Es to zinu. Es tā dzīvoju. Man tas ļoti patīk.

Anna M. Diba

Otrā padomniece Jauno sieviešu biedrības vispārējā prezidijā


Anna M. Diba
Mēs esam mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, sekotāji. Šāda pievēršanās un pārliecība rodas uzcītīgas un apzinātas piepūles rezultātā.

Mani iedvesmo Baznīcas locekļu taisnīgais piemērs, ieskaitot cēlo jaunatni. Jūs drosmīgi lūkojaties uz Glābēju. Jūs esiet ticīgi, paklausīgi un šķīsti. Svētības, ko jūs saņemat par savu labestību, atstāj ietekmi ne vien uz jūsu dzīvi, bet arī manu un neskaitāmu citu cilvēku dzīvi pamatīgos un bieži vien nezināmos veidos.

Pirms dažiem gadiem es vietējā pārtikas veikalā stāvēju rindā, lai iepirktos. Tieši pirms manis stāvēja aptuveni 15 gadus veca jauna sieviete. Viņa izskatījās pārliecināta un laimīga. Es ievēroju viņas T-kreklu un nespēju pretoties vēlmei uzsākt ar viņu sarunu. Es iesāku: „Tu esi no cita štata, vai ne?”

Viņa bija pārsteigta par manu jautājumu un atbildēja: „Jā. Es esmu no Kolorādo. Kā jūs to zinājāt?”

Es paskaidroju: „Tava T-krekla dēļ.” Es izteicu savu precīzo pieņēmumu pēc izlasītajiem vārdiem uz viņas T-krekla — „Es esmu mormone. Un tu?”

Es turpināju: „Man tev ir jāsaka, ka mani iedvesmo tava pārliecība izcelties un valkāt kreklu ar tik drosmīgu paziņojumu. Es redzu, ka tu esi citāda, un es vēlētos, kaut katrai jaunai sievietei un katram Baznīcas loceklim varētu būt tāda pārliecība un uzticība kā tev.” Pēc iepirkšanās mēs pateicām ardievas un šķīrāmies.

Vairākas dienas un nedēļas pēc šīs nejaušās tikšanās es atklāju, ka esmu nopietni aizdomājusies par šo neplānoto sastapšanos. Es brīnījos, kā šī jaunā meitene no Kolorādo nonāca pie tādas pārliecības par savu kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekles identitāti. Es nespēju atturēties no domām par to, kādu nozīmīgu frāzi pārnestā nozīmē es vēlētos uzdrukāt uz sava T-krekla, kas atspoguļotu manu ticību un liecību. Savā prātā es apdomāju daudzus iespējamos izteicienus. Visbeidzot es nonācu pie lieliska apgalvojuma, ko es ar lepnumu valkātu: „Es esmu mormone. Es to zinu. Es tā dzīvoju. Man tas ļoti patīk.”

Šodien es vēlētos parunāt par šo savu drosmīgo, cerīgo apgalvojumu.

Pirmā apgalvojuma daļa ir pārliecināts paziņojums, kurā neizskan nekāda attaisnošanās: „Es esmu mormone.” Tāpat kā jaunā sieviete, kuru satiku pārtikas veikalā, nebaidījās darīt zināmu pasaulei, ka viņa bija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle, es ceru, arī mēs nekad nebaidīsimies un nevilcināsimies atzīt, ka esam mormoņi. Mums jābūt pārliecinātiem, tāpat kā apustulim Pāvilam, kad viņš paziņoja: „Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks, par pestīšanu ikvienam, kas tic”.1 Kā Baznīcas locekļi, mēs esam mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, sekotāji. Šāda pievēršanās un pārliecība rodas uzcītīgas un apzinātas piepūles rezultātā. Tā ir individuāla. Tas ir process mūža garumā.

Nākamā apgalvojuma daļa apstiprina — „Es to zinu”. Mūsdienu pasaulē ir milzums aktivitāšu, lietu un interešu, kas katru minūti cenšas iegūt mūsu uzmanību. Vai mums ir izturība, disciplinētība un apņēmība, neskatoties uz šiem daudzajiem traucēkļiem, turpināt koncentrēties uz vissvarīgāko? Vai mēs esam tikpat kompetenti evaņģēlija patiesībās, cik mūsu studijās, karjerā, hobijos, sporta veidos vai īsziņu un tvitera ziņu rakstīšanā un sūtīšanā? Vai mēs aktīvi meklējam atbildes uz saviem jautājumiem, baudot Svētos Rakstus un praviešu mācības? Vai mēs meklējam Gara apstiprinājumus?

Būtisku zināšanu ieguve ir mūžīgs princips. Pravietis Džozefs Smits „mīlēja zināšanas, pateicoties spēkam, kas atklājas, tās taisnīgi pielietojot”.2 Viņš teica: „Zināšanas ir nepieciešamas dzīvei un dievbijībai. … Uzklausiet, visi brāļi, šo diženo principu: zināšanas ir Dieva spēks glābšanai.”3

Visa patiesība un visas zināšanas ir svarīgas, bet, ņemot vērā pastāvīgos traucēkļus ikdienas dzīvē, mums īpaši vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai mēs palielinātu savas evaņģēlija zināšanas, lai mēs varētu saprast, kā pielietot evaņģēlija principus savā dzīvē.4 Pieaugot mūsu zināšanām par evaņģēliju, mēs jutīsimies pārliecināti par savām liecībām un varēsim paziņot: „Es to zinu.”

Nākamais apgalvojums ir „Es tā dzīvoju”. Svētie Raksti māca, ka mums jābūt „vārda [darītājiem] un ne tikai [klausītājiem]”.5 Mēs dzīvojam pēc evaņģēlija un kļūstam „vārda darītāji”, stiprinot ticību, esot paklausīgi, mīlestībā kalpojot citiem un sekojot mūsu Glābēja piemēram. Mēs rīkojamies taisnīgi, „visos laikos un visās lietās, un visās vietās”6 darot, pēc mūsu zināšanām, pareizo, neskatoties uz to, vai kāds to redz vai nē.

Mūsu mirstīgajā stāvoklī neviens nav pilnīgs. Pat apzinīgi cenšoties dzīvot pēc evaņģēlija, mēs visi pieļausim kļūdas, un mēs visi grēkosim. Kādu gan mierinājumu sniedz zināšanas, ka caur Glābēja Izpirkšanas upuri mums var tikt piedots, un mēs varam atkal kļūt tīri! Patiesas grēku nožēlošanas un piedošanas process stiprina mūsu liecību un apņemšanos paklausīt Tā Kunga baušļiem un dzīvot saskaņā ar evaņģēlija standartiem.

Domājot par frāzi „Es tā dzīvoju”, atminos kādu jaunu sievieti, vārdā Kerigena, kuru reiz satiku. Viņa rakstīja: „Es esmu bijusi Baznīcas locekle nedaudz vairāk kā gadu. … Kad es mācījos par Baznīcu, viena no liecībām par šīs Baznīcas patiesumu bija tāda, ka es jutu, ka beidzot esmu atradusi Baznīcu, kas māca būt pieticīgiem un ievērot standartus. Pati savām acīm esmu redzējusi, kas notiek, ja cilvēki neievēro baušļus un neizvēlas pareizo ceļu. Es jau sen izlēmu dzīvot pēc augstiem morāles standartiem. … Es jūtos tik svētīta, ka esmu atradusi patiesību un esmu tikusi kristīta. Es esmu tik laimīga.”7

Pēdējais teikums manā paziņojumā ir „Man tas ļoti patīk”. Zināšanu iegūšana par Jēzus Kristus evaņģēliju un uzcītīga dzīvošana pēc evaņģēlija principiem savā ikdienas dzīvē liek daudziem Baznīcas locekļiem sajūsmā izsaukties: „Es mīlu evaņģēliju!”

Šī sajūta mūs pārņem tad, kad jūtam Svēto Garu liecinām mums, ka esam mūsu Debesu Tēva bērni, ka Viņš rūpējas par mums un ka esam uz pareizā ceļa. Mūsu mīlestība pret evaņģēliju aug, kad mēs sajūtam mūsu Debesu Tēva mīlestību un Glābēja apsolīto mieru, kad parādām savu vēlmi paklausīt un sekot Viņam.

Kādā no dzīves periodiem, neatkarīgi no tā, vai esam jaunpievērstie vai Baznīcas locekļi visa mūža garumā, mēs varam atklāt, ka šis spēcīgais entuziasms mazinās. Dažreiz tas notiek grūtā brīdī un mums jāmācās būt pacietīgiem. Dažreiz tas notiek, valdot lielākajai labklājībai un pārpilnībai. Kad vien man ir šāda sajūta, es zinu, ka man atkal jāpievēršas evaņģēlija zināšanu padziļināšanai un pilnīgākai dzīvošanai pēc evaņģēlija principiem.

Viens no efektīvākajiem, taču dažreiz arī grūtākajiem evaņģēlija principiem ir būt pazemīgam un pakļauties Dieva gribai. Kristus, lūdzot Tēvu Ģetzemanes dārzā, teica: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.”8 Tai vajadzētu būt arī mūsu lūgšanai. Nereti tieši šādos klusas lūgšanas brīžos mēs jūtamies Debesu Tēva mīlestības ieskauti, un mūsu dzīvesprieks un mīlošās jūtas atjaunojas.

Jauno sieviešu vadītāju sapulcē Jūdžīnā, Oregonā, man bija privilēģija tikties un runāt ar māsu Kemiju Vilbergeri. Māsas Vilbergeres stāsts, kurā viņa dalījās ar mani, bija kādas jaunas meitenes liecība par spēku un svētību, ko sniedza tas, ka viņa zināja evaņģēliju, dzīvoja pēc tā un mīlēja to.

Māsas Vilbergeres 19 gadus vecā meita Brūka tika traģiski nogalināta pirms vairākiem gadiem vasaras brīvlaikā pēc pirmā kursa pabeigšanas universitātē. Māsa Vilbergere atcerējās: „Tas bija grūts un drūms laiks mūsu ģimenei. Tomēr Brūka mums bija devusi lielisku dāvanu. Mēs neapzinājāmies to, kamēr viņa auga, taču katru savas īsās dzīves gadu un brīdi Brūka mums sniedza lieliskāko dāvanu, kādu vien meita var sniegt saviem vecākiem. Brūka bija taisnīga Dieva meita. … Pateicoties šai dāvanai un sevišķi pateicoties Izpirkšanas spēcinošajai ietekmei, es guvu spēku, mierinājumu un Glābēja apsolīto mieru. Man nav nekādu šaubu par to, kur Brūka tagad atrodas, un es ar prieku gaidu mīlestības pilno atkalapvienošanos.”9

Man ir liecība par mūsu Debesu Tēva lielisko mūžīgās laimes ieceri. Es zinu, ka Viņš mūs pazīst un mīl. Es zinu, ka Viņš ir sagatavojis pravieti, prezidentu Tomasu S. Monsonu, lai viņš mūs iedrošinātu un palīdzētu vadīt atpakaļ pie Viņa. Es lūdzu, lai katrs no mums pieliktu pūles un drosmīgi paziņotu: „Es esmu mormonis. Es to zinu. Es tā dzīvoju. Man tas ļoti patīk.” Es to saku pazemībā Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Piezīme: lai uzzinātu vairāk par šo tēmu, es iesaku izlasīt Almas 32. nodaļu un eldera Dalina H. Ouksa runu „The Challenge to Become” (Liahona, 2001. g. janv., 40–43; Ensign, 2000. g. nov., 32–34).

Rādīt atsauces

  1.  

    1.  Romiešiem 1:16.

  2.  

    2. Džordžs K. Kenons, citēts Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 261.

  3.  

    3.  Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 264; skat. arī Martha Jane Knowlton Coray, piezīmju grāmatiņa, Baznīcas vēstures bibliotēka, Soltleiksitija.

  4.  

    4. Skat. Jauno sieviešu personības attīstība (brošūra, 2009), 38.

  5.  

    5.  Jēkaba v. 1:22.

  6.  

    6.  Mosijas 18:9.

  7.  

    7. Personīgā sarakste.

  8.  

    8.  Lūkas 22:42.

  9.  

    9. Personīgā sarakste.