2010–2019
Vēl viena diena
2018. gada aprīlis


Vēl viena diena

Mums visiem ir „šodiena”, ko dzīvot, un, lai mūsu diena būtu veiksmīga, mums ir jābūt gataviem uzupurēties.

Pirms dažiem gadiem maniem draugiem piedzima skaists bērniņš, vārdā Brigams. Pēc dzimšanas Brigamam tika diagnosticēta reta slimība — Hantera sindroms, kas diemžēl nozīmēja, ka Brigamam būs īss mūžs. Reiz, kad Brigams un viņa ģimene apmeklēja tempļa apkārtni, Brigams teica kādu frāzi, viņš to atkārtoja divas reizes: „Vēl viena diena.” Nākamajā dienā Brigams aizgāja mūžībā.

Attēls
Brigams
Attēls
Brigama ģimene
Attēls
Brigama kaps

Es esmu apciemojis dažas reizes Brigama kapavietu, un katru reizi es domāju par frāzi „vēl viena diena”. Es prātoju, ko tas nozīmētu, kādu iespaidu tas radītu manā dzīvē, ja es zinātu, ka man ir palikusi tikai viena diena, ko dzīvot. Kā es izturētos pret savu sievu, saviem bērniem un citiem? Cik pacietīgs un pieklājīgs es būtu? Kā es rūpētos par savu ķermeni? Cik dedzīgi es lūgtu un pētītu Svētos Rakstus? Es domāju, ka ikvienam no mums kādā brīdī pienāks „vēl vienas dienas” atskārsme — atskārsme, ka mums atvēlētais laiks ir jāizmanto gudri.

Vecajā Derībā mēs lasām stāstu par Hiskiju, Jūdas ķēniņu. Pravietis Jesaja paziņoja Hiskijam, ka Hiskija dzīve drīz beigsies. Kad viņš izdzirdēja pravieša teikto, Hiskija sāka lūgt, lūgties un stipri raudāt. Šajā situācijā Dievs pievienoja Hiskija dzīvei 15 gadus. (Skat. Jesajas 38:1–5.)

Ja mums tiktu pateikts, ka mums ir palicis maz laika dzīvot, arī mēs, iespējams, lūgtos pēc papildus dzīves dienām, lai vēl ko pagūtu, vai arī izmainītu.

Neatkarīgi no tā, cik Tas Kungs Savā gudrībā katram no mums ir iedalījis laika, mēs varam būt droši, ka mums visiem ir „šodiena”, ko dzīvot, un, lai mūsu diena būtu veiksmīga, mums ir jābūt gataviem uzupurēties.

Tas Kungs teica: „Lūk, pašreizējais brīdis tiek saukts par šodienu, līdz Cilvēka Dēla atnākšanai, un patiesi tā ir upurēšan[ā]s diena” (M&D 64:23; uzsvērums pievienots).

Vārds uzupurēšanās izriet no latīņu vārda sacer, kas nozīmē „svēts”, un facere, kas nozīmē „darīt”, citiem vārdiem — padarīt lietas svētas, lai piešķirtu tām godu.

„Uzupurēšanās atnes debesu svētības” („Cildinām vīru”, Garīgās dziesmas, nr. 18.).

Kādos veidos uzupurēšanās padara mūsu dienas jēgpilnas un svētītas?

Pirmkārt, personīgs upuris mūs stiprina un piešķir vērtību tam, kā dēļ mēs uzupurējamies.

Pirms dažiem gadiem, gavēņa svētdienā, kāda vecāka māsa pienāca pie kanceles, lai dalītos savā liecībā. Viņa dzīvoja Ikvitosas pilsētā, kas atrodas peruiešu Amazonē. Viņa teica, ka kopš viņas kristībām viņai vienmēr bijis mērķis — saņemt tempļa priekšrakstus Limā, Peru. Viņa uzticīgi maksāja pilnu desmito tiesu un gadiem krāja savus mazos ienākumus.

Viņas prieks, dodoties uz templi un saņemot tajā svētos priekšrakstus, tika izteikts šādos vārdos: „Šodien es varu teikt, ka beidzot esmu gatava iet cauri priekškaram. Esmu laimīgākā sieviete pasaulē; es esmu sakrājusi naudu, jums nav ne jausmas, cik ilgā laika posmā, lai apmeklētu templi, un pēc septiņām dienām uz upes un 18 stundām autobusā es beidzot atrados Tā Kunga namā. Kad es devos prom no šīs svētās vietas, es sev teicu: pēc visas šīs uzupurēšanās, kas tika prasīta no manis, lai nokļūtu templī, es neļaušu sev vieglprātīgi izturēties pret nevienu no šiem priekšrakstiem, ko esmu noslēgusi; tad tas viss būtu velti. Tā ir ļoti nopietna apņemšanās!”

Es mācījos no šīs jaukās māsas, ka personīgajam upurim piemīt nenovērtējams spēks, kas nosaka mūsu lēmumus un mūsu apņemšanos. Personīgais upuris nosaka mūsu rīcību, mūsu apņemšanos un mūsu derības un piešķir svētām lietām nozīmi.

Otrkārt, uzupurēšanās, ko mēs veicam citu labā un citi — mūsu labā, sniedz visiem svētības.

Kad es biju students zobārstniecības skolā, mūsu vietējās ekonomikas finansiālā perspektīva nebija ļoti iepriecinoša. Inflācija dramatiski samazināja valūtas vērtību no dienas dienā.

Es atceros gadu, kad man vajadzēja pieteikties operācijas praksei; man vajadzēja visu nepieciešamo ķirurģisko aprīkojumu pirms semestra iestāšanās. Mani vecāki ietaupīja nepieciešamos līdzekļus. Bet vienā naktī notika kaut kas dramatisks. Mēs devāmies iegādāties šo aprīkojumu un atklājām, ka naudas summa, lai nopirktu visu aprīkojumu, tagad bija pietiekama, lai nopirktu tikai pāris ķirurģiskās pincetes — un neko citu. Mēs atgriezāmies mājās ar tukšām rokām un smagām sirdīm, domājot par to, ka man nāksies izlaist semestri koledžā. Lai nu kā, māte negaidīti man teica: „Teilor, nāc man līdzi, iesim laukā.”

Mēs devāmies uz pilsētas centru, kur atradās daudzas vietas, kurās pirka un pārdeva rotaslietas. Kad mēs ieradāmies vienā veikalā, mana māte no sava maka izņēma mazu zilu samta maisiņu, kurā atradās skaista zelta rokassprādze ar uzrakstu: „Manai dārgajai meitai no tēva.” Tā bija rokassprādze, ko mans vectēvs uzdāvināja viņai kādā no viņas dzimšanas dienām. Tad, manu acu priekšā, viņa to pārdeva.

Kad viņa saņēma naudu, viņa man teica: „Par vienu lietu es esmu pārliecināta — tu kļūsi par zobārstu. Ej un nopērc sev visu nepieciešamo aprīkojumu.” Tagad, vai jūs varat iedomāties, par kādu studentu es kļuvu kopš tā brīža? Es gribēju būt labākais un pabeigt savas studijas ātrāk, jo es zināju viņas lielo uzupurēšanos.

Es mācījos, ka uzupurēšanās, ko mūsu mīļie paveic mūsu labā, atspirdzina mūs kā vēss ūdens tuksneša vidū. Tāda uzupurēšanās sniedz cerību un motivāciju.

Treškārt, jebkura mūsu uzupurēšanās ir niecīga salīdzinājumā ar Dieva Dēla upuri.

Kāda vērtība piemīt pat iemīļotai zelta rokassprādzei, salīdzinot to ar paša Dieva Dēla upuri? Kā mēs varam godāt šo bezgalīgo upuri? Katru dienu mēs varam atcerēties, ka mums ir vēl viena diena, lai dzīvotu un būtu uzticīgiem. Amuleks mācīja: „Jā, es gribu, lai jūs nāktu un vairs ilgāk nenocietinātu sirdis, jo lūk, tagad ir jūsu glābšanas laiks un diena; un tādēļ, ja jūs nožēlosit grēkus un nenocietināsit savas sirdis, nekavējoties diženā pestīšanas iecere tiks īstenota attiecībā uz jums” (Almas 34:31). Citiem vārdiem, ja mēs ziedosim Tam Kungam salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, laimes ieceres svētības nekavējoties parādīsies mūsu dzīvē.

Pestīšanas iecere ir iespējama, pateicoties Jēzus Kristus upurim. Kā Viņš pats aprakstīja: „Šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri, un izvairīties” (M&D 19:18).

Un tieši šī upura dēļ, pēc patiesas grēku nožēlošanas procesa, mums tiek noņemta mūsu kļūdu un grēku nasta. Patiesībā vainas apziņa, kauns, sāpes, bēdas un sevis noniecināšana tiek aizstātas ar tīru sirdsapziņu, laimi, prieku un cerību.

Tajā pašā laikā, kad mēs izrādām godu un esam pateicīgi par Viņa upuri, mēs lielā mērā varam saņemt dedzīgu vēlmi būt labākiem Dieva bērniem, atturēties no grēkošanas un ievērot derības — kā nekad agrāk.

Tad, tāpat kā Ēnoss, saņemot savu grēku piedošanu, mēs jutīsim vēlmi upurēt sevi un tiekties pēc mūsu brāļu un māsu labklājības (skat. Ēnosa 1:9). Un mēs būsim vēl gatavāki katru dienu sekot prezidenta Hovarda V. Hantera uzaicinājumam, ko viņš attiecināja uz mums, sakot: „Izbeidziet ķildas. Uzmeklējiet kādu piemirstu draugu. Atmetiet aizdomas un aizstājiet tās ar uzticēšanos. Sniedziet laipnu atbildi. Uzmundriniet jauniešus. Esiet lojāli gan vārdos, gan darbos. Turiet savu solījumu. Atmetiet aizvainojumus. Piedodiet ienaidniekam. Atvainojieties. Centieties saprast. Izvērtējiet savas prasības pret citiem. Pirmām kārtām, padomājiet par kādu citu. Esiet laipni. Esiet maigi. Smejieties nedaudz biežāk. Paudiet pateicību. Pasveiciniet svešinieku. Ieprieciniet bērna sirdi. … Paudiet savu mīlestību, apliecinot to atkal un atkal” (Baznīcas prezidentu mācības: Hovards V. Hanters [2015], 32. lpp.; pielāgots no „ What We Think Christmas Is”, McCall’s, 1959. g. dec., 82.–83. lpp.).

Kaut mēs piepildītu savas dienas ar šo pamudinājumu un spēku, ko sniedz personīgais upuris un upuris, ko mēs sniedzam vai saņemam no citiem. Kaut mēs īpašā veidā priecātos par mieru un prieku, ko mums sniedz Vienpiedzimušā upuris; jā, par to pašu mieru, kas tiek pieminēts, kad mēs lasām: „Ādams krita, lai cilvēki varētu būt; un cilvēki ir — jūs esat —, lai [jūs] varētu gūt prieku” (skat. 2. Nefija 2:25). Šis prieks ir īsts prieks, ko var sniegt tikai Glābēja Jēzus Kristus upuris un Izpirkšana.

Es lūdzu, lai mēs sekotu Viņam, ticētu Viņam, mīlētu Viņu un mēs justu mīlestību, kas izpaužas caur Viņa upuri katru reizi, kad mums ir iespēja nodzīvot vēl vienu dienu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.