Mācīšana mājās — priekpilns un svēts pienākums

Sāksim ar ģimenes mājvakariem, kas bija augstākā prioritāte ticības pilnajā ģimenē, kurā tiku audzināts. Lai gan es neatceros konkrētas mācībstundas, kas tika pasniegtas ģimenes mājvakaros, es atceros, ka mēs nekad neizlaidām nevienu nedēļu.³ Es zināju, kas ir svarīgi maniem vecākiem.⁴

Man ir palikusi atmiņā viena no manām mīļākajām ģimenes mājvakaru aktivitātēm. Tēvs aicināja, lai viens no bērniem nokārtotu „ieskaiti”. Viņš deva bērnam dažādus norādījumus, piemēram: „Sākumā dodies uz virtuvi un atver, un aizver ledusskapi. Pēc tam ieskrien manā guļamistabā un paķer no mana skapja zeķu pāri. Pēc tam atnāc atpakaļ pie manis, trīsreiz palecies un pasaki: „Tēt, es to izdarīju!””

Man ļoti patika sagaidīt savu kārtu. Es gribēju visu paveikt pilnīgi pareizi, un man ļoti patika brīdis, kad es varēju pateikt: „Tēt, es to izdarīju!” Šī aktivitāte palīdzēja man iegūt pašpārliecību un, esot nemierīgam zēnam, pievērst uzmanību brīdim, kad mamma un tētis mācīja kādu evaņģēlija principu.

Prezidents Gordons B. Hinklijs ir ieteicis: „Ja jums ir kādas šaubas par to, vai ģimenes mājvakari ir vērtīgi, pamēģiniet! Sapulciniet ap sevi bērnus, māciet viņus, lieciniet viņiem, kopīgi lasiet Svētos Rakstus un labi pavadiet laiku.”⁵

Ģimenes mājvakaru noturēšanai vienmēr būs pretestība.⁶ Tomēr es aicinu, lai jūs atrastu veidu, kā pārvarēt šķēršļus, padarot ģimenes mājvakarus par prioritāti un nodrošinot, lai tā kļūtu par priekpilnu pieredzi.

Ģimenes lūgšana ir vēl viena no mūsu izcilākajām iespējām mācīt.

Man ļoti patīk, kā prezidenta N. Eldona Tanera tēvs mācīja viņu ģimenes lūgšanas laikā. Prezidents Taners teica:

„Es atceros, kā vienu vakaru, kad mēs metāmies ceļos ģimenes lūgšanā, mans tēvs Tam Kungam teica: „Eldons šodien izdarīja kaut ko tādu, ko viņam nevajadzēja darīt; viņš to nožēlo, un, ja Tu viņam piedosi, viņš tā vairs nedarīs.”

Tas lika man apņemties to vairs nedarīt — daudz lielākā mērā nekā fiziska sodīšana.”⁷

Zēna gados, kad mani dažkārt kaitināja šķietami pārmērīgās ģimenes lūgšanas, es pie sevis nodomāju: „Vai tad mēs jau nelūdzām pirms dažām minūtēm?” Tagad, būdams tēvs, es zinu, ka mēs kā ģimene nekad nevarētu lūgt par daudz.⁸

Uz mani allaž ir atstājis iespaidu tas, kā Debesu Tēvs iepazīstina mūs ar Jēzu Kristu kā Savu mīļoto Dēlu.⁹ Man ļoti patīk lūgt par saviem bērniem, saucot tos vārdā, kamēr tie klausās, kā es parādu Debesu Tēvam, cik ļoti es viņus mīlu. Šķiet, ka nav labāka brīža, lai paustu savu mīlestību pret mūsu bērniem, kā kopīgās lūgšanās ar tiem vai svētības došanas laikā. Kad ģimenes sanāk kopā pazemīgā lūgšanā, tiek pasniegtas iespaidīgas un prātā paliekošas mācībstundas.

Vecāku īstenotā mācīšana līdzinās dežūrārsta praksei. Mums vienmēr jābūt gataviem mācīt savus bērnus, jo mēs nekad nezinām, kad mums pavērsies šāda iespēja.

Attēls

Kristus māca sievieti pie akas

Mēs esam līdzīgi Glābējam, kurš „visbiežāk mācīja nevis sinagogā, bet neformālās ikdienas situācijās — maltītes laikā ar Saviem mācekļiem, smeļot no akas ūdeni vai ejot garām vīģeskokam”.¹⁰

Pirms daudziem gadiem mana māte pastāstīja, ka divas no pašām labākajām evaņģēlija sarunām ar manu vecāko brāli Metjū esot norisinājušās brīžos, kas viņa locījusi veļu un vedusi viņu pie zobārsta. Viena no daudzām lietām, par ko es apbrīnoju savu māti, bija viņas gatavība mācīt savus bērnus.

Viņas mācīšana nekad nebeidzās. Kad es kalpoju par bīskapu, mana māte, kurai tobrīd bija 78 gadu, pateica, ka man vajadzētu apgriezt matus. Viņa zināja, ka man ir jārāda piemērs, un viņa nekad nekavējās to atgādināt. Es tevi mīlu, mammu!

Būdams tēvs, es jūtu motivāciju personīgi studēt Svētos Rakstus un gremdēties pārdomās par tiem, lai spētu atbildēt saviem bērniem vai mazbērniem, kad rodas spontāna mācīšanas iespēja.¹¹ „Daži no labākajiem mācīšanas mirkļiem izriet no kāda [ģimenes locekļa] sirsnīgā jautājuma vai bažām.”¹² Vai mēs šajos brīžos ieklausāmies?¹³

Man ļoti patīk apustuļa Pētera aicinājums: „Esiet arvien gatavi [atbildēt ikvienam, arī bērnam], kas vaicā par cerības pamatu jūsos.”¹⁴

Kad es biju pusaudzis, mums ar tēvu patika izaicināt vienam otru, lai pārliecinātos, kuram no mums ir spēcīgāks tvēriens. Mēs, cik vien iespējams ciešāk, saspiedām otra roku, cenšoties izsaukt sāpju grimasi. Lai gan šobrīd nešķiet, ka tas varētu būt diez cik jautri, tobrīd tā bija. Pēc kādas no šīm cīņām tētis ielūkojām man acīs un teica: „Tev ir stipras rokas, dēls. Es ceru, ka tavām rokām vienmēr pietiks spēka, lai nekad nepiedienīgi nepieskartos nevienai jaunai dāmai.” Pēc tam viņš aicināja, lai es saglabātu tikumīgu skaidrību un palīdzētu to saglabāt arī citiem.

Runājot par savu tēvu, elders Duglass L. Kalisters teica: „Kādudien, braucot mājās no darba, tēvs impulsīvi pateica: „Es šodien samaksāju desmito tiesu. Es uzrakstīju uz desmitās tiesas kvīts „paldies”. Es jūtos tik pateicīgs, ka Tas Kungs ir svētījis mūsu ģimeni.””

Pēc tam elders Kalisters pagodināja savu tēvu un skolotāju, sakot: „Viņš mācīja man gan paklausīgu rīcību, gan attieksmi.”¹⁵

Man šķiet, ka mēs rīkotos gudri, laiku pa laikam sev pavaicājot: „Ko es mācīšu vai šobrīd mācu saviem bērniem ar savu paklausīgo rīcību un attieksmi?”

Ģimenes Svēto Rakstu studiju laikā paveras ideāla iespēja — mācīt savās mājās doktrīnu.

Prezidents Rasels M. Nelsons ir teicis: „Vecākiem ir ne tikai cieši jāpieķeras Tā Kunga vārdam, viņiem ir dots dievišķs uzdevums — mācīt to saviem bērniem.”¹⁶

Kad mēs ar Džūliju audzinājām savus bērnus, mēs centāmies būt konsekventi un radoši. Vienu gadu mēs nolēmām kopā ar ģimeni izlasīt Mormona Grāmatu spāņu valodā. Vai tādēļ Tas Kungs ir aicinājis visus mūsu bērnus kalpot spāniski runājošās pilnlaika misijās?Es posible [iespējams].

Mani dziļi aizkustināja brāļa Braiana K. Aštona stāsts par to, kā viņi ar tēvu pēdējā vidusskolas gada laikā kopīgi izlasījuši katru Mormona Grāmatas lappusi. Brālim Aštonam ļoti patīk Svētie Raksti. Tie ir iespiedušies viņa prātā un viņa sirdī. Kad brālis Aštons bija pusaudzis, viņa tēvs iedēstīja sēklu, un šī sēkla¹⁷ ir izaugusi par dziļi iesakņotas patiesības koku. Brālis Aštons ir darījis to pašu savu vecāko bērnu labā.¹⁸ Nesen viņa astoņgadīgais dēls viņam pavaicāja: „Tēt, kad man būs iespēja kopā ar tevi lasīt Mormona Grāmatu?”

Visbeidzot, visiespaidīgāk mēs kā vecāki varam mācīt ar savu piemēru. Mums ir ieteikts būt „par paraugu ticīgajiem vārdos un [sarunās, žēlsirdībā, garā,] ticībā un šķīstībā”.¹⁹

Mūsu nesenā ceļojuma laikā mēs ar Džūliju apmeklējām baznīcu, kur pieredzējām, kā šis pants īstenojas dzīvē. Svētā Vakarēdiena sapulcē uzstājās kāds jaunietis, kuram drīz bija jādodas misijā.

Viņš teica: „Jūs visi Baznīcā domājat, ka mans tētis ir tik labs cilvēks, bet …” Viņš ieturēja pauzi, kamēr es satraukti prātoju, ko viņš teiks tālāk. Viņš turpināja, sakot: „Mājās viņš ir vēl labāks.”

Attēls

Stjuartu ģimene

Vēlāk es pateicos šim jaunietim par šo iedvesmojošo pagodinājumu, kuru tas bija izrādījis savam tēvam. Pēc tam es uzzināju, ka viņa tēvs ir šīs bīskapijas vadītājs. Lai gan šis bīskaps uzticīgi kalpoja savai bīskapijai, viņa dēlam šķita, ka pašu labāko darbu viņš ir paveicis pats savās mājās.²⁰

Elders D. Tods Kristofersons iesaka: „Mums paveras daudz veidu, kā mācīt … jauno paaudzi, un mums vajadzētu labi apdomāties un ziedot savus labākos centienus tam, lai visā pilnībā tos izmantotu. Mums vairāk par visu ir jāturpina iedrošināt vecākus, lai palīdzētu tiem kļūt par labākiem un vēl konsekventākiem pasniedzējiem …, jo sevišķi piemēra rādīšanā.”²¹

Tieši tā mācīja Glābējs.²²

Pagājušogad, kad mēs pavadījām brīvdienas kopā ar diviem no mūsu jaunākajiem bērniem, Džūlija ieminējās, ka mēs varētu veikt aizstājošo kristīšanos gan Sentdžordžas, gan Sandjego templī. Es pie sevis kurnēju, domājot: „Mēs apmeklējam templi savās mājās, un tagad mums ir brīvdienas. Kādēļ gan mēs nevarētu darīt kaut ko atbilstošāku brīvdienām?” Pēc kristībām Džūlija gribēja fotografēties pie tempļa. Es jau atkal klusībā kurnēju. Jūs jau varat uzminēt, kas notika — mēs fotografējāmies.

Attēls

Djuranti pie Sandjego Kalifornijas tempļa

Attēls

Djuranti pie Sentdžoržas Jūtas tempļa

Džūlija vēlas, lai mūsu bērni atcerētos, kā mēs esam palīdzējuši saviem priekštečiem, un to gribu arī es. Mums nebija jāpasniedz oficiāla stunda par tempļu nozīmi. Mēs to izdzīvojām, pateicoties mātei, kura ir iemīļojusi templi un vēlas, lai to iemīļotu arī viņas bērni.

Ja vecāki lolo viens otru un rāda taisnīgu piemēru, bērni tiek svētīti uz mūžu mūžiem.

Vēršoties pie visiem no jums, kuri cenšas darīt labāko, ko var, lai mācītu savās mājās, es vēlu, kaut jūs rastu mieru un prieku savos pūliņos! Un, ja jums šķiet, ka jums ir nepieciešams pilnveidoties vai vēl labāk sagatavoties, lūdzu, pazemīgi atsaucieties Gara pamudinājumiem, apņemoties rīkoties!²³

Elders L. Toms Perijs ir teicis: „Jebkuras sabiedrības veselība, tās ļaužu laime, to labklājība un to miers pamatojas bērnu mācīšanā, kas tiek īstenota mājās.”²⁴

Jā, mana ģimenes ligzda šobrīd ir tukša, taču es joprojām atbildu uz izsaukumiem, esot gatavs un dedzīgi vēloties rast vērtīgas papildus iespējas — mācīt savus pieaugušos bērnus, viņu bērnus un, ceru, kādudien arī mazmazbērnus.

Es lūdzos pēc debesu palīdzības mūsu centienos — būt par Kristum līdzīgiem skolotājiem savās mājās. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.