Ticēt, mīlēt, darīt

Labā vēsts ir tāda, ka mums ir cerība. Dzīves tukšumam, bezvērtībai un Weltschmerz ir risinājums. Risinājums ir pat visdziļākajai bezcerībai un mazdūšībai, ko vien jūs varētu izjust.

Šī cerība ir rodama Jēzus Kristus evaņģēlija pārveidojošajā spēkā un Glābēja izpērkošajā spēkā, kas dziedina mūsu sirgstošās dvēseles.

„Es esmu nācis,” Jēzus paziņoja, „lai tiem būtu dzīve un lai tā tiem būtu vēl piepildītāka.”⁴

Mēs varam pieredzēt šo piepildīto dzīvi, nevis pievēršoties savām pašu vajadzībām vai saviem pašu sasniegumiem, bet kļūstot par īsteniem Jēzus Kristus mācekļiem — sekojot Viņa ceļiem un iesaistoties Viņa darbā. Mēs atrodam ceļu uz šo piepildīto dzīvi, aizmirstot par sevi un iesaistoties diženajā Kristus darbā.

Un kāda ir Kristus darba būtība? Ticēt Viņam, mīlēt tā, kā Viņš ir mīlējis, un darīt to, ko darīja Viņš.

Jēzus „[gāja] apkārt, labu darīdams”.⁵ Viņš devās pie trūkumcietējiem, izstumtajiem, slimajiem un apkaunotajiem. Viņš kalpoja bezspēcīgajiem, vājajiem un tiem, kam nav draugu. Viņš pavadīja ar tiem laiku; Viņš ar tiem sarunājās. „Un Viņš tos visus dziedināja.”⁶

Visur, kurp vien Glābējs devās, Viņš mācīja evaņģēlija „labo vēsti”.⁷ Viņš dalījās mūžīgās patiesības principos, kas atbrīvoja cilvēkus gan garīgajā, gan laicīgajā ziņā.

Tie, kuri velta savu dzīvi Kristum, atklāj, cik patiess ir Glābēja solījums: „Kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.”⁸

Salamanam nebija taisnība, mani dārgie brāļi un māsas, — dzīve nav „niecība”. Tieši pretēji, tā var būt mērķtiecīga, jēgpilna un mierpilna.

Jēzus Kristus sniedz Savu dziedinošo roku visiem, kas Viņu meklē. Es esmu ieguvis nešaubīgu pārliecību par to, ka ticēšana Dievam un mīlestība pret Viņu, un cenšanās sekot Kristum var izmainīt mūsu sirdis,⁹ remdēt mūsu sāpes un piepildīt mūsu dvēseles ar „ļoti lielu prieku”.¹⁰

Mums, protams, nepietiek tikai ar intelektuālu izpratni par evaņģēliju vien, lai mūsu dzīvē varētu ienākt tā dziedinošā ietekme. Mums tas ir jāiedzīvina savā dzīvē, padarot to par daļu no tā, kas mēs esam un ko mēs darām.

Es vēlos norādīt, ka māceklība aizsākas ar trim vienkāršiem vārdiem:

ticēt, mīlēt un darīt.

Ticība Dieva esībai vedina uz pieaugošu ticību Viņam un paļaušanos uz Viņa vārdiem. Ticība vedina mūs izjust pieaugošu mīlestību pret Dievu un līdzcilvēkiem. Šai mīlestībai pieaugot, mēs sajūtam iedvesmu atdarināt Glābēju, turpinot savu personīgo ceļojumu pa māceklības taku.

„Bet tas,” jūs teiksiet, „izklausās pārāk vienkāršoti. Dzīves problēmas un pavisam noteikti manas problēmas ir pārāk sarežģītas tik vienkāršam risinājumam. Mēs nevaram izārstēt savu Weltschmerz ar trim, vienkāršiem vārdiem: ticēt, mīlēt, darīt.”

Tas nav aforisms, kas mūs dziedina. Tā ir Dieva mīlestība, kas glābj, atjauno un atdzīvina.

Dievs jūs pazīst. Jūs esat Viņa bērni. Viņš jūs mīl.

Pat tad, ja jums šķiet, ka jūs esat nemīlami, Viņš tik un tā sniedzas jums pretim.

Šo pašu dienu — katru dienu — Viņš sniedzas jums pretim, vēloties jūs dziedināt, pacilāt un piepildīt tukšumu jūsu sirdī ar nezūdošu prieku. Viņš vēlas atbrīvot jūs no visām tumsības paliekām, kas aizēno jūsu dzīvi, piepildot to ar Savas nebeidzamās godības svēto un spožo gaismu.

Es esmu to pieredzējis pats personīgi.

Un, būdams Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustulis, es liecinu, ka visi, kas vēršas pie Dieva, — visi, kuri tik tiešām tic, mīl un dara —, var pieredzēt to pašu.

Svētie Raksti māca mums, ka „bez ticības nevar patikt [Dievam]. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir”.¹¹

Dažiem ticēšana sagādā grūtības. Dažkārt ceļā stājas mūsu lepnība. Iespējams, mēs uzskatām, ka, tā kā mēs esam pārāk inteliģenti, izglītoti vai pieredzējuši, mēs vienkārši nevaram ticēt Dievam. Un mēs sākam uzskatīt reliģiju par muļķīgu tradīciju.¹²

Mana pieredze rāda, ka ticība nav vis kā glezna, uz ko apbrīnā lūkoties un par ko diskutēt un teoretizēt. Tā vairāk līdzinās arklam, ko mēs ņemam līdzi uz lauka, lai vaiga sviedros dzītu zemē vagas, kur iedēstīt sēklas, kas nes nezūdošus augļus.¹³

Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums.¹⁴ Tas tiek apsolīts visiem, kuri cenšas ticēt.

Svētie Raksti atklāj: jo vairāk mēs mīlam Dievu un Viņa bērnus, jo laimīgāki mēs kļūstam.¹⁵ Taču tā mīlestība, par ko runāja Jēzus, nav kā apsveikuma kartiņa vai skrejlapiņa, ko pavirši nolikt malā. Tā nav mīlestība, par ko var parunāt un tad aizmirst. Šī mīlestība neaprobežojas ar frāzi: „Dari man zināmu, ja ir kaut kas, ko es varētu darīt tavā labā.”

Tā mīlestība, par kuru runā Dievs, ir tāda veida mīlestība, kas ienāk mūsu sirdīs, no rīta pamostoties, paliek ar mums visas dienas garumā un pārpilda mūsu sirdis, kad mēs dienas beigās sakām savas pateicības pilnās lūgšanas.

Tā ir tā neaprakstāmā mīlestība, kādu pret mums izjūt Debesu Tēvs.

Tā ietver bezgaldziļu līdzjūtību, kas ļauj mums daudz skaidrāk saredzēt, kas patiesībā ir mūsu līdzcilvēki. Šajā tīrās mīlestības skatījumā mēs redzam viņus kā nemirstīgas būtnes ar bezgalīgu potenciālu un vērtību, Visuvarenā Dieva mīļotos dēlus un meitas.

Iegūstot šādu skatījumu, mēs vairs nevaram novērtēt citus par zemu, ignorēt vai diskriminēt.

Darot Glābēja darbu, bieži vien „ar mazām un vienkāršām lietām tiek paveiktas diženas lietas”.¹⁶

Mēs zinām — lai gūtu labus rezultātus, jebkurā no jomām ir nepieciešama atkārtota vingrināšanās. Vai tā būtu klarnetes spēlēšana, bumbas mešana tīklā, automašīnas remontēšana vai pat lidmašīnas vadīšana, — mēs varam kļūt arvien prasmīgāki tikai caur vingrināšanos.¹⁷

Mūsu Glābējs izveidoja uz Zemes organizāciju — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu —, kas mums palīdz būt prasmīgākiem. Tā paver iespēju — vingrināties dzīvot tā, kā Viņš to mācīja, un svētīt citus tā, kā Viņš to darīja.

Esot par Baznīcas locekļiem, mums tiek doti aicinājumi, pienākumi un iespējas — iejūtīgi palīdzēt citiem un kalpot tiem.

Nesen Baznīcā no jauna tika uzsvērta kalpošanas norīkojumā jeb gādīgas un mīlošas kalpošanas nozīme. Mēs pamatīgi domājām, lai izlemtu, kā nodēvēt šo īpašo pienākumu.

Viens no mūsu apsvērtajiem vārdiem bija ganīšana, kas kalpo par pienācīgu apzīmēju Kristus aicinājumam: „Gani Manas avis!”¹⁸ Tomēr tas radītu vismaz vienu sarežģījumu: ja mēs izmantotu šo terminu, es kļūtu par vācu aitusuni. Tādēļ es jūtos diezgan apmierināts ar terminu kalpošana norīkojumā.

Kalpošanas uzsvēršana, protams, nav nekas jauns. Mums vienkārši tiek sniegta jaunāka un labāka iespēja, kā īstenot dzīvē Glābēja bausli, mīlot citam citu,¹⁹ — jaunāks veids, kā īstenot un piepildīt Baznīcas mērķi.

Padomājiet vien par misionāru darbu! Drosmīga, pazemīga un pārliecinoša dalīšanās evaņģēlijā ir brīnišķīgs piemērs tam, kā kalpot, atsaucoties citu cilvēku garīgajām vajadzībām, lai kas viņi būtu.

Vai arī tempļa darba veikšana, uzmeklējot savu priekšteču vārdus un piedāvājot tiem iespēju iegūt mūžīgās svētības. Tas ir tik dievišķs kalpošanas veids!

Padomājiet par nabadzīgo un trūcīgo uzmeklēšanu, gurdeno pacilāšanu vai slimo un nomocīto svētīšanu. Vai gan tie nav tie paši kalpošanas darbi, kurus veica Tas Kungs, staigājot pa šo Zemi?

Ja jūs neesat Baznīcas locekļi, es aicinu jūs nākt un ieraudzīt pašiem.²⁰ Nāciet un pievienojieties mums! Ja jūs esat Baznīcas locekļi, kuri šobrīd vairs aktīvi neapmeklē Baznīcu, es aicinu jūs: lūdzu, atgriezieties! Jūs mums esat vajadzīgi!

Nāciet, pievienojieties mums ar savām prasmēm!

Pateicoties jūsu unikālajiem talantiem, spējām un personībai, jūs palīdzēsiet mums kļūt labākiem un laimīgākiem. Mēs, savukārt, palīdzēsim arī jums kļūt labākiem un laimīgākiem.

Nāciet, palīdziet mums izkopt un veicināt dziedinošas, laipnas un žēlastīgas attieksmes īstenošanu pret visiem Dieva bērniem. Jo mēs visi cenšamies kļūt par jaunām radībām, lai viss, „kas bijis, [būtu] pagājis” un „viss [taptu] jauns”.²¹ Glābējs rāda mums virzienu, kurp doties, — uz priekšu un uz augšu. Viņš saka: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”²² Sadarbosimies, lai kļūtu par tādiem cilvēkiem, par kādiem Dievs mums ir paredzējis kļūt!

Šī ir tā evaņģēlija kultūra, kuru mēs vēlamies izkopt visā Jēzus Kristus Baznīcā. Mēs vēlamies stiprināt Baznīcu, lai tā kļūtu par vietu, kur mēs cits citam piedodam. Tā aicina pretoties kārdinājumam nopelt, aprunāt vai skumdināt citus. Tā vietā, lai norādītu uz citu kļūdām, tā aicina, lai mēs iedvesmojam cits citu un palīdzam cits citam kļūt tik krietniem, cik vien iespējams.

Ļaujiet man aicināt jūs vēl vienreiz. Nāciet un ieraugiet! Pievienojieties mums! Jūs mums esat vajadzīgi.

Jūs atklāsiet, ka šajā Baznīcā ir pa pilnam cilvēku, kuri ir daļa no krietnākajiem ļaudīm visā pasaulē. Viņi ir draudzīgi, mīloši, laipni un sirsnīgi. Viņi cītīgi strādā un ir ar mieru upurēties, brīžam pat rīkojoties varonīgi.

Un viņi ir arī sāpinoši nepilnīgi.

Viņi pieļauj kļūdas.

Laiku pa laikam viņi pasaka to, ko nevajadzētu. Viņi izdara kaut ko tādu, ko patiesībā nemaz nav vēlējušies.

Taču viņiem visiem ir kaut kas kopīgs — viņi vēlas pilnveidoties un tuvoties Tam Kungam, mūsu Glābējam, pašam Jēzum Kristum.

Viņi cenšas rīkoties pareizi.

Viņi tic. Viņi mīl. Viņi dara.

Viņi vēlas kļūt nesavtīgāki, līdzjūtīgāki, pilnīgāki, līdzīgāki Jēzum.

Jā, dzīvē dažkārt klājas grūti. Katram no mums neapšaubāmi iestājas savi izmisuma un mazdūšības brīži.

Taču Jēzus Kristus evaņģēlijs dāvā cerību. Un Jēzus Kristus Baznīcā mēs pievienojamies tiem, kas meklē tādu vietu, kur mēs varam justies kā mājās, — vietu, kur mēs varam pilnveidoties un kopīgi ticēt, mīlēt un darīt.

Par spīti savām atšķirībām, mēs cenšamies pieņemt cits citu kā mūsu mīļotā Debesu Tēva dēlus un meitas.

Es esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli un zināt, ka Dievs mīl Savus bērnus pietiekami, lai dāvātu tiem ceļu uz laimi, jēgpilnu dzīvi un mūžīgā prieka iemantošanu pēcnāves dzīves godības pilnajās zālēs.

Es esmu pateicīgs, ka Dievs ir dāvājis mums veidu, kā dziedināt savas sirgstošās dvēseles un šīs dzīves Weltschmerz.

Es liecinu par to un atstāju jums savu svētību, lai, ticot Dievam, no visas savas sirds mīlot Viņu un Viņa bērnus un cenšoties darīt to, ko Dievs mums ir norādījis, mēs iemantotu dziedināšanu un mieru, laimi un jēgpilnu dzīvi. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.