Nesavtīgas kalpošanas prieks
Mēs esam apsolījuši savam Tēvam Debesīs, ka mēs mīloši kalposim Viņam un citiem cilvēkiem, it visā īstenodami Viņa gribu.
Pēc iepriekšējās vispārējās konferences daudzi cilvēki uzrunāja mani, uzdodot vienu un to pašu jautājumu: „Vai šie krēsli ir ērti?” Es allaž atbildēju vienu un to pašu: „Šie krēsli ir ļoti ērti, ja vien jums nav jāuzstājas.” Tā taču ir, vai ne? Lai gan sēdēt šajā krēslā šīs konferences laikā nav bijis īpaši ērti, es esmu tik tiešām pateicīga par šo svētību un pagodinājumu — uzrunāt jūs šovakar.
Kalpojot citiem, mums dažkārt nākas sēdēt dažādos krēslos. Daži no tiem ir diezgan ērti, citi ne visai, taču mēs esam apsolījuši savam Tēvam Debesīs, ka mēs mīloši kalposim Viņam un citiem cilvēkiem, it visā īstenodami Viņa gribu.
Pirms dažiem gadiem Baznīcas jaunieši uzzināja, ka, „[stājoties] kalpībā Dievam” [Mācības un Derību 4:2], mēs uzsākam pašu lieliskāko ceļojumu. Mēs palīdzam Dievam pasteidzināt Viņa darbu, un tā ir lieliska, priekpilna un apbrīnojama pieredze.1 Tas ir ceļojums, kas ir pieejams pilnīgi visiem, lai cik veci mēs būtu, un šis ceļojums ved mūs uz priekšu pa ceļu, ko mūsu mīļotais pravietis dēvē par „derību ceļu”.2
Taču mēs diemžēl dzīvojam savtīgā pasaulē, kur cilvēki pastāvīgi vaicā: „Ko man tas dos?”, tā vietā, lai prasītu: „Kam es šodien varētu palīdzēt?”, „Kā es varētu vēl labāk kalpot Tam Kungam savā aicinājumā?” un „Vai es daru to labāko Tā Kunga labā?”
Lielisks nesavtīgas kalpošanas piemērs manā dzīvē ir bijusi māsa Viktorija Antonijeti. Viktorija kalpoja par vienu no manas draudzes Sākumskolas skolotājām manā bērnībā, ko pavadīju Argentīnā. Katru otrdienas pēcpusdienu, kad mēs sapulcējāmies Sākumskolā, viņa cienāja mūs ar šokolādes kūku. Visiem ļoti garšoja šī kūka — visiem, izņemot mani. Man riebās šokolādes kūkas! Un, kad vien viņa centās pacienāt mani ar šo kūku, es allaž noraidīju viņas piedāvājumu.
Kādudien, kad viņa bija pacienājusi ar šokolādes kūku visus pārējos bērnus, es viņai jautāju: „Kādēļ tu nekad neatnes mums kādu citu kūku, piemēram, apelsīnu vai vaniļas?”
Viņa iesmējās un atvaicāja: „Kādēļ tu nepagaršo kaut mazu gabaliņu? Šai kūkai ir kāda īpaša piedeva, un es apsolu — ja tu to pagaršosi, tev tā iegaršosies!”
Es palūkojos apkārt, un, man par brīnumu, šķita, ka visiem šī kūka garšo. Es piekritu pamēģināt. Vai varat uzminēt, kas notika? Man tā iegaršojās! Tā bija pati pirmā reize, kad man bija garšojusi šokolādes kūka.
Tikai pēc daudziem gadiem es beidzot uzzināju, kas bija māsas Antonijeti šokolādes kūkas slepenā piedeva. Mēs ar bērniem katru nedēļu ciemojāmies pie manas mātes. Kāda apciemojuma laikā mēs ar mammu nobaudījām gabaliņu kūkas, un es viņai pastāstīju par to, kā man tā bija iegaršojusies. Tad viņa apgaismoja mani, pastāstot to, ko es vēl nezināju.
„Redzi, Kris,” mana mamma teica, „Viktorijas ģimenei nebija pārāk daudz līdzekļu, un katru nedēļu viņai bija jāizvēlas, vai iegādāties autobusa biļetes, lai kopā ar četriem bērniem brauktu uz Sākumskolu, vai arī nepieciešamos produktus, lai pagatavotu savai Sākumskolas klasei šokolādes kūku. Viņa allaž autobusa vietā izvēlējās šokolādes kūku un ar saviem bērniem gāja kājām vairāk nekā trīs kilometrus abos virzienos — lai kādi būtu laikapstākļi.”
Todien šokolādes kūkas vērtība manās acīs pieauga. Vēl svarīgāk bija tas, ka es uzzināju par Viktorijas kūkas slepeno piedevu, kas bija mīlestība pret tiem, kam viņa kalpoja, un viņas nesavtīgā ziedošanās mūsu labā.
Atceroties par Viktorijas kūku, man prātā nāk nesavtīgais upuris, par kuru Tas Kungs mācīja Saviem mācekļiem Savā neaizmirstamajā pamācībā, dodoties uz tempļa dārgumu glabātuvi. Jūs jau zināt šo stāstu. Elders Džeimss E. Talmidžs mācīja, ka tur bija 13 ziedojumu šķirsti „un ļaudis meta tajos naudu, ziedojot [dažādiem] mērķiem, kas bija norādīti uz [katra] šķirsta”. Jēzus noraudzījās uz ziedotāju rindām, kurās gaidīja visdažādākie ļaudis. Daži pienesa savas dāvanas „patiesā nolūkā”, kamēr citi meta šķirstos „ievērojamas sudraba un zelta naudas summas”, cerot, ka tos kāds redzēs, pamanīs un uzteiks par viņu ziedojumiem.
„Šajā ļaužu pulkā bija kāda nabadzīga atraitne, kura … iemeta vienā no ziedojumu šķirstiem divas nelielas bronzas monētiņas, ko dēvēja par artavām; rēķinot amerikāņu naudas vienībās, viņa ziedoja mazāk par puscentu. Tas Kungs sasauca ap Sevi mācekļus, norādīdams uz šo ārkārtīgi nabadzīgo atraitni un viņas rīcību, un teica: „Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu [iztiku].” [Marka 12:43–44.]”3
Nešķiet, ka šī atraitne būtu iemantojusi ievērojamu stāvokli sabiedrībā. Patiesībā viņa bija iemantojusi kādu daudz būtiskāku iezīmi: viņas nolūki bija šķīsti, un viņa atdeva visu, kas tai bija. Var jau būt, ka viņa ziedoja mazāk nekā citi, klusāk nekā citi, citādāk nekā citi. Pēc dažu ieskatiem viņas ziedojums bija pavisam nebūtisks, bet, pēc Glābēja domām, kurš „zina [mūsu] sirds domas un vēlmes”4, viņa atdeva visu, kas tai bija.
Māsas, vai mēs nevilcinoties darām Tā Kunga labā visu, ko varam? Vai mēs ziedojam savu laiku un talantus tā, lai jaunā paaudze varētu iemācīties mīlēt To Kungu un ievērot Viņa baušļus? Vai mēs gādīgi un uzcītīgi kalpojam gan apkārtējiem cilvēkiem, gan tiem, kam esam norīkotas kalpot, ziedojot tiem to laiku un enerģiju, ko varētu izmantot citiem mērķiem? Vai mēs dzīvojam pēc abiem augstākajiem baušļiem, mīlot Dievu un mīlot Viņa bērnus?5 Šī mīlestība bieži vien izpaužas caur kalpošanu.
Prezidents Dalins H. Oukss mācīja: „Mūsu Glābējs ziedoja Sevi nesavtīgā kalpošanā. Viņš mācīja, ka ikvienam no mums vajadzētu sekot Viņam, atsakoties no savām savtīgajām interesēm, lai kalpotu citiem.”
Viņš turpināja, sakot:
„Labi zināms piemērs sevis zaudēšanā, kalpojot citiem, … ir vecāku ziedošanās savu bērnu labā. Mātes pārcieš sāpes, atsakoties no personīgajām prioritātēm un ērtībām, lai iznēsātu un uzaudzinātu katru no saviem bērniem. Tēvi pieskaņo savu dzīvi un prioritātes ģimenes apgādāšanai. …
Mēs priecājamies arī par tiem, kuri gādā par saviem nespēcīgajiem ģimenes locekļiem un padzīvojušajiem vecākiem. Šādi kalpojot, mēs nevaicājam: „Kas man no tā tiks?” Tas viss prasa, lai mēs atliktu malā savas personīgās ērtības, nesavtīgi kalpojot. …
[Un] tajā visā atspoguļojas mūžīgais princips, ka mēs jūtamies daudz laimīgāki un sajūtam lielāku piepildījumu, rīkojoties un kalpojot tā, lai dotu, nevis saņemtu.
Mūsu Glābējs māca, lai mēs sekotu Viņam, ziedojoties tā, lai zaudētu sevi nesavtīgā kalpošanā citiem.”6
Tāpat arī prezidents Tomass S. Monsons mācīja, ka, „tiekoties aci pret aci ar Savu Radītāju, tā vietā, lai vaicātu: „Cik amatos tu kalpoji?”, mums visdrīzāk tiks vaicāts: „Cik cilvēkiem tu palīdzēji?” Taisnību sakot, mēs nevaram iemīlēt To Kungu, ja neesam kalpojuši Viņam, kalpojot Viņa ļaudīm”.7
Citiem vārdiem sakot, māsas, nebūs svarīgi, vai mēs būsim sēdējušas ērtos krēslos, vai ar grūtībām izturējušas sapulci aprūsējušā saliekamajā krēslā, sēžot aizmugurējā rindā. Nebūs nozīmes pat tam, vai mēs, vajadzības spiestas, būsim izgājušas priekštelpā, lai nomierinātu raudošu mazuli. Nozīme būs tam, vai mēs būsim nākušas ar vēlmi kalpot, vai mēs būsim pamanījušas tos, kam esam norīkotas kalpot, priekpilni sasveicinoties, un vai mēs būsim iepazinušās ar tiem, kas sēd mūsu saliekamo krēslu rindā, draudzīgi pasniedzot tiem roku, kaut arī neesam norīkotas tiem kalpot. Un nozīme pavisam noteikti būs tam, vai mēs darām visu to, ko mēs darām, kalpojot ar īpašu mīlestības un ziedošanās piedevu.
Es esmu sapratusi, ka mums nav jācep šokolādes kūka, lai būtu par veiksmīgām vai nodošanās pilnām Sākumskolas skolotājām, jo būtība nav kūkā. Būtiskākais ir mīlestības motivēta rīcība.
Es liecinu, ka mīlestība kļūst svēta caur ziedošanos: skolotājas ziedošanos un pat vēl vairāk — caur Dieva Dēla pārāko un mūžīgo ziedošanos. Es liecinu par to, ka Viņš dzīvo! Es mīlu Viņu un vēlos atlikt malā savas savtīgās vēlmes, lai mīlētu un kalpotu tā, kā to dara Viņš. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.