēs.

Šī konference ir vēsturiska vēl viena iemesla dēļ. Prezidents Nelsons ir paziņojis par iedvesmotu soli uz priekšu Tā Kunga izveidotajā iecerē Savai Baznīcai. Šajā iecerē ir iekļauta jauna struktūra priesterības kvorumiem bīskapijās un stabos, lai mēs labāk varētu izpildīt savus priesterības pienākumus. Visi šie pienākumi ir saistīti ar mūsu priesterības rūpēm par mūsu Tēva bērniem.

Tā Kunga iecere Saviem bērniem, caur kuru tiek dāvātas mīlošas rūpes, gadiem ejot, ir izpaudusies daudzos veidos. Navū agrīnajās dienās pravietim Džozefam Smitam bija nepieciešams organizēts veids, kā rūpēties par lielā mērā nabadzīgiem jaunpievērstajiem, kas ieplūda pilsētā. Starp viņiem bija četri mani vecvecvecāki — Airingi, Benjoni, Romniji un Smiti. Pravietis organizēja rūpes par šiem svētajiem pēc ģeogrāfiskā principa. Ilinoisā pilsēta tika iedalīta apgabalos, ko sauca par „bīskapijām”.

Savukārt, kad svētie ceļoja pāri prērijām, viņu rūpes citam par citu tika organizētas pa grupām. Viens no maniem vecvectēviem no tēva puses bija ceļā no kalpošanas misijā uz tagadējo Oklahomu, kad sastapa vienu šādu grupu. Viņš bija tik slims, ka gulēja uz muguras kādos mazos ratos; arī viņa pārinieks gulēja slims tajos pašos ratos.

Grupas vadītājs sūtīja divas jaunas sievietes palīdzēt, lai kas arī būtu tajos nelaimīgajos ratos. Viena no viņām, kāda jauna māsa, kas tika pievērsta Šveicē, paskatījās uz vienu no misionāriem un iežēlojās par viņu. Šī svēto grupa izglāba viņa dzīvību. Viņš pietiekami atlaba, lai atlikušo ceļu līdz Soltleikas ielejai noietu ar kājām, viņa jaunajai glābējai ejot viņam blakus. Viņi iemīlējās un apprecējās. Viņš kļuva par manu vecvectēvu Henriju Airingu, un viņa par manu vecvecmammu Mariju Bomeliju Airingu.

Pēc vairākiem gadiem, kad cilvēki ieminējās par šo grūto pārgājienu pāri kontinentam, viņa teica: „Ak, nē, tas nebija grūti. Kamēr mēs gājām, mēs visu ceļu sarunājāmies par to, kāds tas bija brīnums, ka mēs abi bijām atraduši patieso Jēzus Kristus evaņģēliju. Tas bija vispriecīgākais laiks, ko varu atcerēties.”

Kopš tā laika Tas Kungs ir izmantojis daudzus veidus, lai palīdzētu Saviem svētajiem rūpēties citam par citu. Tagad Viņš ir mūs svētījis ar stiprinātiem un vienotiem kvorumiem bīskapiju un stabu līmenī — kvorumiem, kas koordinēti strādā ar visām bīskapijas organizācijām.

Municipālajām bīskapijām, grupām un stiprinātajiem kvorumiem — tiem visiem ir bijušas nepieciešamas vismaz divas lietas, lai būtu sekmīgi Tā Kunga nolūkā — likt Saviem svētajiem rūpēties citam par citu tā, kā Viņš par tiem rūpējas. Svētie gūst panākumus tad, kad savtību aizstāj savstarpēja Kristus mīlestība. Svētie Raksti to sauc par „žēlsirdību … tīro Kristus mīlestību” (Moronija 7:47). Turklāt viņi gūst panākumus tad, kad Svētais Gars vada aprūpētāju, lai tas zinātu, kas, saskaņā ar Tā Kunga prātu, ir vislabākais tam cilvēkam, kuram Viņš cenšas palīdzēt.

Pēdējo nedēļu laikā Baznīcas locekļi atkal un atkal ir rīkojušies manā klātbūtnē tā, it kā sagaidot to, ko Tas Kungs bija iecerējis paveikt — atbilstoši šodien paziņotajam. Es vēlētos sniegt tikai divus piemērus. Pirmais ir vienkārša uzruna Svētā Vakarēdiena sanāksmē, ko teica 14 gadus vecs skolotājs Ārona priesterībā, kurš saprot, ko priesterības nesēji var paveikt savā kalpošanā Tam Kungam. Otrais ir kāds Melhisedeka priesterības nesējs, kurš, sajūtot Kristus mīlestību, saņēma iedvesmu kalpot kādai ģimenei.

Vispirms ļaujiet man pateikt jums vārdus, ko teica šis jaunais vīrietis bīskapijas Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Es tur biju. Centieties atcerēties sevi 14 gadu vecumā un ieklausieties, kā viņš pasaka vairāk, nekā tāds jauns vīrietis, saprātīgi domājot, varētu zināt:

„Kopš man ir 14 gadi, man tiešām ļoti patīk būt par mūsu bīskapijas skolotāju kvoruma locekli. Skolotājam vēl ir visi diakona pienākumi un vēl daži jauni.

Tā kā daži no mums ir skolotāji, citi par tādiem kādu dienu kļūs, un ikviens Baznīcā tiek svētīts caur priesterību, tādēļ mums visiem ir svarīgi vairāk uzzināt par skolotāja pienākumiem.

Vispirms Mācībā un Derībās 20:53 ir teikts: „Skolotāja pienākumi ir vienmēr uzraudzīt baznīcas locekļus un būt ar tiem, un stiprināt tos.”

Tālāk Mācībā un Derībās 20:54–55 ir teikts:

„Un skatīties, lai baznīcā nebūtu nekrietnības, nedz cietsirdības savā starpā, nedz melu, aprunāšanas, nedz ļauna runāšanas;

un skatīties, lai baznīcas locekļi bieži sanāktu kopā, un arī skatīties, lai visi baznīcas locekļi pildītu savus pienākumus.””

Jaunais vīrietis turpināja:

„Tas Kungs mums saka, ka mūsu pienākums ir ne tikai rūpēties par Baznīcu, bet arī rūpēties par cilvēkiem Baznīcā tā, kā to darītu Kristus, tāpēc ka šī ir Viņa Baznīca. Ja mēs centīsimies ievērot baušļus, būt laipni citam pret citu, būt godīgi, būt labi draugi un priecāties par laiku, ko pavadām kopā, tad Gars varēs būt kopā ar mums un mēs varēsim zināt, ko Debesu Tēvs vēlas, lai mēs darītu. Ja mēs to nedarīsim, tad nevarēsim piepildīt savu aicinājumu.”

Viņš turpināja, sakot:

„Kad skolotājs izvēlas rādīt labu piemēru, esot labs mājskolotājs, sagaidot un sveicinot Baznīcas locekļus Baznīcā, sagatavojot Svēto Vakarēdienu, palīdzot mājās un esot samierinātājs, viņš izvēlas godāt savu priesterību un piepildīt savu aicinājumu.

Būt par labu skolotāju nenozīmē būt atbildīgam tikai Baznīcā vai Baznīcas aktivitātēs. Apustulis Pāvils mācīja: „Topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā” (1. Timotejam 4:12).”

Tad jaunais vīrietis teica:

„Lai kur mēs būtu vai ko mēs darītu, mēs varam būt par labu taisnīguma paraugu visos laikos un visās vietās.

Mans tētis un es mājskolojam Braunu ģimeni.¹ Katru reizi, kad turp dodamies, man ļoti patīk ciemoties pie viņiem un iepazīt viņus. Viena lieta, kas man ļoti patīk Braunu ģimenē, ir tas, ka apciemojuma laikā viņi visi vēlas klausīties un viņiem vienmēr ir labi stāsti, ko pastāstīt.

Kad mēs, pateicoties mājskološanai, labi iepazīstam bīskapijas locekļus, tas atvieglo nākamā pienākuma izpildi, kas ir Baznīcas locekļu sveicināšana Baznīcā. Tas, ka palīdzam cilvēkiem sajusties laipni gaidītiem Baznīcā, palīdz visiem bīskapijas locekļiem justies mīlētiem un sagatavotiem pieņemt Svēto Vakarēdienu.

Pēc Baznīcas locekļu sagaidīšanas un sveicināšanas Baznīcā skolotāji katru svētdienu palīdz sagatavot Svēto Vakarēdienu. Man ļoti patīk iznēsāt un sagatavot Svēto Vakarēdienu šajā bīskapijā, tāpēc ka ikviens tik godbijīgi izturas. Es vienmēr sajūtu Garu, kad sagatavoju un iznēsāju Svēto Vakarēdienu. Tā man ir liela svētība, ka varu to darīt katru svētdienu.

Tāda kalpošana, kā Svētā Vakarēdiena iznēsāšana, ir kaut kas, ko cilvēki redz, un viņi mums par to pateicas, taču cita kalpošana, kā Svētā Vakarēdiena sagatavošana, parasti tiek veikta, nevienam to nemanot. Nav svarīgi, vai cilvēki mūs redz kalpojam; svarīgi ir tas, ka Tas Kungs zina, ka esam Viņam kalpojuši.

Kā skolotājiem, mums vienmēr vajadzētu stiprināt Baznīcu, savus draugus un savu ģimeni, izpildot savus priesterības pienākumus. Tas ne vienmēr ir viegli, taču Tas Kungs nedod mums nevienu pavēli, „ja vien Viņš [nesagatavo mums ceļu, lai mēs] varētu paveikt to, ko Viņš [mums] ir pavēlējis” (1. Nefija 3:7).”

Kad šis jaunais vīrietis beidza savu uzstāšanos, es turpināju brīnīties par viņa briedumu un gudrību. Viņš rezumēja, sakot: „Es zinu, ka mēs kļūsim labāki, ja izvēlēsimies sekot [Jēzum Kristum].”

Cits stāsts par priesterības kalpošanu tika pastāstīts pirms mēneša kādas citas bīskapijas Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Arī tur es biju. Kāds pieredzējis Melhisedeka priesterības nesējs nezināja, ka runājot raksturoja tieši to, ko Tas Kungs ir iecerējis sasniegt ar stiprinātajiem priesterības kvorumiem. Lūk, viņa teiktā būtība:

Viņu un viņa mājskološanas pārinieku nozīmēja kalpot septiņām ģimenēm. Gandrīz visas ģimenes nevēlējās, lai viņus apmeklē. Kad mājskolotāji devās uz viņu dzīvokļiem, viņi atteicās atvērt durvis. Kad viņi zvanīja, neviens neatbildēja. Kad viņi atstāja kādu ziņu, uz aicinājumu netika atbildēts. Šis vecākais pārinieks beidzot nolēma kalpot, rakstot vēstules. Viņš pat sāka izmantot gaiši dzeltenas aploksnes, tādējādi cerot saņemt atbildi.

Viena no šīm septiņām ģimenēm bija kāda mazaktīva, neprecējusies māsa, kas bija emigrējusi no Eiropas. Viņai bija divi mazi bērni.

Pēc daudziem mēģinājumiem sazināties ar viņu viņš saņēma īsziņu. Viņa strupi darīja viņam zināmu, ka bija pārāk aizņemta, lai tiktos ar mājskolotājiem. Viņa strādāja divos darbos un arī bija militārdienestā. Viņas galvenais darbs bija policijā, un viņas karjeras mērķis bija kļūt par detektīvi un tad atgriezties savā dzimtajā valstī, un turpināt strādāt tur.

Šim mājskolotājam nekad neizdevās tikties ar viņu viņas mājās. Viņš periodiski sūtīja viņai īsziņas. Katru mēnesi viņš sūtīja ar roku rakstītu vēstuli, ko papildināja ar svētku atklātnītēm katram bērnam.

Viņš nesaņēma nekādu atbildi. Taču viņa zināja, kas bija viņas mājskolotāji, kā ar viņiem sazināties un ka viņi neatkāpsies no savas priesterības kalpošanas.

Tad, kādu dienu, viņš saņēma no viņas steidzīgu īsziņu. Viņai izmisīgi bija vajadzīga palīdzība. Viņa nezināja, kas bija viņas bīskaps, taču viņa zināja savus mājskolotājus.

Pēc dažām dienām viņai bija jāpamet štats, lai dotos mēnesi ilgās militārajās mācībās. Viņa nevarēja ņemt līdzi savus bērnus. Viņas māte, kura plānoja rūpēties par bērniem, bija tikko kā devusies uz Eiropu, lai parūpētos par savu vīru, kura veselība bija kritiskā stāvoklī.

Šai mazaktīvajai, neprecētajai māsai bija pietiekami naudas, lai nopirktu biļeti uz Eiropu savam jaunākajam bērnam, taču ne savam 12 gadus vecajam dēlam Ērikam.² Viņa lūdza savam mājskolotājam, vai viņš varētu sameklēt labu PDS ģimeni, kura varētu uzņemt Ēriku savās mājās uz nākamajām 30 dienām!

Mājskolotājs aizsūtīja īsziņu, pasakot, ka darīšot to labāko, ko spēj. Viņš tad sazinājās ar saviem priesterības vadītājiem. Bīskaps, kurš bija viņu prezidējošais augstais priesteris, deva viņam atļauju vērsties pie bīskapijas padomes locekļiem, tajā skaitā pie Palīdzības biedrības prezidentes.

Palīdzības biedrības prezidente ātri atrada četras labas PDS ģimenes ar bērniem aptuveni Ērika vecumā, kurās viņš pa nedēļai varētu viesoties. Nākamā mēneša laikā šīs ģimenes rūpējās par Ēriku, atrada vietu viņam savos — jau tā pārpildītajos — dzīvokļos vai mazajās mājās, ņēma viņu līdzi uz savām iepriekš plānotajām vasaras ģimenes aktivitātēm, veda viņu uz Baznīcu, iekļāva viņu savos ģimenes mājvakaros un tā joprojām.

Ģimenes, kurās bija zēni Ērika vecumā, iekļāva viņu savās diakonu kvoruma sapulcēs un aktivitātēs. Šo 30 dienu laikā Ēriks pirmo reizi savā dzīvē bija Baznīcā katru svētdienu.

Pēc tam, kad viņa māte atgriezās no mācībām, Ēriks turpināja apmeklēt Baznīcu, parasti ar kādu no šīm četrām brīvprātīgajām PDS ģimenēm vai citiem, kuri draudzīgi bija pret viņu izturējušies, tajā skaitā ar viņa mātes apmeklējošajām māsām. Ar laiku viņš tika ordinēts par diakonu un sāka regulāri iznēsāt Svēto Vakarēdienu.

Paskatīsimies tagad uz Ērika nākotni. Mēs nebūsim pārsteigti, ja viņš kļūs par vadītāju Baznīcā savas mātes dzimtenē, kad viņa ģimene turp atgriezīsies, — un tas viss pateicoties svētajiem, kuri kopīgi un vienoti strādāja bīskapa vadībā, kalpojot ar Svētā Gara spēku un žēlsirdīgu jūtu vadīti.

Mēs zinām, ka žēlsirdība ir nepieciešama, lai mēs tiktu izglābti Dieva valstībā. Moronijs rakstīja: „Ja vien jums nav žēlsirdības, jūs nekādi nevarat tapt izglābti Dieva valstībā” (Moronija 10:21; skat. arī Etera 12:34).

Mēs arī zinām, ka žēlsirdība ir dāvana, kas mums tiek dota, kad esam izdarījuši visu, ko varam. Mums ir „[jālūdz] Tēvs ar visu savas sirds spēku, lai [mēs] varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji” (Moronija 7:48).

Man šķiet, ka mēs saņemam Svēto Garu vislabāk, kad koncentrējamies uz kalpošanu citiem. Tāpēc mums ir šis priesterības pienākumus — kalpot Glābēja labad. Kad mēs nododamies kalpošanai citiem, mēs mazāk domājam par sevi, un Svētais Gars var vieglāk uzrunāt mūs un palīdzēt mums mūsu mūža meklējumos — saņemt žēlsirdības dāvanu.

Es jums liecinu, ka Tas Kungs jau ir spēris lielu soli uz priekšu Savā iecerē, lai mēs kļūtu vēl iedvesmotāki un žēlsirdīgāki savā priesterības kalpošanā. Es esmu pateicīgs par Viņa mīlestību, ko Viņš tik dāsni mums dāvā. Šo es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.