Glābšanas priekšraksti mūs izvedīs brīnišķā gaismā

Grāmatā Uzticīgi ticībai mēs lasām: „Baznīcā priekšraksts ir svēta, oficiāla darbība, ko veic ar priesterības pilnvarām. Priekšraksti, [kam] ir izšķiroša loma paaugstināšanā, … tiek dēvēti par glābšanas priekšrakstiem. Tie ir kristīšanās, konfirmācija, ordinēšana Melhisedeka priesterībā (vīriešiem), tempļa dāvinājums un laulības aizzīmogošana.”²

Elders Deivids A. Bednārs mācīja: „Glābšanas un paaugstināšanas priekšraksti, kas tiek veikti Tā Kunga atjaunotajā Baznīcā, ir … pilnvarotas darbības, caur kurām debesu spēki un svētības var ieplūst mūsu personīgajā dzīvē.”³

Tāpat kā monētai ir divas puses, visus glābšanas priekšrakstus papildina derība ar Dievu. Dievs mums apsolīja svētības, ja mēs uzticīgi godāsim šīs derības.

Pravietis Amuleks paziņoja: „Šī dzīve … ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu” (Almas 34:32). Kā mēs varam sagatavoties? Cienīgi saņemot priekšrakstus. Mums, kā prezidents Rasels M. Nelsons teica, ir arī „[jāpaliek] uz derību takas”. Viņš turpināja: „Jūsu apņemšanās sekot Glābējam, slēdzot ar Viņu derības un pēc tam tās ievērojot, atvērs durvis uz pilnīgi visām garīgajām svētībām un privilēģijām, kas ir pieejamas ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam.”⁴

Džons un Bonija Ņūmeni, līdzīgi kā daudzi no jums, ir saņēmuši šīs prezidenta Nelsona apsolītās svētības. Kādā svētdienā, pēc tam, kad ar saviem trīs mazajiem bērniem bija apmeklējusi dievkalpojumu, Džonam, kurš nebija Baznīcas loceklis, Bonija teica: „Es to nevaru darīt viena pati. Tev ir jāizlemj, vai nu nākt uz manu baznīcu kopā ar mums, vai izvēlēties baznīcu, uz kuru mēs varam doties kopā, bet bērniem ir jāzina, ka arī viņu tētis mīl Dievu.” Nākamajā svētdienā un katrā svētdienā pēc tam Džons ne vien apmeklēja baznīcu, bet arī daudzus gadus tajā kalpoja, spēlējot klavieres daudzās bīskapijās, draudzēs un Sākumskolas stundās. Man bija tas gods satikt Džonu 2015. gada aprīlī, un šajā tikšanās reizē mēs runājām, ka vislabākais veids, kā viņš varētu izrādīt savu mīlestību pret Boniju, būtu aizvest viņu uz templi, taču tas būtu iespējams tikai tad, ja viņš tiktu kristīts.

Pēc tam, kad Džons 39 gadus bija apmeklējis Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, viņš 2015. gadā tika kristīts. Pēc gada Džons ar Boniju tika saistīti Memfisas Tenesī templī — 20 gadus pēc tam, kad viņa bija saņēmusi savu endaumentu. Viņu 47 gadus vecais dēls Roberts, runājot par savu tēti, teica: „Tētis tik tiešām ir „uzplaucis”, kopš viņš saņēma priesterību.” Bonija piemetināja: „Džons vienmēr ir bijis laimīgs un priekpilns cilvēks, taču priekšrakstu saņemšana un derību godāšana ir vairojusi viņa labsirdību.”

Pirms daudziem gadiem prezidents Boids K. Pekers brīdināja: „Laba uzvedība bez evaņģēlija priekšrakstiem nespēs ne atpestīt, ne paaugstināt cilvēkus.”⁵ Patiesībā, lai mēs varētu atgriezties pie mūsu Tēva, mums ir nepieciešami ne tikai priekšraksti un derības, bet arī Viņa Dēls, Jēzus Kristus, un Viņa īstenotā Izpirkšana.

Ķēniņš Benjamīns mācīja, ka tikai iekš un caur Kristus Vārdu glābšana var nākt pie cilvēku bērniem (skat. Mosijas 3:17; skat. arī Ticības apliecinājumi 1:3).

Pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, Viņš mūs atpestīja no Ādama Krišanas sekām un deva iespēju mums nožēlot grēkus un galu galā iegūt paaugstināšanu. Savu dzīvi viņš sniedza mums kā piemēru, lai mēs saņemtu glābšanas priekšrakstus, kuros „tiek pasludināts dievišķības spēks” (M&D 84:20).

Pēc tam, kad Glābējs saņēma kristību priekšrakstu, lai „piepildītu visu taisnību” (skat. 2. Nefija 31:5–6), Sātans Viņu kārdināja. Arī mūsu kārdinājumi nebeidzas pēc kristībām vai saistīšanas priekšrakstiem, taču svēto priekšrakstu saņemšana un ar to saistīto derību godāšana mūs piepilda ar brīnišķu gaismu un sniedz mums spēku pretoties kārdinājumiem un tos pārvarēt.

Jesaja pravietoja, ka pēdējās dienās „Zeme [būs] iedzīvotāju negodā likta, … jo tie [būs] … pārgrozījuši likumus” (Jesajas 24:5; skat. arī M&D 1:15).

Līdzīgs brīdinājums, kas tika atklāts pravietim Džozefam Smitam, bija šāds: daudzi „tuvojas [Tam Kungam] ar savām lūpām, … [un] viņi sludina mācības, kas ir cilvēku likumi, viņiem ir dievības izskats, bet viņi noliedz tās spēku” (Džozefs Smits — Vēsture 1:19).

Arī Pāvils brīdināja, ka daudzi „[izrāda] ārēju svētbijību, bet tās spēku [noliedz]; un no tādiem izvairies” (2. Timotejam 3:5). Es atkārtošu: no tādiem izvairieties.

Daudzi dzīves traucēkļi un kārdinājumi līdzinās „plēsīgiem [vilkiem]” (Mateja 7:15). Īsts gans sagatavos, pasargās un brīdinās aitas un ganāmpulku par šo vilku tuvošanos (skat. Jāņa ev. 10:11–12). Vai mēs, būdami gana palīgi, kuri tiecas atdarināt Labā Gana perfekto dzīvi, neesam paši savu un citu cilvēku dvēseļu gani? Pateicoties tikko atbalstīto praviešu, gaišreģu un atklājēju padomiem un Svētā Gara spēkam un dāvanai, mēs varam pamanīt vilkus, kas tuvojas, ja vien esam vērīgi un tam gatavi. Savukārt, ja mēs esam pavirši savu un citu cilvēku dvēseļu gani, mēs, visticamāk, cietīsim neveiksmi. Paviršība noved pie neveiksmēm. Es aicinu, lai ikviens no mums būtu uzticīgais gans.

Svētais Vakarēdiens ir priekšraksts, kas mums palīdz palikt uz ceļa, un cienīga tā pieņemšana ir liecība tam, ka mēs ievērojam derības, kas ir saistītas ar visiem pārējiem priekšrakstiem. Pirms dažiem gadiem, kad mana sieva Anita un es kalpojām Arkanzasas Litlrokas misijā, es ar diviem jauniem misionāriem devos mācīt kādu brāli. Šīs stundas laikā jaukais brālis, kuru mēs mācījām, teica: „Es esmu bijis jūsu baznīcā. Kāpēc jums katru svētdienu ir jāēd maize un jādzer ūdens? Mūsu baznīcā mēs to darām divas reizes gadā — Lieldienās un Ziemassvētkos — un tas ir kas ļoti īpašs.”

Mēs viņam pastāstījām, ka mums ir pavēlēts „sanākt kopā bieži, lai baudītu maizi un vīnu” (Moronija 6:6; skat. arī M&D 20:75). Mēs skaļi nolasījām Mateja 26. nodaļu un 3. Nefija 18. nodaļu. Viņš atbildēja, ka joprojām nesaskata, kāpēc tas ir vajadzīgs.

Pēc tam mēs dalījāmies ar šādu līdzību: „Iedomājies, ka tu esi iesaistīts ļoti nopietnā autoavārijā. Tu esi ievainots un atrodies bezsamaņā. Kāds tev pieskrien klāt, redz, ka esi bezsamaņā, un piezvana ātrajai palīdzībai. Tev tiek sniegta palīdzība, un tu atgūsti samaņu.”

Pēc tam mēs šim brālim pajautājām: „Ko tu gribēsi uzzināt, kad būsi spējīgs saprast, kur atrodies?”

Viņš teica: „Es gribēšu zināt, kā es tur nonācu un kurš mani atrada. Es vēlēšos viņam pateikties katru dienu par to, ka viņš izglāba manu dzīvību.”

Mēs šim jaukajam brālim pastāstījām, ka Glābējs ir izglābis mūsu dzīvības un ka mums vajag Viņam pateikties katru dienu — katru, katru dienu!

Pēc tam mēs pajautājām: „Zinot to, ka Viņš atdeva Savu dzīvību par tevi un mums, cik bieži tu vēlies ēst maizi un dzert ūdeni, kas simbolizē Viņa miesu un asinis?”

Viņš sacīja: „Es sapratu, es sapratu. Tikai vēl viena lieta. Jūsu baznīca nav tik dzīvīga kā mūsējā.”

Uz to mēs viņam atbildējām: „Ko tu darītu, ja Glābējs Jēzus Kristus ienāktu pa tavām durvīm?”

Viņš teica: „Es nekavējoties kristu ceļos.”

Mēs jautājām: „Vai tad tas nav tas, ko tu jūti, ieejot pēdējo dienu svēto baznīcās, — godbijību pret Glābēju?”

Viņš teica: „Es sapratu, es sapratu!”

Lieldienu svētdienā viņš atnāca uz baznīcu un turpināja to apmeklēt.

Es aicinu ikvienu no mums sev pajautāt: „Kurus priekšrakstus, tostarp Svēto Vakarēdienu, man vajag saņemt, un kādas derības man vajag noslēgt, ievērot un godāt?” Es apsolu, ka dalība priekšrakstos un ar to saistīto derību godāšana jūs izvedīs brīnišķā gaismā un sniegs aizsardzību šajā tumsas pilnajā pasaulē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.