Vispirms esiet vērīgi un tad kalpojiet!

Palīdzības biedrības vispārējā prezidente


Linda K. Bērtone
Vingrinoties un kalpojot Dieva bērniem, ikviens no mums var kļūt līdzīgāks Glābējam.

Viens no pārliecinošākajiem mūsu rīcībā esošajiem pierādījumiem, ka mūsu mīļais pravietis, prezidents Tomass S. Monsons, ir Tā Kunga izredzēts kalps, ir viņa apgūtā māka sekot Glābēja piemēram — kalpot individuāli, vienam pēc otra. Tie no mums, kas gājuši cauri kristību ūdeņiem, ir noslēguši derību darīt to pašu. Mēs esam noslēguši derību „vienmēr atcerēties [Glābēju], un pildīt Viņa baušļus”1, un Viņš ir teicis: „Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis”.2

Pievērsiet uzmanību, ka Prezidenta Monsona vārdos ietverts tāds pats aicinājums: „Mums visapkārt ir cilvēki, kam nepieciešama mūsu uzmanība, mūsu uzmundrinājums, mūsu atbalsts, mūsu mierinājums, mūsu laipnība. … Mēs esam Tā Kunga rokas šeit, uz šīs Zemes, kam uzdots kalpot Viņa bērniem un Viņus uzmundrināt. Viņš paļaujas uz ikvienu no mums”.3

Vai saklausījāt šajos vārdos aicinājumu mīlēt citam citu? Dažiem nav viegli sekot Glābēja piemēram un kalpot jeb palīdzēt individuāli, vienam cilvēkam pēc otra. Taču, vingrinoties un kalpojot Dieva bērniem, ikviens no mums var kļūt līdzīgāks Glābējam. Lai palīdzētu mums izrādīt citam pret citu lielāku mīlestību, iesaku atcerēties šo frāzi: „Esi vērīgs un tad kalpo!”

Teju pirms četrdesmit gadiem mēs ar vīru piektdienas randiņa laikā devāmies uz templi. Bijām precējušies pavisam nesen, un es biju uztraukusies, jo šī bija tikai otrā reize, kad devos turp kā jaunlaulātā. Kāda māsa, kura sēdēja man blakus, to pamanīja. Viņa pieliecās man tuvāk un godbijīgi pačukstēja: „Neuztraucies, es tev palīdzēšu.” Manas bailes noplaka, un es varēju izbaudīt turpmāko tempļa sesijas gaitu. Viņa bija vērīga un tad kalpoja.

Mēs visi esam aicināti sekot Jēzus mācībām un kalpot citiem. Šis aicinājums neaprobežojas ar eņģeļiem līdzīgām māsām. Es dalīšos dažos ikdienišķos piemēros par Baznīcas locekļiem, kas iemācījušies vispirms būt vērīgi un tad kalpot. Ieklausieties Jēzus mācībās, ko tie ilustrē!

Kāds sešgadīgs Sākumskolas puisītis pastāstīja: „Kad tiku izvēlēts par klases audzinātāja palīgu, varēju izvēlēties kādu draugu, ar kuru kopā darboties. Es izvēlējos [kādu zēnu no savas klases, kurš mani apcēla], jo viņu nekad neviens neizvēlas. Es gribēju, lai viņš jūtas labi.”4

Ko šis bērns ievēroja? Viņš pamanīja, ka klases kausli nekad neviens neizvēlas. Ko viņš darīja, lai kalpotu? Viņš kā klases audzinātāja palīgs vienkārši izvēlējās viņu par savu draugu. Jēzus mācīja: „Mīliet savus ienaidniekus, [svētījiet tos, kas jūs nolād un dariet labu tiem, kas jūs ienīst].”5

Kādā bīskapijā Ārona priesterības nesēji bija vērīgi un tagad veic noderīgu kalpošanu. Ik nedēļu jaunie vīrieši ierodas agrāk un pie sanāksmju nama lietū, sniegā vai saules svelmē sagaida gados vecākus bīskapijas locekļus. Viņi izceļ no mašīnām ratiņkrēslus un staigulīšus, sniedz drošu roku atbalstam un pacietīgi pavada sirmos seniorus uz Baznīcas ēku. Viņi tik tiešām veic savu pienākumu pret Dievu. Esot vērīgi un kalpojot, viņi kļūst par dzīvu piemēru Glābēja mācībai: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši”.6 Ar jaunās jauniešu programmas ieviešanu šo jauno vīriešu acis pavisam noteikti atvērsies jaunām iespējām kristīgi kalpot līdzcilvēkiem.

Dažkārt vērīgums un kalpošana prasa lielas pūles. Kāda iedvesmas pilna jauniete, vārdā Aleksandrija, pamanīja, ka viņas māsīca Medisona nespēj izpildīt personības attīstības programmas prasības sava smagā autisma dēļ. Aleksandrija sapulcināja bīskapijas jaunās sievietes, apspriedās ar savām vadītājām un nolēma izdarīt Medijas labā to, ko viņa pati nespēj. Katra no jaunajām sievietēm izpildīja daļu no personības attīstības programmas uzdevumiem un projektiem Medijas vietā, lai palīdzētu viņai iegūt pašai savu medaljonu.7

Šīs jaunās sievietes pilnveidosies, uzņemoties mātes lomu un kļūstot par Palīdzības biedrības māsām, jo viņas mācās vispirms būt vērīgas un tad žēlsirdīgi kalpot.

Prezidents Monsons atgādina mums, ka „par žēlsirdību, tīro Kristus mīlestību”8 — jeb, citiem vārdiem sakot, vērīgumu un kalpošanu — „liecina tas, ja atceramies par gados vecu atraitni un atvedam viņu uz bīskapijas pasākumu” un „ja aicinām māsu, kas Palīdzības biedrībā sēž viena pati: „Nāc, sēdi pie mums!””9 Te ir spēkā zelta likums: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums darītu, tāpat dariet arī jūs viņiem, jo šis ir likums un pravieši.”10

Kāds vērīgs vīrs veica būtisku kalpošanu diviem cilvēkiem. Viņš stāsta:

„Kādu svētdienu es palīdzēju savai sievai mācīt Sākumskolas klasi, kas bija pilna enerģisku septiņgadnieku. Kad sākās Sākumskolas nodarbība „Sanāksim kopā”, ievēroju vienu no klases meitenītēm, kas sarāvusies sēdēja savā krēslā, acīmredzami jūtoties slikti. Gars pačukstēja man, ka viņai nepieciešams mierinājums, tā nu es apsēdos viņai blakām un klusi pavaicāju, kas noticis. Viņa man neatbildēja, tāpēc es sāku viņai klusītēm dziedāt.

Sākumskolas bērni mācījās jaunu dziesmu, un, kad mēs dziedājām: „Ja ieklausos no visas sirds, es Jēzu sadzirdu”, jutu, kā manu dvēseli piepilda brīnumaina gaisma un siltums. … Es ieguvu personīgu liecību par mūsu Glābēja mīlestību pret šo meitenīti … un pret mani. … Es iemācījos, ka, kalpojot kādam personīgi, mēs kļūstam par Glābēja rokām”.11

Šis, Kristum līdzīgais, brālis bija ievērojis ne vien to, ka sievai nepieciešama palīdzība, lai mācītu enerģisku septiņgadnieku pilnu klasi, bet arī personīgi kalpoja bērnam, kuram bija nepieciešama palīdzība. Viņš sekoja Glābējam, kurš mācīja: „Tos darbus, kurus redzējāt Mani darām, jums arī būs darīt.”12

Neseno plūdu dēļ Jēzus Kristus mācekļiem pavērās daudz iespēju būt vērīgiem un kalpot. Vīrieši, sievietes, pusaudži un bērni redzēja, kā sagrūst iestādes un mājas, un atlika visu citu, lai palīdzētu satīrīt un salabot sapostītās ēkas. Daži ievēroja, ka vajadzīga palīdzība milzīgajā veļas mazgāšanas darbā. Citi rūpīgi slaucīja fotogrāfijas, dokumentus, vēstules un citus svarīgus papīrus un pēc tam uzmanīgi izkarināja, lai tie žūst, cenšoties saglābt, ko vien iespējams. Būt vērīgiem un kalpot ne vienmēr ir ērti un ne vienmēr tas sakrīt ar mūsu dienaskārtību.

Kur gan vēl labāk būt vērīgam un kalpot kā mājās? To labi parāda piemērs no eldera Ričarda G. Skota dzīves:

„Kādu nakti mūsu mazais dēlēns Ričards, kuram bija sirds traucējumi, pamodās raudādams. … Parasti rūpēties par raudošo bērnu devās sieva, taču šoreiz es teicu: „Es par viņu parūpēšos.”

Veselības problēmu dēļ, kad Ričards sāka raudāt, viņa sirsniņa sitās ļoti strauji. Viņš vēma un notraipīja gultasveļu. Tonakt turēju viņu cieši klāt, cenšoties nomierināt viņa auļojošo sirdi un apturēt raudas, tajā pat laikā pārģērbjot viņu un uzklājot jaunus palagus. Es turēju viņu, līdz viņš iemiga. Tad vēl nezināju, ka jau pēc dažiem mēnešiem viņš aizies viņsaulē. Es vienmēr atcerēšos, kā turēju viņu savās rokās tajā pusnaktī.”13

Jēzus teica: „Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.”14

Dažkārt mums ir kārdinājums kalpot tā, kā mēs to gribam, bet tas ne vienmēr sakrīt ar to, kas citiem tobrīd nepieciešams. Mācot tālredzīgas dzīvošanas principu, elders Roberts D. Heilzs kā piemēru minēja to, kā pircis sievai dāvanu. Viņa jautājusi: „Vai tu pērc to man vai sev?”15 Ja attiecināsim šo jautājumu uz savu kalpošanu un jautāsim: „Vai es daru to Glābēja vai sevis dēļ?”, mūsu kalpošana daudz vairāk līdzināsies Glābēja kalpošanai. Glābējs jautāja, un arī mums būtu jājautā: „Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”16

Pirms dažām nedēļām es biju steidzīga un pārgurusi, jo manā sarakstā bija pārāk daudz darāmā. Biju cerējusi todien apmeklēt templi, taču jutu, ka vienkārši esmu pārāk aizņemta. Līdz ko prātā iešāvās doma par pārāk lielu aizņemtību tempļa kalpošanai, tā atmodināja mani apziņai par pašu svarīgāko no maniem uzdevumiem. Es atstāju savu biroju un devos uz Soltleikas Templi, prātojot, kā lai vēlāk atgūstu zaudēto laiku. Par laimi, Tas Kungs ir pacietīgs un žēlsirdīgs, un Viņš man todien deva brīnišķu mācību.

Kad apsēdos sesijas telpā, kāda jauna māsa pieliecās pie manis un godbijīgi pačukstēja: „Esmu ļoti uztraukusies. Šī ir tikai otrā reize, kad esmu templī. Vai jūs, lūdzu, varētu man palīdzēt?” Kā viņa varēja zināt, ka man vajadzēja dzirdēt tieši šos vārdus? Viņa nezināja, taču Debesu Tēvs zināja. Viņš bija pamanījis manu lielāko vajadzību. Man bija nepieciešams kalpot. Viņš pamudināja šo pazemīgo, jauno māsu kalpot man, aicinot mani kalpot viņai. Es apliecinu jums, ka es biju tā, kas guva visvairāk.

Es vēlos izteikt atzinību un dziļu pateicību daudziem Kristum līdzīgiem cilvēkiem, kuri kalpojuši mūsu ģimenei daudzu gadu garumā. Es izsaku sirsnīgu atzinību savam mīļotajam vīram un ģimenes locekļiem, kuri kalpo nesavtīgi un ar lielu mīlestību.

Kaut mēs visi tiektos būt vērīgi un kalpotu! To darot, mēs turam savas derības, un mūsu kalpošana, tāpat kā Prezidenta Monsona kalpošana, kļūs par pierādījumu mūsu māceklībai. Es zinu, ka Glābējs dzīvo. Viņa Izpirkšana dod mums iespēju dzīvot pēc Viņa mācībām. Es zinu, ka Prezidents Monsons ir mūsu pravietis šodien. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1.  Mācība un Derības 20:77.

  2.  

    2.  Jāņa 15:12.

  3.  

    3. Thomas S. Monson, „What Have I Done for Someone Today?”, Liahona un Ensign, 2009. g. nov., 86. lpp.

  4.  

    4. Canyon H., „A Good Choice”, Friend, 2012. g. janv., 31. lpp.

  5.  

    5.  Mateja 5:44.

  6.  

    6.  Mateja 25:40.

  7.  

    7. Skat „For Madison”, lds.org/youth/video/for-madison.

  8.  

    8. Skat. Moronija 7:47.

  9.  

    9. Thomas S. Monson, „Charity Never Faileth”, LiahonaunEnsign, 2010. g. nov., 125. lpp.; skat. arī Daughters in My Kingdom: The History and Work of Relief Society (2011. g.), 101. lpp.

  10.  

    10.  3. Nefijs 14:12.

  11.  

    11. Al VanLeeuwen, „Serving the One”, Liahona, 2012. g. aug., 19. lpp.; Ensign, 2012. g. aug., 15. lpp.; skat. arī Sally DeFord, „Ja ieklausos no visas sirds”, 2011 Outline for Sharing Time, 28. lpp.

  12.  

    12.  3. Nefijs 27:21.

  13.  

    13. Richard G. Scott, „The Eternal Blessings of Marriage”, Liahona un Ensign, 2011. g. maijs, 96. lpp.

  14.  

    14.  Mateja 20:26.

  15.  

    15. Robert D. Hales, „Becoming Provident Providers Temporally and Spiritually”, Liahona un Ensign, 2009. g. maijs, 9. lpp.

  16.  

    16.  Mateja 20:32.