Dedzīgi nodoties labai lietai

Elders M. Rasels Balards

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


M. Rasels Balards
Lieli darbi tiek īstenoti un nastas tiek atvieglotas ar daudzu cilvēku pūliņiem, kas „dedzīgi nododas labai lietai”.

Elder Perij, man šķiet, ka tu esi visjauneklīgākais 90-gadnieks visā Baznīcā. Jūs redzējāt, cik ātri viņš piecēlās no sava krēsla!

Mani dārgie brāļi un māsas, katru reizi, kad es nobaudu svaigu, nogatavojušos tomātu vai ēdu nobriedušu, sulīgu persiku, kas norauts tieši no koka, es domās atgriežos 60 gadus senā pagātnē, kad manam tēvam piederēja mazs persiku augļudārzs Holadejā, Jūtas štatā. Viņam bija arī bišu stropi, lai apputeksnētu persiku ziedus, kas laika gaitā izauga par lieliem, gardiem persikiem.

Tēvs mīlēja savas labās medus bites un apbrīnoja, kā tās tūkstošiem strādā kopā, pārveidojot no persiku ziediem ievākto nektāru saldā, zeltainā medū — vienā no dabas noderīgākajiem ēdieniem. Patiesībā uztura speciālisti mums stāsta, ka medus ir viens no ēdieniem, kas satur visas vielas — enzīmus, vitamīnus, minerālvielas un ūdeni —, kas ir nepieciešamas dzīvības uzturēšanai.

Mans tēvs vienmēr centās iesaistīt mani darbā ar saviem bišu stropiem, bet es biju ļoti laimīgs ļaut viņam rūpēties par savām bitēm. Tomēr kopš tā laika es esmu iemācījies vairāk par ļoti organizēto bišu stropu — koloniju, kas sastāv no aptuveni 60 000 bišu.

Medus bites ir radītas, lai apputeksnētu, vāktu nektāru un pārvērstu nektāru medū. Nektāra pārveidošana medū ir brīnišķa apsēstība, kuru mūsu Radītājs ir tām devis kā dabisku instinktu. Ir aprēķināts, ka, lai radītu tikai vienu mārciņu (0,45 kg) medus, 20 000 līdz 60 000 vidēja stropa bitēm ir kolektīvi jāapmeklē vairāk kā miljons ziedu — attālumā, kas atbilst diviem ceļojumiem apkārt pasaulei. Savas īsās dzīves laikā, kas ir tikai no divām nedēļām līdz četriem mēnešiem, vienas medus bites ieguldījums medū tās bišu stropā ir aptuveni viena divpadsmitā daļa no tējkarotes.

Lai gan šķietami nenozīmīgi salīdzinājumā ar kopējo daudzumu, katras bites viena divpadsmitā daļa tējkarotes medus ir būtiska stropa dzīvei. Bites ir atkarīgas cita no citas. Darbs, kas būtu smags dažām bitēm, kļūst vieglāks, jo visas bites uzticīgi dara savu daļu.

Bišu strops vienmēr ir bijis būtisks simbols mūsu Baznīcas vēsturē. Mormona Grāmatā mēs uzzinām, ka jaredieši savā ceļojumā uz Amerikas kontinentu pirms tūkstošiem gadu ņēma līdzi medus bites (skat. Etera 2:3). Brigams Jangs izvēlējās bišu stropu par simbolu, lai iedrošinātu un iedvesmotu kopīgai enerģijai, kas pionieriem bija nepieciešama, lai neauglīgu, tuksnešainu, novārtā pamestu zemi, kas ieskāva Lielo Sālsezeru, pārveidotu auglīgās ielejās, kādas mums ir šodien. Mēs gūstam labumu no viņu kopīgās vīzijas un uzcītīgā darba.

Bišu stropa simbols ir atrodams daudzu tempļu ārpusē un iekštelpu interjerā. Šis paaugstinājums, uz kura es šodien stāvu, ir izgatavots no valrieksta koka, kas auga prezidenta Gordona B. Hinklija pagalmā, un tajā ir iegrebti bišu stropu tēli.

Viss šis simbolisms liecina par vienu — lieli darbi tiek īstenoti un nastas tiek atvieglotas ar daudzu cilvēku pūliņiem, kas „dedzīgi nododas labai lietai” (M&D 58:27). Iedomājieties, ko varētu sasniegt viens miljons Pēdējo dienu svēto visa pasaulē, ja mēs darbotos kā bišu strops, lai izpildītu savu noteikto, koncentrēto nodošanos Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācībām!

Glābējs mācīja, ka pirmais un augstākais bauslis ir:

„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.…

Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši” (Mateja 22:37, 39–40).

Glābēja vārdi ir vienkārši — tomēr to nozīme ir dziļa un ļoti nozīmīga. Mums ir jāmīl Dievs un jāmīl, un jārūpējas par saviem tuvākajiem, tāpat kā pašiem par sevi. Iztēlojieties, kādu labumu mēs varam paveikt pasaulē, ja mēs visi apvienojamies, vienoti kā Kristus sekotāji, dedzīgi un rosīgi atsaucoties uz citu vajadzībām un kalpojot tiem, kas ir mums apkārt, — savām ģimenēm, saviem draugiem, saviem kaimiņiem, saviem līdzcilvēkiem.

Kā norādīts Jēkaba vēstulē, kalpošana ir tīras reliģijas būtība (skat. Jēkaba v. 1:27).

Mēs lasām par kalpošanu, ko Baznīcas locekļi sniedz visā pasaulē, un it īpaši par humāno kalpošanu krīžu brīžos: pēc ugunsgrēkiem, plūdiem, orkāniem un viesuļvētrām. Šai ļoti nepieciešamajai un augsti novērtētajai neatliekamajai atsaucībai ir noteikti jāturpinās, tas ir veids, kā nest citam cita nastas. Taču kā ir ikdienas dzīvē? Kāda būtu kopējā miljoniem mazu, līdzjūtīgu darbu ietekme, kas tiek veikti citu labā katru dienu jūsu sirsnīgās, kristīgās mīlestības dēļ? Laika gaitā tā mainītu visus mūsu Debesu Tēva bērnus, jo tiktu izrādīta Viņa mīlestība pret tiem — mūsu kalpošanā. Mūsu nemiera pilnajai pasaulei šodien Kristus mīlestība ir nepieciešama vairāk nekā jebkad, un tā būs nepieciešama vēl vairāk turpmākajos gados.

Šie vienkāršie ikdienas kalpošanas darbi paši par sevi var nešķist nozīmīgi, bet, vērtējot kopā, tie kļūst par vienu divpadsmito daļu tējkarotes medus, ko rada viena medus bite. Mīlestībā pret Dievu un pret Viņa bērniem ir spēks, un, kad šī mīlestība tiek reāli parādīta ar miljoniem kristīgas laipnības darbu, tā uzlabos un baros pasauli ar dzīvību uzturošu ticības, cerības un žēlsirdības nektāru.

Kas mums ir jādara, lai kļūtu par dedzīgām medus bitēm un lai šī dedzība kļūtu par mūsu būtības daļu? Daudzi no mums apzinīgi apmeklē Baznīcas sanāksmes. Mēs smagi strādājam, pildot savus aicinājumus, it īpaši svētdienās. Par to, protams, pienākas atzinība. Taču vai mūsu domas un sirdis ir tikpat dedzīgi nodevušās labiem darbiem pārējās nedēļas laikā? Vai mēs tikai mehāniski darām to, kas jādara, vai arī mēs esam patiesi pievērsti Jēzus Kristus evaņģēlijam? Kā mēs palīdzam ticības sēklai, kas ir iedēstīta mūsu prātos, kļūt par stabilu stādu mūsu dvēseļu auglīgajā augsnē? Kā mūsos notiek varenā sirds pārmaiņa, kas, kā teica Alma, ir būtiska mūsu mūžīgajai laimei un mieram? (skat. Almas 5:12–21)

Atcerieties, ka medus satur visas vielas, kas nepieciešamas, lai uzturētu laicīgo dzīvību. Un Kristus mācība un evaņģēlijs ir vienīgais ceļš, lai iemantotu mūžīgo dzīvi. Tikai tad, kad mūsu liecība pāraugs no domām uz dziļu iesakņošanos mūsu sirdī, mūsu motivācija mīlēt un kalpot kļūs tāda kā mūsu Pestītājam. Tad un tikai tad mēs kļūstam par pilnībā pievērstiem Kristus mācekļiem, kam dots spēks ar Garu aizsniegt mūsu līdzcilvēku sirdis.

Kad mūsu sirdis vairāk nav vērstas uz šīs pasaules lietām, mēs vairāk netieksimies pēc cilvēku atzinības vai nemeklēsim tikai gandarījumu savam lepnumam (skat. M&D 121:35–37). Tā vietā mēs drīzāk uzņemamies tās Kristum līdzīgas īpašības, par kurām mācīja Jēzus:

  1. Mēs esam pacietīgi un maigi, un lēnprātīgi (skat. M&D 121:41).
  2. Mēs esam laipni, bez liekulības vai viltus (skat. M&D 121:42).
  3. Mēs jūtam žēlsirdību pret visiem cilvēkiem (skat. M&D 121:45).
  4. Mūsu domas nepārtraukti ir tikumīgas (skat. M&D 121:45).
  5. Mums vairāk nav tieksmes darīt ļaunu (skat. Mosijas 5:2).
  6. Svētais Gars ir mūsu pastāvīgs pavadonis, un priesterības mācības pil mūsu dvēselēs kā rasa no debesīm (skat. M&D 121:45–46).

Brāļi un māsas, es jūs tagad neiedrošinu uz reliģisku pārmērību vai fanātismu. Gluži pretēji! Es vienkārši iesaku, lai mēs spertu nākamo loģisko soli mūsu pilnīgai pievēršanai Kristus evaņģēlijam, uzņemot tā mācības dziļi mūsu sirdīs un mūsu dvēselēs, lai mēs rīkotos un dzīvotu pastāvīgi un ar uzcītību saskaņā ar to, kam, kā mēs sakām, ticam.

Šī evaņģēlija mācību uzņemšana dziļi sirdī vienkāršo mūsu dzīvi un palielina mūsu jūtību pret Garu un citu cilvēku vajadzībām. Tā sniedz prieku mūsu dzīvēs un mieru mūsu dvēselēs — tādu prieku un mieru, kas tiek dots, kad mēs nožēlojam savus grēkus un sekojam Glābējam, turot Viņa baušļus.

Kā mēs panākam šo pārmaiņu? Kā mēs padarām šo Kristus mīlestību par būtisku mūsu siržu daļu? Ir viena vienkārša ikdienas rīcība, kas var mainīt ikvienu Baznīcas locekli, tajā skaitā jūs, zēni un meitenes, jūs, jaunie vīrieši, un jūs, jaunās sievietes, jūs, neprecētie pieaugušie, un jūs, mātes un tēvi.

Šī vienkāršā rīcība — katru dienu savā rīta lūgšanā lūdziet Debesu Tēvu vadīt jūs, lai jūs atpazītu iespēju kalpot kādam no Viņa vērtīgajiem bērniem. Tad ejiet dienas gaitās, sirdī piepildīti ar ticību un mīlestību, meklējot kādu, kam palīdzēt. Koncentrējieties, gluži tāpat kā medus bites koncentrējas uz ziedu, no kura vākt nektāru un apputeksnēt. Ja jūs tā darīsiet, jūsu garīgā jūtība tiks palielināta un jūs atklāsiet tādas iespējas kalpot, kādas jums nekad iepriekš nav šķitušas iespējamas.

Prezidents Tomass S. Monsons ir mācījis, ka daudzos gadījumos Debesu Tēvs atbild uz cita cilvēka lūgšanām caur mums — caur jums un mani — caur mūsu laipnajiem vārdiem un darbiem — caur mūsu vienkāršiem kalpošanas un mīlestības darbiem.

Un prezidents Spensers V. Kimbals ir teicis: „Dievs patiešām ievēro mūs, un Viņš ir nomodā par mums. Taču mūsu vajadzības Viņš parasti apmierina ar kāda cita cilvēka palīdzību. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai mēs kalpotu cits citam” (Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball [2006], 82).

Es zinu, ka, ja jūs kalpojat ik dienu — mājās, skolā, darbā un baznīcā, Gars jūs vadīs, un jūs varēsiet saskatīt tos, kam nepieciešama īpaša kalpošana, kuru esat spējīgi sniegt tikai jūs. Gars jūs mudinās un ievērojami motivēs, lai palīdzētu ietekmēt pasauli tīrā Kristus mīlestībā un Viņa evaņģēlijā.

Un atcerieties — tāpat kā mazas medus bites viena divpadsmitā daļa medus apgādāja bišu stropu, ja mēs vairosim savus centienus ar desmitiem tūkstošu un pat miljoniem lūgšanu pilniem darbiem, lai dalītos Dieva mīlestībā pret Viņa bērniem caur kristīgu kalpošanu, būs strauji augoša labestības ietekme, kas nesīs Kristus gaismu šajā arvien tumšākajā pasaulē. Vienotībā mēs nesīsim mīlestību un līdzjūtību mūsu pašu ģimenēs un vientuļajiem, nabadzīgajiem, garīgi un emocionāli ievainotajiem, un tiem Debesu Tēva bērniem, kuri meklē patiesību un mieru.

Mana pazemīgā lūgšana, brāļi un māsas, — lai mēs savās ikdienas lūgšanās lūgtu pēc iedvesmas atrast kādu, kuram mēs varam nozīmīgi kalpot, tajā skaitā — dalīties evaņģēlija patiesībās un savās liecībās. Lai mēs katras dienas beigās varētu apstiprinoši atbildēt uz šo jautājumu: „Vai gan tuvākam šodien es kalpoju, vai ko labu es paveicu?” (Skat. Hymns, nr. 223.)

Šis ir Dieva darbs. Lai mēs varētu to darīt tikpat uzcītīgi, kā uzticīgās mazās medus bites dara savu darbu, es pazemīgi lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.